Pēdējos gados populisms ir kļuvis par teju ikdienā lietotu jēdzienu, īpaši priekšvēlēšanu laikā tas izskan aizvien biežāk un plašāk. Tomēr izpratne par populismu presē, politikas zinātnē un ikdienas diskusijās atšķiras. Tādēļ šajā rakstā tiks īsi skaidrots, kas ir populisms, vai tas ir bīstams demokrātijai un kā tam pretoties.

Populisms turpina savu uzvaras gājienu nu jau vairāk nekā tikai dažus gadus. Literatūrā var atrast ne vienu vien mēģinājumu izskaidrot populisma veiksmes iemeslus un līdzības dažādās valstīs un, uz to pamata saprast, kā vislabāk stāties pretī izaicinājumiem, ko populisms rada ne tikai demokrātiskai sabiedriskajai debatei, bet arī pašai demokrātijai. Tuvojoties 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, aizvien lielāku nemieru rada iespēja, ka eiroskeptisko populistu partijas beidzot varētu veiksmīgi apvienoties un kļūt par vienu no lielākajiem, ja ne lielāko politisko spēku Eiropas Parlamentā.^[1] Nacionālā līmenī 2018. gada sākums ar vispārējām vēlēšanām Čehijas Republikā, Itālijā un Ungārijā ir uzskatāmi demonstrējis to, ka populisma draudi tik drīz neplāno izgaist vējā un ir pēdējais laiks nākamajām valstīm vispārējo vēlēšanu sarakstā, piemēram, Latvijai, Bosnijai un Hercegovinai, Zviedrijai, Luksemburgai, izvilkt piezīmju blociņus un mācīties no citu valstu kļūdām.

Neviens neapšaubīs to, ka tik nosauktam par “populistu” nav nekāds kompliments. Populisms bieži tiek saistīts ar rasismu, ksenofobiju un ekstrēmu nacionālismu un nevarētu teikt, ka populisti nav devuši tam pietiekami daudz iemeslu.^[2] Paši populisti gan netiecas pēc politiskās birkas “populists”, un labprātāk uz sevi atsaucas kā uz “patriotiem”.^[3] Domājot par populistiem, prātā instinktīvi nāk tipāži, kas vai nu visbiežāk sastopami mūsu informācijas burbulī vai arī ir ģeogrāfiski mums nozīmīgāki. Domājot par tipisku populistu mana pirmā asociācija laikam būtu bijušais Lielbritānijas Neatkarības partijas (UKIP) līderis, Eiropas Parlamenta deputāts Naidžels Faradžs (Nigel Farage), 45. ASV prezidents Donalds Tramps (Donald Trump) vai Ungārijas Ministru prezidents Viktors Orbans (Victor Orbán), kuri visi vairāk vai mazāk atrodas politiskā spektra labējā pusē. Tomēr, vai populisms ir ekskluzīvi galēji labējo politiķu ideoloģija? Vai tā pat ir patstāvīga un pašpietiekama ideoloģija vai vairāk instruments, kuru var izmanot visi, neatkarīgi no tā, kur politiskajā spektrā tie atrodas? Vai populisms kā tāds ir bīstams demokrātiskai debatei un pat pašai demokrātijai? Un, visbeidzot, kā mēs varam tam pretoties?

Kas ir populisms?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms ir vajadzīga vienota izpratne par populismu kā jēdzienu. Meklējot “populismu” Google meklētājā, tas jums ieteiks arī citus saistītos atslēgvārdus, kā, piemēram, “nacionālisms”, “labējais” vai “demagoģija”. Visi droši vien atcerēsies arī 2016. gada sākumu un Stīvena Hokinga (Stephen Hawking) skarbo Donaldam Trampam veltīto raksturojumu, kurā Hokings atsaucās uz tā brīža iespējamo Republikāņu partijas prezidenta kandidātu kā “demagogu, kas, šķiet, pievelk zemāko iespējamo kopsaucēju”.^[4] Nav šaubu, ka populisms parasti netiek saistīts ar kādu noteiktu politisku ideoloģiju, bet gan ar specifisku politikas pasniegšanas stilu.^[5] Vienkāršots, nedaudz agresīvs tonis, demagoģija, vienkārši, vidējā sabiedrības locekļa valodai un izpratnei īpaši pielāgoti risinājumi sarežģītām problēmām — šie visi paņēmieni tiek saistīti ar populistu iecienīto politikās debates stilu. Šāds komunikācijas stils šķiet īpaši iedarbīgs un tādēļ īpaši bīstams “pēc-patiesības” laikmetā, kurā fakti tiek nobīdīti malā un politiskā debate tiek balstīta uz emocijām. Tomēr, ja mēs apstātos pie šīs populisma definīcijas, būtu jāatzīst, ka ikvienam politiķim vai patiešām jebkuram indivīdam, kas vēlas pasniegt savas idejas nedaudz vienkāršotā veidā ar sabiezinātām krāsām, varētu piespraust birku “populists”. 

Politikas zinātnieki populismu definē kā “šauri centrētu” ideoloģiju,^[6] kas fokusējas uz tautas sadursmi ar valdošo eliti. Kāsa Mades (Cas Mudde) vārdiem runājot, populisms balstās uz uzskatu, ka “sabiedrība ir sadalīta divās homogēnās un antagonistiskās grupās — “šķīstā tauta” un “korumpētā elite”, un uzskata, ka politikai vajadzētu atspoguļot tautas volonté générale (vispārējo gribu).”^[7] Tas, kas apvieno visus populistus, ir uzskats, ka elites ignorē vienkāršo cilvēku intereses un vajadzības,^[8] un ir laiks atgriezt varu tautas rokās. Tomēr, ja populisms galvenokārt koncentrējas uz “tautu”, kādēļ tas tik plaši tiek uzskatīts par bīstamu demokrātijai?

Populisms un demokrātija

Tas mani noved pie jautājuma — vai populisms pats par sevi ir bīstams demokrātijai? Atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, ir jā un nē. Stefans Lēne (Stefan Lehne) nesen ir norādījis, un es piekrītu, ka populismu nevajadzētu uzskatīt par patoloģiju, bet gan demokrātijas elementu.^[9] Populisti pareizi apgalvo, ka politikai, ar to domājot gan iekšpolitiku, gan ārpolitiku, ir jābūt balstītai uz tautas vajadzībām. Viņi arī pareizi secina, ka bieži tas tā nenotiek. Tādēļ populistu piedalīšanās politiskajā debatē var palīdzēt izgaismot novārtā atstātas problēmas, motivēt elites pārorientēt izvēlētos politikas virzienus un mudināt tautas pasīvo daļu būt politiski aktīvākiem. Citiem vārdiem, populisms ir kā sāls — mazās devās tas ir derīgs, lai neļautu valdošajai elitei atslābt, novērstu stagnāciju un padarītu politiskos procesus demokrātiskākus. Tomēr nesenie Polijas, Ungārijas un citu pasaules valstu piemēri rāda, ka problēmas sākas tad, kad populisms ieplūst valdošajās struktūrās lielās devās. 

Populisma problēma ir tā vienkāršotā izpratne par sabiedrības struktūru un to, kā demokrātijai vajadzētu darboties. Populisti apgalvo, ka tie pārstāv un aizstāv vienas homogēnas masas — tautas — gribu. Runājot Mades vārdiem, viņi cenšas īstenot “tautas” (t.i., vairākuma) volonté générale visās valsts struktūrās un pārvaldes nozarēs. Tomēr problēma ir tajā, ka ilgtspējīga 21. gadsimta demokrātija darbojas nedaudz niansētāk par populisma proponēto vienkāršo vairākuma gribas īstenošanu. Ir vairāk nekā skaidrs, ka 21. gadsimta sabiedrība nebūt nav viendabīga un tai nav vienas atsevišķas vispārējas gribas. Pat relatīvi homogēna sabiedrība, kāda tā ir, piemēram, Latvijā, sastāv no indivīdu grupām ar dažādām interesēm, idejām un vajadzībām gandrīz visās pārvaldes nozarēs. Liberālā demokrātijā dažādība, tai skaitā ideju un interešu plurālisms, pats par sevi ir vērtība. Liberālā demokrātijā sabiedrību pārvalda vairākums, bet tā ciena mazākumu un novērtē dažādību. Politikas būtība demokrātiskā sabiedrībā ir spējā rast kompromisu, lai visi sabiedrības locekļi varētu dzīvot kopā mierā un ar cieņu. To nodrošina dažādo sabiedrības viedokļu pārstāvība un uzmanīgi veidotu kontroles un balansa mehānismu uzturēšana. To pastāvēšana balstās uz likuma varu un tie ir paredzēti, lai novērstu varas uzurpēšanu un nepareizu izmantošanu no to puses, kas jūtas vairākuma “gribas” pilnvaroti.

Problēma slēpjas tajā, ka populisti proponē rudimentāru demokrātijas veidu, kurā darbības virzienu diktē vairākums. Tiek uzskatīts, ka populisti vēršas pret reprezentatīvo demokrātiju un tā vietā aicina virzīties uz tiešo demokrātiju visos līmeņos.^[10] Kā mēs varam redzēt no Polijas un Ungārijas ekstrēmajiem piemēriem, populistiem iegūstot absolūto vairākumu valdošajos orgānos, tie var sāk nojaukt kontroles un balansa sistēmu kā daļu no valdošās elites iedibinātajām struktūrām, kurām trūkt “morālā kodola” un kas ir “jāatdod tautai”.^[11] Šajos gadījumos būs grūti pamanīt, kurā brīdī tiek pārkāpta šaurā robeža starp neliberālo demokrātiju un autoritārismu, dažiem komentētājiem uzskatot, ka Polijas valdošā populistu partija Prawo i Sprawiedliwość un Ungārijas Fidesz jau šobrīd atrodas gandrīz autoritāru režīmu valdības augšgalā.^[12] Tomēr, pat ja varētu apgalvot, ka šie piemēri neliecina par visām populistu partijām un populisti patiesībā tiecas pēc tiešākas tautas gribas īstenošanas un tīrākas vairākuma valdīšanas formas, nevar noliegt, ka populistu partijas (līderi) pēc savas būtības joprojām ir tikai “pārstāvji” — elite, kas sevi attaisno kā tautas vispārējās gribas paudēji. Šādā situācijā ir grūti pamatot, kā, ņemot vērā populisma vispārējo nepatiku pret birokrātiskajām pārstāvības institūcijām, tikuši pie iespējas netraucēti īstenot varu, populisti nebūs bīstami demokrātijai absolūti nepieciešamajam varu savstarpējam balansam vai pat nenovedīs pie kādas no autoritārisma formām.

Populisms un politikas virzieni

Satura ziņā populisms nepiedāvā atbildes uz to, kādā virzienā politikai vajadzētu doties. Citiem vārdiem, populisms pats par sevi nav “labējs” vai “kreiss”, bet gan “pret” eliti un “par” tautu. Tādēļ populistu politikas virzienu (vai tā trūkumu) noteiks katras partijas pamatā esošā ideoloģija. Kamēr skaļākās populistu balsis Eiropā šobrīd tiek saistītas ar politikas spektra ekstrēmi labējo galu, populisms Latīņamerikā tipiski tiek saistīts ar kreisā spārna politisko ideoloģiju.^[13] Populisms nav svešs arī centriskajām partijām, kā pirmo piemēru minot Itāliju.^[14] Tomēr, pat ja visi populisti nav ekstrēmi savos politiskajos uzskatos, viņi visi šķietami ievāc ražu no šobrīd sabiedrībā gruzdošā nemiera un bailēm — vai tās būtu bailes no ekonomiskās nestabilitātes, vai bailes no migrācijas izraisītajām iespējamām izmaiņām sabiedrības struktūrā. Viens no populistu veiksmes priekšnoteikumiem ir bijusi spēja prezentēt sevi kā risinājumu bailēm un nedrošībai, kas pirms tam ir bijušas vai nu tabu temati, vai apzināti valdošās elites ignorētas. Diemžēl ilgtermiņa panākumi, šķiet, prasa arī pastāvīgu šo baiļu atjaunošanu un uzturēšanu, kas izskaidro ksenofobijas, nacionālisma un neiecietības pieaugumu. Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais cilvēktiesību komisārs Zeids Raads al Huseins (Zeid Ra‘ad al Hussein) nesen trāpīgi iezīmēja šīs tendences bīstamību savā salīdzinoši drūmajā Vīnes deklarācijas, ar kuru tika rekomendēta viņa paša mandāta izveidošana, 25. gadadienai veltītajā uzrunā. Augstais komisārs atzīmēja, ka:

Šeit Eiropā, daudzās valstīs etno-populistu partijas piedzīvo uzvaras gājienu — sējot naidu un iecērtot savās sabiedrībās aizvien dziļākas šķelšanās rētas. Kur šīs partijas ir ieguvušas varu, tās ir centušās graut tiesu sistēmas neatkarību un apklusināt daudzās kritiskās neatkarīgo mediju un pilsoniskās sabiedrības balsis. (…) Gandrīz visur Eiropā naids, ko tās vērš pret migrantiem, ir iefiltrējies arī vidusmēra partijās un sašķiebis politisko ainavu pretim lielākai vardarbībai un ciešanām.^[15]

Citas, ne mazāk nozīmīgas briesmas slēpjas arī pārspīlēti vispārīgajā demokrātiskajām institūcijām veltītajā kritikā. Periodiska uzticības zaudēšana noteiktiem politiķiem vai partijām ir daļa no normāla politiskā procesa un liecina par noteiktu politisko iniciatīvu veiksmi vai izgāšanos. Tomēr neuzticēšanās demokrātiskajām institūcijām, kas nodrošina varas sabalansētību, ir daudz bīstamāka demokrātijas veselībai. Neuzticība demokrātiskajām institūcijām palīdz pie varas tikušajiem populistiem vai nu mainīt konstitūcijas, vai iegūt to grozīšanai nepieciešamo atbalstu konstitucionālajos referendumos.^[16]

Kā pretoties populismam?

Tas noved mani pie mana beidzamā jautājuma. Ko mēs varam darīt? Instinktīvi pirmā atbilde būtu atmaskot populistu vājo argumentāciju, aizstāvēt demokrātiskās vērtības un izglītot neizglītotos. Tomēr, pretošanās populismam prasa gudrāku un niansētāku pieeju. Status quo aizstāvēšana tikai apstiprinās populistu idejas to acīs, kuri šajā iepriekšējā situācijā ir jutušies neievēroti. Katra patiesa dialoga izejas punkts ir otras puses baiļu un uztraukuma iemeslu atzīšana. Tas nozīmē atzīt arī to, ka vismaz kaut kādā daļā populistiem ir taisnība un noteikti jautājumi politikā vai vismaz sabiedriskajā debatē patiešām ir bijuši atstāti novārtā. Lai pretotos populismam, mums vispirms ir jāpārvērtē, cik efektīva ir bijusi mūsu iepriekšējā cilvēktiesību un demokrātisko vērtību aizstāvēšanas taktika. 

Cilvēktiesību izglītība spēlē būtisku lomu cīņā pret populismu. Attiecībā uz jaunāko paaudzi atbilde šķiet acīmredzama. Bērnu tiesību konvencijas 29(1)(b) pants skaidri noteic, ka bērna izglītības mērķis ir “ieaudzināt cieņu pret cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos pasludinātajiem principiem”. Efektīvai cilvēktiesību un pilsoniskajai izglītībai jākļūst par daļu no mācību programmas visās izglītības sistēmās. 

Runājot par plašāku sabiedrību, populisti pasniedz cilvēktiesības kā minoritāšu, kas apdraud vairākuma identitāti un labklājību, tiesības. Jāpiekrīt, ka parasti cilvēktiesības patiešām parādās sabiedriskajā debatē negatīvā kontekstā. Tās ir vai nu ziņas par cilvēktiesību pārkāpumiem vai kritika politiķiem un amatpersonām par negribēšanu īstenot politikas iniciatīvas, kas aizsargā un nodrošina noteiktu mazāk aizsargātu grupu vai indivīdu cilvēktiesības. Tas rada iespaidu, kas cilvēktiesības dod labumu tikai tiem, ko populisti apzīmē kā “migrantus”, “noziedzniekus” vai “minoritātes”. Cilvēktiesību izglītībai ir jāatrod veidi, kā mainīt šo populistu iezīmēto cilvēktiesību identitāti, parādot, ka tās pašas cilvēktiesības, kas aizsargā “dažas grupas”, aizsargā arī “tautu”. 

Lai nodotu šo ziņu tālāk, mums jāatrod veids, kādā uzrunāt potenciālo populistu audienci. Neseno vēlēšanu rezultāti Ungārijā parāda, ka populistu vēstījums ir izrādījies visefektīvākais tieši Ungārijas lauku apvidos. Arī no šīs pieredzes ir jāmācās. Ņemot vērā šodienas sašķelto informācijas telpu, populistu auditorijas sasniegšana varētu izrādīties visgrūtākais uzdevums. Tas nozīmē, ka mums ir jāatrod veidi, kādos iekļūt populistu potenciālo vēlētāju informācijas burbuļos, satikties ar viņiem un sākt dialogu. Es apzināti nelietoju vārdu “izglītot”, jo es apšaubu, ka cieņu pret demokrātiskām vērtībām un cilvēktiesībām var vienkārši iemācīt. Nenoliedzami ir svarīgi izskaidrot, kā cilvēktiesības strādā. Tomēr galvenais mērķis ir radīt sajūtu, ka šīs vērtības pieder katram indivīdam un tās kā sava veida īpašums ir jāaizsargā. Mums ir jāieliek cilvēktiesības labākas nākotnes perspektīvā un jāparāda, ka politika, kas respektē cilvēktiesības un demokrātiskos principus, var veiksmīgi risināt populistu auditorijas vajadzības un vairot drošības sajūtu. Un tieši šāda politika mums ir jāpieprasa no tiem, ko esam apveltījuši ar varu.

Raksts sagatavots un prezentēts DARE Network rīkotās konferences “Populisms un demokrātiskā pretošanās” ietvaros.

Oriģinālais raksts (angļu valodā): Populism: simple demagoguery or threat to democracy?

Atsauces

1. ^{^} Maïa de La Baume, “Populist plan for 2019 election puts EU in crosshairs”, Politico (6 April 2018).
2. ^{^} Rob Price, Adam Payne, “Nigel Farage backs embattled UKIP leader Henry Bolton after racism scandal”, Business Insider UK (15 February 2018); Charlie Cooper, “Xenophobia has become the new normal – and these poisonous ideas won’t go away after the referendum”, The Independent (22 June 2016); Eugene Scott, “Bannon encouraging populists to embrace ‘racist’ label confirms belief about the worldview he brought to the White House”, The Washington Post (12 March 2018).
3. ^{^} Guy Chazan, “Europe’s rightwing populists proclaim ‘patriotic spring’”, Financial Times (22 January 2017).
4. ^{^} Alastair Jamieson, “Stephen Hawking: Donald Trump Appeals to ‘Lowest Common Denominator’”, NBC News (31 May 2016).
5. ^{^} Ilze Balcere, “What Does Populism Really Mean? A Political Science Perspective”, in Andis Kudors, Artis Pabriks (eds), The Rise of Populism: Lessons for the European Union and the United States of America (University of Latvia Press 2017) 29.
6. ^{^} Cas Mudde, “The Populism Zeitgeist”, Government and Opposition, Vol 39, No 4 (2009) 545.
7. ^{^} Cas Mudde, “The Populism Zeitgeist”, Government and Opposition, Vol 39, No 4 (2009) 543. See also Danielle Albertazzi, Duncan McDonell, Twenty-First Century Populism: The Spectre of Western European Democracy (Palgrave Macmillan 2008) 3.
8. ^{^} Ilze Balcere, “What Does Populism Really Mean? A Political Science Perspective”, in Andis Kudors, Artis Pabriks (eds), The Rise of Populism: Lessons for the European Union and the United States of America (University of Latvia Press 2017) 29.
9. ^{^} Stefan Lehne, “Populism: The Risks and Impact on European States”, Carnegie Europe (6 June 2018).
10. ^{^} Stefan Lehne, “Populism: The Risks and Impact on European States”, Carnegie Europe (6 June 2018).
11. ^{^} Bartosz Dudek, “Opinion: A catastrophe for Poland’s democracy”, Deutsche Welle (19 July 2017).
12. ^{^} Dalibor Rohac, “Hungary and Poland Aren’t Democratic. They’re Authoritarian.”, Foreign Policy (5 February 2018).
13. ^{^} Noam Gidron, Bart Bonikowski, “Varieties of Populism: Literature Review and Research Agenda”, Weatherhead Working Paper Series, No 13-0004 (2013) 22.
14. ^{^} Stephanie Kirchgaessner, “Italy: populist government sworn in as political deadlock ends”, The Guardian (1 June 2018).
15. ^{^} OHCHR, “‘Human rights no longer treated as a priority, but as a pariah,’ Zeid tells 25th anniversary gathering in Vienna” (22 May 2018).
16. ^{^} Cas Mudde, “Are populists friends or foes of Constitutionalism?”, The Foundation for Law, Justice and Society (2013) 5.