ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Tiesību akts

Mediju plurālisms un neatkarība Eiropas Savienībā jeb kā stiprināt demokrātiju?

Krievijas agresija Ukrainā iezīmē nepieciešamību turpināt aizsargāt demokrātiju. Nesen pieņemtais Eiropas Mediju brīvības akts ir viens no instrumentiem, ar kura palīdzību iecerēts turpināt demokrātijas stiprināšanu ES dalībvalstīs.

Bank Phrom / Unsplash

Pagājušā gada septembrī Eiropas Komisija nāca klajā ar priekšlikumu regulai par plašsaziņas līdzekļu plurālisma un neatkarības aizsardzību ES jeb, kā teikts, regulas oficiālajā nosaukumā “par vienota mediju pakalpojumu satvara izveidi iekšējā tirgū”. Regulas priekšlikums citādi zināms arī ar nosaukumu Eiropas Mediju brīvības akts.

Šī ir ES atbilde divām pēdējā laika tendencēm: pirmkārt, līdz ar “dižplatformu” attīstību samazinās mediju ienākumi un, otrkārt, vērojami dažādi mediju brīvības apdraudējumi, citastarp nacionālo noteikumu piemērošanas atšķirību dēļ.

Tuvojoties gan Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2024. gadā, gan arī atsevišķu dalībvalstu, kuras izcēlušās ar dažādiem mediju brīvības pārkāpumiem (Polijas un Ungārijas), iekšējām vēlēšanām, jaunās regulas aktualitāte iegūst jaunu nozīmi. 

Regulā paredzētie mediju aizsardzības pasākumi

Līdz šim plašsaziņas līdzekļi regulēti galvenokārt dalībvalstu nacionālajās normās, tomēr regulējums bijis samērā neviendabīgs. Ar Mediju brīvības aktu šo plānots mainīt.

Jaunais likums plānots regulas formā, un, kā zināms, regulas ir tieši piemērojamas, proti, ES dalībvalstij nav regulas prasības atsevišķi jāievieš nacionālajās normās. Tas nozīmē, ka ar Mediju brīvības aktu visā ES tiks noteikts viens mediju aizsardzības standarts. Proti, visā ES būs jānodrošina regulā paredzētie nosacījumi:

  • Aizsardzības pasākumi pret politisku iejaukšanos redakcionālu lēmumu pieņemšanā;
  • Aizsardzības pasākumi pret izspiegošanu;
  • Sabiedrisko mediju neatkarība un finansējuma stabilitāte;
  • Plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību un valsts reklāmas piešķīrumu pārredzamība;
  • Pasākumi plašsaziņas līdzekļu redaktoru neatkarības aizsargāšanai un interešu konfliktu atklāšanai;
  • Plašsaziņas līdzekļu koncentrācijas jautājumi.

Priekšlikuma pielikumā pievienots ieteikums, kas satur labās paraugprakses piemērus, kurus mediji var izmantot, lai veicinātu redakcionālo neatkarību un īpašumtiesību pārredzamību, un citastarp veicinātu arī žurnālistu iesaisti mediju uzņēmumu lēmumu pieņemšanā. Komisijas ieskatā “regulas un ieteikuma kombinācija ļauj ņemt vērā mediju regulējuma un pašregulācijas īpatnības ES līmenī un dalībvalstīs”.

Pirms pievērsties katram no šiem aspektiem mazliet detalizētāk, īsa atkāpe par jauno uzraugu, ko ar regulu paredzēts izveidot.

Jauna iestāde: Eiropas Plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu padome

Regula paredz izveidot jaunu iestādi — Eiropas Plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu padomi (regulas 8.–12. pants), kuras sastāvā būs nacionālās plašsaziņas līdzekļu iestādes.

Padomes funkcijas: palīdzēt Komisijai sagatavot vadlīnijas par mediju regulējuma jautājumiem, sniegt atzinumus par valstu pieņemtiem pasākumiem un mediju tirgus koncentrāciju (par šo regulas 20.–22. pantā), kas var ietekmēt arī mediju pakalpojumu iekšējā tirgus darbību, kā arī sniegt ekspertu konsultācijas par dažādiem mediju regulējuma un praktiskās darbības aspektiem.

Uz Krievijas agresijas Ukrainā fona, iespējams, būtiskākā jaunās padomes funkcija būs “koordinēt” valstu veiktos pasākumus attiecībā uz tādiem trešo valstu plašsaziņas līdzekļiem, kuri apdraud sabiedrisko drošību (regulas 12. panta “k” punkts).

Padome citastarp arī īstenos “strukturētu dialogu starp dižplatformām” un medijiem.Tādējādi iecerēts veicināt piekļuvi mediju saturam un nodrošināt, ka platformas turpina pašregulēties (piemēram, dezinformācijas apkarošanas jomā).

Jāuzsver, ka jaunā padome nav iecerēta kā jaunās regulas noteikumu “uzraugs”. Proti, padomei nebūs nekādas lomas regulas nosacījumu ievērošanas uzraudzībā. Regulas prasību izpilde jeb piemērošanas jautājumi kopumā raisa jautājumus, jo regulai faktiski nav nekāda izpildes vai sankciju mehānisma. Iespējams, tas saistīts ar to, ka ES, izvēloties regulas juridisko bāzi (kas pamato ES kompetenci pieņemt tiesību aktus mediju jomā), visnotaļ “staigā uz pirkstgaliem” jeb ir piesardzīga — par šo sīkāk šī raksta noslēdzošajā nodaļā.

Atgriežamies pie detalizētākas jaunās regulas prasību analīzes.

Redakcionālā neatkarība un mediju plurālisms

Mediju redakcionālā neatkarība un mediju plurālisms pamattiesību avotos jau izsenis nostiprināti kā demokrātijas stūrakmeņi. ES Pamattiesību hartas 11. pants kodificē mediju brīvību un plurālismu, bet Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) savā visnotaļ plašajā vārda brīvības judikatūrā ir norādījusi, ka situācija, kur tiek izdarīts spiediens uz mediju, tādējādi ierobežojot tā “redakcionālo brīvību”, grauj vārda brīvības pamatnozīmi demokrātiskā sabiedrībā.[1] Savukārt bez plurālisma demokrātija nemaz nav iespējama.[2]

Tomēr par spīti tam, ka redakcionālās neatkarības princips un mediju plurālisms jau sen ir nostiprināts pamattiesību avotos, Mediju brīvības akts šo jautājumu izvirzījis jaunā regulējuma priekšplānā. Tas tā darīts acīmredzot tādēļ, lai principu nostiprinātu ES līmeņa primārajā tiesību avotā un nepieļautu atšķirīgu un neviendabīgu dalībvalstu praksi.
Regula prasa, ka, pirmkārt, dalībvalsts iestādēm būs likumisks pienākums ievērot mediju redakcionālo neatkarību un citastarp arī uzlabot žurnālistu avotu aizsardzību. Otrkārt, pašiem medijiem būs jānodrošina pārredzama īpašnieku ķēde un jāveic pasākumi, kas garantē individuālu redakcionālu lēmumu neatkarību. Mediju patiesā labuma guvēji un īpašnieki Latvijā jāatklāj jau uz citu likumu pamata, tādēļ šī prasība pati par sevi nav nekas jauns.

Sabiedrisko mediju neatkarība

Sabiedriskie mediji vienmēr bijuši pakļauti politiskas iejaukšanās riskam, jo īpaši to finansējuma avotu dēļ. Runājot Komisijas viceprezidentes Veras Jourovas vārdiem, “neviens sabiedriskais medijs nedrīkst kļūt par propagandas kanālu”. Tieši šim mērķim regula paredz īpašus nosacījumus attiecībā uz sabiedrisko mediju finansējumu un vadības iecelšanu un atlaišanu.

Regula paredz, ka sabiedrisko mediju neatkarība būs jānodrošina, piešķirot tiem adekvātu un stabilu finansējumu (regulas 5. panta 3. daļa un preambulas 18. apsvērums). Par to jāgādā dalībvalstij, nodrošinot, ka sabiedriskajam medijam ir pieejams pietiekams finansējums, lai tas varētu īstenot savus sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus. Šis finansējums ideālā gadījumā jāpiešķir uz vairākiem gadiem, nevis pie ikgadējā budžeta apspriešanas, tādējādi pakļaujot to iespējamai politiskai ietekmei.

Regula skar arī jautājumu par sabiedrisko mediju vadības un padomes iecelšanu pārredzamā, atklātā un nediskriminējošā veidā, pieļaujot atlaišanas iespējas tikai ļoti īpašos apstākļos (regulas 5. panta 2. daļa un preambulas 18. apsvērums). Īpašos apstākļu regulā definē kā “ārkārtējus gadījumus, kad viņi vairs neatbilst tiesiski iepriekš noteiktiem nosacījumiem […] vai īpašu iemeslu dēļ, kuri izpaužas nelikumīgā rīcībā vai smagā pārkāpumā”. Atlaišanas lēmumam ir jābūt pamatotam un personai jāvar to pārsūdzēt tiesā.

Šīs prasības šķiet pašsaprotamas, tomēr to kodificēšana ES tiesību līmeņa normās ir apsveicama.

Spiegprogrammatūras izmantošanas aizliegums

Regula paredz aizsardzības pasākumus pret spiegprogrammatūras izmantošanu pret plašsaziņas līdzekļiem, žurnālistiem un viņu ģimenes locekļiem. Vienīgie gadījumi, kad ir pieļaujams šādu programmatūru izmantot, ir valsts drošības interešu apdraudējums (un tas ir vienīgi dalībvalsts kompetento iestāžu darbības jautājums) vai gadījumos, kad tiek izmeklēts terorisms, vardarbība pret bērniem vai slepkavība. Tomēr arī šajos gadījumos tas ir jāvērtē ES Pamattiesību hartas kontekstā, proti, katrā atsevišķā gadījumā jāveic samērīguma izvērtējums.

Ikvienai dalībvalstij būs jāizraugās neatkarīga iestāde, kas izskatīs žurnālistu sūdzības par spiegprogrammatūru izmantošanu pret viņiem. Trīs mēnešu laikā pēc sūdzības saņemšanas iestādei būs jāsniedz atzinums par Mediju brīvības akta prasību ievērošanu.

Valsts reklāma

Publiskie līdzekļi, kas medijiem tiks piešķirti reklāmas nolūkā, jāpiešķir atklātā, samērīgā un “nediskriminatīvā” procedūrā (regulas 24. pants un preambulas 48.–49. apsvērums). Jaunais regulējums papildina esošo ES valsts atbalsta regulējumu. Priekšlikums paredz, ka uz valsts reklāmu attiecas ex ante noteikumi par pārredzamību, proti, ka publiskais sektors, t.sk. valsts un/ vai pašvaldību uzņēmumi ik gadu publicē informāciju par pakalpojumu sniedzējiem un tiem piešķirtajiem līdzekļiem.

Mediju satura pieejamība platformās un tirgus koncentrācijas jautājums

Liela daļa iedzīvotāju mediju saturam piekļūst ar sociālo tīklu starpniecību. Regula paredz, ka mediju, kuri platformai deklarējuši savu atbilstību noteiktām prasībām, saturam jābūt pieejamam platformā un to nedrīkst nepamatoti ierobežot. Ja saturs ir ierobežots, tad medijam jābūt tiesībām par to iebilst, bet platformai šāda sūdzība jāizskata prioritārā kārtībā. Prasības, kuru atbilstību medijs deklarēs, ietvers citastarp arī tā redakcionālu neatkarību no dalībvalstīm un trešajām valstīm (regulas 17. panta 1. daļa). Tāpat jaunā regula paredz organizēt (ar jaunās padomes starpniecību) “strukturētu dialogu” starp medijiem un lielajām platformām (regulas 17.–19. pants).

Viens no būtiskākajiem jaunumiem būs dalībvalstu pienākums savās tiesību normās paredzēt noteikumus, kas paredz novērtēt tādu “plašsaziņas līdzekļu tirgus koncentrāciju”, kas varētu būtiski ietekmēt mediju plurālismu un redakcionālo neatkarību (regulas 21. pants un preambulas 40.–44. apsvērums). Šāda novērtējuma mērķis citastarp būs noskaidrot, vai tirgus koncentrācija ietekmē sabiedriskās domas veidošanos un plurālismu, t.i., vai mediju uzņēmumu apvienošanās (koncentrāciju) rezultātā samazinās konkurējoši viedokļi. Jaunās normas papildinās ES konkurences tiesību regulējumu. 

Šai sakarā autorei ir pamats uzskatīt, ka regula tomēr neatrisina iespējamo asimetriju starp mediju un platformu regulējumu. Jēdziens “mediju pakalpojumu sniedzēji” neaptver platformas — uz tām attiecas cits noteikumu kopums. Atsevišķu autoru ieskatā šāda pieeja ignorē, ka platformas, moderējot mediju saturu un/ vai ierobežojot piekļuvi tam, faktiski īsteno redakcionālu kontroli.

Piemēram, tā kā uz platformām attiecas tikai horizontālie apvienošanās kontroles noteikumi un arī nesen spēkā stājies Digitālo tirgu akts un Digitālo pakalpojumu akts, teorētiska Twitter un Facebook apvienošanās nepakļūtu zem jaunās regulas lupas, un tādēļ nebūtu jāpārbauda apvienošanās ietekme uz sabiedriskās domas veidošanos. Tomēr citu “tradicionālo” mediju koncentrācija šādam novērtējumam būs pakļauta.

Nav šaubu, ka dažu pēdējo desmitgažu laikā digitālais tirgus ir kļuvis īpaši koncentrēts. Tas daļēji skaidrojams ar nepietiekamo konkurences iestāžu rīcību jeb “zobu” trūkumu. Jaunā Mediju brīvības akta kontekstā ir pamats vaicāt, vai plaisa starp platformu un mediju regulējumu nekļūst pārāk plaša.

Nobeiguma vietā — ES kompetence un mediju loma demokrātijas stiprināšanā

Mazliet neskaidrs ir jautājums par ES kompetenci izdot mediju regulējumu. Kaut arī tradicionāli mediju regulējums ir bijis dalībvalstu nacionālās kompetences jautājums (jo dalībvalstis savu iekšējās mediju virtuves specifiku zina labāk par ES), ar jauno regulu ES, turpinot dibināšanas līgumos ietverto ideju par “aizvien ciešāku Eiropas tautu savienību” (angļu valodā – “ever closer Union”), tomēr ir rīkojusies un pieņēmusi jaunas normas. Vai pamatoti?

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 167. pants paredz, ka audiovizuālajā jomā ES var veikt darbības, kas papildina dalībvalsts nacionālo rīcību, neietverot “dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošanu”. Tomēr Komisija par regulas juridisko pamatu jeb ES kompetences pamatu ir nosaukusi LESD 114. pantu, kas skar iekšējā tirgus t.s. “harmonizēšanas” jeb dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanas (jeb “saskaņošanas”) jautājumus.

LESD 114. pantu Komisija klasiski piesauc tad, kad nav citu variantu, proti, kad LESD expressis verbis neparedz ES kompetenci konkrētā jomā. Saskaņā ar ES Tiesas judikatūru, ES drīkst rīkoties, t.i., tai ir kompetence pieņemt tiesību aktus saskaņā ar LESD 114. pantu, vienīgi tad, ja 1) pastāv atšķirīgs dalībvalstu regulējums, kas 2) rada tiešus iekšējā tirgus traucējumus.

Komisija regulas priekšlikumā ir skaidrojusi, ka priekšlikuma mērķis ir novērst “sadrumstalotās valstu regulatīvās pieejas” un “risināt [vairākus uzskaitītos] jautājumus, kas kavē mediju pakalpojumu sniegšanu iekšējā tirgū”. Daži autori uzskata, ka šāds pamatojums nav pietiekams. Proti, neesot skaidrs, vai tas izturētu ES Tiesas testu, jo Komisija neesot sniegusi pietiekamu pamatojumu tam, kādēļ dalībvalstis pašas šo jautājumu nevarētu noregulēt efektīvāk (subsidiaritātes jeb “tuvāk mājām” princips), īpaši apstākļos, kur regula nemaz neparedz izpildes mehānismus.

Autores ieskatā visā ES vienots mediju aizsardzības standarts tomēr ir apsveicams, jo īpaši apstākļos, kad demokrātijas un demokrātisko vērtību aizsargāšana no jauna pacēlusies priekšplānā. Vienota izpratne par mediju nozīmi demokrātiskā sabiedrībā pavisam noteikti ir viens no būtiskākajiem instrumentiem demokrātijas aizsardzībai un stiprināšanai reģionā kopumā.

Regula aptver plašu mediju brīvības jautājumos iesaistīto ietekmes pušu loku: gan pašus medijus, gan dalībvalsts iestādes, gan platformas, un tajā lietotais frāzējums ir diezgan vispārīgs (angļu valodā – “high–level”). Regula acīmredzami nav iecerēta kā “sudraba lode”, kas pilnībā nodrošinās mediju aizsardzību un brīvību no politiskas ietekmes. Tajās ES dalībvalstīs, kurās ir strukturālas tiesiskuma problēmas (Ungārija, Polija), ar šo instrumentu vien nepietiks. Tomēr iniciatīva likt uz papīra visā ES vienotu mediju aizsardzības standartu ir apsveicama. Laiks rādīs, vai arī regulējuma piemērošana būs tikpat problemātiska, kā dalībvalstu dažādie regulējuma standarti līdz šim.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

  1. ^ Sk. piemēram, ECT 2009. gada 17. septembra spriedumu lietā Manole v. Moldova, ¶98.
  2. ^ Sk. ECT 2012. gada 7. jūnija spriedumu lietā Centro Europa 7 S.R.L. and Di Stefano v. Italy, ¶129.