2022. gada 7. aprīlī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) pieņēma spriedumu lietā Landi v. Italy, kurā tā atzina Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 2. panta pārkāpumu. Tiesa konstatēja valsts pozitīvā pienākuma novērst tiesību uz dzīvību apdraudējumu saistībā ar vardarbību ģimenē nepienācīgu izpildi. Pieteicēja bija sūdzējusies arī par sistēmisku diskrimināciju dzimuma dēļ saistībā ar valsts iestāžu vispārēju pasivitāti, izmeklējot sūdzības par vardarbību ģimenē. Tiesa neatzina diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu cita starpā balstoties uz to, ka pieteicēja nebija iesniegusi pietiekamus pierādījumus – statistikas datus vai nevalstisko organizāciju ziņojumus – kas liecinātu par sistēmisku diskrimināciju šajā jomā.

Spriedums lietā Landi pret Itāliju

Landi kundze (pieteicēja) 2010. gadā bija uzsākusi attiecības ar savu partneri N. P., nezinot, ka viņš kopš 20 gadu vecuma ir cietis no bipolāriem un obsesīvi kompulsīviem traucējumiem, kas izpaudās kā pakāpeniskas garastāvokļa izmaiņas, impulsivitāte, aizkaitināmība un ārkārtīgi vardarbīga uzvedība. Pagātnē N.P. bija cietis no alkoholisma un viņam bija aizliegts tuvoties iepriekšējai partnerei. Landi kundzei un N.P. bija divi kopīgi bērni - V. (meitenīte, dzimusi 2011. gadā) un M. (zēns, dzimis 2017. gadā). 

No 2015. gada novembra līdz 2018. gada septembrim Landi kundze piedzīvoja četrus N.P. uzbrukumus, kuri prasīja policijas iejaukšanos. Uzbrukumu rezultātā pieteicēja tika vairākkārt hospitalizēta, kā rezultātā N.P. bija devies dzīvot pie vecākiem. Tomēr 2018. gada aprīlī viņš atgriezās Landi kundzes mājās. Šajā laikā pieteicēja bija iesniegusi policijā un pēc tam atsaukusi vairākas sūdzības par vardarbību ģimenē. Lai gan pret N.P. tika uzsākta izmeklēšana par vardarbību ģimenē, Landi kundzes un viņas bērnu aizsardzībai netika izdoti nekādi rīkojumi vai noteikti aizsardzības līdzekļi. Tas bija tādēļ, ka izmeklēšanas laikā eksperts bija norādījis, ka N.P. nerada draudus sabiedrībai, bet viņam ir nepieciešama terapija garīgās veselības uzlabošanai.

2018. gada septembrī N.P. iztraucēja viņa dēla radītais troksnis un pieteicējas saruna pa telefonu. Tā rezultātā viņš kļuva agresīvs un sagrāba savu meitu V. aiz matiem, metot viņu pret sienu. Pēc tam viņš no virtuves paņēma nazi un uzbruka Landi kundzei, ievainojot viņu sejā un ķermenī. Viņa nokrita uz grīdas blakus savam dēlam M., kuru N. P. vairākas reizes ar nazi nāvējoši sadūra.

N.P. 2019. gada oktobrī tika piespriests 20 gadu cietumsods. Pieteicējai un viņas meitai V., kuras bija pievienojušās kriminālprocesam kā civilprasītājas, tika piešķirta 100 000 EUR kompensācija.

Landi kundze sūdzējās par tiesību uz dzīvību (Konvencijas 2.pants) un diskriminācijas aizlieguma (Konvencijas 14.pants) pārkāpumu. Tiesa vienbalsīgi atzina Konvencijas 2.panta pārkāpumu secinot, ka valsts iestādes, reaģējot uz sūdzībām par vardarbību ģimenē, nebija ievērojušas nepieciešamo rūpību, tādējādi pārkāpjot Konvencijas 2.pantā ietvertos pozitīvos pienākumus. Savukārt attiecībā uz 14. panta pārkāpumu – sistēmisku diskrimināciju pret sievietēm, nepienācīgi reaģējot uz sūdzībām par vardarbību ģimenē –, Tiesa uzskatīja sūdzību par acīmredzami nepamatotu, norādot, ka, lai gan valsts iestāžu rīcība konkrētajā lietā bija nepietiekama, tā tomēr neliecināja par sistēmisku diskrimināciju. Tiesa uzskatīja, ka pieteicēja nav iesniegusi statistikas datus vai nevalstisko organizāciju ziņojumus, kas norādītu uz sistēmisku diskrimināciju izmeklēšanas iestāžu rīcībā atbildot uz sūdzībām par vardarbību pret sievietēm. 

Sistēmiska diskriminācija un pieejamie dati 

Landi lietā Tiesa atzina, ka pieteicēja bija kļuvusi par N.P. vardarbības upuri vairākkārt un valsts iestādēm tas bija zināms. Tomēr, neskatoties uz to, četrus mēnešus pēc pieteicējas 2018. gādā iesniegtā pieteikuma, nedz arī pēc Itālijas policijas (carabinieri) pieprasījuma prokurori neveica nekādu izmeklēšanu un pret N.P. netika noteikti nekādi aizsardzības līdzekļi. Tiesas ieskatā, tieši no prokuroru puses bija novērojama pasivitāte. 

Tiesa uzsvēra, ka kopš 2017. gadā pieņemtā sprieduma Talpis lietā, kurā tiesa konstatēja diskrimināciju saistībā ar vardarbību ģimenē, Itālija bija spērusi soļus, lai īstenotu Stambulas Konvenciju.^[1] Piemēram, likumu pārskatīšanas procesā tika ieviesti aizsardzības līdzekļi pret vardarbību ģimenē, kriminalizēta seksuāla uzmākšanās, noteikti atbildību pastiprinoši apstākļi par pārkāpumiem pret personām un nepilngadīgām personām un ārkārtas aizsardzības līdzeklis – izlikšana no ģimenes mājām. Tāpat Itālija bija pieņēmusi virkni noteikumu un mehānismu iestāžu kapacitātes stiprināšanai, lai izbeigtu vardarbību ģimenē.

Ņemot vērā minēto, Tiesa nebija pārliecināta, ka pieteicēja bija prima facie pierādījusi vispārēju pasivitāti no tiesībsargājošo iestāžu puses, nodrošinot sievietēm aizsardzību pret vardarbību ģimenē, kā arī valsts iestāžu darbību, kas tika veiktas pieteicējas lietā, diskriminējošo raksturu. Tiesa uzsvēra, ka pieteikuma iesniedzēja nebija iesniegusi nekādus statistikas datus vai nevalstisko organizāciju novērojumus šajā jautājumā. 

Tiesa secināja, ka konkrētajā lietā nebija pierādījumu tam, ka prokurori pieteicējas lietā attiecībā uz viņu rīkojās ar diskriminējošu nolūku vai diskriminējošā veidā. Tiesa norādīja, ka 14. panta pārkāpumu var konstatēt tad, ja trūkumi valsts iestāžu reakcijā uz vardarbību ģimenē ir plaši izplatīti un izriet no skaidras un sistēmiskas valsts iestāžu nespējas novērtēt vardarbības ģimenē ietekmes uz sievietēm nopietnību, mērogu un diskriminējošo efektu. Tiesa šajā lietā konstatēja, ka prokuroru pasivitāte, lai gan pretrunā Konvencijas 2. pantam, pati par sevi neliecināja par diskriminējošu attieksmi no valsts iestāžu puses.

Nesamērīgs pienākums pieteicējiem

No Tiesas sprieduma Landi lietā izriet, ka, lai tiesa izskatītu sūdzību par sistēmiskiem 14. panta pārkāpumiem, vai, lai pienākums atspēkot sūdzības šajā aspektā pārietu uz valsti, pieteicējai bija jāiesniedz statistikas dati vai nevalstisko organizāciju ziņojumi, kas prima facie norādītu uz sistēmisku valsts iestāžu pasivitāti, reaģējot uz sūdzībām par vardarbību ģimenē. Tas nozīmē, ka, lai tiesa tālāk izskatītu sūdzību par sistēmisku diskrimināciju, uz pieteicējiem gulstas pienākums iesniegt statistikas datus, kas nav viņu rīcībā vai ko valsts iespējams vispār neapkopo. Kā norāda Grieķijas Atklātās Universitātes docente Stella Kristoforidou, statistikas datu apkopošana ir valsts pienākums, kas izriet no Stambulas Konvencijas. Šī pienākuma izpilde ne vien nerada valstij nekādas sekas atbildot uz sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, bet gluži pretēji – tā var sekmēt valstij “labvēlīgu” iznākumu.^[2] 

Neatkarīgu nevalstisko organizāciju un akadēmiķu pētījumi nenoliedzami ieņem svarīgu lomu sistēmisku problēmu pierādīšanā jebkurā nozarē. Nevalstisko organizāciju ziņojumi un ekspertu viedokļi tiek plaši izmantoti gan reģionālajās,^[3] gan nacionālajās tiesās.^[4] 

Tomēr šādu pētījumu neesamība nedrīkstētu tikt izmantota, lai secinātu, ka sistēmiskas problēmas nepastāv. Pēdējos gados nevalstiskās organizācijas Eiropā sastopas ar aizvien lielākiem šķēršļiem savu ārkārtīgi svarīgo uzraudzības funkciju izpildē. Tas attiecas ne tikai uz tādām valstīm kā Ungārija vai Polija, sistemātiska nevalstisko organizāciju darbības ietekmēšana ar juridiskiem un cita veida līdzekļiem ir izplatīta arī citās Eiropas Padomes un Eiropas Savienības dalībvalstīs.^[5] Praksē nevalstiskajām organizācijām kļūst aizvien grūtāk piekļūt valsts rīcībā esošai informācijai un novērot tās praksi. Līdz ar to nevalstisko organizāciju ziņojumu neesamība vienmēr būtu jāvērtē kontekstā ar valstī pastāvošo situāciju saistībā ar biedrošanās brīvību un attieksmi pret cilvēktiesību organizāciju un aizstāvju darbību.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ăimenē novēršanu un apkarošanu, 11.05.2011.
2. ^{^} Stella Christoforidou, LANDI V. ITALY: Proving discrimination with statistics in cases of domestic violence, Strasbourg Observers, 26.08;.2022. 
3. ^{^} Piemēram, ECT, Mo.M. v. France, lieta Nr. 18372/10, 18.04.2013, 38.punkts. 
4. ^{^} Skat., piemēram., Thomas Wahl, Refusal of European Arrest Warrants Due to Fair Trial Infringements Review of the CJEU’s Judgment in “LM” by National Courts in Europe, Eucrim, Issue 4/2020, pp.331-330.
5. ^{^} Human Rights Defenders in the Council of Europe Area in Times of Crises, Round-table with human rights defenders organised by the Office of the Council of Europe Commissioner for Human Rights Dublin, 24-25 October 2022, Report; Fair Trials, Panayote Dimitras: Fair Trials denounces continuing harassment of human rights defenders, 7.06.2023; PICUM, Organisations across Europe call on Cypriot government to reinstate equality champion KISA, 19.02.2021, Amnesty International, Italy: Search and rescue crew in court, 24.05.2022.