Saruna ar Elīnu Šteinerti, kas šobrīd ir ANO spīdzināšanas novēršanas apakškomitejas locekle, taču pirms tam darbojusies ANO Darba grupā par patvaļīgu brīvības atņemšanu. Kāds bijis ceļš līdz ANO un kādi bijuši zīmīgākie notikumi un atziņas?
2016. gada oktobrī Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Cilvēktiesību padome ANO Darba grupas par patvaļīgu brīvības atņemšanu sastāvā apstiprināja Elīnu Šteinerti, kura bija pirmā latviete, kas ieņēmusi amatu Cilvēktiesību Padomē kā īpašā ziņotāja. Būtiski minēt, ka viņa vēl aizvien ir vienīgā latviete, kurai bijis tas gods un iespēja būt īpašā ziņotāja amatā. Kopš Elīnas Šteinertes apstiprināšanas amatā ir pagājuši vairāk nekā 6 gadi un viņas darbs šajā darba grupā ir noslēdzies, taču viņas darbība ANO turpinās jau citā amatā. 2022. gada 20. oktobrī Elīna Šteinerte tika apstiprināta ANO spīdzināšanas novēršanas apakškomitejā. Līdz ar amata maiņu Elīna Šteinerte dalījās pārdomās par laika gaitā iegūto pieredzi un iespaidiem, kā arī par realitāti un emocionālo pusi, ar kuru nākas saskarties, ikdienā strādājot ar starptautisko cilvēktiesību jautājumiem.
1. Kas bija tas lēmums vai lēmumi, kuru rezultātā nonāci strādāt ANO?
Esmu salīdzinoši ilgi strādājusi cilvēktiesību jomā, aptuveni 20 gadus, pārsvarā tieši fokusējoties uz spīdzināšanas novēršanas un brīvības atņemšanas jautājumiem. Pēc manām domām, ANO, vai nu mums to patīk vai nepatīk atzīt, ir viennozīmīgi viena no vadošajām organizācijām pasaulē, kas darbojas kā nozīmīgs spēks un spēlētājs cilvēktiesību jautājumos un ar to saistīto problēmu risināšanā. Pirms sāku darboties ANO, nereti lasīju ANO darba grupu ziņojumus un sev uzdevu jautājumu: “Kādā veidā es varu palīdzēt šajā procesā?” Lasot ziņojumus, pamanīju tematiskus vai saturiskus robus un nepilnības, kas man lika aizdomāties par to, vai es būtu piemērota šim darbam un pozīcijai? Pirms septiņiem gadiem, kad es strādāju par pasniedzēju un gatavoju materiālus studentiem lekcijām, es nejauši pamanīju, ka tiks mainīts Austrumeiropas pārstāvis ANO darba grupā un tiks izsludināta pietiekšanās uz šo amatu. Tā, nu, es esmu nonākusi šeit.
2. Kāds un cik garš bija iekšējais atlases process, kura rezultātā nonāci līdz savai pozīcijai - ANO darba grupas par patvaļīgu aizturēšanu īpašo ziņotāju?
Atlases process, jāatzīst, ir salīdzinoši vienkāršs, bet necaurspīdīgs. Tu piesakies caur tiešsaistes pieteikšanās sistēmu kā indivīds, aizpildot anketas. Pēc tam gaidi, vai tevi uzaicinās uz interviju vai tomēr ne. [Domā] Tas ir labs jautājums. Diemžēl atlases procesa gaitā netiek atklāti iemesli, kāpēc viens profesionālis tiek uzaicināts uz interviju un cits ne. Man jāatzīst, ka profesionāļi, kuri pieteicās uz pozīciju, manā skatījumā, bija daudz iespaidīgāki par manējo. Pēc tam tiek izsūtīts uzaicinājums uz interviju un tad Konsultatīvā Padome dod savu rekomendāciju Cilvēktiesību Padomes Prezidentam par to, kuru viņi uzskata par pirmo kandidātu šī konkrētā īpašā ziņotāja amatam, kuru par otru un attiecīgi, kuru par trešo. Vairākumā gadījumu prezidents pieņem Konsultatīvās Padomes pirmo rekomendāciju, jo tomēr tas ir konsultatīvs process, kurā ir iesaistīti vēstnieki no visām piecām ANO ģeogrāfiski reģionālajām grupām. Tomēr ir bijuši gadījumi, kad tiek izvēlēts otrais vai trešais rekomendētais kandidāts. Gadījumos, kad tiek izvēlēts otrais vai trešais kandidāts, prezidentam ir jāsniedz pamatots un izvērsts skaidrojums, kāpēc šāds lēmums ir ticis pieņemts. Salīdzinoši neretos gadījumos kā, piemēram, pagājušā gada vasarā, kad izvēlējās jauno īpašo ziņotāju spīdzināšanas jautājumos, tika izvēlēts otrais kandidāts, kas norāda, ka tomēr gadās situācijas, kad tas notiek. Pats atlases process manā gadījumā bija apmēram seši mēneši līdz es tiku apstiprināta amatā.
3. Vai tev bija jāpārceļas dzīvot citviet?
Kā angliski saka, šis darbs ir kā “honorary appointment”, kas nozīmē, ka es algu par to nesaņemu un veicu brīvprātīgu ieguldījumu cilvēktiesību jautājumu izskatīšanā, un sniedzu savu devumu pēc tīras savas gribas un vēlmes palīdzēt. Līdz ar to man nebija pienākums pārcelties dzīvot uz Ženēvu. Kad notiek ANO sesijas, tad attiecīgi es dodos uz Ženēvu. Kad ir valsts misijas, tad es attiecīgi dodos, kur nepieciešams, bet pārējā laikā es strādāju un dzīvoju Lielbritānijā jau kopš 2001. gada.
4. Kā šī amata pildīšana ietekmē tavu dzīvi praktiski, jo bez šī amata ir arī jānopelna iztika, bet tajā pašā laikā ir jādodas valsts misijās konkrētā laikā un vietā?
Es būšu godīga, sakot, ka tas ir ļoti grūti. Tā ir liela atbildība un es nekādā veidā to neizpušķošu. Ir tiešām daudz darba, īpaši darbojoties darba grupā patvaļīgas aizturēšanas jautājumos. Tas ir vienīgais īpašo ziņojumu mehānisms, kuram ir kvazi-judikatūras funkcijas, proti, mēs izskatām individuālas lietas un neviens cits nepiedalās spriedumu izstrādē. Es teikšu, ka darba apjoms ir iespaidīgs un es strādāju divas pilna darba slodzes. Ja ir jābrauc valsts vizītēs, tad esmu projām no ikdienas darbiem un tas prasa organizēšanas prasmi apvienot ikdienas maizes darbu ar īpašā ziņotāja pozīciju ANO. Man ir jāpiebilst, ka darba devēji cilvēktiesību jomā labi apzinās un saprot, ko tas nozīmē strādāt ar cilvēktiesību jautājumiem ikdienā un tāpēc ir pretimnākoši pret saviem darbiniekiem, kuri vēlas darboties īpašo ziņotāju amatos un tādā veidā “virzīt cilvēktiesību problēmu risināšanu tālāk prom no tumsas”, ja tā var teikt.
5. Cik regulāri notiek valstu vizītes un cik laicīgi uzzini, kad tev ir jādodas prom?
Ir divas būtiskas atšķirības. Pirmkārt, ir sesijas, kuras tiek plānotas gadu uz priekšu un, otrkārt, valstu vizītes, kur tik lielas skaidrības nav, bet tiek saskaņoti un piemeklēti datumi, kas der gan visiem darba grupas biedriem, gan valsts pārstāvjiem, kur notiek vizīte. Protams, ka atrast laiku, kad trīs darba grupas biedri ir brīvi divas nedēļas no saviem darba pienākumiem un valsts ir gatava uzņemt, nav viegli. Tā ir vairāk māksla, nekā zinātne [joks].
6. Cik emocionāli grūti ir strādāt ar cilvēktiesību jautājumiem, it īpaši, kad dodies uz mazāk attīstītām valstīm un realitāte nav tāda kā Eiropā? Kā tu adaptējies un emocionāli norobežo sevi?
Pirmkārt, mana darba specifika ir diezgan nepatīkama - spīdzināšana, brīvības atņemšana, kas sevī ietver ne tikai cietumus, bet arī bērnu namus, narkotisko vielu rehabilitācijas centrus, imigrācijas centrus u.tml. Visas iepriekš minētās iestādes pēc savas būtības ir slēgta tipa iestādes vai iestādes, kur ikdienā ne mēs, ne publika neejam. Otrkārt, viens no paradoksiem, ko esmu sapratusi, braucot uz mazāk attīstītām valstīm, tā atšķirība starp slēgta tipa iestādēm attīstītās un neattīstītās valstīs ir ļoti niecīga. Es teiktu, ka tas ir stereotips, kuram nav nekāda seguma.
Sešu gadu laikā es esmu bijusi astoņās darba grupas vizītēs uz dažādām valstīm, kuras ir bagātas un kuras ir gluži pretēji - nabadzīgas. Ja ir runa par fundamentālām cilvēktiesību pamatvērtībām, kā, piemēram, attieksme pret otra cilvēka brīvību un kurā brīdī šo brīvību drīkst ierobežot un kādā veidā, tas vairs nav naudas jautājums. Tas, kā mēs izturamies viens pret otru, tas, kā mēs izturamies, ja atrodamies varas pozīcijā, tas nav naudas jautājums.
Stājoties amatā pirms sešiem gadiem, es domāju, ka esmu redzējusi ļoti daudz un ka diez vai man nāksies sastapties ar kaut ko nepieredzētu. Un tomēr katru reizi, dodoties valstu vizītēs, es ieraugu kaut ko jaunu, prātam grūti aptveramu. Ja mēs būtu tik radoši cenšoties novērst cilvēktiesību jautājumu problēmas, cik valsts un varas pozīcijās esošie cilvēki dažādās valstīs ir radoši, ierobežojot cilvēku brīvību un inovatīvi tās atņemot, tad pasaule būtu daudz labākā vietā kā šodien.
7. Kad tu dodies uz valstu vizītēm, kāda ir šo cilvēku izpratne par cilvēktiesībām? Viņi ir informēti par to, kādas ir viņu tiesības kā cilvēkiem? Kāda ir tā atšķirība?
Jautājums ir, par ko ir runa. Valsts vizīšu laikā darba grupa vienmēr satiekas vispirms ar oficiālajiem valsts pārstāvjiem, piemēram, ministriem. Tad noris sarunas par to, kāds valstī ir tiesiskais regulējums un kāda politika, lai šo regulējumu ieviestu dzīvē. Šajā līmenī tiek satikti izglītoti cilvēki un viņi lielākoties pārzina, kas ir rakstīts ANO cilvēktiesību konvencijās dažādās jomās un jautājumos. Protams, tas ir cits jautājums, cik lielā mērā šīs konvencijas un to saturs tiek ieviests nacionālajā regulējuma un pēc tam attiecīgi, kā nacionālais regulējums tiek iztulkots nacionālajā politikā.
Pēc tam seko jautājums par cilvēkiem. Esmu saskārusies ar realitāti, nonākot slēgta tipa iestādē valsts vizītes laikā, kas ir vai nu cietums, bērnu nams vai psihiatriska iestāde, tad viennozīmīgi tie cilvēki, kas atrodas šāda tipa iestādēs, viņi ir cilvēki, kuri atrodas neaizsargātā pozīcijā. Līdz ar to viņi parasti ir tie, kuriem trūkst šīs izpratnes par to, kādas ir viņu cilvēktiesības. Liela daļa no viņiem atrodas šajās iestādēs, jo viņi ir vāji un neaizsargāti. Tieši šī iemesla dēļ viņus var ielikt šajās iestādēs bez nodrošinājuma vai garantijām, kas būtu likumā noteikti. Tie ir vārīgākie pasaules sabiedrības locekļi un man liekas, ka tas ir tas grūtākais - apzināties, ka, ja tu nebūsi spējīgs šim cilvēkam palīdzēt, tad kurš to būs spējīgs izdarīt?
8. Kura/kuras no vizītēm ir atstājušas lielāko nospiedumu tavā atmiņā, kas lika tev kaut ko saprast, pārdomāt?
Katra vizīte ir bijusi ļoti smaga. Grūti ir izcelt kādu konkrētu. Es aizvien skaidri atceros savu pirmo vizīti uz Argentīnu 2017. gada maijā, kad mēs devāmies uz policijas iecirkni, kur pagrabā tika turētas sievietes. Tajā pagrabā nebija neviena loga un viņas principā no tā pagraba ārā neveda. Viņas visas bija pirmstiesas aizturēšanā un netika turētas citās telpās, jo visas iestādes bija fiziski pilnas. Mēs ierādāmies policijas iecirknī vakarpusē un mums nebija ne jausmas, ko mēs tur atradīsim. Tās nabaga sievietes pirmais, ko lūdza, bija satikt savus bērnus. Kā sievietei un mātei, man tas bija patiesi emocionāli sāpīgi. Apziņa, ka šīs sievietes nav notiesātas, tiesas process nav sācies gadiem ilgi, jo ir tiesu pārslogojums. Šo sieviešu realitāte ir tumšs pagrabs bez iespējamības satikt savus bērnus gadu garumā uz nenoteiktu un nezināmu laiku.
Mana otrā vīzīte bija uz Šrilanku, kur pēc civilā kara ir palikušas salīdzinoši daudz armijas nometnes džungļos. Džungļu biezoknī šīs nometnes tika pārvērstas par rehabilitācijas iestādēm cilvēkiem ar narkotisko vielu atkarību. Mēs devāmies ceļā veselas dienas garumā cauri džungļiem, kur savvaļas ziloņi staigāja apkārt. Kad mēs nonācām nometnēs, mēs sapratām, ka informācija, ko mums stāstīja par to, kā tiek uzturēts regulārs kontakts ar ģimenēm, ir absolūti neiespējama. Viņu ģimenes locekļiem pārvietoties caur džungļiem, lai satiktu savu tuvinieku, ir fiziski nereāli.
Es atceros, kad bijām Butānā un agri no rīta, kad devāmies uz vienu no cietumiem, pa ceļam iebraucām policijas iecirknī. Butāna ir Himalaju valsts, kur –20 grādi ir pilnīgi cits aukstums kā Latvijas –20 grādi. Tik auksti man mūžā nebija bijis. Himalajos pozitīvi ir tas, ka tad, kad saule uzspīd, tad tā saule ir ļoti silta. Mēs iecirknī devāmies apskatīt aizturētos, kuri policijas iecirknī bija palikuši pa nakti, un ieejot turp mēs sastapāmies ar situāciju, kur aizturētie cilvēki drebēja, visi čupiņā salikti policijas kamerā, kurā saule neiespīd. Savukārt, tās kameras, kur saule iespīd, bija tukšas. Jautājums ir - kāpēc? Neviens to nevarēja paskaidrot. Tajā pašā laikā tie trīs vīrieši, kuri atradās kamerā bez saules gaismas, burtiski gulēja viens uz otra, lai kopīgi sasildītos un nenosaltu.
Vizītē Katarā, kas bija 2019. gada novembrī pirms Covid-19 pandēmijas, gluži pretēji Šrilankas piemēram, narkotisko vielu atkarību centrs darbojās uz brīvprātības principa, kas arī tika atzīta par vietu, kur netiek ierobežota cilvēku brīvība. Iespējas un nodrošinātā vide, sākot ar medikamentu pieejamību, beidzot ar rehabilitācijas centru ar dažādām pieejamām procedūrām, bija augstā līmenī. Atceros, ka mēs intervējām vienu no pacientiem un viņš teica, ka viņam ir 10 minūtes laika, jo “tad man sākas mākslas nodarbība un pēc tam man masāža un hidroterapija, tāpēc vairāk nebūs laika”. Tas bija piemērs, kad es sapratu, ko nauda var piedāvāt un sasniegt, kad to iegulda iestādēs cilvēkiem, kuri cīnās ar atkarību esamību savās dzīvēs. Šis rehabilitācijas centrs gan ir pieejams tikai Kataras pilsoņiem, nenodrošinot pieejamību cilvēkiem, kuri tur uzturas imigrantu statusā, bet tas jau ir nākošais solis.
Katrā no misijām ir kaut kas tāds, kas iespiedies atmiņā, jo tā tematika ir smaga un to nevar noliegt. Kaut kādā veidā tā norobežošanās, lai tu pats pēc tam atgriežoties mājās būtu spējīgs strādāt, dzīvot un smaidīt un ticēt labajam, ir ļoti būtiska un nepieciešama. Tam ir vajadzīgi hobiji.
9. Kā tu sevi pieradini vai norobežo no tām emocijām, kuras pieredzi ārvalstu vizītēs?
To nevajag darīt, man šķiet, ka tas nav pareizi. Tajā brīdī, kad es vairs emocionāli nejutīšu līdzi tam, ko es redzu, mana spēja darīt šo darbu būs izsmelta. Ja tu kā emocionāla būtne, ieejot cietumā, nejūti šermuļus vai tev nepārskrien skudriņas caur kauliem, tajā brīdī ir jāiet prom. Svarīgākais ir nevis pierast, bet atcerēties to starpību, kāda ir tā pasaule tev apkārt un saprast, kurš ir tas brīdis, kad tā darbojas tā, kā tai nevajadzētu darboties. Tajā brīdī, kad ieejot cietumā Himalajos, policijas darbinieki izvēlas ievietot cilvēkus tumšā un aukstā kamerā, jo tā viņiem ir ērtāk, atstājot saulainās kameras tukšas, un ja tas tev šķiet pieņemami, tad tā ir zīme, ka cilvēks vairs nav spējīgs nošķirt normalitāti no abnormālijas. Svarīgākais šajā jomā ir nest cilvēcību un saprast, kas ir tās vērtības mūsu būtības pamatā - mēs visi vēlamies būt brīvi, laimīgi un kopā ar ģimeni. Pastāv dažādi iemesli, kāpēc cilvēkiem ir nācies nonākt kādā no iestādēm, bet brīdī, kad mēs ierobežojam šo cilvēku brīvību, to varam izdarīt cieņpilni un ievērojot cilvēktiesību pamatprincipus. Paņemt tikai tik, cik nepieciešams un ne vairāk.
Visur pasaulē tiesību jautājumi ir politizēti neatkarīgi no valsts, par ko ir runa. Šī iemesla dēļ uzpiest kādu vienu, ideālo risinājumu uz visām valstīm vienādi ir neiespējami. Vienīgais veids, kā panākt pārmaiņas ir, kad otra puse “come aboard with you” - ir gatava nākt tev pretī un sastrādāties. Tev ir jāspēj iesaistīt cilvēkus un ja tā nav, tad nekas nevar tikt panākts. Ir svarīgi izprast valstu kontekstu un realitāti.
Viena no interesantākajām vizītēm bija Botsvānā, Dienvidāfrikā. Ļoti stingri attīstīta paralēlā tradicionālo tiesu sistēma, kurā cilšu vadoņiem pēc likuma ir tiesības spriest tiesu un pat aizsūtīt cilvēkus uz cietumu. Tradicionāli cilts vadoņi likumiski var piespriest pērienu. Ar rīkstēm nopērt ir pilnībā oficiāls sods, kas ir ierakstīts likumā. Pēc starptautisko cilvēktiesību viedokļa, šī sistēma šķiet grūti ar prātu aptverama. Šajā situācijā bija būtiski saprast, kā uzsākt dialogu ar valstu pārstāvjiem par to, ka šādi izturēties mūsdienās pret cilvēku ir pret cilvēktiesību pamatprincipiem. Protams, ka var nākt un teikt, ka visas rīkstes sadedzinām, bet ar to nevar panākt iekšējās sistēmas maiņu. Sarunas gaitā, kad bija jāsniedz pirmie konstatējumi vizītes beigās, atmosfēra bija smaga un cilšu pārstāvji, kas bija klātesoši, uzskatīja, ka mēs neizprotam viņu kultūru, viņu valsts būtību un cenšamies iejaukties viņu iekšējos procesos. Šajā vizītē ļoti palīdzēja, ka delegācijas sastāvā bija pārstāvis no Zambijas, kas ir Bostvānas kaimiņvalsts un kad viņš, būdams tuvāks viņu kultūrai, izteica savu skatījumu, cilvēki sāka ieklausīties.
10. Līdz ar šī gada sākumu tavā dzīvē ir notikušas izmaiņas - jauns amats, jauni pienākumi. Kas tagad tavos pienākumos atšķirsies?
Ar šī gada 1.janvāri es esmu ANO spīdzināšanas novēršanas apakškomitejas locekle, mani ievēlēja 2022.gada 20. oktobrī, un pirmā sesija būs 2023. gada februārī. Kamēr es iepazīšos ar darba specifiku, man ir grūti atbildēt par atšķirībām. Man drīz būs jābrauc pirmajā vizītē uz Dienvidāfriku februāra beigās, kas būs grūti, es par to nešaubos. Pēc manām domām, darba specifika būs līdzīga, bet tajā pašā laikā atšķirīga. ANO vizītes - darba pārrunas, organizatoriskā puse, domāju, ka būtiski neatšķirsies no darba grupas, kur iepriekš darbojos. Kas attiecās uz faktiem, to identificēšanu, vizītes apmeklējumi slēgta tipa iestādēs, tie būs līdzīgi, bet ar citu specifiku. Šis mandāts ir vērsts tieši uz spīdzināšanas novēršanu un vai necilvēciskas izturēšanās novēršanu. Līdz ar to tieši tiesiskā regulējuma jautājumi tiek novirzīti otrajā plānā. Darba grupā par patvaļīgu aizturēšanu jautājumi bija saistīti ar to, kāpēc cilvēki tiek patvaļīgi aizturēti, tāpēc garantijas, ka šie cilvēki netiek šādi aizturēti turpmāk, spēlēja lielu lomu. Savukārt šeit, es domāju, ka šī loma būs salīdzinoši mazāka.
11. Ko tu novēlētu jaunajiem juristiem, kuri vēlētos saistīt savu karjeru ar darbu starptautisko cilvēktiesību jomā?
Tiem cilvēkiem, kuri vēlas ikdienā strādāt ar šiem jautājumiem, ir daudz darba, pat ļoti daudz, un ar to ir jārēķinās jau no paša sākuma. Es varu ieteikt strādat šodien un neko neatlikt uz rītdienu - ja vari izdarīt šodien, tad dari un negaidi. Ir bezgala svarīgi ieklausīties otrā. Bieži vien tiesību jomā, jo īpaši starptautisko cilvēktiesību jomā, vienas pareizās un viennozīmīgas atbildes nav. Tā nereti tiek ietekmēta dažādu ģeopolitisku, sociālu un ekonomisku darbību rezultātā. Līdz ar to, skatoties uz jautājumu, to var risināt dažādos veidos, bet ir jāatrod risinājums, kas ir piemērots konkrētajam kontekstam un vienīgais veids, kā to var izdarīt, ir ieklausoties viedokļos un atrodot kopsaucēju.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
