Eiropas Savienības tiesa 2018. gada jūlija beigās steidzamības kārtā pieņēma spriedumus divās lietās saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi. Tiesa atzina, ka, neskatoties uz savstarpējas uzticēšanās principu, ES dalībvalstīm izņēmuma gadījumos pirms ordera izpildīšanas ir pienākums pārliecināties par personas pamattiesību ievērošanu citā ES dalībvalstī. Tāpat tiesa septembrī atzina, ka arī pēc Lielbritānijas paziņošanas par izstāšanos no Eiropas Savienības, dalībvalstis var turpināt izpildīt tās izdotos Eiropas apcietināšnas orderus.
Eiropas apcietināšanas orderis
Pirms analizēt Eiropas Savienības tiesas (EST) secinājumus nesenākajās lietās saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi, ir svarīgi aplūkot tā pamatā esošos principus un tā tiesiskās sekas.
Šengenas līgums, kas ar Amsterdamas līgumu tika inkorporēts Eiropas Savienības (ES) dibināšanas līgumos, nodrošina aktīvas robežkontroles atcelšanu uz ES iekšējām robežām. Tā rezultātā persona, šķērsojot valstu robežas lielākajā daļā ES teritorijas, netiek reģistrēta. Tas krietni apgrūtina tiesībsargājošo iestāžu darbu, ja persona ir izsludināta meklēšanā. Lai palīdzētu tiesībsargājošajām iestādēm cīnīties ar šo situāciju, 2002. gadā ES spēkā stājās Pamatlēmums par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (Pamatlēmums).
Pamatlēmuma mērķis ir atcelt formālo personas izdošanas procedūru, aizstājot to ar vienkāršotu notiesātās vai aizdomās turētās personas nodošanu tiesas sprieduma izpildei vai kriminālvajāšanai. Citiem vārdiem sakot, ar Pamatlēmuma pieņemšanu tika radīta jauna procedūra personu izdošanai ES robežās. Tās svarīgākā iezīme: šī procedūra balstīta uz juridisku nolēmumu krimināllietās brīvu apriti starp dalībvalstīm, savstarpēju uzticēšanos un šo lēmumu savstarpēju atzīšanu.
Pamatlēmuma 1. panta otrā daļa noteic, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā nostiprināto savstarpējās atzīšanas principu, un citiem Pamatlēmuma noteikumiem, ES dalībvalstij ir jāizpilda jebkurš no citas ES valsts saņemtais apcietināšanas orderis. To savos spriedumos vairākkārtīgi ir atgādinājusi arī EST.
Kaut arī ar Pamatlēmumu ieviestā sistēma ir balstīta uz savstarpējās atzīšanas principu, pienākumam izpildīt saņemto apcietināšanas orderi ir izņēmumi. Pamatlēmuma 3., 4. un 5. pants nosauc iemeslus, kuru dēļ izpildes valsts var atteikties izpildīt apcietināšanas orderi. Tomēr neviens no šiem pantiem nesatur pamatu personas neizdošanai, balstoties uz tās tiesību iespējamu pārkāpumu ordera izdošanas valstī. Līdz ar to, interpretējot Pamatlēmumu gramatiski, vienai dalībvalstij nav iemesla atteikties nodot personu citai dalībvalstij gadījumā, ja personas cilvēktiesības ordera izdošanas valstī ir vai varētu tikt aizskartas, piemēram, ar necilvēcīgiem apcietinājuma apstākļiem. Iemesls tam, kādēļ šāds pamats nav paredzēts, ir savstarpējās atzīšanas princips, kas balstīts uz visu ES dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos un paļaušanos, ka tās ievēro cilvēktiesības.
Tomēr 2016. gada aprīlī EST ar spriedumu lietā Aranyosi un Căldăraru atzina, ka “ārkārtas apstākļos” savstarpējas atzīšanas un uzticēšanās starp dalībvalstīm principi var tikt ierobežoti uz Pamatlēmumā tieši neminētiem pamatiem. Kontekstā ar Eiropas apcietināšanas orderi tiesa norādīja uz diviem pienākumiem, kas jāveic tiesai, kam pieprasīts personu izdot, ja tai ir šaubas par personas tiesību aizsardzību ordera izdošanas valstī. Pirmkārt, personu izdodošās valsts tiesai jāsecina, ka pastāv faktisks necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks dalībvalstī, uz kuru persona izdodama, jo tajā pastāv “nepilnības, kuras ir vai nu sistēmiskas un vispārīgas, vai skar noteiktas personu grupas vai arī atsevišķas brīvības atņemšanas iestādes”. Otrkārt, tiesai jāsecina, vai necilvēcīgie apstākļi tiešām sakars konkrēto personu. Par to tiesa var pārliecināties, pieprasot papildus informāciju no tās valsts tiesām, kura pieprasa personas izdošanu izdot.
2018. gada jūnijā EST Ģenerāladvokāti, bet jau jūlijā pati EST precizēja vēl vairākus aspektus saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi.
Pienākuma pārliecināties par cilvēktiesību ievērošanu apjoms
EST spriedumā ML lietā (Nr. C‑220/18 PPU) bija jāatbild uz jautājumiem saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi saņemošās valsts pienākumu pieprasīt papildus informāciju ordera izdodošanas valstij, ja tai ir aizdomas par necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizlieguma iespējamu pārkāpumu.
Lietas faktus īsumā varētu apkopot šādi. Ungārijas tiesa, izmantojot Eiropas apcietināšanas orderi, lūdza izdot tobrīd Vācijā uzturošos ML, sākotnēji tiesāšanai bet vēlāk sprieduma izpildei. Pirms lēmuma par izdošanu pieņemšanas Brēmenes prokuratūra lūdza Ungārijas Tieslietu ministriju apstiprināt, ka ML netiks pakļauts necilvēcīgiem apstākļiem Ungārijas cietumos, kuru neatbilstību necilvēcīgas apiešanās aizliegumam jau iepriekš bija atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Ministrija savā atbildē identificēja divus cietumus, kuros persona visticamāk tiks ievietota, un atzīmēja, ka ne tajos, ne citos Ungārijas cietumos nedraud personas tiesību aizskārums.
Lietai nonākot Hanzas Augstākajā tiesā Brēmenē, tiesa nolēma, ka tai ir nepieciešama papildus informācija par ieslodzīto personu uzturēšanas apstākļiem arī citās Ungārijas ieslodzījuma vietās, kur ML varētu nonākt soda izciešanas laikā. Tādēļ tā vēlreiz vērsās pie Ungārijas Tieslietu ministrijas ar informācijas pieprasījumu, uzdodot 78 jautājumus par apcietinājumā turēšaans apstākļiem Ungārijā. Kaut arī Ungārijas Tieslietu ministrija vairākkārt apliecināja, ka ML tiesības Ungārijas apcietinājuma vietās netiks aizskartas, uz Brēmenes tiesas konkrētajiem uzdotajiem jautājumiem tā neatbildēja. Tādēļ Brēmenes tiesa vērsās EST ar vairākiem jautājumiem, jautājot par pienākuma pārbaudīt, vai persona Ordera izdošanas valstī tiks pakļauta necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei ieslodzījuma vietā, apjomu. Proti, tiesa jautāja vai tai ir jāņem vērā tas, vai valstī pastāv efektīvas iespējas sūdzēties par ieslodzījuma apstākļiem, un kāda nozīme būtu jāpiešķir vispārējiem valsts iestādes apgalvojumiem, ka personas tiesības netiks pārkāptas.
EST sākotnēji norādīja, ka fakts, ka dalībvalsts izstrādājusi normatīvo regulējumu, saskaņā ar kuru personas var apstrīdēt savu aizturēšanas apstākļu tiesiskumu, ir apsveicams, tomēr tas pats par sevi neizslēdz risku, ka šie apstākļi var neatbilst cilvēktiesībām.
Vienlaikus EST atgādināja, ka Pamatlēmuma mērķis ir paātrināt un vienkāršot personu izdošanu citai dalībvalstij. Tādēļ papildus informācijas pieprasīšana par apcietinājuma apstākļiem būtu jāpiemēro izņēmuma gadījumos, nevis sistemātiski. Tāpat šī informācija būtu jāpieprasa tikai par ieslodzījuma vietām, kurās paredzēts personu ievietot, nevis par visām ieslodzījuma vietām valsts teritorijā, neskatoties uz to, ka teorētiski izdotā persona varētu tikt ievietota jebkurā no tām. Gadījumā, ja persona tiktu pārvietota uz citu ieslodzījuma vietu, kurā tās tiesības tiktu aizskartas, par šo tiesību aizskārumu ir atbildīga valsts, kas pieprasījusi personas izdošanu.
Konkrētajā gadījumā EST piekrita Brēmenes tiesai, norādot, ka Ungārijas tiesas un ministrija nav sniegušas specifisku informāciju par vienu no ieslodzījuma vietām, kurā personu plānots ievietot. Tomēr tā kritizēja veidu, kādā Brēmenes tiesa šo informāciju bija lūgusi. EST ieskatā 78 jautājumu saraksts ir pārlieku garš un detalizēts, turklāt, konrētajā gadījumā, tas ietvēra jautājumus, kuri nebija būtiski potenciālā necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes aizlieguma pārkāpuma konstatēšanai, piemēram, vai ieslodzījuma vietā atļauts smēķēt un kā tiek mazgāts ieslodzīto apģērbs. Tik detalizētas informācijas pieprasīšana varēja ietekmēt procedūras ilgumu, tādējādi apdraudot personas tiesības uz procesa virzību saprātīgā termiņā.
Tālāk EST norādīja, ka Ungārijas pārstāvji principā bija devuši apstiprinājumu tam, ka izdodamās personas tiesības Ungārijā netiks aizskartas. Tomēr, šajā gadījumā bija jāņem vērā tas, ka šo apstiprinājumu Brēmenes tiesai sniegusi nevis apcietināšanas orderi izdevusī tiesa, bet gan valsts Tieslietu ministrija. Gadījumā, ja šo informāciju būtu sniegusi tiesa, Brēmenes tiesai tā būtu jāņem vērā, lemjot par personas izdošanu. Tomēr tā, kā to bija sniegusi valsts iestāde, tad tiesai, kas pieņem lēmumu par personas izdošanu, bija jāņem vērā arī visa cita tai pieejamā informācija. Šajā gadījumā Brēmenes prokuratūra atzina, ka tās rīcībā esošā informācija neliecināja, ka arī ieslodzījuma vietā, par kuru Ungārijas Tieslietu ministrija nebija sniegusi konkrētu papildus informāciju, tiktu pieļauti sistemātiski cilvēktiesību pārkāpumi. Tādējādi EST nesaskatīja iemeslu atteikumam izdot personu Ungārijai.
Savstarpējās uzticēšanās princips un tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumi
Savukārt, LM lietā (Nr. C‑216/18 PPU), EST bija jāatbild uz jautājumu, vai personu var izdot uz Poliju, kuras tiesu sistēmas neatkarību un objektivitāti šobrīd ir apšaubījusi Eiropas Komisija.
Polijas tiesas 2012. un 2013. gadā izdeva vairākus Eiropas apcietināšanas orderus personas LM izdošanai uz Poliju, kur pret šo personu bija uzsākts kriminālprocess, citstarp, par narkotisko un psihotropo vielu izplatīšanu. LM tika aizturēts 2017. gadā Īrijā. LM iebilda savai izdošanai uz Poliju, norādot, ka nesenās Polijas tiesu sistēmas likumdošanas reformu dēļ viņam būs liegtas tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. LM norādīja uz Eiropas Komisijas 2017. gada 20. decembra Priekšlikumu Padomes lēmumam par konstatēšanu, ka ir droša varbūtība, ka Polija varētu nopietni pārkāpt tiesiskumu. Tas izdots balstoties uz LES 7. panta 1. punktu un tajā norādīts uz bažām par neatkarīgas un leģitīmas konstitucionālas kontroles neesamību un tiesu neatkarības apdraudējuma risku, ko paudušas virkne starptautisku organizāciju un institūciju — Eiropas Komisija, Eiropas Padomes komisija “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija), Eiropas Padome un Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komiteja, un pašas Polijas tiesu iestādes.
Analizējot situāciju Polijā arī Īrijas tiesa pati nonāca pie secinājuma, ka tiesu neatkarība šajā valstī ir apdraudēta. Tādēļ Īrijas Augstā tiesa apturēja tiesvedību un lūdza EST konkretizēt, kā būtu jārīkojas šādā situācijā, tas ir, vai tā drīkst atteikt ar Eiropas apcietināšanas orderi pieprasītu personas izdošanu, pamatojoties uz aizdomām par sistēmiskām problēmām ordera izdošanas valsts tiesu sistēmā?
EST uzsvēra, ka tiesu varas neatkarība ir būtisks tiesību uz taisnīgu tiesu elements. Tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošana, savukārt, ir neatņemama LES 2. pantā nostiprinātā tiesiskuma (rule of law) principa sastāvdaļa. LES 19. pantā nostiprinātais tiesiskuma princips, savukārt, noteic, ka dalībvalstīm ir jāizveido tiesu sistēma, kas spētu nodrošināt efektīvu ES garantēto personas tiesību aizsardzību tiesā. EST norādīja uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Harta) 47. pantu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kur noteikts, ka efektīva tiesību aizsardzība pieprasa piekļuvi neatkarīgai tiesai.
Tādēļ EST secināja, ka saskaņā ar Pamatlēmumu Eiropas apcietināšanas orderi var izdot tikai tāda tiesu iestāde, kas ir neatkarīga. Tādēļ, ja tiesa, kas saņem orderi secina, ka ordera izdošanas valstī tiks pārkāptas šīs personas tiesības uz taisnīgu un neatkarīgu tiesu, tā var izņēmuma kārtā atteikties šo orderi izpildīt. Lai noskaidrotu, vai personas tiesības šādā veidā tiks pārkāptas, tiesai ir jāpārbauda tai pieejamie ticamie, pienācīgi atjauninātie un objektīvie materiāli, kas liecinātu par tiesu sistēmas stāvokļa ordera izdošanas valstī atbilstību Hartas 47. panta prasībām.
Šis pants ietver prasību pēc tiesu neatkarības divos aspektos — ārējā un iekšējā. Tiesu neatkarība ārējā aspektā nozīmē to, ka tiesas instance veic savas darbības autonomi un, tiesas spriešanā, ir pasargāta no jebkādas ārējas ietekmēšanas. To nodrošina piemēram, ar garantijām pret tiesnešu atcelšanu un finansiālu neatkarību. Iekšējais tiesu neatkarības aspekts paredz, ka tiesa nevar būt ieinteresēta konkrētas lietas izskatīšanā. Ja par personas izdošanu lemjošā tiesa, citstarp, pamatojoties uz Komisijas ziņojumu par LES 7. panta piemērošanu, secina, ka orderi izdodošajā valstī sistēmiski netiek nodrošināts kāds no tiesu neatkarības aspektiem un tas varētu ietekmēt arī konkrētās personas tiesas procesu, Eiropas apcietināšanas ordera izpildi var atteikt. Vienlaikus EST atzīmēja, ka šāda situācija būtu uzskatāma par izņēmuma gadījumu, jo par pilnīgu Pamatlēmuma darbības apturēšanu, kas liktu atteikt visu Eiropas apcietināšanas orderu no konkrētas valsts, var lemt tikai Eiropadome.
Brexit ietekme uz Eiropas apcietināšanas ordera izpildi
Septembra beigās EST papildināja savu praksi par Eiropas apcietināšanas orderi ar spriedumu RO lietā (Nr. C‑327/18 PPU). Ar lūgumu pēc prejudiciālā nolēmuma pie EST vērsās Īrijas tiesa. Tā vēlējās noskaidrot, vai, pēc tam, kad Lielbritānija vairs nebūs uzskatāma par ES dalībvalsti, tai būtu jāturpina izpildīt no Lielbritānijas saņemtos Eiropas apcietināšanas orderus . Šajā gadījumā pret ordera izpildi iebilda slepkavībā, izvarošanā un ļaunprātīgā dedzināšanā apsūdzēta persona, kam tādēļ Lielbritānijā draud mūža ieslodzījums. Prejudiciālā nolēmuma lūgumā norādīts, ka Lielbritānijai pēc tās izstāšanās vairs nebūs saistošs nedz Pamatlēmums, nedz Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kas rada šaubas par izdoto personu pamattiesību ievērošanu.
EST iesāka savu argumentāciju norādot, ka dalībvalstij, kas saskaņā ar LES 50. pantu ir paziņojusi par nodomu izstāties no ES, savienības tiesības ir saistošas līdz brīdim, kad tā patiešām ir izstājusies no ES. Tāpat LES 50. pants paredz īpašu izstāšanās procedūru, kas sevī ietver iespēju izstrādāt plānu, kā izstāties plānojusī valsts turpmāk veidos savas attiecības ar savienību. Tādēļ nebūtu pieļaujams, ka kāda valsts vienpusēji atteiktos izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kuru izdevusi izstāties plānojusī valsts.
Saistībā ar potenciālo personas pamattiesību pārkāpumu EST norādīja, ka tikai tad, ja pastāv pamatotas bažas, ka no ES izstājusies dalībvalsts vairs neatzīs par sev saistošām starptautiskās vienošanās cilvēktiesību aizsardzības un personu izdošanas jomā, būtu pamats atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi balstoties uz bažām par personas tiesību aizsardzību.
Konkrētajā lietā Īrijas tiesa jau bija noskaidrojusi, ka Lielbritānijas ieslodzījumu vietās persona netiks pakļauta necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta un pēc izstāšanās no ES Lielbritānijai joprojām saistošās Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas Lielbritānijai būs saistoša arī pēc izstāšanās no ES, 3. panta izpratnē. Tāpat EST nesaskatīja reālu risku, ka Lielbritānija konkrētajā gadījumā pārkāps Pamatlēmumā grantētās personas tiesības, piemēram, ka tā tiks tiesāta par apcietināšanas orderī nenorādītu noziedzīgu nodarījumu. Papildus, neskatoties uz izstāšanos no ES, Lielbritānijai vēl jo projām ir saistoša arī Eiropas padomes konvencija par izdošanu un nacionālā likumdošana, kur ietvertas arī Pamatlēmumā noteiktās personu tiesības.
EST kā būtisku argumentu neatzina arī faktu, ka tā pēc Lielbritānijas izstāšanās nevarēs pārbaudīt šī valsts rīcības atbilstību ES tiesībām. Pirmkārt, EST norādīja, ka personai būs pieejami nacionālie tiesību aizsardzības mehānismi. Otrkārt, tiesa atgādināja, ka jau iepriekš, pirms EST ieguva kompetenci skatīt lietas saistībā ar Pamatlēmumu, tā piemērošana bija atstāta ārpus EST kontroles.
