Viedoklis

Preses brīvība pasaulē izzūd. Kāpēc tas ir svarīgi Latvijai?

“2018. ir bijis brutāls gads žurnālistiem un kļūst tikai sliktāk,” oktobra sākumā Amanda Eriksone (Amanda Erickson) rakstīja Washinton Post. Pasaules uzmanību piesaistīja pagājušajā mēnesī Saūda Arābijas vēstniecībā Turcijā notikusī žurnālista Džamala Kašogi (Jamal Khashoggi) slepkavība. Kādēļ vēršanās pret presi un žurnālistiem ir īpaši bīstama un kādēļ mums Latvijā par to vajadzētu uztraukties?

Sebaso / CC BY-SA 4.0

Preses brīvība pasaulē

Džamala Kašogi slepkavība ir šokējoša daudzu iemeslu dēļ. Šokējošs ir gan tās nežēlīgums, gan acīmredzamā valsts iesaiste, gan tas, ka galvenais tās iemesls ir Kašogi profesionālā darbība žurnālistikā. Tomēr vissatraucošākais apstāklis šajā stāstā ir tas, cik vāji Saūda Arābijas valdība ir centusies šo noziegumu piesegt. Vai tas norāda uz valdības pārliecību, ka nopietnas sekas šādai rīcībai nesekos?

Nevalstiskās organizācijas Freedom House publicētais 2017. gada preses brīvības reitings liecina, ka preses brīvība globālā mērogā atrodas zemākajā punktā pēdējo 13 gadu laikā. Ziņojumā norādīts, ka tikai 13 procenti pasaules iedzīvotāju šobrīd dzīvo valstīs, kurās pastāv brīva prese, t.i., mediju vide, kurā ir iespējams veselīgs politisko notikumu atspoguļojums, tiek garantēta žurnālistu drošība, valsts iejaukšanās mediju jautājumos ir minimāla un mediji nav pakļauti nesamērīgam juridiskam vai ekonomiskam spiedienam. Zemākie preses brīvības rādītāji ir Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā, kur lielākā daļa valstu izpelnījušās preses brīvības indeksu “nebrīva” vai “daļēji brīva”. Tādās valstīs kā Kima Čenuna (Kim Jong-un) vadītā Ziemeļkoreja, El-Sisi Ēģipte, Kastro (Castro) Kuba vai komunistiskās partijas vadītā Ķīna, brīvas preses neesamība nepārsteidz un, patiešām, šajās valstīs lielāku pārsteigumu sagādātu pēkšņi uzlabojumi mediju brīvībā un žurnālistu drošībā. Tomēr arī Eiropai un Ziemeļamerikai — šķietami stabiliem preses brīvības bastioniem — nevajadzētu ieslīgt pašapmierinātībā. Freedom House ziņojumā 14 Eiropas valstīs prese atzīta par daļēji brīvu, no kurām sešas (Bulgārija, Grieķija, Itālija, Polija, Rumānija un Ungārija) ir Eiropas Savienības dalībvalstis. Turcijā, Maķedonijā, Baltkrievijā un Krievijā prese atzīta par nebrīvu, Baltkrievijai un Krievijai izpelnoties zemāku vietu nekā Maduro diktatoriskajai Venecuēlai.

Pēdējo divu gadu laikā Eiropā kopumā nogalināti septiņi žurnālisti, tai skaitā, ES valstīs Maltas pētnieciskā žurnāliste Dafne Karuana Galisija (Daphne Caruana Galizia), 27 gadus vecais slovāku žurnālists Jans Kuciaks (Ján Kuciak) un viņa līgava un šā gada oktobrī Bulgārijas žurnāliste Viktorija Marinova (Viktoria Marinova). Saskaņā ar Eiropas Padomes izveidotajā Platformā žurnālistikas aizsardzības un žurnālistu drošības veicināšanai publicētajiem datiem Eiropas Padomes valstīs šobrīd ir aizturēti vairāk nekā 120 žurnālisti un 17 žurnālistu slepkavības vēl joprojām ir nesodītas. Pasaules mērogā dati ir vēl šokējošāki, kas ir mudinājis Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ekspertus pret žurnālistiem vērsto vardarbību un uzbrukumus trāpīgi apzīmēt kā “globālu nesodāmības krīzi”.

Arī Amerikas Savienotājās Valstīs (ASV) — vienā no divām Ziemeļamerikas valstīm, kurās pastāv brīva prese — mediji tiek pastāvīgi polarizēti un to ticamība diskreditēta. Sākot ar nu jau pasaules popularitāti ieguvušo toreizējā Republikāņu partijas prezidenta kandidāta Donalda Trampa (Donald Trump) modes frāzi “fake news” (latviešu valodā “viltus ziņas”) līdz pat mediju pasludināšanai par “tautas ienaidniekiem”. Lai gan ASV Konstitūcijas 1. labojums un neatkarīga tiesu sistēma pagaidām ir spējušas nosargāt mediju brīvību ASV, šie uz globālās skatuves labi dzirdamie izteikumi ir atstājuši graujošu iespaidu uz medijiem autokrātu vadītās valstīs. Arī populistu veicamo uzdevumu sarakstos neatkarīgas preses kā institūcijas diskreditēšana ir viens no pirmajiem punktiem.

Preses brīvība Latvijā

Freedom House ziņojumā Latvija ierindota starp valstīm, kurās ir brīva prese. Skalā no 0–100 punktiem, kurā zemāks punktu skaits norāda uz lielāku preses brīvību, Latvija ir saņēmusi 26 punktus. Zemākais vērtējums piešķirts ekonomiskajiem faktoriem, lai gan salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu Latvijā ir pasliktinājusies arī politiskā vide. Ja ņemam vērā to, ka brīva prese globālā mērogā sāk izskatīties pēc luksusa preces, gribas atviegloti nopūsties un uz sevi raudzīties kā uz vienu no globālajām ‘izcilniecēm’. Bet nevajadzētu. Vispirms tāpēc, ka 26 punkti daudz neatpaliek no daļēji brīvai presei nospraustā sliekšņa — 30 punktiem. Un arī tādēļ, ka, salīdzinot ar mūsu kaimiņvalstīm, īpaši Igauniju, reitingā esam viszemāk. Arī Eiropā starp valstīm, kurās joprojām tiek garantēta preses brīvība, esam saraksta lejasdaļā. 

Nevalstiskās organizācijas Reporters sans Frontières ziņojumā Latvija mediju neatkarības ziņā pasaulē atrodas 24. vietā. Kā galvenās problēmas norādītas Krievijas dezinformācijas kampaņas, pašvaldību avīžu ietekme uz sabiedrības uzticību medijiem un nevienmērīgais valsts finansiālās palīdzības sadalījums. Starp problēmām minētas arī pret žurnālistiem uzsāktās tiesas prāvas. Jāpiekrīt, ka, piemēram, neslavas celšanas atrašanās Krimināllikumā, turklāt ar brīvības atņemšanu kā iespējamo sodu, neglaimo priekšstatam par demokrātijas briedumu Latvijā.

Kādēļ preses brīvība ir svarīga?

Neviens neapšaubīs to, ka neatkarīgai presei ir būtiska loma demokrātiskā sabiedrībā. Tas ir viens no iemesliem kādēļ tā dažkārt tiek dēvēta par “ceturto varu” iepretim likumdevējam, tiesu varai un izpildvarai. Bet ko tas nozīmē tiesiskā un praktiskā nozīmē?

Tiesiskā ziņā mediju brīvība ir daļa no tiesībām uz vārda un izteiksmes brīvību. Tā Latvijā ir aizsargāta gan Satversmē, gan ar virkni Latvijai saistošu līgumu cilvēktiesību jomā. Preses brīvība ietver tādas būtiskas garantijas kā tiesības uz pieeju informācijai un žurnālistu informācijas avotu aizsardzība. Jebkuri ierobežojumi preses brīvībai ir jāvērtē ļoti rūpīgi. Par mediju brīvības līmeni valstī liecina un par ierobežojumiem var tikt uzskatīti ne tikai cenzūra vai draudi žurnālistu drošībai, bet arī tādi ierobežojumi, kā nesamērīgi lieli naudas sodi, mantas aresti pirmstiesas procesos, ar vārda brīvības izmantošanu saistītu nodarījumu kriminalizēšana un tamlīdzīgi faktori.

Praktiskā ziņā neatkarīgi mediji ir svarīgākais informācijas un neatkarīgas analīzes iegūšanas avots. Cilvēktiesībās ir vispārpieņemta atziņa, ka mediju galvenā loma ir virzīt publisko debati, atspoguļojot demokrātiskā sabiedrībā nozīmīgu informāciju un idejas. Tas nozīmē, ka žurnālistu uzdevums un reizē pienākums ir patiesi, neatkarīgi un vispusīgi izgaismot sabiedriskas norises. Uz šīs informācijas pamata ikviens var formulēt savu viedokli un pieņemt lēmumus par savu iesaisti šajos procesos, kas arī ir demokrātiskas valsts idejas pašā pamatā. Preses brīvība ir cieši saistīta ar augstāku demokrātijas un zemāku korupcijas līmeni. Šis, iespējams, ir galvenais iemesls, kādēļ preses brīvība šobrīd piedzīvo krīzi pasaules mērogā. Krīzi piedzīvo arī pati demokrātija. Tādēļ atbilde uz jautājumu, kādēļ Latvijai ir svarīgi saglabāt neatkarīgu presi kā vienu no svarīgākajiem valsts “uzraudzības instrumentiem”, ir acīmredzama. Tas ir svarīgi ne tikai valsts iekšienē, bet arī tādēļ, ka Latviju būtiski ietekmē starptautiskajā kopienā notiekošais. Preses neatkarības trūkums Latvijas lielākajā kaimiņvalstī un tā ietekme uz Latviju ir viens no spilgtiem piemēriem. Pētījumi parāda, ka Krievijas valsts kontrolētie un finansētie mediji var būtiski ietekmēt sabiedrisko domu ārvalstīs, polarizējot sabiedrības un sējot neuzticību valsts vai starptautiskajiem procesiem. Arī Eiropas Savienības dalībvalstu preses brīvības un demokrātijas līmenis Latvijai ir īpaši nozīmīgs, ņemot vērā mūsu vienoto tiesisko telpu un savstarpējā uzticībā balstīto sadarbību.

Tomēr ikvienas valsts rūpēm par preses brīvību nevajadzētu apstāties savās mājās vai pat savā pagalmā. To, cik cieši starptautiskā kopiena ir saistīta, pierāda vienotās tendences visā pasaulē, diemžēl, arī attiecībā uz preses brīvības ierobežojumiem. Papildus tam, preses brīvība ir būtiska arī pašu valstu formulēto globālo mērķu — miera, labklājības, planētas resursu ilgtspējīgas lietošanas – sasniegšanai. Tādēļ vārda (un preses) brīvība un pieeja informācijai ir viens no stūrakmeņiem arī ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķu, īpaši sešpadsmitā mērķa — veicināt miermīlīgu un iekļaujošu sabiedrību, nodrošināt taisnīgas tiesas pieejamību visiem un izveidot efektīvas, atbildīgas un iekļaujošas institūcijas visos līmeņos — sasniegšanā. To apliecinot, Latvija jau šobrīd ir aktīva dalībvalstu “draugu grupas”, kas izveidota Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) darba žurnālistu drošības jautājumos atbalstam, locekle.

Ko mēs varam darīt? 

Viltus ziņas, ārvalstu propaganda un atsevišķu politiķu izteikumi par medijiem var radīt šaubas par mediju uzticamību. Tādēļ šobrīd vairāk nekā jebkad ir svarīga prasme lietot medijus kritiski un gudri. Medijpratībai kā absolūti nepieciešamai ‘ikdienas’ prasmei šobrīd tiek pievērsts daudz uzmanības un iesāktais jāturpina.

Runājot par mediju kritizēšanu, varētu rasties jautājums: vai preses brīvības apdraudējumi Eiropā, pasaulē un šeit pat Latvijā nozīmē, ka medijus nedrīkst kritizēt? Nebūt ne. Tomēr, runājot par medijiem veltīto kritiku, ir svarīgi pievērst uzmanību niansēm. Šeit ir svarīgi nošķirt pamatotu, pietiekami konkrētu kritiku no vispārīgiem izteikumiem par mediju kā tādu ticamību. Neatkarīgu mediju diskreditēšana sabiedrības acīs neļauj tiem pilnvērtīgi pildīt savu demokrātijas ‘sargsuņa’ lomu. Tā var arī kalpot par labu veidu, kādā novērst uzmanību no citiem būtiskiem jautājumiem. Savukārt, niansēta, konkrēta un pietiekami pamatota kritika var tikai uzlabot jebkuras nozares darbību. Demokrātiskai sabiedrībai ir tiesības pieprasīt no neatkarīgiem medijiem augstus standartus, tomēr tādus pašus standartus šobrīd ir svarīgi pieprasīt arī medijiem veltītajai kritikai.