ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Likuma interpretācija

Tiesības apstrīdēt lēmumu par patvēruma meklētāja pārsūtīšanu saskaņā ar Dublinas regulu

Nīderlandes tiesa ir iesniegusi lūgumu Eiropas Savienības tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regula (ES) Nr. 604/2013 jeb Dublinas regula ir jāinterpretē tādējādi, ka tikai pirmajai dalībvalstij, kurā ir iesniegts patvēruma meklētāja starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir uzticēts noteikt dalībvalsti, kas būs atbildīga par patvēruma meklētāja starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu. Tas nozīmētu, ka ārvalstnieks tikai šajā dalībvalstī atbilstoši Dublinas regulas 27. pantam var tiesiski vērsties pret Dublinas regulas III nodaļā paredzētā atbildības kritērija nepareizu piemērošanu.

Ministerie van Justitie en Veiligheid NL / CC BY-NC-ND 2.0

Dublinas regula paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm. Tādējādi faktiski šī regula tiek izmantota, lai noteiktu, kurai valstij ir jāizskata personas lūgums piešķirt patvērumu (bēgļa vai alternatīvo statusu). Šobrīd ierastā kārtība ir tāda, ka Eiropas Savienības dalībvalsts kompetentās iestādes, konstatējot, ka persona pirms tam ir lūgusi patvērumu citā dalībvalstī, un atzīstot to par atbildīgo valsti, kam ir jāizskata patvēruma meklētāja starptautiskās aizsardzības pieteikums, vēršas pie attiecīgās dalībvalsts, lai noskaidrotu, vai šī valsts minēto personu piekrīt uzņemt atpakaļ. Ja otra dalībvalsts sniedz šādu akceptu un nav konstatēti citi apstākļi, kas to nepieļautu, tiek pieņemts lēmums par personas nosūtīšanu atpakaļ uz šo otru valsti. Ja persona tam nepiekrīt, tā lēmumu ir tiesīga pārsūdzēt tajā dalībvalstī, kurā atrodas un kas ir izteikusi lūgumu otrai dalībvalstij par šīs personas atpakaļuzņemšanu.

Savukārt, ja Eiropas Savienības tiesa atzītu, ka Dublinas regula jāinterpretē tā, kā norādīts Nīderlandes tiesas jautājumā, tas nozīmētu, ka personai tiesības pārsūdzēt pieņemto lēmumu būtu tikai tajā dalībvalstī, uz kuru viņu vēlas atgriezt kā uz pirmo valsti, kurā tā iesniedza savu lūgumu par patvēruma piešķiršanu. Tādējādi, piemēram, persona, kura ir iesniegusi lūgumu par bēgļa statusa piešķiršanu Austrijā, taču pēc tam devusies uz Vāciju, jo tur dzīvo šīs personas māsa, kura Vācijā ir saņēmusi bēgļa statusu, nevarētu celt iebildumus Vācijā par to, ka saskaņā ar Dublina regulas 9. pantu atbildīgā dalībvalsts ir tieši Vācija. Līdz ar to personai būtu jādodas atpakaļ uz Austriju, jo tā ir valsts, kurā starptautiskās aizsardzības lūgums tika iesniegts vispirms, un tikai Austrijā personai būtu tiesības vērsties ar sūdzībām par to, ka ir nepareizi piemērots vai nav ņemts vērā Dublinas regulas 9. pants vai citi regulā minētie kritēriji.

Lieta par Nīderlandes iesniegto jautājumu šobrīd ir sagatavošanas stadijā un vēl nav zināms, kad tā tiks izskatīta. Tomēr Latvijai šajā lietā paustās atziņas varētu būt nozīmīgas, jo tā kā Latvija atrodas pie Eiropas Savienības ārējās robežas, nereti tieši Latvijā tiek iesniegts pirmais lūgums par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu, bet pēc tam minētā persona dodas tālāk uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Šobrīd personas iebildumus par to, ka Latvija nebūtu uzskatāma par atbildīgo dalībvalsti, izskata to valstu iestādes vai tiesas, kur persona ir aizceļojusi tālāk. Tomēr, ja par pareizu tiktu atzīta jautājumā norādītā interpretācija, šie jautājumi būtu jārisina Latvijā. Attiecīgi ievērojami pieaugtu administratīvo lietu skaits, kā arī no valsts nepieciešamie resursi, nodrošinot, piemēram, bezmaksas juridisko palīdzību un tulka pakalpojumus. Arī ņemot vērā pašas personas intereses, šāds risinājums nebūtu atzīstams par efektīvāko. Persona tādējādi tiktu nosūtīta uz valsti, ar kuru tai, iespējams, nav nekādu citu saikņu kā vien apstāklis, ka tā bijusi pirmā Eiropas Savienības dalībvalsts, kurā tā nonākusi. Līdz ar to, gaidot, kamēr tiks pieņemts lēmums par to, kura dalībvalsts ir atzīstama par atbildīgo, viņai būtu jāuzturas valstī, no kuras tā jau reiz devusies prom, lai gadījumā, kad par atbildīgo tomēr tiek atzīta otra dalībvalsts, vēlreiz mērotu ceļu uz šo otru valsti.