Spriedums

Satversmes tiesa: atšķirīgai attieksmei starp sievietēm un vīriešiem, kas izdarījuši vienāda smaguma noziegumu, nav pamata

Satversmes tiesa 2019. gada 7. novembrī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018-25-01 “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam”, atzīstot, ka atškirībām soda izpildes režīmā starp vienāda smaguma noziegumu izdarījušiem vīriešiem un sievietēm nav objektīva un saprātīga pamata.

Latvijas Sodu izpildes kodeksa (turpmāk — Kodekss) 50.4 pants reglamentē soda izpildes režīmu slēgtajos cietumos.  Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk — Satversme) 91. pants nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Lietas apstākļi

Pieteikuma iesniedzējs tika atzīts par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā un uzsāka brīvības atņemšanas soda izciešanu, atbilstoši Kodeksa 50.4 pantam, slēgtā cietuma režīma zemākajā pakāpē. Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka apstrīdētā norma ir pretunā diskriminācijas aizliegumam, jo pilngadīgi vīrieši, kuri notiesāti par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, uzsāk brīvības atņemšanas soda izciešanu slēgtā cietuma režīma zemākajā pakāpē., kamēr par tāda paša smaguma noziegumu izdarīšanu notiesātās sievietes soda izciešanu uzsāk daļēji slēgta cietuma režīma zemākajā pakāpē. Līdz ar to pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka pastāv būtiskas atšķirības notiesāto personu tiesību un pienākumu apjomā brīvības atņemšanas vietā atkarībā no to dzimuma.

Satversmes tiesas secinājumi

Satversmes tiesa spriedumā konstatēja, ka diskriminācijas aizlieguma mērķis ir nepieļaut nevienlīdzīgu attieksmi, kas balstās uz kādu aizliegtu kritēriju. Satversmes 91. panta tekstā nav minēti kritēriji, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta, tāpēc aizliegtie kritēriji ir aizgūti no tādām starptautisko tiesību normām kā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. panta un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. panta. Satversmes tiesa secināja, ka dzimums ir viens no Satversmes 91. panta saturā ietilpstošajiem kritērijiem.

Noskaidrojot lietā salīdzināmās grupas Satversmes tiesa secināja, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas vīrieši un sievietes, kas, būdami pilngadīgi, izdarījuši smagu vai sevišķi smagu noziegumu, notiesāti ar brīvības atņemšanu un izcieš sodu.

Atkarībā no cietuma veida un režīma pakāpes notiesāto personu tiesību un pienākumu apjoms būtiski atšķiras. Šīs atšķirības skar galvenokārt personu tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, nosakot atšķirīgu īslaicīgo un ilglaicīgo satikšanos skaitu un ierobežojumus saziņai pa telefonu. Būtiskas atšķirības pastāv arī attiecībā uz iepirkšanos cietuma veikalā. Tādēļ Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo  tā paredz atšķirīgu noteikto tiesību un ierobežojumu apjomu.

Atiecībā uz to, vai šādai atķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, lietas dalībnieku un pieaicināto personu viedokļos tika minēti daudz argumentu, kādēļ šādas atšķirības būtu pieļaujamas un pat nepieciešamas. Pirmkārt, starptautiskajos rekomendējoša rakstura dokumentos, piemēram, tā sauktajos Bangkokas noteikumos sievietes tiek uzskatītas par vienu no īpašajām ieslodzīto grupām, kuru vajadzībām valstij jāpievērš sevišķa uzmanība. Tāpat ir jāņem vērā ieslodzīto sieviešu skaits, izdarīto noziegumu būtība un apdraudējuma līmenis. Piemēram, Latvijā ieslodzīto sieviešu skaits ir daudz mazāks par ieslodzīto vīriešu skaitu, turklāt lielākā daļa sieviešu ar brīvības atņemšanu notiesātas nevis par vardarbīgiem noziegumiem, bet gan mantiska rakstura vai ar narkotiskajām vielām saistītiem noziegumiem. Vairumā gadījumu sieviešu izdarītie noziedzīgie nodarījumi nerada sevišķi būtisku sabiedrības drošības apdraudējumu. Pieaicinātās personas norādīja arī uz to, ka tieši sievietes parasti ir galvenās bērnu un arī citu ģimenes locekļu aprūpētājas un Latvijā dzīve pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas sievietēm esot objektīvi grūtāka nekā vīriešiem. Tāpat, ja vīrieši uzsāktu soda izciešanu daļēji slēgtā cietumā, tad šādas prasības izpilde apdraudētu cietumā nepieciešamo drošību un kārtību.

Pieteikuma iesniedzējs un pieaicinātās personas norādīja arī uz pretējiem argumentiem. Proti domāšanas, uztveres un uzvedības ziņā atšķirības starp dzimumiem ir mazākas nekā starp konkrētiem indivīdiem, tādēļ atšķirīgiem tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumi, kas attiecas uz saskarsmi ar ārpasauli un tuviniekiem nav pamata. Īpašai attieksmei jābūt nodrošinātai pret grūtniecēm un jaunajām māmiņām, tomēr tas neattiecas uz visām sievietēm kā vienotu personu grupu.

Izvērtējot, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. pantam, Satversmes tiesa secināja, atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu, tomēr tai nav objektīva un saprātīga pamata. Ņemot vērā ne tikai Latvijai saistošās cilvēktiesību normas, juridiski saistošus starptautiskos dokumentus, bet arī sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības izpratnes attīstības vēsturisko kontekstu, tiesa secināja, ka līdzšinējā izpratne par atšķirībām starp sievietēm un vīriešiem nav atbilstoša mūsdienām. Lai gan anatomiski un fizioloģiski starp dzimumiem pastāv būtiskas atšķirības, tiesa atsaucās uz jaunākajiem neirozinātnes pētījumiem, kuros ir atzīts, ka uzskats par izteiktām dzimumatšķirībām uztverē, domāšanā un uzvedībā ir novecojis. Tāpat tiesa secināja, ka iesoldzīto sociālajai rehabilitācijai un ģimenes saišu stiprināšanai ir būtiska nozīme, neatkarīgi ieslodzītā dzimuma. 

Visbeidzot tiesa secināja, ka tiesiskais regulējums, kas tikai pēc dzimuma kritērija, neņemot vērā katras notiesātās personas individuālās vajadzības un riskus, notiesātajiem vīriešiem paredz stingrāku soda izciešanas režīmu, kā arī no tā izrietošas atšķirīgas tiesības un ierobežojumus (īpaši tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumus) salīdzinājumā ar notiesātajām sievietēm, nenodrošina notiesāto vīriešu tiesību ievērošanu. Tas arī notiesāto vīriešu ģimenēm nenodrošina tādu pašu aizsardzību kā notiesāto sieviešu ģimenēm un citstarp aizskar notiesāto vīriešu bērnu vislabākās intereses.

Tiesa norādīja, ka likumdevējs nedrīkst ar ekonomiska rakstura apsvērumiem pamatot to, kādēļ gadiem ilgi nav pārskatīts tāds regulējums, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret notiesātajiem vīriešiem. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajā normā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei pret notiesātajiem vīriešiem nav objektīva un saprātīga pamata un tā neatbilst Satversmes 91. pantam.

Satversmes tiesas spriedums