2019. gada 25. septembrī ANO tika atzīmēta ANO Bērnu tiesību konvencijas trīsdesmitgade. ANO Ģenerālsekretārs Antonio Guterres norādījis, ka konvencija un tās teju vispasaules piemērojamība ir radījusi “vēl nepiedzīvotu starptautisko solidaritāti attiecībā uz bērnu tiesībām”. Līdz ar Konvencijas parakstīšanu valstis pirmo reizi atzina, ka bērniem ir tādas pašas tiesības kā pieaugušajiem.
Leģendārā dokumenta nozīme
ANO Bērnu tiesību konvencija ir visplašāk ratificētais starptautiskais cilvēktiesību dokuments vēsturē. Līdz šai dienai Konvenciju ir ratificējušas 196 valstis, vienīgajam izņēmumam esot Amerikas Savienotajām Valstīm, kas pagaidām tikai norādījusi savu plānu konvenciju ratificēt. Tas nozīmē, ka nepastāv neviena valsts, kas būtu pilnībā atturējusies no dalības Konvencijā.
Konvencija nosaka bērnu tiesības uz veselības aprūpi, tīru ūdeni, tiesības uz izglītību, drošību to mājās un pilsētās, tiesības izteikt savu viedokli un tikt sadzirdētiem, kā arī citas pamattiesības. Šīs minētās tiesības ir īpaši būtiskas, jo bērni ir īpaši viegli ievainojami nabadzības, bada vai sliktu dzīves apstākļu gadījum. Proti, bērna potenciāls var tikt praktiski iznīcināts, ja tam līdz divu gadu vecumam ir bijis pieejams tikai nabadzīgs uzturs. Tādējādi bērnam dzīvē pieejamās iespējas var tikt ierobežotas jau līdz brīdim, kad tas sāk iet skolā. Šis ir tikai viens no iemesliem, kāpēc Konvencijas ievērošana ir tik svarīga — respektējot un praksē īstenojot Konvencijā noteikto, valstis pašas nodrošina savu iedzīvotāju nākotni.
Institūcija, kas praksē nodarbojas ar bērnu tiesību aizsardzību, uzraugot, cik labi valdības izstrādā un ievēro konvencijā noteiktos bērnu tiesību standartus, ir ANO Bērnu tiesību komiteja, kurā darbojas 18 neatkarīgi eksperti. Ik pēc pieciem gadiem valstīm ir Komitejai jāiesniedz progresa ziņojumus, kurus tā izvērtē un uz kuru bāzes tā sniedz uzlabojumu ieteikumus. Komiteja arī uzrauga divu pirmo Konvencijas protokolu — Protokola par bērnu iesaisti bruņotos konfliktos un Protokola par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju — ievērošanu.
Svinīgajā pasākumā par godu Konvencijas jubilejai ANO Ģenerālsekretārs Antonio Guterres uzsvēris, ka no visām sabiedrības grupām tieši bērnus visvairāk ietekmē valsts rīcība un nolaidība. Konvencijas trīsdesmitgadei par godu notikušajā diskusijā piedalījās arī bērni, kas diskutēja par konvencijas attīstību, bērnu iesaisti, bērnu tiesībām kā cilvēktiesību pārstāvjiem, bērnu tiesībām digitālajā vidē un citiem jautājumiem.
Vēl ir, kur augt
Neraugoties uz pozitīvajām tendencēm un faktu, ka kopš Konvencijas pieņemšanas bērnu, kuri ir jaunāki par pieciem gadiem, nāves gadījumu, skaits ir samazinājies uz pusi, visas puses atzīst, ka joprojām vēl ir ļoti daudz jautājumu, kuros nepieciešami uzlabojumi. Kā savā runā norādīja Antonio Guterres, miljoniem bērnu visapkārt pasaulei joprojām ir badā, slimi vai apdraudēti. Daudzi bērni cieš to reliģijas, etniskās piederības vai īpašo vajadzību dēļ. Bērnu, kas kļuvuši par upuriem cilvēku tirdzniecībai, skaits kopš 2004. gada ir pieaudzis divkārt. Turklāt īpašā riska stāvoklī ir meitenes — viņas apdraud agras piespiedu laulības, seksuālā izmantošana un vardarbība, kā arī ierobežotās iespējas apmeklēt skolu, mazāk pieejamais uzturs un lielākā iespēja tikt pakļautām piespiedu darbam.
Papildu tam, aktīvi jādarbojas, lai bērnu tiesības nodrošinātu tieši mūsdienu vidē. Kā norādījusi UNICEF direktore Henrietta Forre, pārmaiņas, ar kurām šodien saskaras bērni, “nebija iedomājamas 1989. gadā”. Kā daži no šiem izaicinājumiem minētas klimata pārmaiņas, pieaugošā nevienlīdzība un ieilgušie valstu konflikti. Tas nozīmē, ka mainās “bērnības” nozīme un tiesībām un to piemērotājiem jāmainās līdz ar to. Turklāt, Henriettas Forres ieskatā, iespējams it vēl tālāk — bērnus ir jāatbalsta un jādarbojas kopā ar tiem, “lai sasniegtu izmaiņas, kuras viņi vēlas redzēt”. Šis, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc Konvencijas jubilejā publicēta arī jauna tās versija – bērniem draudzīgā valodā.
Sūdzību iesniegšana par bērnu tiesību pārkāpumiem
Būtiski, ka 2019. gads ir arī OPIC — Bērnu tiesību konvencijas fakultatīvā protokola — spēkā stāšanās piektā gadadiena. Šis fakultatīvais protokols ir pirmā starptautiskā sūdzību iesniegšanas procedūra, kas bērniem dod iespēju pieprasīt savas tiesības starptautiskā līmenī. Trešais Protokols ir būtisks Konvencijas papildinājums, kas stiprina bērnu kā tiesību turētāju statusu, nodrošina, ka bērni var vērsties tiesā, ja viņu tiesības tiek pārkāptas, un paplašina viņu iespēju tikt uzklausītam starptautiskā līmenī.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
