Nevienam nav noslēpums, ka mūsdienās liela daļa mūsu dzīves notiek virtuālajā vidē jeb tiešsaistē. Tajā ar ziņām par sevi dalāmies gan paši, gan arī citas personas. Diemžēl ne visa internetā pieejamā informācija ir tiesiska. Tā, piemēram, var būt gan privātumu, gan godu un cieņu aizskaroša. Tādos gadījumos personai var būt tiesības lūgt šādas informācijas dzēšanu.
Tomēr, jo īpaši, ja informācija ir saistīta ar sabiedrībā atpazīstamām personām, var rasties situācija, ka, kamēr interneta platforma jeb starpnieks (piemēram, Google vai Facebook) padara nepieejamu kādu konkrētu informāciju, to identiskā vai līdzīgā veidā jau ir pārpublicējis cits autors vai avots.[1] Tādēļ pienākuma uzlikšana interneta starpniekam izņemt arī pārpublicēto informāciju, kas ir identiska vai tikai līdzīga par prettiesisku atzītajai informācijai, varētu šķist efektīvs personas tiesību aizsardzības līdzeklis. Uz to, vai interneta starpniekam ir pienākums izņemt šāda veida informāciju, atbilde būs jāsniedz Eiropas Savienības tiesai šī gada sākumā ierosinātajā lietā C-18/18 Glawischnig-Piesczek[2].
Lietas fakti un prejudiciālie jautājumi
Lūgumu pēc prejudiciālā nolēmuma Eiropas Savienības tiesai (EST) iesniegusi Austrijas Augstākā tiesa. Lieta aizsākās 2016. gada aprīlī, kad sociālajā tīklā Facebook persona ar lietotājvārdu Michaela Jaskova publicēja tolaik Zaļās partijas politiķes Evas Glavišnigas-Piečekas (Eva Glawischnig-Piesczek) fotoattēlu kopā ar neglaimojošiem komentāriem, citstarp apgalvojot, ka viņa ir nodevēja, ne centa nav nopelnījusi godīgā darbā, kā arī pārstāv fašistu partiju. Politiķe lūdza Facebook attēlu un komentāru izņemt, taču portāls atteicās to darīt.
2016. gada decembrī Austrijas pirmās instances tiesa pieņēma lēmumu par pagaidu noregulējumu, ar kuru uzlika Facebook par pienākumu padarīt citiem lietotājiem nepieejamu ne tikai konkrēto publikāciju, bet arī jebkuru nākotnes publikāciju ar šo attēlu un identiskiem vai satura ziņā līdzīgiem komentāriem. Facebook lēmumu pārsūdzēja. Otrās instances tiesa norādīja, ka Facebook jādzēš tikai identiskās publikācijas un līdzīga satura publikācijas, par kurām tam vajadzēja zināt. Šo lēmumu pārsūdzēja abas lietā iesaistītās puses.
Augstākā tiesa savā nolēmumā[3] norādīja, ka attēls un publikācija nepārprotami aizskar prasītājas godu un cieņu. Tiesa arī norādīja uz iepriekšējo Austrijas tiesu praksi lietās saistībā ar goda un cieņas aizskaršanu, saskaņā ar kuru persona var lūgt dzēst arī informāciju, kas ir līdzīgas nozīmes. Ja tas tā nebūtu, pārkāpēji varētu vienkārši apiet tiesas nolēmumus, pārformulējot savus aizskarošos apgalvojumus.
Tomēr Augstākā tiesa arīdzan apzinājās, ka pienākuma uzlikšana Facebook platformai, kas saskaņā ar Direktīvu par elektronisko tirdzniecību uzskatāms par mitināšanas pakalpojuma sniedzēju, iespējams, varētu radīt arī pienākumu uzraudzīt saturu, kas publicēts šajā platformā. Tas, savukārt, ir aizliegts ar šīs direktīvas 15. pantu. Tādēļ Austrijas tiesa apturēja tiesvedību lietā un vērsās pie EST ar vairākiem dažāda rakstura jautājumiem. No uzdotajiem jautājumiem šī publikācija analizēs sekojošo, proti, vai Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 15. panta pirmā daļa atļauj interneta mitināšanas pakalpojumu sniedzējam (turpmāk arī – interneta starpniekam) uzlikt par pienākumu nekavējoties izņemt ne tikai nelikumīgu informāciju, bet arī citu identiski formulētu un/vai līdzīgas nozīmes informāciju?
Problēmjautājumi
Lai noteiktu, vai un kādā apmērā šāds pienākums ir pieļaujams, analizējams gan Eiropas Savienības (ES) regulējums šajā jomā, gan starptautiskie cilvēktiesību standarti, jo konkrētajā situācijā nepārprotami ir iesaistītas interneta lietotāju tiesības saņemt informāciju un, iespējams, arī interneta starpnieku izteiksmes brīvība. Tālāk tekstā iezīmēti atsevišķi problēmjautājumi, kurus EST būtu jākomentē, lai ar savu nolēmumu praksē neradītu vēl lielāku apjukumu par to, kāds šajā jautājumā valda šobrīd.
Pirmkārt, EST būtu jāprecizē ES Direktīvas par elektronisko tirdzniecību interpretācija. Direktīvas 15. panta pirmā daļa aizliedz interneta starpniekiem (kas paši neiesaistās satura veidošanā) uzlikt par pienākumu vispārīgi pārraudzīt to saturu. Šāds aizliegums izstrādāts, lai nepadarītu to darbu neiespējamu[4]. Tomēr tas nav absolūts. Pati direktīva jau tās apsvērumos noteic, ka “tas neattiecas uz pārraudzības pienākumu īpašos gadījumos un jo īpaši neietekmē valstu iestāžu rīkojumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem.”[5] Šī regulējuma piemērošana līdz šim ir radījusi virkni neizpratnes.[6] Pati EST par to izsmeļoši vēl izteikusies nav, bet doktrīnā atrodamas sekojošas atziņas.
Tiek argumentēts, ka direktīva pieļauj vispārējā pārraudzīšanas pienākuma uzlikšanu, piemēram, situācijās, kad tas tiek darīts ar tiesas lēmumu konkrētā tiesvedībā saistībā ar konkrētu informāciju.[7] Tāpat tiek uzsvērts, ka pienākuma vispārīgā daba nav atkarīga no tā, cik daudz informācijas aptverts ar šo pienākumu, bet gan drīzāk ar tā izpildīšanas iespējamību un izmaksām.[8] Lai pienākums uzraudzīt būtu saderīgs ar ES tiesībām, tas interpretējams šauri un jābūt skaidri noteiktam, kura materiāla aprite ierobežojama.[9]
Līdzīgu standartu paģēr arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija un ES Pamattiesību harta, saskaņā ar ko regulējumam, kas ierobežo cilvēktiesības, ir jābūt skaidram un saprotamam.[10] Ja termini „identiski formulēta informācija” un „līdzīgas nozīmes informācija” netiek konkretizēti precīzāk, tie var radīt apjukumu gan interneta starpniekiem, kas ne vienmēr ir tik lieli uzņēmumi kā Facebook, gan interneta lietotājiem. Ja šādi termini tiek izmantoti, tad EST būtu jādod skaidrojums, kas tos detalizētu. Piemēram, šie jēdzieni paši par sevi nedod atbildi, vai elektroniski apstrādāts attēls ir identisks vai līdzīgs tā orģinālam. Vai arī cik daudz attēlu jāapstrādā, lai tas vairs nebūtu identisks, bet tikai līdzīgs. Tāpat, vai interneta starpniekam ir jādzēš arī mediju publicētā informācija par prettiesisko informāciju, ja tajos atspoguļotā informācija ir identiska vai līdzīga prettiesiskajai informācijai.
Tādējādi secināms, ka gan lai apmierinātu Direktīvas par elektronisko tirdzniecību, gan cilvēktiesību dokumentu prasības, EST, nosakot interneta starpnieku pienākumu izņemt arī prettiesiskajai informācijai līdzīgas nozīmes informāciju, būtu jākonkretizē tas, kā šī līdzība būtu nosakāma.
Otrs aplūkojamais aspekts būtu šāda pienākuma samērīgums. ECT līdz šim nav tieši izteikusies par identiski formulētas vai līdzīgas nozīmes prettiesiskas informācijas dzēšanas pienākumu sociālo tīklu kontekstā.[11] Tajā pašā laikā no šīs tiesas prakses secināms, ka jebkurā gadījumā izvērtējami visi lietas apstākļi, citstarp informācijas konteksts un sekas.[12] Tādējādi, iespējams, ka šāda pienākuma uzlikšanas pieļaujamība būtu atkarīga no lietas apstākļu analīzes kopumā. Tā, iespējams, varētu būt pieļaujama situācijās, kad informācijas radītais drauds ir īpaši nozīmīgs, kā, piemēram, naida kurināšanas gadījumā. Šādā gadījumā būtu sagaidāms, ka EST konkretizē, kas interneta starpniekam un arī nacionālajām tiesām jāņem vērā situācijas izvērtēšanā.
ES dalībvalstu prakse
Analizējot ES dalībvalstu tiesu praksi, secināms, ka tiesas jau šobrīd, vismaz atsevišķās lietās, ir uzlikušas interneta starpniekiem par pienākumu izņemt vai ierobežot pieejamību ne tikai konkrētai informācijai, kas atrodama konkrētā (HTML) adresē, bet arī vairāk vai mazāk konkrētai prettiesiskai informācijai, nenorādot tās atrašanās vietu.
Bijušais F1 vadītājs Makss Mozlejs (Max Mosley) ir parūpējies par šādu tiesu praksi vairākās valstīs. Viņš vērsās pie Google, lūdzot izņemt no meklēšanas indeksa konkrētas saites uz nepiedienīgiem attēliem. Google piekrita saites izņemt, taču tas nebija pastāvīgs risinājums – attēli un video tika pārpublicēti arvien jaunās interneta mājaslapās.[13] Mozlejs vēlreiz vērsās pie Google, lai rastu risinājumu šai problēmai, bet uzņēmums norādīja, ka nevar tikt uzskatīts par interneta policiju un tā pienākums nav kontrolēt interneta saturu.[14] Tādēļ Mozlejs vērsās Francijas, Vācijas un Lielbritānijas tiesās ar prasību uzlikt par pienākumu Google izņemt no indeksa visus tur jau esošos nepiedienīgos attēlus un video, kā arī nepieļaut, ka tur parādās vēl jauni.
Pirmā lēmumu pieņēma Francijas tiesa, kas prasību apmierināja.[15] Tā norādīja, ka Mozleja tiesības uz privāto dzīvi netiktu aizsargātas efektīvi, ja tiesa uzliktu par pienākumu interneta meklētājprogrammai izņemt no meklēšanas rezultātiem tikai tās saites uz attēliem, kas jau tur ir šobrīd. Tehniskais skaidrojums par šādas darbības iespējamību ļāva Francijas tiesai nošķirt šo lietu no SABAM [16] lietas EST, kurā noteikts, ka pienākums filtrēt interneta saturu meklējot gan tādus ar intelektuālā īpašuma tiesībām aizsargātus darbus, kas jau ir tikuši radīti, gan tādus, kas vēl tikai tiks radīti, nozīmētu pārlieku lielu izteiksmes brīvības ierobežošanu. Francijas tiesa Mozleja lietu nošķīra no šī sprieduma, norādot, ka Mozlejs vēlējās 9 konkrētu attēlu un 5 konkrētu video izņemšanu no Google meklēšanas rezultātiem. Tiesa atzina, ka tas ir tehniski iespējams (līdzīgi, kā Google meklētājā nevar atrast attēlus un video ar bērnu pornogrāfiju).
Pie gandrīz identiska secinājuma Mozleja lietā nonāca arī Hamburgas rajona tiesa. Tā norādīja, ka lai gan Google pats attēlus nerada, tas uzskatāms par līdzzinātāju attēlu, kuri pārkāpj Mozleja tiesības uz privāto dzīvi, izplatīšanā. Šī tiesa norādīja, ka būtu nesamērīgi prasīt no Mozleja, lai tas pats uzraudzītu visu internetā pieejamo saturu un katru reizi pierādītu katra atsevišķa informācijas pārpublicēšanas gadījuma prettiesiskumu. Saistībā ar tehniskajiem risinājumiem, spriedumā atzīts, ka Google nav pietiekami argumentējis, ka tas nespētu panākt attēlu pieejamības ierobežošanu.[17]
Līdzīgas atziņas atrodamas arī Lielbritānijas Augstākās tiesas nolēmumā lietā, kuras iesniedzējs bija Mozlejs.[18]Jāatzīmē gan, ka šajā gadījumā tas nebija spriedums pēc būtības, bet gan lēmums par to, ka pieteicēja prasība nav bez pamata. Tiesa secināja, ka Google rīcībā ir tehniskie līdzekļi, ar kuru palīdzību būtu iespējams Mozleja lūgumu apmierināt.
Francijas un Vācijas tiesas spriedumi tika pārsūdzēti, bet šo valstu apelācijas instanču tiesas tā arī pie vārda netika. Arī Lielbritānijas tiesa neizskatīja lietu pēc būtības, jo Mozleja un Google starpā tika panākts izlīgums.[19] Tā detaļas, diemžēl, atklātas netiek, bet abu pušu pārstāvji norādījuši, ka rezultāts apmierina visus iesaistītos.[20]
Iepriekšminēto tiesu prakse vismaz daļēji saskan ar ES Komisijas idejām par vienotā digitālā tirgus stiprināšanu. ES ir aicinājusi interneta platformas proaktīvi cīnīties ar prettiesisku saturu un nepanākt jau izņemta satura atkalpublicēšanu, citstarp izmantojot automātiskās atklāšanas tehnoloģijas un rīkus.[21] Priekšlikumā par Direktīvu par autortiesībām vienotajā digitālajā tirgū arī atrodams informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju pienākums izmantot satura atpazīšanas tehnoloģijas, lai nodrošinātu ar autortiesībām aizsargāto darbu prettiesiskas izmantošanas ierobežošanu.[22] Kaut arī nepieminot šo tehnoloģiju tieši, tiek argumentēts, ka arī priekšlikums par nepieciešamajām izmaiņām audiovizuālo mediju regulējumā[23] uzliek par pienākumu interneta platformām filtrēt naida runu un bērniem kaitīgu saturu vēl pirms par to saņemts paziņojums.[24]
Šķiet jāpiekrīt visām iepriekš minētajām tiesām, ka interneta meklētājprogrammu un interneta starpnieku rīcībā ir tehniskie līdzekļi, lai nodrošinātu konkrētu attēlu neparādīšanos interneta platformās. To apliecina kaut vai tas, ka brīdī, kad Francijas un Vācijas tiesas pieņēma spriedumus Mozleja lietās, Google jau bija izņēmis no meklēšans rezultātiem vairākus simtus attēlu un tiesas atrada vien dažus, kas vēl joprojām tika attēloti meklēšanas rezultātos. Tāpat interneta starpnieki jau izmanto līdzīgu tehnoloģiju, lai apkarotu, piemēram, naida runu un terorismu[25] vai pornogrāfisku saturu, kurā iesaistīti bērni[26].
Tomēr šeit būtu jānošķir divas situācijas, kas izriet arī no prejudiciālā nolēmuma lūgumā ietvertajiem jautājumiem. Pirmā no tām ir situācija, kurā interneta starpniekam uzlikts par pienākumu izņemt no meklēšanas rezultātiem konkrētu jeb identiski formulētu informāciju. Otrajā gadījumā, interneta starpniekam ir jāreaģē uz konkrēta veida jeb līdzīgas nozīmes informāciju. Jebkurā situācijā interneta starpniekam, lai tehniski nodrošinātu informācijas apstrādes pārtraukšanu, būtu sākumā jāidentificē šī informācija un pēc tam jāatrod visas šīs informācijas kopijas un tās jāizdzēš.[27] Pirmajā gadījumā informācija jau būtu identificēta. Savukārt, otrajā tas būtu jādara pašām meklētājprogrammām, kas situāciju padarītu līdzīgu iepriekšminētajai SABAM[28] lietai. Uz šādu nošķīrumu norādījusi arī Francijas tiesa. Arī aplūkojot pieņemamos uzraudzīšanas kritērijus saistībā ar Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 15. pantu, secināms, ka šāds pienākums nebūtu pieļaujams, jo tas nav noformulēts gana konkrēti.
Secinājumi
Apkopojot iepriekš minēto, secināms, ka Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 15. panta pirmā daļa būtu interpretējama tādējādi, ka tā ļauj uzlikt par pienākumu mitināšanas pakalpojuma sniedzējam uzlikt pienākumus saistībā ar citu identiski formulētu informāciju, ja tas notiek ar valsts iestādes vai tiesas starpniecību normatīvo aktu ietvaros. Šāda pieeja izriet ne tikai no direktīvas, bet arī varētu būt samērīgs izteiksmes brīvības ierobežojums. Tomēr katrā konkrētā lietā būtu analizējams, vai šāds ierobežojums ir nepieciešams un vai tas ir samērīgs.
Lai ievērotu pienākumu izņemt līdzīgas nozīmes informāciju, pakalpojumu sniedzējam būtu pienākums analizēt lielu daudzumu informācijas, kas apgrūtinātu tehnoloģiju pielietošanu šajā procesā. Tādēļ šāda pienākuma uzlikšana visticamāk nesamērīgi ierobežotu interneta meklētājprogrammas pakalpojumu sniedzēju. Šāds pienākums būtu pieļaujams tikai ļoti specifiskos gadījumos, kuros apdraudētas citas būtiskas intereses, piemēram, nacionālā drošība.
Atsauces
- ^ Ruane N. Right to Be Forgotten: Mosley V Google. Aplūkots 13.08.2018.
- ^ Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 10. janvārī iesniedza Obersten Gerichtshof (Austrija) – Eva Glawischnig-Piesczek/Facebook Ireland Limited.
- ^ Austrijas Augstākās tiesas 25.10.2017. lēmums lietā 6 Ob 116/17b.
- ^ Baistrocchi P. Liability of Intermediary Service Providers in the EU Directive on Electronic Commerce. Santa Clara High Technology Law Journal, 2003, Vol. 19:1, p. 126.; Edwards L. The New Legal Framework for E-Commerce in Europe. London: Bloomsbury Publishing, 2005. p.360; Ziemeļīrijas Apelācijas tiesas 21.12.2016. spriedums lietā CG v. Facebook Ireland Ltd, 55.p.
- ^ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību iekšējā tirgū. Pieņemta: 08.06.2000, 47. apsvērums.
- ^ Providers Liability: From the eCommerce Directive to the future. European Parliament Directorate General for Internal Policies Policy Department A: Economic and Scientific Policy, 2017, p.25.
- ^ EU study on the New rules for a new age? Legal analysis of a Single Market for the Information Society. 2009, p.9.
- ^ Providers Liability: From the eCommerce Directive to the future. European Parliament Directorate General for Internal Policies Policy Department A: Economic and Scientific Policy, 2017, p.25.
- ^ Frosio G. The Death of ‘No Monitoring Obligations’: A Story of Untameable Monsters. Journal of Intellectual Property, Information Technology and E-Commerce Law, 2017, Vol. 8(3), p.203.
- ^ ECT 24.04.1990. spriedums lietā Huvig pret Franciju (Iesnieguma Nr.11105/84), p.29; ECT 26.04.1979. spriedums lietā Sunday Times pret Apvienoto Karalisti (Iesnieguma Nr. 6538/74), p.49.
- ^ ECT 16.05.2015. spriedums lietā Delfi pret Igauniju (Iesnieguma Nr. 64569/09), p.116; ECT 19.09.2017. lēmums lietā Tamiz pret Apvienoto Karalisti (Iesnieguma Nr. 3877/14) p.85.
- ^ ECT 19.09.2017. lēmums lietā Tamiz pret Apvienoto Karalisti (Iesnieguma Nr. 3877/14) p.87; ECT 17.02.2017. lēmums lietā Pihl pret Zviedriju (Iesnieguma Nr. 74742/14), p.28.
- ^ Uz šo problēmu norādījis arī EST Ģenerāladvokāts secinājumos Google Spain lietā - Ģenerāladvokāta Jāskinena (Jääskinen) 25.06.2013. secinājumi EST lietā C-131/12 Google Spain un Google, p.44.
- ^ Sīkāk par lietas faktiem skatīt: Martin-Bariteau F. The Mosley/Google Case: Why Privacy Can Not Be Argued. Droitdu.
- ^ Francijas Pirmās Instances Parīzes tiesas 06.11.2013. spriedums lietā RG 11/07970 Max Mosley c. Google Inc et Google France.
- ^ EST 16.02.2012. spriedums lietā C 360/10 SABAM.
- ^ Diskusija par spriedumu pieejama: Crossley D. Case Law, Hamburg District Court: Max Mosley v Google Inc, Google go down (again, this time:) in Hamburg.
- ^ Anglijas un Velsas Augstās tiesas Karalienes tiesas nodaļas 15.01.2015. lēmums lietā Mosley v. Google. EWHC 59 (QB).
- ^ Dauer U., Fleisher L. Former Formula One Chief Max Mosley Settles Legal Dispute With Google. The Wall Street Journal, 2015.
- ^ Erdos D. Unlikely to be Forgotten: Assessing the Implementation of Google Spain in the UK Three Years On.
- ^ Drošības savienība: Komisija pastiprina cīņu pret nelikumīgu tiešsaistes saturu. Eiropas Komisijas Paziņojums presei, 2017.
- ^ Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū. Eiropas Komisija, 2016, 13. pants.
- ^ Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko, ņemot vērā mainīgos tirgus apstākļus, groza Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu. Eiropas Komisija, 2016.
- ^ Frosio G. Why Keep a Dog and Bark Yourself? From Intermediary Liability to Responsibility. Oxford International Journal of Law and Information Technology, 2017, Vol.1-33, p.21; Frosio G. The Death of ‘No Monitoring Obligations’: A Story of Untameable Monsters. Journal of Intellectual Property, Information Technology and E-Commerce Law, 2017, Vol. 8(3), p.211.
- ^ Partnering to help curb the spread of terrorist content online. Google in Europe.
- ^ Hachman M. How Google handles child pornography in Gmail, search. PCWorld, 2014.
- ^ Bayliss-McCulloch J. Does Australia Need a “Right to be Forgotten”? Communications Law Bulletin, 2014, Vol.33.1, p.10.
- ^ EST 16.02.2012. spriedums lietā C 360/10 SABAM.
