Eiropas Savienība

Digitālo pakalpojumu akts: dezinformācija un izpausmes brīvība

Pēdējos gados pieaugošā dezinformācijas negatīvā ietekme tiešsaistes sociālajos tīklos ir mudinājusi Eiropas Komisiju (turpmāk – EK) rast risinājumus šāda satura ierobežošanai. Kā viens no tiem minama 2022. gada 22. aprīlī starp Eiropas Parlamentu (turpmāk – EP) un dalībvalstīm panāktā vienošanās par Regulas priekšlikumu par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu (digitālo pakalpojumu tiesību akts) (turpmāk – Regula). Šis projekts citstarp paredz jaunus noteikumus tiešsaistes sociālajām platformām manipulatīva satura regulēšanā. Ko paredz šie jaunie noteikumi un kāda būs to ietekme uz izpausmes brīvību digitālajā vidē?

Rami Al-zayat / Unsplash

Dezinformācijas ietekme un definīcija

Dezinformācija kā fenomens nav nekas jauns, tostarp tehnoloģiju attīstības laikmetā, tomēr jo īpaši pēc 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanām un Brexit[1] novērojamā labējā nacionālisma atdzimšanas dēļ[1] dezinformācija ir ieguvusi jaunu nozīmi. Minētie notikumi, kā arī 2021. gada Covid-19 ierobežojumu protesti Francijā un Austrijā[2] ir demonstrējuši, ka dezinformācija ir ļoti efektīvs un ekonomiski izdevīgs rīks, kā, sagrozot informāciju, iespējams manipulēt ar sabiedrību.

Visupirms, pievēršot uzmanību dezinformācijas ietekmei, jāņem vērā, ka, dezinformācija vairo neuzticību valdības institūcijām, tā diskreditē zinātni, akadēmiķu un žurnālistu darbu.[3] Šāda informācija var novest arī pie manipulācijām ar vēlēšanām, izmantojot mikromērķētas reklāmas, lai vēl vairāk polarizētu sabiedrību un mazinātu demokrātisko sabiedrības diskursu.[3] Piemēram, 2018. gada izstrādātajā ASV pētījumā, tika atklāts, ka daļas vēlētāju izvēli balsot par konkrētu prezidenta kandidātu ietekmēja manipulējošā informācija tiešsaistes sociālajos tīklos, kura ar sagrozītiem faktiem nomelnoja demokrātu kandidātu, vienlaikus cildinot republikāņu kandidātu, bijušo ASV prezidentu Donaldu Trampu.[4] Līdz ar to digitālajā laikmetā dezinformācija nenoliedzami nodara kaitējumu demokrātijas eksistencei.

Otrs satraucošais aspekts ir tas, ka tieši 21. gadsimtā ar tiešsaistes sociālo tīklu starpniecību dezinformācija izplatās vēl nepieredzētā ātrumā un attiecīgi īsā laika posmā spēj sasniegt plašu auditoriju, tādēļ ļaujot arvien vairāk cilvēkiem ar to ikdienā saskarties. Uz to Latvijas kontekstā norāda arī statistika: 2021. gada Nacionālo elektronisko plašsaziņu līdzekļu padome sadarbībā ar Latvijas Fakti veiktajā pētījumā par Latvijas iedzīvotāju mediju lietošanas paradumiem 33% respondentu vecumā no 16-65 gadiem norādīja, ka viņi digitālajā vidē ikdienā saskarās ar dezinformāciju, bet 35% norādīja, ka saskaras ar to reizēm.[5] Turklāt 41% no visiem respondentiem norādīja, ka tiešsaistes sociālie tīkli ir tieši tie avoti, kuros ar viltus ziņām respondenti saskaras bieži. Ņemot vērā, ka dezinformācija ne vienmēr ir viegli atmaskojama digitālajā vidē, pētījuma ietvaros gūtās atziņas tikai virspusēji iezīmē dezinformācijas problemātiku.

Reizē, neatkarīgi no problēmas faktiskā smaguma, ne Eiropas Savienību (turpmāk – ES), ne nacionālo institūciju mērogā neapstāv vienota juridiska vai politiska dezinformācijas definīcija. Tā vietā pastāv vairāki skaidrojumi.

ES līmenī visbiežāk sastopamais skaidrojums, kas citstarp ir ietverts gan 2018. gada prakses kodeksā dezinformācijas jomā[6], gan EK paziņojumā Vēršanās pret dezinformāciju tiešsaistē: Eiropas pieeja[7], dezinformāciju raksturo kā informāciju, kas ir pierādāmi nepatiesa vai maldinoša, tiek radīta, prezentēta, izplatīta ekonomiska labuma gūšanai vai lai apzināti maldinātu sabiedrību un var radīt sabiedrībai kaitējumu.[6] EK ir arī norādījusi, ka dezinformācija nav ziņas par kļūdām, satīra, vai parodija.[7] Tas nozīmē, ka saturs, kas a) ir pierādāmi nepatiess, proti, šī satura neautentiskumu ir iespējams pierādīt ar objektīviem faktiem un b) kas tiek izplatīts ekonomiska labuma gūšanai vai lai apzināti maldinātu sabiedrību, ir klasificējams kā dezinformācija.

Tomēr šis skaidrojums pilnībā neatspoguļo dezinformācijas būtību, jo atbilstoši tam dezinformācija ir tikai nepatiesa informācija. Tomēr dezinformācija var ietvert arī patiesu informāciju. Piemēram, saturs var tikt papildināts ar datiem – lai gan dati var būt precīzi un objektīvi, tos iespējams strukturēt maldinošā veidā, radot satura manipulāciju. Līdz ar to dezinformācijas definīcijai nevajadzētu aprobežoties vien ar to, ka dezinformācija ir nepatiesa informācija.

Dezinformācija un tiesības uz vārda brīvību

Dezinformācija digitālajā vidē galvenokārt tiek izplatīta, indivīdam vai indivīdu grupai baudot to tiesības brīvi paust savus uzskatus jeb tiesības uz vārda brīvību. 

Tiesības uz vārda brīvību citstarp ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta)[8] 11. pantā. Hartas 11. panta saturs atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija)[9] 10. pantam. Kā norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk –- ECT), vārda brīvība veido vienu no svarīgākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem, vienu no pamatnosacījumiem tās progresam un katra cilvēka attīstībai.[10] Tāpat ECT ir atzinusi, ka pat tāda informācija, kas šokē, aizvaino, uztrauc un netiek uztverta pozitīvi[11], kā arī nepatiesa informācija[12] var tikt aizsargāta ar Konvencijas 10. pantu.

Protams, tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas tiesības – tās nevar pastāvēt bez atbildības.[13] Konvencijas 10. panta otrajā daļā ir izsmeļoši uzskaitīti gadījumi, kādos dalībvalstis šīs tiesības var ierobežot. Proti, saturs, kurš apdraud valsts drošību, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, veicina nekārtības vai noziegumus, apdraud veselību vai morāli, citu cilvēku reputāciju vai tiesības, konfidenciālas informācijas izpaušanu vai apdraud tiesas autoritāti un objektivitāti, var tikt pakļauts ierobežojumiem. Turklāt ierobežojumiem jābūt noteiktiem ar likumu un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā. 

Svarīgi ņemt vērā, ka ierobežojot manipulatīvu saturu, valsts kā vienīgo pamatojumu dezinformācijas ierobežošanai nevar izmantot argumentu, ka šāds saturs rada sabiedrības kaitējumu. Tā ir vispārinoša frāze, kura nenorāda uz konkrētu kaitējumu, un šāds vārda brīvības tiesību aizskārums nebūtu pieļaujams. Turklāt ECT ir atzinusi, ka pastāv ļoti šaura robeža starp nelikumīgu saturu un nelabvēlīgi uztvertu saturu.[11] Līdz ar to ES un nacionālajām institūcijām ir jābūt ļoti rūpīgām, izstrādājot juridiskos mehānismus dezinformējoša satura ierobežošanā.

Turklāt, tuvojoties 14. Saeimas vēlēšanām, jāuzsver, ka publikācijas satura izvērtēšana ir it sevišķi būtiska tieši pirms vēlēšanām un to laikā. Tiesības uz brīvām vēlēšanām un tiesības brīvi paust savus uzskatus ir savstarpēji saistītas un papildina viena otru, tādēļ ir īpaši svarīgi, lai politisko vēlēšanu laikā viedokļiem un informācijai ir iespēja brīvi, proti, bez nesamērīgiem ierobežojumiem, pārvietoties sabiedriskajā telpā.[14]

Līdz ar to dezinformācija var tikt ierobežota, ja šāds ierobežojums atbilst personas tiesībām uz vārda brīvību.

Kā Facebook apkaro dezinformāciju?

Facebook, kas ir uzņēmumam Meta piederoša platforma un kas ir viena no vispieprasītākajam tiešsaistes sociālajām platformām ar 2,91 miljonu aktīvu mēneša lietotāju,  satura marķēšanu veic atbilstoši kopienas pamatnostādnēm (community guidelines), kuras ikvienam ir pieejamas platformas tīmekļvietnē.[15] Saskaņā ar pamatnostādnēm dezinformācija ietilpst sadaļā maldinoša informācija un nevēlams saturs. Tomēr svarīgi ir uzsvērt, ka dezinformācija nav tas pats, kas maldinoša informācija. Dezinformāciju no maldinošas informācijas nošķir nodoms to izplatīt, tādēļ dezinformācijas sapludināšana kopā ar maldinošu informāciju ir kļūdaina rīcība no Facebook puses, jo tas vēl vairāk veicina apjukumu par dezinformācijas šķautnēm.

Saskaņā ar pamatnostādnēm no platformas tiek izņemts maldinošs saturs, citstarp ja ir paredzams, ka tas var tieši paaugstināt fiziska kaitējuma risku. Tomēr nav īsti skaidrs, ko platforma saprot ar jēdzienu fiziska kaitējuma risks. Ņemot vērā, ka satura izņemšana vai piekļuves liegšana ir tieša iejaukšanās indivīdu tiesībās uz vārda brīvību, tad pamatojumam, kādēļ šāda iejaukšanās var notikt, ir jābūt skaidram. Tāpat Facebook pamatnostādnēs ietvertās norādes uz dezinformāciju ir pārāk vispārīgas un pārāk plašas, un, nepareizi interpretētas, tās var radīt nesamērīgas sekas indivīda  tiesībām uz vārda brīvību.

Turklāt nav skaidrs pēc kādiem konkrētiem kritērijiem platforma vadās, izvērtējot satura marķēšanas nepieciešamību. Kā jau digitālajā laikmetā, daļu no satura izvērtēšanas pienākuma pilda pašu platformu izstrādāti algoritmi, marķējot saturu, kas varētu saturēt maldinošu informāciju. Pēc tam šie rezultāti tiek nodoti neatkarīgām faktu pārbaudes organizācijām. Šādu satura izvērtēšanu piemēro arī Facebook.[16] Ņemot vērā, gan vārda brīvības lielo nozīmi, gan to, cik lielā mērā tiešsaistes sociālās platformas tiek izmantotas dažādu viedokļu paušanai un informācijas apmaiņai, gan arī to, ka algoritmi darbojas pēc vispārīgas formulas, Facebook un citām platformām, būtu tomēr jāraugās, lai primāri šo satura marķēšanas pienākumu veiktu atbilstoši izglītoti indivīdi un tikai sekundāri – platformu algoritmi.

No vārda brīvības perspektīvas satraucošs ir Facebook atzinums, ka tā neuzskata cilvēktiesību dokumentus par ceļvedi, bet tikai par vadlīniju instrumentu satura marķēšanas algoritmu izveidē. Vēl jo vairāk, platforma nav izstrādājusi skaidru testu un neizmanto arī augstāk minēto ECT izstrādāto trīs pakāpju testu, uz kura pamata varētu noteikt, vai attiecīgā satura izņemšana vai piekļuves ierobežojumi tam neaizskartu indivīda tiesības uz vārda brīvību.[17] 

Regulas nozīme sociālajos tīklos izplatītās dezinformācijas mazināšanā

Ja raugās uz šībrīža tiešsaistes sociālo platformu regulējumu ES, vairāk nekā 20 gadus tiešsaistes sociālās platformas tiek regulētas saskaņā ar Direktīvu 2000/31/EK (Elektroniskās tirdzniecības direktīva) (turpmāk – Direktīva). Direktīva nosaka standarta noteikumus dažādiem ar elektronisko tirdzniecību saistītiem jautājumiem, piemēram, pārredzamības un informācijas prasības tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem. Tomēr EP 2020. gada ziņojumā atzina, ka Direktīva tehnoloģiju attīstību rezultātā jebkurā gadījumā ir novecojusi, jo kopš tās izstrādes ir radušās tādas jaunas platformas kā Facebook un Instagram, kas ir būtiski mainījušas sabiedrības paradumus digitālajā vidē.[18]

Ņemot vērā šos secinājumus, 2020. gadā tika izstrādāts priekšlikums Regulai. Lai arī Regulas priekšlikums balstās uz Direktīvā noteiktajiem pamatprincipiem, tās galvenais mērķis ir caur saskaņotu dalībvalstu pieeju nodrošināt drošāku, paredzamāku un uzticamāku tiešsaistes vidi tās patērētājiem.[19] Līdz ar to viena no Regulas priekšlikuma iecerēm ir arī dezinformācijas izplatības tiešsaistes sociālo tīklu platformās samazināšana, nosakot tām jaunus pienākumus attiecībā uz šo platformu informācijas saturu.

Īpaša uzmanība Regulas priekšlikumā ir veltīta ļoti lielām tiešsaistes platformām, kuru pakalpojumus izmanto vismaz 45 miljoni patērētāju, kas līdzvērtīgs 10% no ES iedzīvotāju skaita[20] – tātad tādām platformām kā Facebook, Twitter, TikTok. Šīm platformām ir noteikti vairāki pienākumi attiecībā uz to pakalpojumu darbību. Īpašā uzmanība ļoti lielām tiešsaistes platformām skaidrojama ar to, ka tieši šīs platformas tiek izmantotas veidā, kas būtiski ietekmē drošību tiešsaistē, sabiedriskās domas un diskursa veidošanu. Liela daļa sabiedrības izmanto šīs platformas savu viedokļu paušanai, turklāt veids, kādā šīs platformas veido savus pakalpojumus, ir vispārīgi optimizēts tā, lai platformas gūtu labumu no reklāmām, tai skaitā tādām, kuru saturs ne vienmēr ir sabiedrībai labvēlīgs.[21] Līdz ar to tieši šīm platformām ir paredzēti stingrāki noteikumi, ņemot vērā to, cik daudz cilvēku ikdienā šīs platformas izmanto dažādiem nolūkiem un to, cik liela nozīme tām ir sabiedrības viedokļa veidošanā. Tomēr tas nenozīmē, ka Regula citām platformām neparedzētu pienākumus attiecībā uz to sniegto pakalpojumu uzlabošanu.

Atgriežoties pie dezinformācijas jēdziena, jāpiemin, ka Regulas priekšlikuma izpratnē dezinformācija ir sistemātisks risks. Saskaņā ar Regulas priekšlikumu šāds risks rodas no tīšas manipulēšanas ar tiešsaistes platformu pakalpojumu, tostarp neautentisku pakalpojuma lietošanu[22], kas izpaužas viltus kontu izveidē, uzdodoties par kādu citu un tādējādi maldinot platformu lietotājus. Regulas priekšlikuma 26. pants paredz pienākumu ļoti lielām tiešsaistes platformām vismaz vienu reizi gadā identificēt, analizēt, kā arī novērtēt visus sistēmiskos riskus, kurus izraisa to pakalpojumu darbība vai izmantošana. Pamatojoties uz izstrādāto novērtējumu, platformām ir jāievieš atbilstīgi pasākumi šo risku mazināšanā.

Regulas priekšlikuma 27. pants nosaka pasākumus, kurus ļoti lielas tiešsaistes platformas ievieš, lai mazinātu sistemātisku risku izplatību to platformās. Šie pasākumi cita starpā ietver satura marķēšanu, iekšējo lēmumu pieņemšanas procesu vai pakalpojuma funkciju pielāgošanu riska mazināšanai, reklāmu ierobežošanu vai iekšējo procesu un platformu darbību uzraudzības pastiprināšanu.

Svarīgi norādīt, ka Regula diferencē nelikumīgu saturu, piemēram, nošķirot teroristiska rakstura saturu vai prettiesiskus naidīgus izteikumus no tāda kaitīga satura kā dezinformācija. Prettiesisks saturs saskaņā ar Regulu ir pakļauts tūlītējam izņemšanas vai piekļuves liegšanas pienākumam pēc tam, kad iegūtas faktiskās ziņas par tā eksistenci. Lai arī atbilstoši Regulai dezinformējošs saturs tiešsaistes sociālajās platformās nav pakļauts šādām prasībām, tas tiks pakļauts stingrākai uzraudzībai. 

Regulas priekšlikuma kritika

Lai arī Regulas priekšlikuma pieņemšana ir visnotaļ svarīgs solis dezinformācijas apkarošanai ES, tomēr tajā ir saskatāmas arī nepilnības, kuras var negatīvi ietekmēt tiesības uz vārda brīvību.

Pirmkārt, lai arī Regulas mērķis ir padarīt digitālo vidi sabiedrībai drošāku, vienlaikus veicinot indivīdu pamattiesību aizsardzību, Regulā nav skaidri uzsvērts, ka platformām būtu jāievēro vārda brīvības standarti. Šāda norāde būtu nepieciešama, lai platformas ievērotu šos standartus, izstrādājot satura marķēšanas algoritmus, kas ir paredzēti dezinformācijas mazināšanai. Šīs platformas mūsdienās izmanto gandrīz lielākā daļa ES iedzīvotāju, ievērojami ietekmējot sabiedrības diskursa veidošanos, tādēļ tām  ir jānodrošina cilvēktiesību ievērošana savu platformu darbībā un jānes atbildība par pārkāpumiem, kas ir radušies to rīcības dēļ.

Otrkārt, lai arī Regulas priekšlikums paredz, ka EK un digitālo pakalpojumu koordinatori uzraudzīs Regulas konsekventu piemērošanu[23], Regulas priekšlikums atstāj platformām salīdzinoši lielu rīcības brīvību, nosakot, vai attiecīgais saturs ir dezinformācija, un to ierobežojot. Šāda situācija praksē var radīt negatīvu ietekmi uz vārda brīvību. Kā jau iepriekš minēts, saturs tiek ierobežots atbilstoši platformu izstrādātajām kopienas pamatnostādnēm. Svarīgi ir uzsvērt, ka platformu pamatnostādnes galvenokārt tiek veidotas tā, lai darbinieki varētu viegli veikt satura kontroli bez īpašas nepieciešamības izvērtēt konkrētās informācijas vērtību iepretim tās saturam.[24] Tomēr šāda rīcība no platformu darbinieku puses iet pretrunā ar ECT judikatūru, proti, vērtējot ierobežojumu nepieciešamību konkrētā situācijā, jāpievērš īpaša uzmanība informācijas vērtībai jeb tam, vai labums, ko gūst sabiedrība ar piemēroto ierobežojumu, ir lielāks nekā atsevišķu personu interesēm nodarītais zaudējums.[25] Esošā platformu satura marķēšanas prakse neliecina par šāda informācijas izvērtēšanas mehānisma esamību.

Tāpat jāuzsver, ka, vērtējot ierobežojuma atbilstību un samērīgumu, ir jāņem vērā arī šī satura nozīme sabiedrībā. Piemēram, ECT ir atzinusi, ka indivīdam, kurš iesaistās publiskā diskusijā par svarīgu jautājumu, nav jāveic jo īpaši padziļināta faktu pārbaude, kā vien pienācīga faktu pārbaude, jo pienākums pierādīt faktiskos apgalvojumus var liegt indivīdam Konvencijas 10. pantā paredzēto aizsardzību.[26]

Līdz ar to EK un digitālo pakalpojumu koordinatoriem būtu ne tikai jāuzrauga Regulas konsekventa piemērošana, bet arī aktīvi jāatbalsta tiešsaistes platformas to dezinformācijas ierobežošanas mehānismu pielāgošanā atbilstoši cilvēktiesību standartiem, piemēram, izstrādājot vadlīnijas vai piedāvājot paraugpraksi.

Nobeigums

Dezinformācija ir sarežģīta digitālā laikmeta problēma, kuras pilnīgu risinājumu diez vai izdosies rast tuvākajā nākotnē. Līdz tam ES dalībvalstīm būtu jāveicina sabiedrības kopējā izpratne par šo terminu un to, kā nošķirt patiesu informāciju no nepatiesas. Akli paļauties uz platformu kapacitāti nebūtu vēlams: galu galā kompāniju pašmērķis tomēr ir peļņa, nevis dezinformācijas ierobežošana vai cilvēktiesību aizstāvība. Turklāt satura apjoms, kas tiek publicēts platformās ik dienas, un ātrums, kādā tas notiek, var pārsniegt platformu spēju šo saturu kontrolēt.

Lai arī Regulas priekšlikuma izstrāde visnotaļ ir vērtējama pozitīvi, ES institūcijām ir jānodrošina pilnvērtīgs uzraudzības mehānisms, kas kontrolēs, kā tiešsaistes platformas ievēros Regulu. Papildu tam, tā kā ES institūcijas turpina darbu, lai pilnveidotu savus politikas un regulatīvos mehānismus attiecībā uz dezinformāciju, tām būtu rūpīgāk jāapsver jautājums par šo mehānismu atbilstību cilvēktiesību standartiem vārda brīvības jomā un jāizvairās radīt tādus pienākumus tiešsaistes sociālajiem tīkliem, kas varētu rezultēties nesamērīgā vārda brīvības ierobežošanā, pavirši izvērtējot saturu un tā nozīmi sabiedrībā.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Paula Kellija ieguvusi pirmo vietu Cilvēktiesības.info un tiesībsarga rīkotajā rakstu konkursā Ļauj cilvēktiesībām runāt!.

Atsauces

  1. a, b Hārvada Kenedija skolas nepareizas informācijas pārskats, 08.2021, 2. Sējums, 4. Laidiens, lpp. 1. Pieejams: https://pdfs.semanticscholar.org/6e17/dd3ac12e4080c0a7b3ad109a42d694f10190.pdf
  2. ^ BBC ziņas. “Kovid Austrijā: Vīnē masveida protesti pret Covid ierobežojumiem”. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-59625302; BBC ziņas. “Kovid protesti: Konvojam iebraucot Parīzē, simtiem naudas sodu un vairāki desmiti arestēti”. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-60359061
  3. a, b O. Thaiane, W. Zijun, X. Jingxin. “Zinātniskā dezinformācija Epistēmiskās krīzes apstākļos: sazvērestības teoriju aprite sociālo mediju platformās”. Tiešsaistes plašsaziņas līdzekļi un globālais paziņojums Nr. 1 (2022). Pieejams: https://doi.org/10.1515/omgc-2022-0005
  4. ^ E. C. Nisbet, P. Beck un R. Gunther: “Tramps, iespējams, ir parādā savu 2016. gada uzvaru “viltus ziņām”, liecina jauns pētījums,” The Conversation (15.02.2018). Pieejams: https://theconversation.com/trump-may-owe-his-2016-victory-to-fake-news-new-study-suggests-91538
  5. ^ Latvijas Fakti. Pētījums par Latvijas iedzīvotāju medijpratību un mediju satura lietošanas paradumiem, 136 lp. Pieejams: http://petijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/title_file/Iedz_medijpratiba_PETIJUMS.pdf
  6. a, b Eiropas Komisija. Prakses kodekss dezinformācijas jomā. Pieejams: https://digital-strategy.ec.europa.eu/en/policies/code-practice-disinformation
  7. a, b Eiropas Komisijas paziņojums Eiropas parlamentam, Padomei, Eiropas ekomonikas un sociālo lietu komitejai un reģionu komitejai, “Vēršanās pret dezinformāciju tiešsaistē: Eiropas pieeja”, (Briselē,26.04.2018) 2.1. apakšpunkts.
  8. ^ Eiropas Savienības Pamattiesību Harta. Pieejama: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:12012P/TXT
  9. ^ Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Pieejama: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649
  10. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 7. decembra sprieduma lietā Nr. 5493/72 Handyside pret Apvienoto Karalisti 113. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-57499
  11. a, b Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 7. decembra sprieduma lietā Nr. 5493/72 Handyside pret Apvienoto Karalisti 49. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-57499
  12. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 65518/01 Salov pret Ukrainu 113. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-70096
  13. ^ Artūrs Kučs “Vārda brīvība”, Jurista Vārds 2022. gada 15. februāra izdevums Nr. 7(1221)
  14. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums 2017. gada 3. jūlija spriedumi lietā Nr. 42911/08 Orlovskaya Iskra pret Krieviju 110. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-171525
  15. ^ Meta. Kopienas standarti. Pieejasms: https://transparency.fb.com/lv-lv/policies/community-standards/misinformation
  16. ^ Meta. Kā darbojas Meta faktu pārbaudes programma. Pieejama: https://www.facebook.com/formedia/blog/third-party-fact-checking-how-it-works
  17. ^ M. Lwin “Starptautisko cilvēktiesību likuma piemērošana Facebook” lietošanai” in Yale Journal on Regulation Bulletin 38 (2020-2021), lp. 60.Pieejams: https://openyls.law.yale.edu/bitstream/handle/20.500.13051/5441/Lwin._Bulletin._Macro._Final.pdf?sequence=2&isAllowed=y
  18. ^ Eiropas Parlamenta rezolūcija par vienotā tirgus darbības uzlabošanu (2020/2018(INL)); eiropas Parlamenta rezolūcija par komerctiesību un civiltiesību noteikumu pielāgošanu komercvienībām, kas darbojas tiešsaistē (2020/2019(INL)); Eiropas Parlamenta rezolūcija par digitālo pakalpojumu tiesību aktu un ar pamattiesību ievērošanu saistītajām problēmām (2020/2022(INI)).
  19. ^ Komisijas 2020. gada 15. decembra priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu (digitālo pakalpojumu tiesību akts), ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK, 3. apsvērums.
  20. ^ Komisijas 2020. gada 15. decembra priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu (digitālo pakalpojumu tiesību akts), ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK, 54. apsvērums.
  21. ^ Komisijas 2020. gada 15. decembra priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu (digitālo pakalpojumu tiesību akts), ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK, 56. apsvērums.
  22. ^ Komisijas 2020. gada 15. decembra priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu (digitālo pakalpojumu tiesību akts), ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK, 26. panta pirmā daļa.
  23. ^ Komisijas 2020. gada 15. decembra priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu (digitālo pakalpojumu tiesību akts), ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK, 38. pants.
  24. ^ . Ammori (M. Ammori). The New York Times. Vārda brīvība un juristi Google un Twitter laikmetā”, Harvard Law Review 127, no. 8 (2014) lpp. 2278. Pieejams: http://www.jstor.org/stable/23742037 
  25. ^ Ziemele, I. Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Rīga: Izglītības soļi, 2000, 305. lpp.
  26. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 5. oktobra spriedums lietā Nr. 26115/10 Kurski pret Poliju 56. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-164462