Latvijā šobrīd darbojas septiņas patstāvīgās iestādes (sauktas arī par neatkarīgajām vai autonomajām iestādēm), kas savā darbībā ir atdalītas no citām valsts varas institūcijām, neatrodoties to tiešā vai pastarpinātā ietekmes sfērā. Tāpat dažas no šīm iestādēm ir pilnvarotas sankcionēt likumpārkāpējus savu kompetenču ietvaros. Viena no šādām iestādēm ir Nacionālās elektroniskās plašsaziņu līdzekļu padome (turpmāk — NEPLP). Analizējot NEPLP nesenos lēmumus, rodas jautājums, vai šāda nekontrolēta sankciju ieviešana pret mediju uzņēmumiem nepārkāpj to tiesības uz vārda brīvību.

Patstāvīgo iestāžu, to skaitā NEPLP, autonomija

Patstāvīgo iestāžu autonomija pastarpināti izriet no Satversmes 58. panta, kurā ieverts varas dalīšanas princips, nosakot valsts pārvaldes iestāžu padotību Ministru kabinetam.^[1] Lai gan ne konkrētais, ne citi Satversmes panti nenosaka kārtību, kādā izveidojamas šādas iestādes, mūsdienīgā un demokrātiskā valstī iespējams konkrētas valsts pārvaldes kompetences pilnībā atsavināt galvenajam izpildvaras orgānam (Latvijas gadījumā Ministru Kabinetam), izveidojot neatkarīgo institūciju pienācīgai pārvaldības funkciju īstenošanai konkrētā nozarē.^[2] Latvijā šādas institūcijas ir septiņas: NEPLP, Centrālā Vēlēšanu komisija, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Latvijas Banka, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, Centrālā zemes komisija, kā arī Tiesībsarga birojs. Ministru kabineta iekārtas likums nostiprina patstāvīgo iestāžu eksistenci, nosakot Saiemas tiesības nodot izpildvaras funkcijas šādām institūcijām un radot tiesisko pamatu kontroles mehānismu ieviešanai.^[3] Tāpat atsevišķām patstāvīgajām iestādēm to kompetenču ietvaros ir tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, to starpā arī piemērot sankcijas tiem, kas pārkāpuši nozari regulējošos tiesību aktus.^[4] Šī brīža tiesību doktrīnā atzīts, ka valsts pārvaldes iestāžu autonomija pieļaujama tikai gadījumos, kad tās ir citu pārvaldes institūciju kontrolē, to pārziņā ir valsts monetārā politika, vai to izveidošanas mērķis ir aizsargāt noteiktas cilvēka pamattiesības un izlīdzināt sabiedrības un nozares uzņēmumu intereses.^{[5] [6]} No šādas kategorizēšanas izriet, ka NEPLP aizstāv sabiedrības intereses pretstatā mediju patvaļībai, taču vienlaicīgi arī aizsargā saistītās cilvēktiesības — NEPLP gadījumā mediju tiesības uz vārda brīvību un sabiedrības tiesības uz informāciju.

Pēdējos gados ir daudz diskutēts, vai šādas konkrētu tiesību pārraudzības iestādes vispār var efektīvi funkcionēt, ja teorijā tās skaitās patstāvīgas, taču praksē ir zināmā mērā atkarīgas no Saeimas politiskās gribas. No pozitīvās puses, šādas institūcijas ir stabilākas, uzrāda augstāku kompetences līmeni un spēj nodrošināt ilgtspējīgāku pārraudzībā esošās nozares attīstību,^[7] jo tās neietekmē pie varas esošo politiķu maiņa, kas atstāj iespaidu uz īstermiņā sasniedzamajiem iestādes mērķiem. Lai gan patstāvīgās iestādes ir autonomas savā darbā, tas uzreiz nenozīmē, ka neviens cits valsts varas orgāns tās nepārrauga. Ņemot vērā, ka Saeima ir atbildīga par attiecīgo likumu izstrādi, kas nosaka konkrēto iestāžu darbības sfēru, tai ir arī jāturpina uzraudzīt to darbību atbilstoši likumdošanai, piemēram, izmantojot Saeimas komisijas un regulārus ziņojumus.^[8] Šādā veidā iespējams novērst patstāvīgo iestāžu patvaļības riskus, kā arī korekti īstenot vienu no svarīgākajiem valsts pārvaldes principiem — līdzsvara un atsvara sistēmu (angļu valodā “system of checks and balances”). Saeimai pieņemot dažādus kontroles mehānismus, tiek riskēts ar patstāvīgo iestāžu neatkarību, jo likumdevējs, tikai izstrādājot normatīvos aktus, var piešķirt sev plašākas tiesības mainīt institūciju valdes sastāvu arī šķietami leģitīmu, taču politisku apsvērumu dēļ, tādējādi tiešā veidā iejaucoties šo iestāžu darbībā.^[7] Tāpat spiediens pieņemt konkrētus lēmumus nereti tiek izdarīts no politisko spēku puses ārpus tiešo valsts pārvaldes institūciju kompetenču lokam, kas patstāvīgo iestādi novērš no saviem tiešajiem darba pienākumiem — uzraudzīt konkrēto nozari un sekmēt tās attīstību.^[9]  

Jebkurā gadījumā mūsdienīgās valstīs patstāvīgo iestāžu autonomija tiek uzskatīta par demokrātijas etalonu, ļaujot īstenot konkrētu nozaru, t. sk. mediju jeb ceturtās valsts varas, neatkarību no pastāvīgi mainīgajiem politiskajiem procesiem valstī, tādējādi sekmējot jomas ilgtspējīgu izaugsmi sabiedrības labā.^[10] Noņemot birokrātiskos šķēršļus nozaru pārraudzībai un ierobežojot iestāžu politisko atkarību no valsts amatpersonām, iespējams panākt arī specifisku cilvēktiesību aizsardzību. Tādējādi vārda brīvība ir saistīta ar valsts mediju politiku, tiesības uz īpašumu ietekmē monetārā politika, kamēr vēlēšanu tiesības tiek noteiktas elektorālās politikas iespaidā, attiecīgajām neatkarīgajām institūcijām sargājot cilvēktiesības no to ierobežojošiem birokrātiskiem risinājumiem. Tajā pašā laikā rodas jautājums, vai patstāvīgās institūcijas vienmēr samērīgi darbojas gan sabiedrības, gan pārraudzībā esošās nozares interesēs. 

Mediju brīvība pretstatā NEPLP tiesībām sankcionēt

Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā ir noteiktas jomas, kurās NEPLP ir tiesīga veikt administratīvo pārkāpumu procesu, piemēram, ja medijs nav nodrošinājis programmas tulkojumu valsts valodā vai ir pārkāpti citi noteikumi saistībā ar programmu uzskaiti, komerciāla satura nodalīšanu no programmas satura, pakalpojuma reģistrāciju, u. tml.^[11] Līdz šim NEPLP gan anulējis apraides atļaujas, gan aizliedzis izplatīt programmas mediju uzņēmumiem, kuru patiesā labuma guvēji atrodas Eiropas Savienības Padomes sankcionēto personu sarakstā,^[12] gan aizliedzis piekļuvi virkni domēniem,^[13] tādējādi cenšoties apkarot dezinformāciju un draudus valsts drošībai. Kaut gan šāda prakse ieviest ierobežojumus zināmā mērā ietekmē gan aizliegto mediju vārda brīvību, gan darījumdarbības brīvību, Eiropas Savienības Vispārējā tiesa, analizējot Eiropas Savienības Padomes lēmumu anulēt apraides atļaujas sešām Krievijā bāzētām raidorganizācijām, atzinusi, ka šāds aizliegums ir samērīgs un nepārkāpj medija tiesības uz vārda brīvību, ja nepieciešams aizsargāt dalībvalstu informatīvo telpu no ārvalstu propagandas.^[14] 

Mediju brīvība balstās uz vārda brīvību aizsargājošajām tiesību normām, kas ir nostiprinātas Satversmes 100. pantā^[1] un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantā,^[15] abiem tiesību avotiem raksturojot brīvu viedokļu paušanu, kā arī tiesības iegūt, paturēt un izplatīt informāciju. Tāpat Satversmē ietverts cenzūras aizliegums, tādējādi īpaši uzsverot, ka valsts nedrīkst likt liekus šķēršļus brīvai informācijas apritei.^[16] Šāds koncepts pastarpināti nostiprināts arī ar Satversmes tiesas spriedumu, kurā vārda brīvības interpretācija paplašināta ar preses brīvību.^[17] Tajā pašā laikā šķietami plašajam tiesības tvērumam pretstatā ir Satversmes 116. pants, kurā atrunāti dažādi leģitīmi iemesli vārda brīvības ierobežošanai, tai skaitā, lai aizsargātu “sabiedrības drošību, labklājību un tikumību”.^[1] Arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija paredz dažādas situācijas, kad vārda un mediju brīvības tvērums var tikt samazināts, piemēram, lai aizsargātu sabiedrības drošību vai nodrošinātu citu cilvēku cieņas un tiesību ievērošanu.^[18] Iespējams secināt, ka šādi ierobežojumi rada tiesisko pamatu nozari regulējošajai institūcijai — NEPLP — pieņemt administratīvo pārkāpumu lēmumus par informācijas publicēšanu neatbilstoši normatīvajiem aktiem.

Jau iepriekš NEPLP lēmumi kā sabiedrībā, tā mediju nozares aprindās izraisījuši plašu kritikas vilni, uzskatot, ka tie neievēro vārda brīvības standartus un ir nesamērīgi. 2022. gadā beidzoties tā brīža padomes sastāva pilnvaru termiņam, vairākas ar mediju norazi saistītas personas atzīmēja, ka NEPLP, tā vietā, lai veicinātu nozares izaugsmi, pārlieku pildījusi uzrauga lomu, stingri sekojot līdzi un kontrolējot publikai pieejamo saturu.^[19] No ētikas viedokļa, ko būtu un nebūtu korekti publicēt atbilstoši vispārējiem cilvēktiesību standartiem, jau pēta Latvijas Mediju ētikas padome, sniedzot atzinumus par konkrētu publikāciju atbilstību žurnālistikas standartiem.^[20]  

Līdz šim lielāko nozares sašutumu izraisījis NEPLP 2023. gada 18. maija lēmums uzlikt sodu SIA TVNET GRUPA (turpmāk — TVNET) 8500 eiro apmērā.^[21] Pēc būtības administratīvais pārkāpums saskatīts 29. marta tiešraides raidījumā “Par Grevcovu, PUA^[22] un karu. Studijā Aleksejs Rosļikovs” no raidījumu cikla krievu valodā “Kurš jums maksā?”. Pēc NEPLP domām, raidījuma viesis ir nekorekti lietojis terminu “deportācijas”, un tam nav sekojis žurnālistu skaidrojums par termina lietojumu vēsturiskā kontekstā saistībā ar Latvijas iedzīvotāju masveida izsūtīšanām 1941. un 1949. gadā^[23] un to atšķirību no iecerētajiem grozījumiem Imigrācijas likumā, tādējādi neievērojot pienācīgu neitralitāti un precizitāti.^[23] Tāpat NEPLP īpaši uzsvēris termina lietojumu marta mēnesī, kad norisinājušās 1949. gada deportācijas, terminu šķietami padarot vēl viennozīmīgāk uztveramu nesenās atceres dienas kontekstā.^[23] Kā pamats termina skaidrojumam un interpretācijai izmantota vietnē “www.tezaurs.lv” publicētā definīcija, ko NEPLP interpretējis kā Imigrācijas likumā lietoto terminu “piespiedu izraidīšana”, tikai attiecībā uz Latvijas pilsoņiem, nevis ārvalstniekiem.^[23] Pats TVNET skaidrojis, ka raidījuma formāts paredz iespēju viesim, šajā gadījumā opozīciju pārstāvošam politiķim, paust savus uzskatus, neradot NEPLP pamatu izteikumus vērtēt kā faktus atbilstoši gan Latvijas, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai.^[23] Medijs par NEPLP ieskatā nekorekto termina “deportācijas” lietojumu atsaucas uz tiesu praksē nostiprināto ideju, ka šādās strīdus situācijās nepieciešams izvērtēt arī kontekstu, t.i. raidījuma viesis bija izmantojis arī citus, mazāk kontroversiālus vārda sinonīmus un izteicis savu viedokli, nevis dalījies ar faktiem kā likumdevēja pārstāvis.^[23] Tāpat medijs lēmumu interpretē kā bīstamu precedentu turpmākai mediju sodīšanai, ja konkrēti termini tiktu lietoti ārpus NEPLP ieskatā pareizajam kontekstam, atsaucoties uz Latvijas vēsturisko atmiņu.^[24] TVNET galvenais redaktors norāda, ka šobrīd vērojama patstāvīgās iestādes politiskā ietekmējamība, norādot uz nepilnībām institūcijas darbībā un lēmuma argumentācijā.^[24] Līdzīgi tiek pausts viedoklis par NEPLP piemērotajiem sodiem kā pašcenzūras kustības aizsākumu, redakcijām un pašiem žurnālistiem baidoties publicēt ziņas, ko NEPLP varētu interpretēt pretēji likuma burtam un garam.^[24] Arī sabiedrisko mediju ombuds atzīmē, ka, pat ja netiek likti likumīgi šķēršļi vārda brīvībai, šādi precedenti rada lieku risku žurnālistiem citreiz noklusēt to, ko sabiedrībai ir tiesības zināt.^[25] 

Šis NEPLP lēmums saistībā ar uzlikto sodu TVNET raisījis virkni nosodījuma no dažādām nozares organizācijām. Kā pirmā uz NEPLP lēmuma nekorektumu norādīja Latvijas Žurnālistu asociācija, pielīdzinot šādu rīcību cenzūrai, tādējādi pārkāpjot sev piešķirtās pilnvaras arī sargāt vārda brīvību.^[26] Līdzīgu nostāju paudusi arī Latvijas Mediju ētikas padome, raksturojot NEPLP rīcību kā nedemokrātisku un nesamērīgu, atgādinot, ka likumu nevar piemērot tikai ar mērķi sekot normatīvajiem aktiem.^[27] Lēmums nepalika bez ievērības arī NEPLP uzraugošajā iestādē — Saeimā — iesnieguma dēļ, kurā septiņas nozares organizācijas aicināja atsaukt padomes sastāvu, jo tā pārkāpusi mediju neatkarību un tiesības uz vārda brīvību.^[28] Ar pirmās instances tiesas nolēmumu 3. oktobrī TVNET sūdzība par NEPLP lēmumu noraidīta, gan tiesai, gan NEPLP priekšsēdētājam pēc tiesas intervijā norādot, ka sods piešķirts likumiskā kārtībā, nevis kontekstā ar termina “deportācijas” lietojumu, tādējādi neierobežojot medija vārda brīvību.^[29] Tajā pašā laikā TVNET sola turpināt cīņu par vispārpieņemtiajiem vārda brīvības standartiem, mediju neatkarību un brīvību publicēt infromāciju, neizslēdzot iespēju taisnīgumu meklēt Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ja tas nebūs rasts nacionālā mēroga tiesās.^[30]  

Nobeigums

Mūsdienīgās demokrātijās ir arvien grūtāk atrast pamatotos iemeslus vārda brīvības ierobežojiem, it īpaši mediju neatkarības kontekstā. Lai gan nedrīkstētu pieļaut patstāvīgo iestāžu, šajā gadījumā NEPLP, darbības ietekmēšanu ‘no malas’, nav atbalstāma arī iestādes pilnīga patvaļība, nosakot tādus sodus nozares dalībniekiem, kas ir pretrunā ar vispārzināmiem cilvēktiesību standartiem. Katrai patstāvīgajai iestādei ir piešķirtas konkrētas kompetences ne tikai pārraudzīt nozari un tās dalībnieku rīcību atbilstoši normatīvajiem aktiem, bet arī veicināt tās izaugsmi un tiesību aizsardzību.

NEPLP, nosakot medijam nesamērīgu sodu par it kā žurnālista neitralitātes principa neievērošanu, taču argumentācijā norādot uz konkrēta termina lietojuma nepareizību, ir pārkāpis preses brīvības standartus. Vai TVNET rīkojās atbilstoši visiem mediju ētikas standartiem? Nē, jo šī brīža ģeopolitiskās situācijas un sabiedrībā polarizētās nostājas imigrācijas jautājumos dēļ žurnālisti varēja raidījuma viesim uzdot konkretizējošus jautājumus, neradot lieku sensāciju. Tomēr viens no mediju pamatuzdevumiem ir informēt sabiedrību, pat ja tas nozīmē politiķus netieši izaicināt uz tiešākām, neformālākām atbildēm paust savus uzskatus, kas, iespējams, nav rūpīgi atstrādātas mediju treniņu laikā. Medija sodīšana ar tuvu pieļaujamā soda apmēra ‘griestiem’ nav attaisnojama demokrātiskā sabiedrībā, kad dezinformācija izplatās daudz ātrāk par faktos balstītām ziņām, pat ja viedoklis skar sabiedrībai netīkamus jautājumus, kur žurnālists gribot negribot nedrīkst palikt vienaldzīgs pret aplūkoto tēmu.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{a, b, c} Satversme (stājās spēkā 15.02.1922). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme. Skatīts: 19.10.2023.
2. ^{^} Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra spriedums lietā  Nr. 2006-05-01 “Par Radio un televīzijas likuma 46. panta sestās, septītās, astotās un devītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 58. un 91. pantam”, 16.3. punkts, 21.–22. lpp. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/02/2006-05-01_Spriedums.pdf. Skatīts: 19.10.2023.
3. ^{^} Ministru kabineta iekārtas likuma 2. panta otrā daļa (stājās spēkā 01.07.2008). Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/175919-ministru-kabineta-iekartas-likums. Skatīts: 19.10.2023.
4. ^{^} Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta spriedums lietā  Nr. 2015-11-03 “Par Latvijas Bankas 2014. gada 15. septembra noteikumu Nr. 141 “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasības, veicot ārvalstu valūtu skaidrās naudas pirkšanu un pārdošanu” 19. un 20. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 64. pantam, kā arī 91. panta pirmajam teikumam”, 21.2. punkts, 37.–38. lpp. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=/wp-content/uploads/2015/04/2015-11-03_Spriedums-1.pdf#search=. Skatīts: 19.10.2023.
5. ^{^} Ministru kabineta 2005. gada 18. maija rīkojums (spēku zaudējis) Nr. 322 “Par Koncepciju neatkarīgo jeb patstāvīgo iestāžu statusa regulēšanai.” Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/108599-par-koncepciju-neatkarigo-jeb-patstavigo-iestazu-statusa-regulesanai. Skatīts: 19.10.2023.
6. ^{^} Edvīns Danovskis un Jautrīte Briede, “Patstāvīgās iestādes un to padotība” nodaļā “58. Ministru kabinetam ir padotas valsts pārvaldes iestādes” no Latvijas Republikas Satversmes komentāri. III nodaļa Valsts prezidents. IV nodaļa. Ministru kabinets, ed. Ringolds Balodis (Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2017), 558.–559. lpp. Pieejams: https://blogi.lu.lv/tzpi/files/2019/06/58_panta_komentars.pdf. Skatīts: 19.10.2023.
7. ^{a, b} Pauls Zeņķis, “Patstāvīgo iestāžu politiskā neietkmējība,” Jurista Vārds, 45 (1093), 03.09.2019. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/275165-patstavigo-iestazu-politiska-neietekmejamiba/. Skatīts 21.10.2023.
8. ^{^} Ekspertu grupas pārvaldības pinveidei priekšlikumi (IV), 22.05.2015., 13.–14. lpp. Pieejams: https://blogi.lu.lv/tzpi/files/2016/12/EGPP_IESTADES.pdf.
9. ^{^} NEPLP, “NEPLP: aicinām Saeimu nepieļaut tiesiskā nihilism vilni,” 22.05.2019. Pieejams: https://lvportals.lv/dienaskartiba/304506-neplp-aicinam-saeimu-nepielaut-tiesiska-nihilisma-vilni-2019. Skatīts 21.10.2023.
10. ^{^} Sk. Elita Krūmiņa un Juris Jansons, “Neatkarīgas institūcijas — sabiedrības garants labākai dzīvei,” Jurista Vārds, 22 (1028), 29.05.2018. Pieejams: https://m.juristavards.lv/doc/272802-neatkarigas-institucijas-sabiedribas-garants-labakai-dzivei/. Skatīts 21.10.2023.
11. ^{^} Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma XV nodaļa (stājās spēkā 11.08.2010). Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=214039. Skatīts 21.10.2023.
12. ^{^} NEPLP, “NEPLP turpina ierobežot Krievijas propagandas kanālu izplatību,” 01.03.2022. Pieejams: https://www.neplp.lv/lv/jaunums/neplp-turpina-ierobezot-krievijas-propagandas-kanalu-izplatibu-latvija. Skatīts 21.10.2023.
13. ^{^} Sk. NEPLP, “Ierobežoto domēnu vārdu saraksts,” 19.10.2023. Pieejams: https://www.neplp.lv/lv/ierobezoto-domenu-vardu-saraksts. Skatīts 21.10.2023.
14. ^{^} Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 27. jūlija spriedums lietā Nr. T-125/22 “RT France v. Council of the European Union.” Pieejams: https://curia.europa.eu/juris/document/document.jsf?text=&docid=263501&pageIndex=0&doclang=en&mode=lst&dir=&occ=first&part=1&cid=2405284. Skatīts 21.10.2023.
15. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību Konvencija (stājās spēkā 04.11.1950). Pieejams: https://www.echr.coe.int/documents/d/echr/convention_lav. Skatīts: 21.10.2023.
16. ^{^} Artūrs Kučs, “100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta” no Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības, ed. Ringolds Balodis (Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011), 356.–358.lpp.
17. ^{^} Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija spriedums lietā  Nr. 2003-02-0106 “Par Radio un televīzijas likuma 19. panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 91., 100. un 114. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantam un 14. pantam saistībā ar 10. pantu un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 19. un 27. pantam,” 1. punkts. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=75864. Skatīts: 22.07.2023.
18. ^{^} Eiropas Cilvēktiesību Konvencija, supra atsauce 17.
19. ^{^} Zane Ārmane, “Aizejošās NEPLP darbību nozare vērtē pretrunīgi; jaunajai padomei būs daudz darba,” LSM.lv, 10.01.2022. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/aizejosas-neplp-darbibu-nozare-verte-pretrunigi-jaunajai-padomei-bus-daudz-darba.a438062/. Skatīts 21.10.2023.
20. ^{^} Sk. Latvijas Mediju ētikas padomes atzinumi. Pieejams: https://www.lmepadome.lv/etikaspadome/etikas-padomes-atzinumi/. Skatīts 21.10.2023.
21. ^{^} NEPLP 2023. gada 18. maija lēmums Nr. 199/1–2. Pieejams: https://www.neplp.lv/lv/media/5916/download?attachment. Skatīts 21.10.2023.
22. ^{^} PUA — patstāvīgās uzturēšanās atļaujas.
23. ^{a, b, c, d, e, f} Pats NEPLP savu secinājumu daļā gan piemin tikai 1949. gada notikumus, sk. NEPLP lēmumu NR. 199/1–2.
24. ^{a, b, c} Toms Ostrovskis, “Kādēļ NEPLP sodīja TVNET ar 8500 eiro: mediju un varas patiesās attiecības Latvijā,” TVNET.lv, 23.05.2023. Pieejams: https://www.tvnet.lv/7780378/kadel-neplp-sodija-tvnet-ar-8500-eiro-mediju-un-varas-patiesas-attiecibas-latvija. Skatīts: 22.10.2023.
25. ^{^} Sk. Anda Rožukalne, “Mediju un vārda brīvība — svarīga, vai labāk tomēr... apklusināt, aizliegt, sodīt!?”, LSM.LV, 25.07.2023. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/25.07.2023-anda-rozukalne-mediju-un-varda-briviba-svariga-vai-labak-tomer-apklusinat-aizliegt-sodit.a517584/?utm_source=lsm&utm_medium=theme&utm_campaign=theme un  “Ko domā žurnālisti, kad runā par pašcenzūru?”, LSM.LV, 31.07.2023. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/31.07.2023-anda-rozukalne-ko-doma-zurnalisti-kad-runa-par-pascenzuru.a517847/?utm_source=lsm&utm_medium=theme&utm_campaign=theme. Skatīts: 22.10.2023.
26. ^{^} Latvijas Žurnālistu asociācija, “NEPLP rīcība apdraud vārda brīvību”, 23.05.2023. Pieejams: https://latvijaszurnalisti.lv/neplp-riciba-apdraud-varda-brivibu/. Skatīts: 22.10.2023.
27. ^{^} Latvijas Mediju ētikas padome, “Latvijas Mediju ētikas padome uzskata par nesamērīgu, nedemokrātisku un birokrātisku NEPLP lēmumu par TVNET piemēroto sodu”, 24.05.2023. Pieejams: https://www.lmepadome.lv/jaunumi/params/post/4294691/latvijas-mediju-etikas-padome-uzskata-par-nesamerigu-nedemokratisku-un-biro. Skatīts: 22.10.2023.
28. ^{^} LSM.LV Ziņu redakcija, Zane Eniņa, Ģirts Zvirbulis, “Vairākas mediju organizācijas izsaka NEPLP un prasa Saeimai to atsaukt”, LSM.LV, 15.06.2023. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/15.06.2023-vairakas-mediju-organizacijas-izsaka-neuzticibu-neplp-un-prasa-saeimai-to-atsaukt.a512909/?utm_source=lsm&utm_medium=theme&utm_campaign=theme. Skatīts: 22.10.2023.
29. ^{^} LA.LV, “Ivars Āboliņš par šodienas tiesas lēmumu atstāt spēkā 8500 eiro sodu TVNET: “Dezinformatoru mērķis nav nostrādājis, tiesiskums ir uzvarējis”, 03.10.2023. Pieejams: https://www.la.lv/ivars-abolins-par-sodienas-tiesas-lemumu-atstat-speka-8500-eiro-sodu-tvnet-dezinformatoru-merkis-nav-nostradajis-tiesiskums-ir-uzvarejis. Skatīts: 22.10.2023.
30. ^{^} TVNET, TVNET/LETA, “ Pirmās instances tiesa noraida TVNET GRUPAS sūdzību par NEPLP”, 03.10.2023. Pieejams: https://www.tvnet.lv/7868026/pirmas-instances-tiesa-noraida-tvnet-grupas-sudzibu-par-neplp. Skatīts: 22.10.2023.