Kriminālprocesa likums šobrīd paredz, ka pirmajā instancē tiesa pasludina saīsinātu spriedumu. Pilnu spriedumu, ietverot tajā motivācijas daļu, tiesai ir pienākums taisīt tikai pēc lietas dalībnieku lūguma. Būt vai nebūt sprieduma motivācijai — vai tas ir jautājums, kuru drīkst atstāt vienīgi tiesas un lietas dalībnieku ziņā?

Nesen pārlasīju vienu no starptautiskās nevalstiskās organizācijas Fair Trials jaunākajiem ziņojumiem The Dissapearing Trials: towards a rights-based approach to trial waiver systems (Izzūdošās prāvas: pretim tiesībās balstītai pieejai, atsakoties no tiesas procesa). Tas gan veltīts citai tēmai — aizvien pieaugošai tendencei atteikties no tiesvedības stadijas kriminālprocesā, dodot priekšroku dažkārt neadekvāti uzraudzītam vienošanās procesam ar prokuroru. Ziņojuma autorus uztrauc tas, ka (nenoliedzami cēlu iemeslu dēļ: tiesu efektivitātes, cietušo interesēs vai sarežģītu noziegumu atklāšanas nolūkos) krimināltiesību sistēma aizvien vairāk paļaujas uz vienošanās procesu, nemanāmi atsakoties no kriminālās justīcijas pašiem pamatiem — atklāta procesa neatkarīgā tiesā.

Tas man lika aizdomāties par tiesu efektivizācijas procesiem Latvijā. No tiem īpaši nozīmīgi šķiet 2017. gada 30. martā pieņemtie grozījumi Kriminālprocesa likuma 530. pantā, kas to pieņemšanas procesā un, pārsteidzoši, arī pēc tam nav izraisījuši lielu interesi vai uzmanību. Priekšlikumu uz otro lasījumu Saeimā iesniedza Tieslietu ministrs, tādēļ tas varētu būt paslīdējis garām dažai labai vērīgai acij Ministru kabineta saskaņošanas procedūrā. Ko šis priekšlikums paredz? 

Tiesas motivācija pēc pieprasījuma

Kriminālprocesa likuma 530. panta trešā daļa paredz prokurora, apsūdzētā, cietušā, aizstāvja vai pārstāvja, kā arī kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka, kura mantai uzlikts arests, tiesības 10 dienu laikā no pirmās instances tiesas (saīsinātā) sprieduma pasludināšanas dienas rakstveidā iesniegt tiesai lūgumu par pilna sprieduma sagatavošanu. Tātad šie grozījumi būtībā paredz to, ka krimināllietā pirmās instances tiesai vairs nav pienākuma rakstīt sprieduma motivāciju, ja vien lietas dalībnieki to nelūdz. Tiesai pavisam noteikti ir tiesības sastādīt pilnu spriedumu, tomēr bez lietas dalībnieku lūguma nav šāda pienākuma. Turklāt Kriminālprocesa likuma 530. panta trešā daļa neparedz izņēmumus vai lietu kategorijas, uz ko šī norma attiecas vai, gluži otrādi, neattiecas. Tātad tas attiecas uz visiem pirmās instances tiesas spriedumiem krimināllietās.

Kriminālprocesa likuma 530. panta pirmā daļa paredz, ka saīsinātais spriedums sastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas un rezolutīvās daļas. Vispārīgi izsakoties, šīs daļas ļauj identificēt tiesu, izskatīto lietu, tās dalībniekus, saprast apsūdzības būtību un tiesas lēmumu attiecībā uz galvenajiem jautājumiem — personas vainu vai nevainīgumu, piespriesto sodu un mantiskajiem jautājumiem un citiem būtiskiem aspektiem. Tomēr Kriminālprocesa likums skaidri nošķir sprieduma motivācijas daļu no citām daļām. Tieši motivācijas daļā tiesai jānorāda ne tikai pierādījumi, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, bet arī atbildību pastiprinošie vai mīkstinošie apstākļi un to vērtējums, piemērotā soda motīvi un, ja nepieciešams, arī motīvi atsevišķu pierādījumu noraidīšanai vai apsūdzības grozīšanai. 
Priekšlikumā norādītais mērķis nenoliedzami ir būtisks — tiesu efektivitātes veicināšana, jeb, citējot pašu priekšlikumu, tiks būtiski ietaupīts “tiesas laiks situācijās, kad lietas dalībnieki nav izteikuši vēlmi spriedumu pārsūdzēt.” Tomēr, vai no tiesību uz taisnīgu tiesu viedokļa ar šādu pamatojumu pietiek?

Tiesas pamatojuma nozīme

Vispirms ir svarīgi apzināties, kāda ir tiesas sprieduma tiesas motivācijas kā tā neatņemamas sastāvdaļas, jēga. Kriminālprocesa likuma 530. panta trešā daļa pirmās instances tiesas sprieduma funkciju šķietami reducē līdz materiālam, uz kura pamata rakstīt vai nerakstīt apelācijas sūdzību. Tiesas motivācija nenoliedzami ir absolūti nepieciešama jēgpilnam apelācijas procesam. Tā ir būtiska pilna tiesas sprieduma funkcija — nodrošināt lietas dalībniekiem iespēju pienācīgi iepazīties ar tiesas apsvērumiem un, ja lietas dalībnieki to vēlas, apstrīdēt to pamatotību augstākā instancē. Tomēr izskatās, ka esam aizmirsuši pārējās tiesas sprieduma funkcijas — to, kādēļ tiesas sprieduma motivācija ir svarīga visai sabiedrībai.^[1] 

Tiesas spriedums un tā galvenā daļa — tiesas motivācija — ir viena no būtiskākajām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām. Tiesības uz pamatotu tiesas nolēmumu sakņojas cilvēktiesību pašā būtībā — tās aizsargā no valsts patvaļas. Tiesas motivācija ir galvenais un daudzkārt vienīgais avots, kas ļauj pārliecināties par citu tiesību uz taisnīgu tiesu garantiju pienācīgu ievērošanu kriminālprocesā. Tiesas motivācija ļauj pārliecināties par to, ka persona ir uzklausīta, pierādījumi ir atbilstoši izvērtēti — pieņemti vai noraidīti ar pienācīgu pamatojumu, un ka tiesas argumenti ir objektīvi un loģiski.^[2] Citiem vārdiem, tiesas nolēmuma motivācija ļauj lietas dalībniekiem un sabiedrībai pārliecināties, ka tiesa konkrētā lietā ir darbojusies tā, kā tai demokrātiskā valstī jādarbojas. 

Svarīgi, ka šādas tiesības sekot līdzi tiesu darbam un saprast, kādēļ tiesa ir nonākusi tieši pie tāda un ne citāda lēmuma, ir arī sabiedrībai. Lai gan tiesības uz taisnīgu tiesu vispirms ir indivīda pamattiesības, īpaši kriminālprocesā nozīmīga funkcija un interese ir arī sabiedrībai. Ne tikai tādēļ, ka krimināli sodāmi pārkāpumi ir tādi pārkāpumi, kas apdraud visai sabiedrībai būtiskas intereses. Ne arī tādēļ, ka tiesiskās paļāvības vai tiesību normu vienveidīgas piemērošanas nozīme pārsniedz vienas konkrētas lietas ietvarus un to attīstībā būtiska nozīme ir tieši tiesas motivācijai. Šeit ir svarīga sabiedrības uzraudzība (angļu valodā “public scrutiny”) pār tiesu darbību kā tādu. Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver tiesības uz atklātu tiesas procesu. Sabiedrības uzraudzība caur atklātību ir nozīmīgs tiesību uz taisnīgu tiesu elements,^[3] kas stiprina sabiedrības uzticību neatkarīgai tiesu varai — vienam no trim galvenajiem demokrātiskas valsts pīlāriem. Pat tad, ja tiesas process pamatotu iemeslu dēļ dažkārt var nebūt atklāts, tādam ir jābūt spriedumam un tā pamatojumam.^[4] Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tikai caur pamatotu tiesas nolēmumu ir iespējama sabiedrības uzraudzība pār tiesas taisnīgumu.^[5]

Vai nolēmuma motivācijas pieejamību drīkst atstāt lietas dalībnieku ziņā?

Kādēļ izvēli — pieprasīt vai nepieprasīt tiesas motivāciju — nevarētu atstāt lietas dalībnieku vai tiesas brīvas izvēles ziņā? Pirmkārt jau tādēļ, ka valstij, ir pienākums automātiski sniegt pamatojumu savai rīcībai gadījumos, kad tā ierobežo personas pamattiesības. Krimināllietās pamatojuma pieejamība ir būtiska arī tādēļ, ka notiesājoša sprieduma gadījumā valsts pienākums ir vainas pierādīšana, nevis konstatēšana. Attiecībā uz apsūdzēto personu tas ir acīmredzami — valstij, vispirms prokuroram, uz kuru sākotnēji gulstas pierādīšanas pienākums, un pēc tam tiesai, ir pienākums norādīt pamatojumu, ar kuru persona ir atzīta par vainīgu, būtiski ierobežojot tās pamattiesības.^[6] Arī attaisnojošs spriedums nav mazsvarīgs. Tas būtiski skar vispirms jau cietušā intereses un apsūdzētā tālāko reputāciju, bet arī citu personu un sabiedrības intereses. 

Otrkārt, šāds lēmums nevar būt tikai lietas dalībnieku ziņā arī tādēļ, ka krimināllietas nozīme sniedzas pāri lietas dalībnieku interesei pārsūdzēt tiesas nolēmumu. Cilvēktiesībās jau sen ir nostiprināta atziņa, ka no tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām var atteikties ar noteikumu, ka persona šādu atteikumu ir paudusi skaidri un nepārprotami un personas tiesības uz taisnīgu tiesu ir aizsargātas vismaz minimālā līmenī.^[7] Tomēr, paredzot vēl vienu nosacījumu, proti, ka šāds atteikums nedrīkst būt pretrunā nozīmīgām sabiedrības interesēm,^[8] Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesas process “nepieder” tikai indivīdam. Vai spēja saprast tiesas apsvērumus un līdz ar to uzticība tiesu sistēmai un tiesiskuma pienācīgai nodrošināšanai ir nozīmīga sabiedrības interese? Manuprāt, ir grūti iedomāties daudz interešu, kas būtu būtiskākas.

Šajā rakstā ir pausts autores personīgais viedoklis, kas nav saistošs autores darba devējam un neatspoguļo tā viedokli.

Atsauces

1. ^{^} Lalahomed v. the Netherlands, ECHR, Judgment of 22 February 2011, Application no. 26036/08, para. 43; Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 16. punkts.
2. ^{^} Taxquet v. Belgium, ECHR, Judgment of 16 November 2010, Application no. 926/05, para. 91.
3. ^{^} Raza v. Bulgaria, ECHR, Judgment of 11 February 2010, Application no. 31465/08, para 53.
4. ^{^} CCPR, General comment no. 32. Article 14: Right to equality before courts and tribunals and to a fair trial, para. 29.
5. ^{^} Suominen v. Finland, ECHR, Judgment of 1 July 2003, Application no. 37801/97, para. 37.
6. ^{^} Par motivācijas nozīmi krimināllietās sk. arī Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 14. punktu.
7. ^{^} Hermi v. Italy, ECHR, Judgment of 18 October 2006, application no. 18114/02, para. 73.
8. ^{^} Turpat.