ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Ziņojums

Jaunais Sociālo tiesību komitejas ziņojums: progress un problēmas cilvēktiesību aizsardzībā Eiropā

Sociālo tiesību komitejas 2023. gada februāra ziņojumā uzsvērts gan progress, gan pašreizējās problēmas cilvēktiesību aizsardzības jomā Eiropā. Ziņojumā, kas balstīts uz kolektīvo sūdzību procedūras konstatējumiem, sniegts pārskats par cilvēktiesību stāvokli iesaistītajās valstīs un iekļauti ieteikumi cilvēktiesību aizsardzības uzlabošanai.

Dyana Wing So / Rotterdam / Unsplash

Ziņošanas sistēmas ietvaros Eiropas Sociālo tiesību komiteja (turpmāk Komiteja) pieņem secinājumus, kas tiek publicēti katru gadu. Sociālo tiesību komitejas jaunākajā ziņojumā “Turpmākie pasākumi saistībā ar lēmumiem par kolektīvo sūdzību pamatotību” ir uzsvērts progress dažās jomās, piemēram, centienos apkarot diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm. Tomēr tajā ir norādītas arī pastāvošās problēmas, tostarp attieksme pret migrantiem un bēgļiem, personu ar invaliditāti tiesību aizsardzība un nepieciešamība risināt sistēmiskas diskriminācijas un aizspriedumu problēmu. Visus Komitejas ziņojumus var aplūkot Eiropas Sociālās Hartas HUDOC datubāzē.

Kolektīvo sūdzību procedūra

Kolektīvo sūdzību procedūra ir Eiropas Sociālās Hartas (turpmāk Harta)  mehānisms, kas ļauj personu grupām, NVO, arodbiedrībām un citām sociālajām organizācijām iesniegt Komitejai sūdzības par Hartas noteikumu pārkāpumiem. Procedūra tika izveidota, lai nodrošinātu līdzekļus, ar kuru palīdzību indivīdi un grupas var īstenot savas sociālās tiesības un panākt, lai valdības būtu atbildīgas par to, kā tās pilda hartā noteiktās saistības.

Kad ir iesniegta sūdzība, Komiteja pārbauda, vai attiecīgā valdība ir pārkāpusi Hartu, un, ja tā, sniedz ieteikumus par korektīviem pasākumiem. Procedūra ir izstrādāta, lai papildinātu valstu aizsardzības līdzekļus un nodrošinātu iespēju personām un grupām, kurām šie līdzekļi nav pieejami, vērsties pēc tiesiskās aizsardzības līdzekļiem Eiropas līmenī.

Kolektīvo sūdzību procedūra ir svarīgs instruments, lai nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzību visā Eiropā. Šī procedūra ļauj indivīdiem un organizācijām iesniegt Eiropas Padomei sūdzības par cilvēktiesību pārkāpumiem. Padome pēc tam izmeklē sūdzību un, ja nepieciešams, veic pasākumus, lai nodrošinātu cilvēktiesību aizsardzību.

Iesaistīto valstu panākumi

Komitejas 2023. gada februāra ziņojumā ir iekļauta informācija par septiņām valstīm: Čehiju, Horvātiju, Kipru, Nīderlandi, Norvēģiju, Slovēniju, Horvātiju, Slovēniju un Zviedriju. Ziņojumā ir aplūkots, kā šīs valstis ir virzījušās uz priekšu un kurās jomās vēl nepieciešami ievērojami uzlabojumi. No ziņojuma var secināt, ka katra valsts ir guvusi panākumus noteiktās jomās, taču ir arī problēmas, kas tām jāturpina risināt.

Čehija

Komiteja no dažādām organizācijām saņēma sūdzības pret Čehiju par vairāku pantu pārkāpumiem saistībā ar bērnu tiesībām, mājokļu pieejamību, veselības aprūpi un dzimumu līdztiesību. 

Komiteja konstatēja, ka Čehija visos gadījumos ir pārkāpusi Hartu un ieteica grozīt attiecīgos noteikumus un īstenot pasākumus šo jautājumu risināšanai. 

Čehijas valdība ir veikusi dažus pasākumus, piemēram, pieņēmusi jaunu dzimumu līdztiesības plānu un īstenojusi jaunas stratēģijas, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi “pienācīgiem mājokļiem” (angļu valodā “good housing”). Šo stratēģiju ieviešana ietver diskriminācijas mazināšanu, kvalitātes un pieejamības uzlabošanu, pieejamības veicināšanu un uzraudzības un datu vākšanas pasākumu īstenošanu. Tomēr Komiteja konstatēja, ka stratēģija vēl nav saskaņota ar Hartu.[1]

Horvātija

Komiteja konstatēja pārkāpumus Horvātijā attiecībā uz darba samaksas pārredzamību un iekšzemes tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību. Nebija novērots pietiekams, izmērāms progress, lai nodrošinātu līdzsvarotu sieviešu pārstāvību lēmumu pieņemšanas amatos privātos uzņēmumos, kā arī veicinātu vienlīdzīgas iespējas sievietēm un vīriešiem attiecībā uz vienlīdzīgu atalgojumu. 

Komiteja ir norādījusi, ka Horvātijai ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību, novērstu sieviešu diskrimināciju un nodrošinātu piekļuvi efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.[2]

Kipra

Komiteja konstatēja pārkāpumus attiecībā uz atalgojuma pārredzamību un sieviešu pārstāvību vadošos amatos un ieteica Kiprai precizēt vienlīdzīgu darbu vai līdzvērtīgu darbu, veicināt dzimumu ziņā neitrālu darba klasifikāciju, ieviest ziņošanu par atalgojumu un tā pārredzamību, kā arī pārskatīt un pastiprināt pasākumus, lai veicinātu sieviešu pārstāvību vadošos amatos. 

Valdība ziņoja par progresu ieteikumu īstenošanā, tostarp par konsultācijām ar sociālajiem partneriem un izglītojošiem semināriem sievietēm politikā. Komiteja novērtēja turpmākos pasākumus un konstatēja, ka nav panākts pietiekams progress darba samaksas pārredzamības nodrošināšanas pasākumu īstenošanā.[3]

Nīderlande

Nīderlandes tiesību akti un prakse nenodrošina piekļuvi patversmēm bezpajumtnieku skaita samazināšanai, un neaizsargātām grupām pieejamo patversmju kvalitāte un skaits neatbilst Hartas prasībām. Turklāt netiek nodrošināta pārsūdzība tiesību jautājumos, kas saistīti ar migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimeņu izmitināšanu, un nav pietiekamas koordinācijas starp atbildīgajām iestādēm.

Valdība reaģēja uz šiem jautājumiem, uzsākot plānu "Mājvieta, nākotne" (Nīderlandiešu valodā “Een (t)huis, een toekomst”), kurā paredzēts papildu finansējums 200 miljonu euro apmērā bezpajumtnieku skaita samazināšanai, patversmju pārveidošanai un atbalstīto mājokļu ietilpības palielināšanai. Arī bezpajumtnieku skaits valstī samazinājās no 39 300 cilvēkiem 2018. gadā līdz 32 000 cilvēkiem 2021. gadā. 

Tomēr ziņojumā norādīts, ka ne visi bezpajumtnieki ir identificējami un tādēļ var nebūt iekļauti šajā statistikā. Komiteja atzīmēja valdības veiktos pozitīvos pasākumus, tomēr tā joprojām uzskata, ka reģistrēto bezpajumtnieku skaits ir liels, un patversmes joprojām ir pārpildītas.[4]

Norvēģija

Komiteja konstatēja, ka ir pieļauti pārkāpumi attiecībā uz atalgojuma pārredzamību un amatu salīdzināšanu, t.i., atalgojuma salīdzināšana starp vienādiem amatiem, jo valsts tiesību akti ierobežo amatu salīdzināšanu un tā nav iespējama visos uzņēmumos. 

Komiteja arī konstatēja, ka nav panākts pietiekams un izmērāms progress sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu iespēju veicināšanā attiecībā uz vienlīdzīgu atalgojumu. Norvēģijas valdība iesniedza informāciju par dzimumu līdztiesības tiesību aktos ieviestajām reformām, kas ļauj labāk ievākt datus par mazajiem uzņēmumiem. 

Tomēr Komiteja atzīmēja, ka situācija šajos jautājumos vēl nav saskaņota ar Hartu. Valdība sagaidīs, kad, iespējams, tiks pieņemta ES direktīva par darba samaksas pārredzamību, un tikai tad veiks nepieciešamās izmaiņas tiesību aktos attiecībā uz amaztu salīdzināšanu. 

Komiteja mudina pieņemt īpašus pasākumus, kas ļautu salīdzināt darba vietas dažādos uzņēmumos, un aicina varas iestādes turpināt īstenot pasākumus, kas pieņemti, lai veicinātu sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz vienlīdzīgu atalgojumu un samazinātu darba samaksas atšķirības starp dzimumiem.[5]

Slovēnija

Komiteja konstatēja, ka Slovēnija ir pārkāpusi Hartu attiecībā uz sieviešu diskrimināciju darba samaksas jomā. Valdība nenodrošināja piekļuvi efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un darba samaksas pārredzamību, ka nav nodrošināts pietiekams progress, lai veicinātu vienlīdzīgas iespējas starp vīriešiem un sievietēm attiecībā uz vienlīdzīgu darba samaksu. 

Valdība apgalvo, ka tās tiesiskais regulējums attiecībā uz vienlīdzīgu atalgojumu atbilst ES standartiem un ka darba ņēmēji var atklāt informāciju par savu atalgojumu un ierosināt tiesvedību. Turklāt valdība nodrošina zināmu publisku piekļuvi informācijai par algām valsts sektorā. 

Vienāda darba vai vienādas vērtības darba jēdziens nav izskaidrots vairuma dalībvalstu, tostarp Slovēnijas, tiesību aktos, un tā interpretācija ir atstāta valstu tiesu ziņā. Valdība atbalsta Atalgojuma pārredzamības direktīvu (angļu valodā "Pay Transparency Directive of the European Union"), lai stiprinātu principa - vienāds atalgojums par vienādas vērtības darbu, piemērošanu vīriešiem un sievietēm, izmantojot atalgojuma pārredzamības un izpildes mehānismus.[6]

Zviedrija

Komiteja konstatēja, ka Zviedrijas tiesību akti neparedz piemērotu mehānismu, kas veicinātu brīvprātīgas sarunas starp darba devēju un darba ņēmēju organizācijām, lai ar koplīgumu palīdzību regulētu nodarbinātības noteikumus, pienācīgi neatzīst pamattiesības uz kolektīvu rīcību, nenodrošina norīkotajiem darba ņēmējiem tādu pašu attieksmi, kāda tiek garantēta citiem darba ņēmējiem ar pastāvīgiem darba līgumiem, un nenodrošina ārvalstu darba ņēmējiem, kas likumīgi atrodas Zviedrijas teritorijā, ne mazāk labvēlīgu attieksmi kā Zviedrijas pilsoņiem attiecībā uz koplīgumu priekšrocību izmantošanu. 

Zviedrijas valdība 2020. gadā pieņēma tiesību aktu grozījumus, lai risinātu šīs problēmas, tostarp noteikumus, kas Zviedrijas arodbiedrībām dod plašākas iespējas veikt protesta akcijas, lai panāktu, ka norīkoto darba ņēmēju nodarbinātības noteikumus un nosacījumus reglamentē koplīgumi, kas stiprina norīkoto pagaidu darbinieku aizsardzību un paaugstina ziņošanas prasības pakalpojumu sniedzējiem, kas norīko darba ņēmējus uz Zviedriju. Komiteja atzīmēja, ka, lai gan grozījumi ir solis pareizajā virzienā, arodbiedrību pieprasīto nodarbinātības noteikumu un nosacījumu veids un apjoms joprojām ir ierobežots.[7]

Ieteikumi

Ziņojums ir svarīgs instruments cilvēktiesību veicināšanai un tam, lai nodrošinātu, ka valstis ir atbildīgas par visu indivīdu tiesību aizsardzību, ziņojumā arī iekļauti vairāki ieteikumi cilvēktiesību aizsardzības uzlabošanai, tostarp:

  • stiprināt centienus apkarot diskrimināciju un veicināt vienlīdzību;
  • risināt jautājumu par attieksmi pret migrantiem un bēgļiem;
  • nodrošināt, ka tiek aizsargātas personu ar invaliditāti tiesības;
  • vērsties pret sistēmisku diskrimināciju un aizspriedumiem;
  • pastiprināt centienus apkarot vardarbību pret sievietēm.

Kopumā ziņojums atgādina, ka cilvēktiesību aizsardzība ir nepārtraukts process, kas prasa indivīdu, organizāciju un valdību apņemšanos un centību visā Eiropā. 

Secinājumi

Jaunais ziņojums par cilvēktiesību stāvokli Eiropā sniedz visaptverošu pārskatu par progresu un problēmām cilvēktiesību aizsardzības jomā iesaistītajās valstīs. Ziņojumā ir uzsvērtas pašreizējās problēmas, kas saistītas ar attieksmi pret migrantiem un bēgļiem, personu ar invaliditāti tiesību aizsardzību un nepieciešamību risināt sistēmiskas diskriminācijas un aizspriedumu problēmas.

Latvijai šie jautājumi ir ļoti aktuāli, jo tā pagātnē ir saskārusies ar kritiku par attieksmi pret migrantiem un bēgļiem, kā arī par romu un citu minoritāšu grupu diskrimināciju. Ziņojumā sniegtie ieteikumi stiprināt centienus apkarot diskrimināciju un veicināt vienlīdzību, risināt jautājumu par attieksmi pret migrantiem un bēgļiem, kā arī nodrošināt personu ar invaliditāti tiesību aizsardzību ir jomas, kurās Latvijas valdība un pilsoniskā sabiedrība var strādāt, lai uzlabotu cilvēktiesību situāciju valstī.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

  1. ^ Eiropas Sociālo tiesību komiteja, “Turpmākie pasākumi pēc lēmumiem par kolektīvo sūdzību pamatotību.Konstatējumi 2022.” Eiropas Padome (2023), lpp. 14 - 28
  2. ^ Eiropas Sociālo tiesību komiteja, “Turpmākie pasākumi pēc lēmumiem par kolektīvo sūdzību pamatotību.Konstatējumi 2022.” Eiropas Padome (2023), lpp. 4 - 8
  3. ^ Eiropas Sociālo tiesību komiteja, “Turpmākie pasākumi pēc lēmumiem par kolektīvo sūdzību pamatotību.Konstatējumi 2022.” Eiropas Padome (2023), lpp. 10 - 12
  4. ^ Eiropas Sociālo tiesību komiteja, “Turpmākie pasākumi pēc lēmumiem par kolektīvo sūdzību pamatotību.Konstatējumi 2022.” Eiropas Padome (2023), lpp. 30 - 35
  5. ^ Eiropas Sociālo tiesību komiteja, “Turpmākie pasākumi pēc lēmumiem par kolektīvo sūdzību pamatotību.Konstatējumi 2022.” Eiropas Padome (2023), lpp. 37 - 38
  6. ^ Eiropas Sociālo tiesību komiteja, “Turpmākie pasākumi pēc lēmumiem par kolektīvo sūdzību pamatotību.Konstatējumi 2022.” Eiropas Padome (2023), lpp. 40 - 44
  7. ^ Eiropas Sociālo tiesību komiteja, “Turpmākie pasākumi pēc lēmumiem par kolektīvo sūdzību pamatotību.Konstatējumi 2022.” Eiropas Padome (2023), lpp. 46 - 49