Tiesības uz veselību ietver personas tiesības saņemt paliatīvo aprūpi – sarežģītu, bet sinerģisku aprūpes procesu personām, kuru pilnīga izārstēšana nav iespējama. Lai gan ilgstoši Latvijas progress šajā veselības nozares spektrā stagnēja, pateicoties Ministru kabineta 2020. gada konceptuālajam ziņojumam “Par situāciju paliatīvajā aprūpē Latvijā un nepieciešamajām izmaiņām paliatīvās aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā” un aktīvai nevalstiskās organizācijas “Hospiss LV” darbībai, manāmas pozitīvas izmaiņas, piemēram, no 2021. gada pieejama valsts apmaksāta paliatīvā aprūpe mājās. Tomēr ar to nepietiek, lai nodrošinātu pilnvērtīgu tiesību uz veselību aizsardzību. Latvijā vērojamā iedzīvotāju novecošanās, no vienas puses, kā arī paliatīvās aprūpes regulējuma, infrastruktūras un speciālistu trūkums, no otras puses, rada bažas par to, vai Latvija spēs efektīvi izpildīt šo pozitīvo pienākumu – nodrošināt paliatīvās aprūpes standartu.

Starptautiskais regulējums un paliatīvās aprūpes situācijas novērtējums starptautiskajā vidē

Tiesības uz veselību ir viens no cilvēktiesību stūrakmeņiem. Pirmais ievērojamākais starptautiskais dokuments, kurā atrodamas pieejamas veselības aprūpes sistēmas pamatnostādnes, ir 1966. gada Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk – Pakts). Pakta 12. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu sniegt visaugstākos veselības aprūpes standartus, tostarp (d) punktā paredzot atbilstošu apstākļu radīšanu, lai apmierinātu medicīniskās vajadzības. Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, kura uzrauga Pakta īstenošanu, uzsver nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un visaugstākos sasniedzamos veselības aprūpes standartus, tostarp paliatīvajā aprūpē.^[1] 

Tāpat ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja 2000. gadā uzsvēra valstu pienākumu nodrošināt veselības aprūpes augstākos standartus, tai skaitā paliatīvo aprūpi.^[2] Pieaugot virknei hronisku slimību, kuras nav pilnībā izārstējamas, veselības aprūpi regulējošās institūcijas un ārstniecības iestādes, neskatoties uz to, ka paliatīvā aprūpe ir viens no visaptverošas veselības aprūpes pamatiem, liek uzsvaru uz dzīves cikla pagarināšanu, nevis tā kvalitātes nodrošināšanu, tādejādi veicinot globālo veselības aprūpes krīzi.^[3] ANO Starptautiskā Narkotiku kontroles padome – institūcija, kuras uzdevums ir īstenot ANO konvencijas par narkotiskajām vielām uzraudzību, – 2015. gadā aplēsa, ka aptuveni 5,5 miljardiem pasaules iedzīvotāju nav pieejama šāda veida aprūpe (pieeja nepieciešamajiem medikamentiem).^[4]

Pasaules Veselības organizācija (turpmāk – PVO) 2018. gadā izstrādāja rokasgrāmatu par paliatīvās aprūpes integrāciju, atzīstot nepieciešamību to īstenot primārajā veselības aprūpē (piemēram, medicīniskā aprūpe mājās), jo tās uzturēšana pamatlīmenī neradītu pārlieku ekonomisko slogu. Primārā veselības aprūpe ir pirmais saskarsmes posms starp indivīdu (ģimeni) un veselības aprūpes sistēmu, racionālas veselības aprūpes sistēmas pamats, kuras uzdevums ir atrisināt galvenās iedzīvotāju veselības problēmas, lietojot vienkāršākās un izmaksu efektīvas medicīnas tehnoloģijas.^[5] Tādējādi PVO šādu aprūpi uztver arī kā veselības sistēmu ētisku atbildību.^[6] 

PVO ir definējusi paliatīvo aprūpi kā veidu, kādā uzlabot slimnieka un viņa ģimenes dzīves kvalitāti, sastopoties ar problēmām, kas saistītas ar dzīvību apdraudošu slimību, atvieglojot ciešanas, agrīni identificējot, novērtējot un novēršot sāpes un citas fiziska, psihosociāla un garīga rakstura problēmas.^[7] Tomēr šīs definīcijas nepareiza interpretācija, piemēram, personu ar nopietnām vai dzīvību apdraudošām veselības problēmām izslēgšana, nošķiršana no slimības prognozēšanas un profilakses mehānismiem, kā arī nevajadzīgu ciešanu ignorēšana ir radījusi apgrūtinājumus tās efektīvai īstenošanai.^[7]

PVO ir uzsvērusi paliatīvās aprūpes nozīmi efektīvas veselības aprūpes sistēmas nodrošināšanai,^[8] aicinot valstis: 

1. nodrošināt efektīvu sabiedrības veselības aprūpes sistēmu; 
2. nostiprināt mājas aprūpes sistēmu; 
3. nodrošināt piekļuvi perorālajam morfijam;^[7]
4. izstrādāt valsts daudznozaru neinfekciozo slimību politiku un stratēģiju, prioritāti nosakot budžeta izdevumus paliatīvai aprūpei;^[9]
5. nodrošināt kompetentus medicīnas speciālistus;
6. radīt atbilstošu medicīnas vidi.

Paliatīvās aprūpes regulējums Eiropas reģiona tiesiskajā vidē 

Starptautiskā tiesību vide ir noteikusi precīzus mērķus visaptverošas veselības aprūpes sasniegšanai, taču, lai tos efektīvi īstenotu, jāpastāv iekļaujošam cilvēktiesību rāmim reģionālajā vidē. Neatņemama sastāvdaļa Eiropas Padomes cilvēktiesību mehānismam ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), kas aizsargā Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (turpmāk – ECK) noteiktās tiesības.^[10] Jāatzīmē, ka gan Eiropas Sociālo tiesību komiteja, gan ECT, lemjot par attiecīgo jautājumu, ņem vērā gan Eiropas Sociālās hartas (turpmāk – Harta), gan ECK noteiktās tiesības, tādējādi radot saikni starp abām normatīvajām sistēmām.^[11]

Harta nosaka sociālo un ekonomisko tiesību pīlārus, un tās 11. pants paredz tiesības uz veselības aizsardzību.^[12] Veselības jēdziens Hartas izpratnē jāinterpretē saskaņā ar PVO sniegto definīciju, kas aptver gan fizisko, gan garīgo labklājību.^[13] Hartas 11. panta 1. punktā tieši noteikts, ka personai ir tiesības saņemt visaugstākās kvalitātes veselības aprūpi, tostarp paliatīvo aprūpi.^[13] Tādējādi Harta uzliek dalībvalstīm vairākus pozitīvus un negatīvus pienākumus. Tiesību uz veselības “aizsardzību” jēdziens ietver dalībvalsts pienākumu nodrošināt pilnvērtīgu tiesību uz veselību izmantošanu, nodrošinot visaugstāko sasniedzamo standartu un atturoties no tiešas vai netiešas iejaukšanās tiesību izmantošanā.^[13] Viens no būtiskākajiem valsts pienākumiem ir veselības izglītība un sabiedrības informētība.^[14]

Saistībā ar Hartā ietvertajām tiesībām uz veselības aizsardzību ir svarīgi aplūkot arī ECK un tās ietekmi un ieguldījumu paliatīvās aprūpes jēdzienā. ECK tieši neparedz tiesības uz veselību, tomēr ECT tās ir ielasījusi ECK ietvertajās tiesībās uz dzīvību, spīdzīnāšanas aizliegumā un tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību kopsakarā ar ECK preambulā norādīto cilvēka cieņas aspektu. Tādējādi paliatīvajai aprūpei kā daļai no tiesībām uz veselību ir būtiska nozīme vairāku ECK ietverto cilvēktiesību nodrošināšanā.

No ECT judikatūras izriet, ka ECK 2. (tiesības uz dzīvību) un 3. (spīdzināšanas aizliegums) pants tiek uzskatīti par tiesību uz nāvi jēdziena ietvaru, ietverot cilvēka cienīgu dzīves izbeigšanu un izvairīšanos no nevajadzīgām ciešanām.^[15] Paliatīvās aprūpes centrā ir cieņpilnas dzīves beigu nodrošināšana.^[16] Tādējādi valstīm tiek uzlikti pozitīvi pienākumi ar mērķi izveidot efektīvu sistēmu, kas pilnvērtīgi īstenotu tiesības uz veselību.^[13] Turklāt Eiropas Sociālo tiesību komiteja lietā Starptautiskā cilvēktiesību līgu federācija (FIDH) pret Franciju par nepietiekamiem resursiem tiesībām uz medicīnisko palīdzību tika atzīts: cilvēka cieņa ir Eiropas pozitīvo cilvēktiesību tiesību pamatvērtība un pat būtība – gan saskaņā ar Hartu, gan saskaņā ar ECK – un veselības aprūpe ir priekšnoteikums cilvēka cieņas saglabāšanai.^[17]

Lietā Gard un citi pret Apvienoto Karalisti, ECT, vērtējot dilemmu par to, vai pārtraukt mākslīgo ventilāciju un nodrošināt paliatīvo aprūpi, uzsvēra, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā “uz eksperimentālu medikamentu pieejamību nedziedināmi slimiem cilvēkiem un lietās, kas skar jutīgus morāles un ētikas jautājumus.”^[16] Tādējādi šādi sensitīvi jautājumi atstāti valstu ziņā.

Tomēr lietā, ko Centre for Legal Resources iesniedza Valentin Câmpeanu vārdā pret Rumāniju saistībā ar neatbilstošu aprūpi, kas sniegta HIV pozitīvam pacientam, ECT konstatēja tiesību uz dzīvību pārkāpumu.^[18] Rumānijas Veselības uzraudzības centrs konstatēja, ka slimnīcas nav nodrošinājušas pacientam visvienkāršāko ārstēšanu un aprūpi, kas ietver arī paliatīvo aprūpi. Arī ECT savu secinājumu pamatoja ar to, ka aprūpes iestādes nav nodrošinājušas pienācīgu veselības aprūpi.^[18]

Paliatīvās aprūpes tiesiskais regulējums un situācijas novērtējums Latvijā

Latvijā vērojams straujš iedzīvotāju novecošanās pieaugums pēdējā desmitgadē,^[19] tādējādi radot satraukumu, vai valsts spēs efektīvi izpildīt pozitīvo pienākumu nodrošināt iespējami augstāko veselības aprūpes pakalpojumu, tostarp paliatīvās aprūpes standartu. Iedzīvotāji vecumā virs 65 gadiem visbiežāk saskaras ar šādām slimībām – sirds slimībām (39%), vēzi (34%), elpošanas ceļu slimībām (10%), AIDS (6%) un diabētu (5%), kuras arī ir galvenie nāves cēloņi Latvijā.^[20] Paredzams, ka 2015.-2050. gadā Latvijas iedzīvotāju novecošanās (65 gadi) turpinās palielināties no 20% līdz 28%.^[20] Šie dati skaidri apliecina ar paliatīvās aprūpes kvalitāti un pieejamību saistīto jautājumu risināšanas nozīmi.

Paliatīvās aprūpes situāciju ietekmē citstarp vispārējās veselības aprūpes kvalitāte. Latvijas valdības 2021. gada ziņojumā par Hartas 11. pantu tika uzsvērta Covid-19 pandēmijas ietekme, proti, “hroniski nepietiekams sabiedrības veselības finansējums un nepietiekamas spējas reaģēt uz parastām, nemaz nerunājot par ārkārtas vajadzībām.” Tāpat ziņojumā uzsvērts PVO aicinājums nodrošināt pietiekamu un kvalitatīvu veselības aprūpes sistēmu, kas būtu pieejama ikvienam. Saistībā ar HIV un C hepatīta gadījumu skaita pieaugumu valdība uzsvēra šādas darbības, kas veiktas veselības aizsardzības uzlabošanai: pieejamās ārstēšanas ilguma samazināšana un gaidīšanas rindu samazināšanās ar interneta vietnes rindapiearsta.lv palīdzību, prioritāti piešķirot onkologa ķīmijterapeita konsultācijai.^[21] 

Latvijas tiesību sistēmā tiesības uz veselības aizsardzību tiek garantētas Satversmē. Tā atbilstoši 89. pantam balstās uz atvērtības starptautiskajām tiesībām principu jeb tiecās nacionālo normu interpretāciju harmonizēt ar starptautisko regulējumu. Tāpat atbilstoši Satversmes vienotības principam Satversmes normas ir savstarpēji saistītas, tāpēc svarīgi Satversmes 111. pantā ietvertās tiesības uz veselību skatīt kopsakarā ar cilvēka tiesībām uz godu un cieņu, kas ietvertas Satversmes 95. pantā.^[22] No minētajām tiesībām izriet valsts pienākums godāt un cienīt cilvēka veselību, tai skaitā nodrošināt pieeju kvalitatīvai paliatīvai aprūpei. Lai arī paliatīvā aprūpe Satversmē nav tieši minēta, paliatīvā aprūpe ietilpst veselības aprūpes jēdzienā.^[23] Aizsargājot minētās tiesības, valsts ir apņēmusies nodrošināt visaugstākos sasniedzamos standartus, saskaņā ar kuriem tai ir pienākums izveidot pietiekamu veselības aprūpes sistēmu, lai nodrošinātu nepieciešamo palīdzību un atbalstu paliatīvās aprūpes pacientiem.^[23]

Konstatējot, ka Satversme aizsargā arī tiesības uz paliatīvo aprūpi kā tiesību uz veselības aprūpi neatņemamu sastāvdaļu, ir svarīgi aplūkot Latvijā pastāvošo normatīvo regulējumu, kas vērsts uz šo konstitucionālo tiesību īstenošanu.

Latvijas tiesību sistēmā nav tieša regulējuma, kura mērķis būtu aizsargāt un īstenot tiesības uz paliatīvo aprūpi. Tās drīzāk ir saskatāms caur daudzajiem normatīvo aktu slāņiem, kas veido sadrumstalotu normatīvo aktu sistēmu. Visatbilstošākais normatīvais akts šajā jautājumā ir Ministru kabineta noteikumi Nr. 766 “Noteikumi par psihosociālās rehabilitācijas pakalpojumu paliatīvā aprūpē esošiem bērniem un viņu ģimenes locekļiem,”^[24] kas aizsargā bērnu paliatīvās aprūpes tiesības, uzsverot psiholoģisko, sociālo un garīgo atbalstu. Vispārīgāk veselības aprūpes jomu regulē šādi normatīvie akti: Ārstniecības likums^[25] (pievērš uzmanību uzraudzībai, medicīnas ētikai, personu, kas saņem veselības aprūpi, tiesībām un pienākumiem, kā arī pienākumiem dažādās veselības aprūpes jomās), Pacientu tiesību likums^[26] (īpaši reglamentē pacienta tiesības un pienākumus), Veselības aprūpes finansēšanas likums^[27](norādot piemērojamos finanšu resursus un līdzekļus), Seksuālās un reproduktīvās veselības likums^[28] (īpaši 3. nodaļa, pievēršoties HIV un AIDS – visizplatītākajām slimībām paliatīvās aprūpes jomā) un citi.

Ministru kabineta noteikumu līmenī paliatīvajai aprūpei ir piemērojami, piemēram, šādi noteikumi: Ministru kabineta noteikumi Nr. 60 “Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām”^[29] (vides nodrošinājums ārstniecības iestādēs) un Ministru kabineta noteikumi Nr. 746 “Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra izveidošanas, papildināšanas un uzturēšanas kārtība”^[30] (nosaka kārtību onkoloģisko pacientu un HIV/AIDS pacientu reģistram). 

Latvija ievēro PVO noteikto pienākumu – izstrādāt politiku (tostarp novērtēšanas kārtību) paliatīvās aprūpes jomā. Ar Ministru kabineta 2020. gada 15. decembra rīkojumu Nr. 774 tika pieņemts konceptuālais ziņojums “Par situāciju paliatīvās aprūpes jomā Latvijā un nepieciešamajām izmaiņām paliatīvās aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā” (turpmāk – Konceptuālais ziņojums). Konceptuālajā ziņojumā uzsvērtas tostarp šādas nepieciešamās rīcības, lai pilnvērtīgi nodrošinātu tiesības uz paliatīvo aprūpi: regulējums, kas noteiktu kārtību, kura sekotu pacienta gribai attiecībā uz paliatīvās aprūpes saņemšanas veidiem (mājās, slimnīcā vai citviet); aprūpes mājās kvalitātes uzlabošana; sadarbības uzlabošana ar pašvaldībām un Labklājības ministrijas finansētajiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem; paliatīvās aprūpes pakalpojumu kvalitātes uzlabošana dienas stacionārā; pakalpojumu pieejamības uzlabošana; pieejamo vietu skaita palielināšana paliatīvās aprūpes centros. Tāpat Konceptuālajā ziņojumā rosināta sadarbības pieeja, lai risinātu iepriekš minētos jautājumus, proti, Veselības ministrijai un Labklājības ministrijai sadarbībā ar pašvaldībām jāveido tāda paliatīvās aprūpes vide, kas nodrošinātu veselības aprūpes sistēmu, kura tiecas pēc augstākā sasniedzamā standarta.^[31]

Tādējādi Latvijā ir izveidota sistēma, lai izpildītu pienākumu nodrošināt atbilstošu paliatīvo aprūpi, tomēr tā saskaras ar daudziem izaicinājumiem, no kuriem spilgtākais ir tāda tiesiskā regulējuma trūkums, kas skaidri un visaptveroši regulētu paliatīvās aprūpes jomu, iedzīvinot Satversmē ietvertās tiesības. Tomēr Satversme jebkurā gadījumā aizsargā personas tiesības uz veselības aizsardzību, tostarp tiesības uz paliatīvo aprūpi, un valsts tiecas pilnveidot savu pieeju attiecībā uz normatīvo regulējumu šajā jautājumā.

Secinājumi

Paliatīvā aprūpe ir mehānisms, kas nodrošina cieņpilnu un godājamu dzīves noslēgumu tiem, kuri cieš no neizārstējamām slimībām, tādējādi tiecoties nodrošināt tādu veselības aprūpi, kas ietvertu kvalitatīvu, efektīvu un pieejamu ārstēšanu gan pacientiem, gan viņu ģimenēm. Latvijai saskaņā ar analizētajām starptautiskajām normām ir pienākums aizsargāt tiesības uz paliatīvo aprūpi un uzņemties visus pozitīvos un negatīvos pienākumus, kas saistīti ar šo tiesību īstenošanu. Tādējādi tai jātiecas nodrošināt tādu veselības aprūpes sistēmu, kas ir pietiekama un efektīva, balstīta uz pieejamības un vienlīdzības pīlāriem, un kas ietver arī nozīmīgu apakšnozari – paliatīvo aprūpi, kurai ir nepieciešama īpaša valsts uzmanība, lai to varētu pilnvērtīgi īstenot.

Satversme veido ietvaru, lai nodrošinātu tiesības uz paliatīvo aprūpi kā tiesību uz veselības aizsardzību apakšjomu. Taču zemāka juridiska spēka normatīvie akti veido sadrumstalotu normatīvo vidi, un tie tieši neregulē paliatīvo aprūpi. Sabiedrības veselības sistēma tiek regulēta, izmantojot daudzus veselības aprūpi aptverošus likumus un Ministru kabineta noteikumus. Latvija saskaņā ar starptautiskajām saistībām ir progresējusi politikas veidošanas mehānisma pienākuma izpildē un ir izstrādājusi Konceptuālo ziņojumu par paliatīvo aprūpi Latvijā, atzīstot būtiskākās nepilnības un piedāvājot iespējamos risinājumus. Lai sniegtu pilnvērtīgu paliatīvās aprūpes ietvaru, valstij jāīsteno Konceptuālajā ziņojumā izstrādātās vadlīnijas ar mērķi nodrošināt augstāko pieejamo veselības aprūpes standartu, kas nodrošinātu pienācīgu veselības sistēmas pakalpojumu sniegšanu.

Valērija Ruta Hartmane ieguvusi trešo vietu un tiesībsarga atzinību Cilvēktiesības.info un tiesībsarga rīkotajā rakstu konkursā “Ļauj cilvēktiesībām runāt!”.

Atsauces

1. ^{^} ANO Ģenerālā asambleja, “Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,” 1966. gada 16. decembris, Apvienoto Nāciju Organizācija, Līgumu sērija, 993. sējums. Pieejams: https://www.refworld.org/docid/3ae6b36c0.html. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijs.
2. ^{^} UN Committee on Economic. Social and Cultural Rights (CESCR). General Comment 14, The right to the highest attainable standard of health (angļu valodā) , E/C.12/2000/4. 2000, 25. punkts.
3. ^{^} The Lancent. Alleviating the access abyss in palliative care and pain relief — an imperative of universal health coverage: the Lancet Commission report (13.10.2017) (angļu valodā). Pieejams: https://www.thelancet.com/commissions/palliative-care. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
4. ^{^} United Nations Human Rights Office of the High Commissioner. Right to pain relief: 5.5 billion people have no access to treatment, warn UN experts World Hospice and Palliative Care Day — Saturday 10 October 2015 (angļu valodā). Pieejams: https://www.ohchr.org/en/NewsEvents/Pages/DisplayNews.aspx?NewsID=16590&LangID=E. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā. Skatīt, UN Committee on Economic. Social and Cultural Rights (CESCR). General Comment 14, The right to the highest attainable standard of health (angļu valodā) , E/C.12/2000/4. 2000, 34. punkts.
5. ^{^} Labklājības ministrijas rīkojums Nr. 329 Rīgā 1999.gada 19.oktobrī “Par primārās un sekundārās veselības aprūpes sistēmas attīstības stratēģiju.” Izdots saskaņā ar Ministru kabineta 1997.gada 5.augusta noteikumu Nr.286 "Labklājības ministrijas nolikums" 5.2.apakšpunktu. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/16617-par-primaras-un-sekundaras-veselibas-aprupes-sistemas-attistibas-strategiju. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
6. ^{^} Pasaules Veselības asambleja. WHA67.19 (2014. gada 24. maijs), darba kārtības 15.5. punkts. Paliatīvās aprūpes stiprināšana kā visaptverošas aprūpes sastāvdaļa visa mūža garumā. Pieejams: https://apps.who.int/gb/ebwha/pdf_files/WHA67/A67_R19-en.pdf. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
7. ^{a, b, c} Pasaules Veselības organizācija (PVO). Paliatīvās aprūpes un simptomu mazināšanas integrēšana primārajā veselības aprūpē: PVO rokasgrāmata plānotājiem, īstenotājiem un vadītājiem (2018). Pieejams: https://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/274559/9789241514477-eng.pdf. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
8. ^{^} World Health Organization (WHO). Cancer. Pieejams: https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/cancer (angļu valodā). Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
9. ^{^} World Health Organization (WHO). Global Action Plan for the Prevention and Control of Noncommunicable diseases 2013-2022 (angļu valodā), 23.lpp. 
10. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Pieejams: https://www.echr.coe.int/Pages/home.aspx?p=home&c=. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
11. ^{^} Skatīt, Kučerenko pret Ukrainu, Nr. 27347/02, 28. §, 2005. gada 15. decembris; Rudenko pret Ukrainu, Nr. 19441/03, 18. §, 2007. gada 12. jūlijs; National Union of Rail, Maritime and Transport Workers pret Apvienoto Karalisti, Nr. 31045/10, § 40, 2014. gada 8. aprīlis un Demir un Baykara pret Turciju, no.  34503/97, § 64, § 77, § 84, 2008. gada 12. novembris.
12. ^{^} Natalia Arias-Casais, Eduardo Garralda, John Y. Rhee, Liliana de Lima, Juan José Pons, David Clark, Jeroen Hasselaar, Julie Ling, Daniela Mosoiu, Carlos Centeno. EAPC Atlas of Palliative Care in Europe 2019. Vilvoorde: EAPC Press (2019) (angļu valodā). Pieejams: http://hdl.handle.net/10171/56787. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
13. ^{a, b, c, d} Eiropas Padome. Eiropas Sociālo tiesību komitejas judikatūras apkopojums (2018. gada decembris), 129. lpp. Pieejams: https://rm.coe.int/digest-2018-parts-i-ii-iii-iv-en/1680939f80 (angļu valodā). Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
14. ^{^} OHRC. Seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumi Eiropas Sociālajā hartā, 45. para. Pieejams: https://www.ohchr.org/sites/default/files/Documents/HRBodies/CESCR/Discussions/2010/EuropeanCommitteeSocialRights.pdf. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā. Eiropas Sociālo tiesību komiteja. Marangopoulos Foundation for Human Rights (MFHR) pret Grieķiju, Nr. 30/2005, § 216 un 219, 2006. gada 6. decembris. Pieejams: https://hudoc.esc.coe.int/eng/#{%22sort%22:[%22ESCPublicationDate%20Descending%22],%22ESCDcIdentifier%22:[%22cc-30-2005-dmerits-en%22]}. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā. Eiropas Sociālā harta - Eiropas Sociālo tiesību komiteja - Secinājumi XV-2, 2. sējums (2001).
15. ^{^} ECT. Preses relīze. End of life and the European Convention on Human Rights (Dzīves beigas un Eiropas Cilvēktiesību konvencija) (2022. gada aprīlis). Pieejams: https://www.echr.coe.int/documents/fs_euthanasia_eng.pdf (angļu valodā). Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
16. ^{a, b} Robin B Rome, "The role of palliative care at the end of life," The Ochsner journal, vol. 11,4 (2011): 348-52 (angļu valodā).
17. ^{^} Eiropas Sociālo tiesību komiteja. Starptautiskā Cilvēktiesību līgu federācija (FIDH) pret Franciju, Nr. 14/2003, § 31, D 2004. gada 3. novembris. Pieejams: https://hudoc.esc.coe.int/eng/#{%22sort%22:[%22ESCPublicationDate%20Descending%22],%22ESCDcIdentifier%22:[%22cc-14-2003-dmerits-en%22]}. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
18. ^{a, b} ECT. Centre for Legal Resources iesniedza Valentin Câmpeanu vārdā pret Rumāniju, Nr. 47848/08, 2014. gada 17. jūlijs. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/fre#{%22itemid%22:[%22002-9574%22]}. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
19. ^{^} Pasaules Banka. Iedzīvotāji vecumā virs 65 gadiem (% no kopējā iedzīvotāju skaita) Latvijā. Pieejams: https://data.worldbank.org/indicator/SP.POP.65UP.TO.ZS?end=2020&locations=LV&start=1960&view=chart. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
20. ^{a, b} Baiba Strautmane, Daiga Behmane un Iveta Ludviga, "Paliatīvā aprūpe Latvijā: Paliatīvā aprūpe: pieejamība un ģimenes ārsta loma," 7. starptautiskā starpdisciplinārā zinātniskā konference. Sabiedrība. Veselība. (vol. 68, 2019), 2019. gada 25. novembris, 1. lpp. Pieejams: https://doi.org/10.1051/shsconf/20196802005. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
21. ^{^} Eiropas Padome. 7. Latvijas valdības iesniegtais Nacionālais ziņojums par Eiropas Sociālās hartas 3., 11., 12., 13., 14. un 30. panta īstenošanu (2021. gada 11. janvāris), 37. lpp. Pieejams: https://rm.coe.int/rap-cha-lva-07-2021/1680a13488. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
22. ^{^} Latvijas Republikas Satversmes tiesa. Lēmums lietā Nr. 2003-04-01, secinājumu 1.1. §.
23. ^{a, b} Agris Bitāns, Anderjs Judins, “95. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana,cita nežēlīga vai pazemojoša izturēšanās pret personu ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai pazemojošam sodam,” Latvijas Republikas Satversmes komentāri : VIII nodaļa : cilvēka pamattiesības, zin.vad. Ringolds Balodis (Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012), 211.lpp.
24. ^{^} Ministru kabineta noteikumi Nr. 766 " Noteikumi par psihosociālās rehabilitācijas pakalpojumu paliatīvā aprūpē esošiem bērniem un viņu ģimenes locekļiem" (stājās spēkā 2018. gada 1. janvārī). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/296009-noteikumi-par-psihosocialas-rehabilitacijas-pakalpojumu-paliativa-aprupe-esosiem-berniem-un-vinu-gimenes-locekliem. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
25. ^{^} Ārstniecības likums (stājās spēkā 1997. gada 1. oktobrī). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/44108-arstniecibas-likums. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
26. ^{^} Pacientu tiesību likums (stājās spēkā 2010. gada 1. martā). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/203008-pacientu-tiesibu-likums. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
27. ^{^} Veselības aprūpes finansēšanas likums (stājās spēkā 2018. gada 1. janvārī). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/296188-veselibas-aprupes-finansesanas-likums. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
28. ^{^} Seksuālās un reproduktīvās veselības likums (stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/58982-seksualas-un-reproduktivas-veselibas-likums. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
29. ^{^} Ministru kabineta noteikumi Nr. 60 “Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām” (stājās spēkā 2009. gada 12. februārī). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/187621-noteikumi-par-obligatajam-prasibam-arstniecibas-iestadem-un-to-strukturvienibam. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
30. ^{^} Ministru kabineta noteikumi Nr. 746 “Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtība” (stājās spēkā 2008. gada 20. septembrī). Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.
31. ^{^} Ministru kabineta rīkojums Nr. 774, Rīga, 2020. gada 15. decembris (protokols Nr. 82, 56. §). Konceptuālais ziņojums "Par situāciju paliatīvās aprūpes jomā Latvijā un nepieciešamajām izmaiņām paliatīvās aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā". (15.12.2020). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/319516-par-konceptualo-zinojumu-par-situaciju-paliativaja-aprupe-latvija-un-nepieciesamajam-izmainam-paliativas-aprupes-pakalpojumu. Skatīts: 2022. gada 29. jūlijā.