Satversmes tiesa 2022. gada 3. novembrī ar spriedumu lietā Nr. 2021‑43‑01 atzina, ka Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 6. panta 2. punkts neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajam teikumam.

Lietas fakti

Pieteikuma iesniedzējs izcieš brīvības atņemšanas sodu. Saskaņā ar apstrīdēto normu viņš nebija tiesīgs balsot kārtējās pašvaldību vēlēšanās, kas Latvijā norisinājās 2021. gada 5. jūnijā.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ierobežo personai Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajā teikumā ietvertās tiesības piedalīties pašvaldības domes vēlēšanās balsojot.

Likumdevējs neesot ievērojis labas likumdošanas principu, jo neesot ņēmis vērā Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņas par ieslodzīto personu vēlēšanu tiesībām un pārvērtējis apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma nepieciešamību.

Apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam neesot leģitīma mērķa. Ja par tā leģitīmo mērķi varētu uzskatīt valsts pārvaldes institūciju darba atvieglošanu, tad pamattiesību ierobežojums būtu atzīstams par nesamērīgu, jo minēto mērķi varot sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Turklāt šāds pamattiesību ierobežojums nesniedzot sabiedrībai nekādu labumu. Tā kā ar apstrīdēto normu ikvienai personai, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu, ir atņemtas tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, šis pamattiesību ierobežojums būtu atzīstams par nesamērīgu arī tad, ja tas sniegtu sabiedrībai kādu labumu.

Satversmes tiesas secinājumi

Par neatbilstību Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajam teikumam

Satversmes tiesa secināja, ka Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajā teikumā garantētajām vēlēšanu tiesībām ir izšķiroša nozīme tādu efektīvu un jēgpilnu demokrātiski vēlētu institūciju izveidošanā un saglabāšanā, kuras vadās no tiesiskuma principiem. Vispārējas vēlēšanu tiesības ir gan Latvijas tiesību sistēmā, gan starptautiskajās tiesībās nostiprināts princips, un no tā izriet, ka ir būtiski, lai katrs pilsonis bez nepamatotiem ierobežojumiem varētu izmantot savas balsstiesības. Jebkuras tādas sabiedrības grupas, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā, automātiska izslēgšana no dalības pašvaldību vēlēšanās nonāk pretrunā ar vispārēju vēlēšanu tiesību principu [13.2.].

Satversmes tiesa tostarp atzina, ka apstrīdētā norma rada vispārēju un automātisku pamattiesību – tiesību vēlēt pašvaldību – ierobežojumu personu grupai, balstoties tikai uz faktu, ka persona izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā. Tādējādi apstrīdētajā normā nav ņemts vērā tas, vai pastāv konstatējama un pietiekama saikne starp vēlēšanu tiesību ierobežojumu un attiecīgās personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu un lietas apstākļiem. Savukārt personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, kopumā nebūtu nosakāmi lielāki ierobežojumi par tiem, kuri nepieciešami izdarītā noziedzīgā nodarījuma un piespriestā soda veida rakstura dēļ [13.2.].

Satversmes tiesa arī norādīja, ka vēlēšanu tiesību ierobežojuma noteikšana ikvienai personai, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā, kopumā nemotivē attiecīgās personas pilsoniski līdzdarboties un pēc atbrīvošanas atkal iekļauties sabiedrībā. Šāds vispārējs vēlēšanu tiesību ierobežojums nesaskan arī ar kriminālsoda mērķi resocializēt sodīto personu [13.2.].

Satversmes tiesa citstarp uzsvēra, ka jebkuri vēlēšanu tiesību ierobežojumi ir vērtējami arī valsts demokrātiskās attīstības kontekstā. Proti, periodiski ir jāapsver arī šo ierobežojumu nepieciešamība, samērojot tos ar sabiedrības un valsts demokrātiskās attīstības pakāpi attiecīgajā brīdī. Tomēr kopš 1994. gada 13. janvāra ne apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, ne tā nepieciešamība nav pēc būtības pārskatīta [13.2.].

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka nav iespējams konstatēt, ka ar apstrīdēto normu noteiktais vispārējais un automātiskais pamattiesību ierobežojums personu grupai, kura izcieš brīvības atņemšanas pamatsodu, aizsargātu kādas būtiskas, svarīgas sabiedrības intereses. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam nav leģitīma mērķa un tas neatbilst Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajam teikumam.

Par brīdi, ar kuru tiesību normas zaudē spēku

Attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Savukārt attiecībā uz pārējām personām – par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.