ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Trauksmes celšana Ukraina Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Rādīt visas tēmas

Spriedums

Satversmei neatbilst norma, kas liedz personai, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, būt par tiesneša amata kandidātu

Satversmes tiesa 2022. gada 15. decembrī ar spriedumu lietā Nr. 2021‑41‑01 atzina, ka likuma “Par tiesu varu” 55. panta 3. punkts neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

Lietas fakti

Pieteikuma iesniedzējs vēlas kandidēt uz tiesneša amatu, taču saskaņā ar apstrīdēto normu nav tiesīgs to darīt, jo pirms vairākiem gadiem viņš tika saukts pie kriminālatbildības un kriminālprocess pret viņu tika izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajā normā paredzētais ierobežojums nav samērīgs, jo tas esot balstīts uz nepamatotu priekšstatu, ka persona, kas reiz izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, nespēj mainīties. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varot sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, apstrīdētajā normā minēto personu tiesības kandidēt uz tiesneša amatu esot iespējams regulēt atšķirīgi, ņemot vērā personas vainas formu, noziedzīgā nodarījuma smagumu un laiku, kas pagājis kopš tā izdarīšanas, vai paredzot katra kandidāta individuālu izvērtējumu. Apstrīdētajā normā paredzētais aizliegums ne vien nesniedzot sabiedrībai labumu, bet varot pat kaitēt tās interesēm, jo atsevišķos gadījumos šī aizlieguma dēļ par tiesnešiem nevarot kļūt kvalificēti un kompetenti juristi.

Satversmes tiesas secinājumi

Par apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. [14.]

Tāpat tam ir leģitīms mērķis – demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība, jo ierobežojums, kas liedz personai, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, būt par tiesneša amata kandidātu, primāri ir noteikts tādēļ, lai šāda persona nevarētu kaitēt tiesu varai un tās autoritātei. [15.].

Satversmes tiesa atzina, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, tas sekmē sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Paredzot šādu aizliegumu, tiek nodrošināts, ka sabiedrībai neradīsies šaubas par personas spēju pildīt tiesneša pienākumus, ja šādu šaubu pamatā varētu būt attiecīgās personas iepriekšēja noziedzīga rīcība. [17.]

Visbeidzot Satversmes tiesa vērtēja, vai apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums tiešām ir nepieciešams noteiktajā apmērā. Proti, vai tiešām visos gadījumos, kad kriminālprocess pret personu izbeigts uz nereabilitējoša pamata, ir secināms, ka šādas personas kandidēšana uz tiesneša amatu rada risku, ka var mazināties sabiedrības uzticēšanās tiesu varai, un šāds aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi. [18.3.]

Satversmes tiesa norādīja, ka atsevišķos gadījumos pastāv tādi personu nereabilitējoši apstākļi, kuri aptver arī situācijas, kad ar personas nodarījumu saistītais sabiedrības interešu apdraudējums ir salīdzinoši zems un tāda pati ir arī šā nodarījuma kaitīguma pakāpe. [18.4.1.]

Tomēr, ņemot vērā tiesneša amata statusu un nozīmi, arī tas, ka personas attieksme pret pašas izdarīto, kā arī vērtību sistēma laikā gaitā ir mainījusies, ne vienmēr nozīmē to, ka persona var būt piemērota tiesneša amatam. Ja persona, kura kādreiz ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu ar nodomu (tīši) vai kuras izdarītais ir sasniedzis augstu kaitīguma pakāpi, kļūtu par tiesnesi, varētu rasties vērtību konflikts, proti, konflikts starp to, ka tiesnesim jābūt taisnīguma garantam, un to, ka viņš pats ir atļāvies ar tiesneša amatu nesavienojamu rīcību. Šādā gadījumā ir attaisnojams tas, ka attiecīgajai personai tiek liegts nākotnē kļūt par tiesneša amata kandidātu. Atšķirīga situācija ir tad, ja kriminālprocess pret personu ir izbeigts uz nereabilitējoša pamata, bet personas vainas forma ir izpaudusies kā neuzmanība. Tas kopsakarā ar citiem apsvērumiem, piemēram, to, ka personas izdarītā noziedzīgā nodarījuma kaitīguma pakāpe ir pietiekami zema un pēc tā izdarīšanas ir pagājis pietiekami ilgs laiks, liek apšaubīt to, ka katrā gadījumā šādas personas kļūšana par tiesneša amata kandidātu apdraudētu sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. [18.4.2.]

Satversmes tiesa uzsvēra, ka nav šaubu, ka kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata, jo īpaši gadījumos, kad ticis izdarīts tīšs noziedzīgs nodarījums, var būt noteikta par kritēriju, kas personai liedz kļūt par tiesneša amata kandidātu. Lielākā daļa situāciju, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, patiešām ir tādas, kas prasa šādu ierobežojumu. Taču likumdevēja izraudzītā izvēle visos gadījumos liegt tiesības kļūt par tiesneša amata kandidātu ikvienai personai, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, neņemot vērā ne nereabilitējošo apstākļu dažādību, ne citus apsvērumus, piemēram, noziedzīga nodarījuma rezultātā radušos personas vai sabiedrības interešu apdraudējumu raksturu un kaitīguma pakāpi, personas vainas formu, kā arī laiku, kas pagājis pēc nodarījuma, norāda uz to, ka no tiesneša amata kandidātu loka varētu tikt izslēgtas arī tādas personas, kuras neapdraudētu sabiedrības uzticēšanos tiesu varai un demokrātisku valsts iekārtu. [18.4.2.]

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem. Likumdevējam ir iespēja izvērtēt un noteikt, kādos kriminālprocesa izbeigšanas uz nereabilitējoša pamata gadījumos apstākļi ir tādi, kas, neapdraudot sabiedrības uzticēšanos tiesu varai, tomēr pieļauj personas kļūšanu par tiesneša amata kandidātu. Taču tiesiskajam regulējumam jābūt tādam, kas vienlaikus nodrošinātu to, ka par tiesneša amata kandidātu var kļūt tikai šim amatam atbilstoša persona – augsti kvalificēts jurists ar augsti attīstītām profesionālajām spējām un prasmēm, nevainojamu reputāciju un atbilstošām personiskajām īpašībām. [18.4.2.]

Par brīdi, ar kuru tiesību normas zaudē spēku

Ņemot vērā, ka konkrētajā situācijā likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks, lai tas izvērtētu, kā vislabāk līdzsvarot personas un sabiedrības intereses, un noteiktu jaunu tiesisko regulējumu, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2024. gada 1. janvāra.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.