Tiesību interpretācija

Tiesības uz dzīvību – izskaidrotas: ANO Cilvēktiesību komitejas jaunākais vispārējais komentārs

“Katram cilvēkam ir neatņemamas tiesības uz dzīvību” — šī var šķist elementāra patiesība, tomēr viss nav tik vienkārši. Ko patiesībā šie vārdi ietver? To, 2018. gada 30. oktobrī pieņemot 36. Vispārējo komentāru par Starptautiskā pakta par Pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. pantu, skaidro ANO Cilvēktiesību komiteja.

Ben Koorengevel / Unsplash

Tiesības uz dzīvību Pakta 6. pantā

Saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Pakts) 6. pantu, tiesības uz dzīvību ir katra cilvēka neatņemamas tiesības. Pants galvenokārt paredz aizsardzību pret patvaļīgu dzīvības atņemšanu, nosakot nāvessoda atcelšanu kā pamatmērķi un apskatot ierobežojumus tā piemērošanā, ja konkrētajā valstī šāds soda mērs tomēr pastāv. Tomēr, lai gan pats 6. panta teksts ir samērā garš (galvenokārt tādēļ, ka izvērš nāves soda piemērošanas ierobežojumus piecu punktu garumā), tas tomēr atstāj daudz vietas interpretācijai, praksei un attīstībai. Tādēļ ANO Cilvēktiesību komiteja — starptautisku ekspertu grupa, kas uzrauga Pakta piemērošanu — ir izdevusi 36. Vispārējo komentāru, skaidrojot tiesību uz dzīvību saturu.

Dokumentā norādīts virziens, kādā turpmāk būtu interpretējamas un piemērojamas tiesības uz dzīvību. Tas galvenokārt apkopo Komitejas nolēmumos un noslēguma ziņojumos par cilvēktiesību stāvokli Pakta dalībvalstīs ietvertos secinājumus, kā arī īpašo ziņotāju ziņojumos paustās atziņas. Respektīvi, Komentāra ietvaros kodificēts Komitejas viedoklis par tiesībām uz dzīvību un skaidrota šī jēdziena nozīme mūsdienās, un ar tā spēkā stāšanos aizstāti iepriekšējie Vispārējie komentāri Nr. 6 un Nr. 14.

Būtiski, ka šis komentārs apjoma ziņā 11 reizes pārsniedz 1982. gadā šī panta skaidrojumam izdoto komentāru Nr. 6, un tas ir vairākus gadus ilgušu vispusīgu debašu rezultāts. Komentāra rakstīšanas laikā bija iesaistīti gan valstu pārstāvji, gan pilsoniskā sabiedrība un nevalstiskās organizācijas, kā arī akadēmiķi. Daudzo pārstāvju iesaiste sarežģījusi procesu, tomēr, kā norādījis Komitejas vadītājs un īpašais ziņotājs Juvals Šanijs (Yuval Shany), tieši šie dalībnieki norādījuši Komitejai uz aspektiem, par kuriem tā iepriekš nebija aizdomājusies. Līdz ar to dokuments patiešām “iet līdzi laikam”, pievēršot uzmanību gan modernās pasaules krīzēm, gan tehnoloģiju attīstības radītajiem riskiem, neaizmirstot arī tādus vienmēr aktuālus ar dzīvību saistītus jautājumus kā aborts un karš.

Komentāra saturs

Līdzīgi kā komentāra sākotnējā projektā, tā galīgajā versijā ir saglabātas piecas galvenās komentāra nodaļas: 

  1. vispārīgie apsvērumi
  2. patvaļīgas dzīvības atņemšanas aizliegums, kas apskata drošības iestāžu spēka pielietošanas aspektus
  3. valstu pienākumi tiesību uz dzīvību aizsardzībā, kas precizē valstu pozitīvos pienākumus
  4. nāves soda piemērošana, kas apskata tā piemērošanas ierobežojumus
  5. tiesību uz dzīvību mijiedarbība ar citām tiesībām, izceļot citu tiesību nozīmīgumu tiesību uz dzīvību nodrošināšanā.

Daži no vispārīgajiem principiem

Analizējot komentāra jaunievedumus, Cilvēktiesību komiteja norādīja, ka, ņemot vērā drošības jautājumu aktualitāti, tai vairāk kā jebkad bija būtiski ietvert garantijas nākamo paaudžu aizsardzībai no kara postījumiem. Līdz ar to komentārā uzsvērta saikne starp tiesībām uz dzīvību un valstu pienākumu aizliegt kara propagandu un naida runu. Īpaši izcelta arī nāvessoda atcelšana un liegums to atjaunot, spēcīga valsts un privātpersonu atbildības sistēma, ieslodzīto tiesību uz dzīvību aizsardzība un pēdējā laikā ļoti aktuālais temats — cilvēktiesību aizstāvju aizsardzība pret represijām. Būtiski, ka komentārā ietverts arī valstu pienākums legalizēt abortu gadījumos, kad grūtniecība iestājusies izvarošanas vai incesta gadījumā, vai kad tā apdraud mātes veselību. Kopumā komiteja īpaši uzsvērusi arī aizliegumu tiesības uz dzīvību interpretēt šauri un tiesību uz dzīvību ciešo saistību ar cilvēka cieņu

Ikdienas kontekstā nozīmīgs ir valstu pienākums raudzīties uz tiesībām uz dzīvību sistēmiski: valstīm ir jārisina sociālie un ekonomiskie jautājumi, kas var liegt cilvēkiem ar cieņu baudīt savas tiesības uz dzīvību. Kā daži no šādiem jautājumiem jāmin palikšana bez pajumtes, galēja nabadzība, nepietiekams uzturs, bads vai, piemēram, ar invaliditāti vai seksuāli transmisīvām slimībām saistīta stigmatizēšana, kas kavē piekļuvi ārstēšanai un tādējādi skar personu tiesības uz dzīvību. Šo pienākumu pastiprina arī pienākums tiesības uz dzīvību nodrošināt bez jebkādas diskriminācijas, īpaši sociālekonomiskā statusa dēļ. 

Komentārā skaidri uzskaitīti arī principi, kas jāizvēro, izmeklējot 6. panta pārkāpumus (27.–29. rindkopa). Komiteja uzsvērusi, ka gadījumos, kad valstis zina vai tām ir bijis jāzina par potenciāli nelikumīgu dzīvības atņemšanu, tai skaitā, iespējamiem pārmērīga spēka izmantošanas gadījumiem ar letālām sekām, tām ir pienākums pārkāpumu izmeklēt un vajadzības gadījumā saukt vainīgās personas pie atbildības. Izmeklēšana un kriminālvajāšana būtu jāveic saskaņā ar likumā noteiktām procedūrām un starptautiskajiem standartiem, tostarp Minesotas protokolu par potenciāli prettiesisku nāves gadījumu izmeklēšanu. Izmeklēšanai jābūt efektīvai un vērstai uz to, lai nodrošinātu atbildīgo personu nodošanu tiesai, atbildības veicināšanu un nesodāmības novēršanu. Izmeklēšanai arī jāveicina tiesiskuma ievērošana un vajadzīgās pieredzes gūšana prakses un politikas pārskatīšanai, lai izvairītos no atkārtotiem pārkāpumiem. Cita starpā Komentārs uzsver arī pienākumu izmeklēšanas ietvaros pievērst uzmanību valsts augstāko amatpersonu juridiskajai atbildībai un tām padoto personu pārkāpumiem, turklāt tīšu slepkavību veicējiem nav pieļaujama jebkāda veida imunitāte, amnestija vai tām pielīdzināmi pasākumi.

Tiesības uz dzīvību modernā gaismā

Pievēršot uzmanību mūsdienu globālajām problēmām, interesanta ir Komentāra 65. rindkopa, kas apskata gan mūsu, gan nākamo paaudžu tiesības uz dzīvību ietekmējošās klimata pārmaiņas. Šajā rindkopā Komiteja īpaši atzinusi vides ciešo saistību ar Pakta 6. pantu. Komentārā ir uzsvērti valstu pienākumu nodrošināt vides resursu ilgtspējīgu izmantošanu, aizsargāt vidi no piesārņojuma un pildīt citus pienākumus, ko tām uz liek vides tiesības, tādējādi respektējot personu tiesību uz dzīvību cieņpilnu baudīšanu. Turklāt būtiski, ka šī rindkopa nav vienīgā, kas uzsver tiesību uz dzīvību sasaisti ar citām tiesībām: arī citviet komentārā uzvērta pamattiesību savstarpējā nedalāmība. Šeit var minēt tādas tiesības kā tiesības netikt izraidītam uz valsti, kurā var tikt apdraudēta personas dzīvība (non-refoulement), tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un diskriminācijas aizliegums, kā arī jau pieminētos sociālo un ekonomisko tiesību jautājumus. 

Papildus tam, Komisija ļoti spēcīgi akcentējusi arī uz humanitārās tiesības. Piemēram, komentārā secināts, ka kodolieroču un citu masu iznīcināšanas ieroču izmantošana vai pat tikai draudi tos izmantot ir uzskatāmi par 6. panta pārkāpumiem. Līdz ar to 36. Komentārs atkārtoti uzsver valstu pienākumus izbeigt masu iznīcināšanas ieroču ražošanu un iznīcināt šādu ieroču krājumus (66. rindkopa). Īpaši norādīts, ka Dalībvalstīm papildus ieroču iznīcināšanai jāveic arī visi nepieciešamie pasākumi, lai apturētu masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu, tostarp novēršot to nejaušu izmantošanu vai nonākšanu privātu personu (non-state actors) rokās. Savukārt, attiecībā uz citiem, mazāk letāliem ieročiem Komentārā uzsvērts, ka valstīm rūpīgi jāizvērtē un jāpārbauda to ietekme. Elektro-muskulāro traucējumu ierīces (elektrošoka ierīces), gumijas vai putu lodes un citi ieroči ir paredzēti tikai pienācīgi apmācītām tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām, turklāt šādus “mazāk nāvējošus” ieročus pieļaujams izmantot tikai, ievērojot stingras nepieciešamības un samērīguma (proporcionalitātes) prasības situācijās, kad mazāk kaitīgi pasākumi draudu novēršanai izrādījušies neefektīvi vai tādi acīmredzami būtu jau no paša sākuma. Dalībvalstīm stingri ieteikts šādus “mazāk nāvējošus” ieročus neizmantot pūļa kontrolei, ja situāciju var risināt ar mazāku kaitējumu nodarošiem līdzekļiem, jo īpaši gadījumos, kas saistīti ar tiesībām uz miermīlīgu pulcēšanos.

Galvenais: piemērošana

Visbeidzot, komentārā uzsvērts, ka jebkādas valstu atrunas attiecībā uz 6. pantā ietvertajām tiesībām, no kurām nav pieļaujamas atkāpes (preremptory, non-derogable rights), nav savienojamas ar Pakta mērķi un kā tādas nav pieļaujams. Jo īpaši nav pieļaujamas nekādas atrunas attiecībā uz patvaļīgas dzīvības atņemšanas aizliegumu un 6. pantā paredzētajiem stingrajiem ierobežojumiem attiecībā uz nāvessoda piemērošanu. Tas nozīmē, ka valstīm pēc iespējas rūpīgāk un ciešāk jāievēro Komentārā noteiktās vadlīnijas.

Eksperti pauda cerību, ka Vispārējo komentāru aktīvi izmantos gan Komiteja, gan Augstā cilvēktiesību komisāra birojs, kā arī pilsoniskā sabiedrība, akadēmiķi un citi aktīvisti. Protams, pats nozīmīgākais ir tas, ka komentārā ietvertās vērtības ievēro valstis un ka tās tiek integrētas nacionālajā likumdošanā. 

Kā nākamie vispārējo komentāru temati plānoti tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanās brīvība.