ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Viedoklis

Personu tiesību uz dzīvību ievērošana. Konkrēta gadījuma analīze.

Lai arī dzīvojam sabiedrībā, kur cilvēka cieņai un dzīvībai būtu jābūt visaugstākajai vērtībai, diemžēl joprojām sastopamies ar gadījumiem, kas rosina domāt, ka šīs vērtības nemaz nav tik pašsaprotamas. Šajā rakstā apskatīts konkrēts gadījums, kurā valsts rīcība vai precīzāk bezdarbība radījusi sabiedrībā šaubas par to, vai dzīvība kā vērtība tiešām ir tik vērtīga, kā to varētu sagaidīt, dzīvojot demokrātiskā tiesiskā valstī.

Youssef Saddam / Unsplash

Cilvēktiesības nepārtraukti attīstās, bet kā pašsaprotamība ir nostiprinājies tas, ka personai ir tiesības uz dzīvību un tās var ierobežot tikai ļoti retos gadījumos. Arī Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts vērtība ir cilvēktiesību aizsardzība, tostarp tiesības uz dzīvību, kas aizsargātas Satversmes 93. pantā. Tomēr rodas jautājums, vai arī Latvijā šīs tiesības varam uzskatīt par pašsaprotamām? Esot daļai no demokrātiski tiesiskas valsts sabiedrības, nav pieļaujama doma, ka šīs tiesības var netikt nodrošinātas, tomēr nesenie notikumi Jēkabpilī ir kļuvuši par apliecinājumu tam, ka ne vienmēr persona var paļauties uz šo tiesību aizsardzību.

Šā gada aprīlī Latviju satricināja ziņa par kādas sievietes slepkavību Jēkabpils pusē[1], ko izdarīja sievietes bijušais dzīvesbiedrs. Kā vēlāk izrādījās, tas bija rezultāts jau ilgstošai sievietes vajāšanai un pret sievieti vērstai agresijai. Pret vīrieti, kurš noslepkavoja bijušo dzīvesbiedri, bija 19 aktīvi kriminālprocesi, no kuriem 18 – par nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu. Turklāt sieviete regulāri bija vērsusies tiesībsargājošās iestādēs[2], taču, lai arī iestāžu rīcībā bija informācija, kas norādīja uz nepārprotamu sievietes dzīvības apdraudējumu, netika veiktas darbības, kas šo apdraudējumu nekavējoties novērstu.

Rakstā apskatīta problemātika tiesību uz dzīvību aizsardzībā, analizējot to kopsakarā ar konkrēto notikumu Jēkabpilī.

Ko nozīmē tiesības uz dzīvību?

Cilvēka dzīvība ir demokrātiskas sabiedrības augstākā vērtība. Tiesības uz dzīvību ir tiesības, kas vienas no pirmajām iekļautas pamattiesību katalogā un kas ir ieguvušas īpašu statusu starp cilvēktiesībām, kā arī kļuvušas par ius cogens normām (imperatīva norma, no kuras nav pieļaujama atkāpšanās).[3] Tādēļ tās nereti apzīmē kā neatņemamas tiesības. Tiesības uz dzīvību nodrošina cilvēka fizisko eksistenci kā priekšnoteikumu cilvēka garīgajai eksistencei un jebkādai viņa rīcībai vai uzvedībai. Tāpat tiesības uz dzīvību ir nepieciešamas, lai persona varētu īstenot visas pārējās cilvēktiesības.[4]  

Tomēr tiesības uz dzīvību nav absolūtas tiesības. Dzīvības atņemšana netiks uzskatīta par pārkāpumu, ja tā notiek: 1) spēka pielietošanas rezultātā, nepārsniedzot galējas nepieciešamības robežas; 2) lai aizstāvētu jebkuru personu pret nelikumīgu vardarbību; 3) lai veiktu tiesisku aizturēšanu vai aizkavētu tiesiski aizturētas vai apcietinātas personas izbēgšanu; 4) lai saskaņā ar likumu savaldītu dumpi vai apvērsumu.[5]

Mūsdienu civilizētajā pasaulē netiek apšaubīts, ka valstij ir pienākums aizsargāt personas dzīvību ne vien no pašas darbībām, bet arī no citu personu rīcības. Proti, valstij ir negatīvais pienākums neatņemt personai dzīvību bez tiesiskā pamata, kā arī pozitīvais pienākums nodrošināt, ka viena persona to neatņem citai. Valsts negatīvais pienākums ir daudz plašāks par pienākumu izvairīties no tīšas nonāvēšanas. Tas tiek paplašināts līdz pienākumam ar valsts darbībām nepakļaut nevienu nozīmīgām un paaugstinātām nāves riska briesmām. Valsts negatīvais pienākums aptver ne tikai tādas darbības, kuru rezultātā iestājas nāve, bet arī jebkuras darbības, kurās tiks izmantots letāls spēks, kā arī šādu darbību plānošanu un īstenošanu. Tāpat negatīvais pienākums ietver valsts pienākumu nodrošināt tās jurisdikcijā nonākušas personas, kuru lūdz izdot kāda cita valsts, neizraidīšanu un neizdošanu šai valstij, ja pastāv pamatotas aizdomas, ka tajā var tikt apdraudētas personas tiesības uz dzīvību.[6]

Uzņemoties pozitīvu pienākumu aizsargāt dzīvību, valsts apņemas 1) nepieļaut patvaļīgu personas dzīvības apdraudējumu no valsts vai no privātpersonu puses; 2) rīkoties, ja tiek apdraudēta cilvēka dzīvība; 3) neveikt darbības, kas veicina tiešus vai netiešus draudus tiesībām uz dzīvību; 4) veicināt labvēlīgu apstākļu radīšanu tiesību uz dzīvību realizēšanai, faktoru, kas apdraud dzīvību, samazināšanu līdz minimumam.[7]  

Tādējādi valstij ir jāpieņem nepieciešamos normatīvos tiesību aktus indivīdu dzīvības aizsardzībai, jāievēro aizliegumu tīši atņemt indivīda dzīvību, kā arī jāsper preventīvus soļus indivīda dzīvības aizsardzībai (ceļu satiksmes noteikumu regulēšana, dabas katastrofu seku novēršana, militārie konflikti).

Tomēr neviens no minētajiem pienākumiem negarantē indivīdam absolūtu aizsardzību no visiem iespējamiem riskiem viņa dzīvībai. Tādēļ, ja kāda situācija rada draudus indivīda dzīvībai, valstij ir jāveic efektīva izmeklēšana un jānodrošina efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus.[8] Valstij ir pienākums novērst un nepieļaut potenciālu dzīvības apdraudējuma risku gadījumos, kad tai ir bijusi šāda informācija vai kad ir bijušas pamatotas aizdomas, ka apdraudējums var notikt.[9] Proti, valstij ir pienākums ne vien uz dzīvības aizsardzību vērstu normu izveidošanu, bet arī efektīvas šo normu izpildes uzraudzības sistēmas izveidošanu.[9]

Tādēļ valstij ir pienākums pieņemt normatīvos tiesību aktus, kuros regulētas valsts varas institūciju darbinieku tiesības un pienākumi, vēršoties pret likumpārkāpējiem, kas apdraud citas personas dzīvību, kā arī šo valsts amatpersonu un privātpersonu atbildība.[9] Izpildot šo pienākumu, likumdevējs, piemēram, likumā “Par policiju” ir noteicis policistu tiesības un pienākumus attiecībā uz tiesību uz dzīvību nodrošināšanu.

Tiesības uz dzīvību ir cieši saistītas ar personas aizsardzību pret vardarbību un atbilstošu aizsardzības mehānismu izstrādi. Vardarbības draudi un tās pielietojums ir tiešs personas dzīvības un veselības apdraudējums.[10] Tādēļ valstij ir pienākums arī nodrošināt personu aizsardzību no vardarbības. Vardarbība pret sievietēm, tostarp vardarbība ģimenē, Eiropā ir viens no smagākajiem ar dzimumu saistītajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas joprojām tiek noklusēts. Arī pret citiem vardarbības upuriem, piemēram, bērniem, vīriešiem un gados veciem cilvēkiem, vērstā vardarbība ģimenē ir apslēpta parādība, kuru nedrīkst atstāt bez ievērības, jo tā skar ļoti daudzas ģimenes.[11] Tiecoties pēc civilizētas un cilvēku cienošas sabiedrības, valstīm būtu jāpieliek visas pūles, lai izskaustu vardarbības esību tādā līmenī, kādā tā ir šobrīd.

Valsts (bez)darbība tiesību uz dzīvību nodrošināšanā konkrētajā gadījumā

Valsts policija ir valsts pārvaldes iestāde, kuras uzdevums ir aizsargāt personas un sabiedrību no publiskās drošības un kārtības apdraudējumiem. Ar jēdzienu “publiskā drošība” saprotamas tostarp personas pamattiesības, piemēram, cieņa, dzīvība, veselība, brīvība.[12] Attiecīgi Valsts policija kā valsts institūcija ir tā, no kuras ir sagaidāma nekavējoša reakcija un rīcība gadījumos, kad tiek apdraudētas personas tiesības uz dzīvību. Tātad Valsts policijai ne tikai jāievēro personas tiesības uz dzīvību, bet arī jāaizsargā tās no citu personu apdraudējuma. 

Konkrētajā Jēkabpils gadījumā Valsts policijai atbilstoši tās pienākumiem bija jāvērtē apdraudējuma nopietnība, tostarp apstāklis, ka pret vīrieti bija aktīvi 19 kriminālprocesi, turklāt no kuriem 18 par nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu, lai nonāktu pie secinājuma, ka nekavējoties ir jāveic visas iespējamās darbības, lai nepieļautu, ka vīrietis apdraud sievietes dzīvību. Vīrietis ilgstoši neapmeklēja tiesas sēdes, un šī gada 8. februārī tiesa kā drošības līdzekli viņam piemēroja apcietinājumu. Tomēr secināms, ka minētās darbības bija formālas, jo Valsts policija nenodrošināja apcietinājuma izpildi. Attiecīgi šie apstākļi neliedza viņam turpināt vajāt gan bijušo dzīvesbiedri, gan citas sievietes, kurām bijusi saistība ar konkrēto vīrieti, kā rezultātā notika slepkavība.

Tātad, lai arī cilvēka dzīvība ir augstākā vērtība, Valsts policija, zinot par konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem un reālu apdraudējumu sievietes dzīvībai, kā arī to, ka vīrietim tiesa piemērojusi apcietinājumu, nerīkojās tā, lai izpildītu savus pienākumus pēc būtības, proti, aizsargātu personas tiesības uz dzīvību un, rīkojoties savu pilnvaru ietvaros, novērstu to, ko bija iespējams novērst. Pie šādiem apstākļiem kritiski vērtējama arī tiesas rīcība, ilgstoši vilcinoties iztiesāt lietu un lemt par apcietinājumu. Konkrētajā situācijā tiesību uz dzīvību aizsardzībai bija nepieciešams pēc iespējas ātrāk pielietot visus iespējamos līdzekļus, lai notvertu vīrieti un izvairītos no sekām, kuras šajā gadījumā iestājās. 

Būtiski norādīt, ka nogalinātā sieviete kopā ar savu advokāti, nesaņemot jebkādu palīdzību no Valsts policijas puses, bija vērsušās ar iesniegumu arī pie Ģenerālprokurora, sagaidot rīcību no viņa puses, taču, kā norāda nogalinātās sievietes advokāte, arī uz šo iesniegumu atbilde netika saņemta.[13] Prokuratūras uzdevums ir reaģēt uz likuma pārkāpumu un aizsargāt personu tiesības un likumīgās intereses.[14] 

Lai arī sieviete bija vērsusies tiesībsargājošajās institūcijās, kurām ir pienākums aizsargāt tiesības uz dzīvību, iesniegtie lūgumi nerezultējās ar konkrētu rīcību no valsts puses. Normatīvie tiesību akti valsts pārvaldē strādājošām amatpersonām un arī tiesu sistēmā nodarbinātajām personām piešķir plašas iespējas rīkoties gadījumos, kad tiek apdraudēta personas dzīvība vai veselība, lai to aizsargātu un nepieļautu apdraudējumu, taču konkrētajā gadījumā šīs iespējas netika izmantotas. Tādēļ situācija, kad tiesa ilgstoši atlika tiesas sēdes un nepieņēma nolēmumu, kamēr vīrietis turpināja atrasties brīvībā, un Valsts policija nepielietoja visus iespējamos resursus, lai noskaidrotu vīrieša atrašanās vietu, nav un nevar tikt attaisnota ar formālu normatīvo aktu izpildi vai regulējuma trūkumu, kā to savās intervijās komentējis Ģenerālprokurors.[15] Valsts amatpersonas nevar attaisnoties ar to, ka nav izveidota sistēma dzīvības aizsardzībai draudu gadījumā, jo Satversme uzliek pienākumu valstij sargāt ikviena dzīvību un veselību. Ne regulējuma trūkums, ne tā formāla piemērošana nevar būt attaisnojums tam, lai nenodrošinātu personas dzīvības aizsardzību.

Kā norādījis Senāts, vardarbība ir personas pamattiesību, īpaši tiesību uz dzīvību, brīvību, fizisko un garīgo integritāti, privātumu, pārkāpums, un valstij, lai nodrošinātu šo pamattiesību ievērošanu, ir noteikti pienākumi personu aizsardzībā pret vardarbību. Šo pienākumu izpildē būtiska loma it tieši preventīvu pasākumu veikšanai. Proti, valstij ir ne tikai pienākums izveidot juridiskās atbildības sistēmu, kas ļauj reaģēt situācijās, kad pamattiesību aizskārums jau ir noticis, bet tai vispirms ir pienākums preventīvi aizsargāt cilvēkus, nepieļaujot, ka viņu tiesības tiek reāli aizskartas.[15]

Šī Senāta atziņa apstiprina un atkārtoti norāda uz valsts pienākumu jau sākotnēji nepieļaut personas tiesību aizskārumu un aktīvi rīkoties, lai to novērstu. Konkrētajā lietā valsts amatpersonu pienākums bija veikt visas nepieciešamās darbības, lai savlaicīgi reaģētu un novērstu iespējamās sekas. Pamatoti būtu sagaidīt, ka, ja persona pārkāpj tiesas nolēmumu netuvoties personai, par ko ierosināti vairāki kriminālprocesi, un neierodas uz tiesas sēdēm, tad valsts institūcijas aktīvi rīkosies, lai pēc iespējas ātrāk noskaidrotu šīs personas atrašanās vietu un īstenotu apdraudētās personas aizsardzības pasākumus, novēršot tūlītēju apdraudējumu, ko persona rada potenciālajam upurim. Tas ir visu iesaistīto valsts pārvaldes un tiesu varas iestāžu sadarbības uzdevums, kas izriet no konstitucionālā pienākuma valstij aizsargāt personu dzīvību un veselību. Šāda rīcība atbilstu pienākumiem, kas valstij izriet no personas tiesībām uz dzīvību.

Senāts arī ir atzinis, ka valsts iestādēm ir nekavējoties jāreaģē uz apgalvojumiem par iespējamu vardarbību ģimenē. Iestādēm, veicot situācijas riska novērtējumu, ir jānosaka, vai pastāv reāls un tūlītējs apdraudējums vardarbības upuru dzīvībai. Ja riska novērtējuma rezultātā tiek secināts, ka pastāv reāls apdraudējums, iestādēm ir pienākums veikt preventīvus pasākumus.[15] Turklāt apdraudētās personas tiesības uz dzīvības un veselības aizsardzību ir pārākas pār apdraudējumu radošās personas īslaicīgu pārvietošanās un kontaktēšanās brīvības ierobežojumu.[16]

Būtiski norādīt, ka šajā gadījumā Valsts policijai, prokuratūrai un arī tiesai bija jāvērtē tas, ka persona sistemātiski pārkāpa likumu un tiesas aizliegumu tuvoties, tādēļ minētos pārkāpumus nevajadzētu skatīt atrauti un vērtēt atsevišķi, formāli uzskatot par savstarpēji nesaistītiem. Gluži pretēji – Valsts policijai un Ģenerālprokuroram bija jau savlaicīgi jāreaģē uz sievietes un viņas advokātes iesniegumiem un jāvērtē situācija kopumā, no kuras bija nepārprotami jākonstatē, ka personas dzīvībai pastāv reāls apdraudējums. Šādā gadījumā absolūti kritiski no tiesu varas un valsts pārvaldes puses bija nepieciešami lēmumi un rīcība, kas garantētu personas drošību, nevis formālas atbildes uz iesniegumiem, ko sniedza prokuratūra un policija, vai atbilžu nesniegšana vispār. Arī tad, ja rīcībai formāli jāiziet ārpus šo iestāžu likumā noteiktajiem rīcības pienākumiem. Nav attaisnojama formālai likuma piemērošanai vai norādēm uz regulējuma neesamību, ja pastāv reāls personas dzīvības apdraudējums – šādā gadījumā jārīkojas, lai efektīvi un reāli nodrošinātu personas tiesību uz dzīvību aizsardzību, un šāda rīcība nav nedz pretlikumīga, nedz nepareiza.

Arī uz šī raksta sagatavošanas dienu vīrietis joprojām atrodas brīvībā, kas liek bažīties, vai valsts bezdarbības rezultātā sabiedrībai atkārtoti nenāksies lasīt šausminošus virsrakstus presē.[17]

Secinājumi

Konkrētās lietas rezultāts ir pierādījums tam, ka vilcināšanās, bezdarbība, attaisnojumu meklējumi un formāla likuma piemērošana, nevis rīcība personas aizsardzībai pēc būtības, noveda pie rezultāta, kuram demokrātiskā tiesiskā valstī nav vietas. Mūsdienu sabiedrībā šādi gadījumi, kad valsts nereaģē uz tādiem vardarbības draudiem, kurus nav iespējams nepamanīt saprātīgam vērotājam, absolūti nav pieļaujami, ņemot vērā to, ka dzīvojam demokrātiskā tiesiskā valstī, nevis anarhismā. Formālas atrunas par regulējuma neesamību vai sistēmas nepilnībām, situācijās, kad no valsts institūcijās strādājošajiem ir atkarīga personas dzīvība, nav pieņemamas. Vardarbība ģimenē nav nekas svešs, tādēļ ir nekorekti runāt par sistēmas trūkumiem vai likuma robiem.

Evisa Matejūna ieguvusi trešo vietu Cilvēktiesības.info un tiesībsarga rīkotajā rakstu konkursā “Ļauj cilvēktiesībām runāt!”.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

  1. ^ Jēkabpils laiks. Pieejams: https://www.jekabpilslaiks.lv/lv/zinas/jekabpils-apkartne-noslepkavota-sieviete-slepkava-vel-tiek-meklets/
  2. ^ https://www.la.lv/par-bijusas-sievas-noslepkavosanu-rusins-ieklauts-eiropas-mekletako-noziedznieku-saraksta
  3. ^ LR Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2011., 164.lpp.
  4. ^ 2010. gada 7. janvāra Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.2009-12-03 (14. punkts).
  5. ^ Cilvēka tiesību pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. panta 2. punkts.
  6. ^ Vēvere G. Tiesības uz dzīvību: saturs un izpratne. Jurista vārds, 09.11.2010., Nr.45 (640).
  7. ^ LR Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2011., 179.lpp.
  8. ^ Reine I. Dzīvība. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 38.-39.lpp.
  9. a, b, c Vēvere G. Tiesības uz dzīvību: saturs un izpratne. Jurista vārds, 09.11.2010., Nr.45 (640).
  10. ^ Senāta 2012. gada 9. jūlija spriedums lietā Nr. SKA-681/2012.
  11. ^ LR Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2017. gada 3. marta spriedums lietā Nr. A420510312
  12. ^ https://jauns.lv/raksts/zinas/556783-vai-tiesam-policijai-bija-nosplauties-jaunumi-par-sievietes-slepkavibu-jekabpili-turpina-soket-sabiedribu
  13. ^ Prokuratūras likuma 1. pants
  14. ^ https://www.delfi.lv/news/national/politics/prokurors-butlers-un-policists-belovs-ierusejusie-kedes-posmi-rusina-lieta.d?id=55712158; https://www.delfi.lv/news/national/politics/valsts-nav-izveidojusi-sistemu-kura-pasargatu-sievieti-saka-stukans.d?id=55655870; https://www.delfi.lv/news/national/politics/drosibas-sistema-izzmiegts-citrons-atbildigo-nav.d?id=55505328
  15. a, b, c LR Senāta Administratīvo lietu departamenta 2022. gada 22. jūlija spriedums lietā Nr.A420244616
  16. ^ Senāta 2021. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA-492/2021, 6. punkts.
  17. ^ https://www.delfi.lv/161/criminal/56022018/disciplinarlietas-izmeklesanas-kompensacijas-pusgads-kops-rusina-meklesanas