2022. gada 2. jūnijā Pretkorupcijas starpvalstu grupa (GRECO) publicēja 2021. gada ziņojumu. Tajā konstatēts progress GRECO iepriekš izteikto ieteikumu īstenošanā, tomēr atzīts arī tas, ka vairākās sfērās vēl ir nepieciešami uzlabojumi. Dažas no tām ir tiesību aktu, izpildes, vadlīniju un izpratnes veicināšanas mehānismu izstrāde, centrālās valdības izpildvaras darbības pārredzamība un lobēšana.
Pretkorupcijas starpvalstu grupa (GRECO) ir Eiropas Padomes 1999. gadā dibināta grupa, kuras mērķis ir uzlabot tās locekļu spēju apkarot korupciju, uzraugot, kā tās ievēro pretkorupcijas standartus. Tā palīdz valstīm apzināt trūkumus valsts pretkorupcijas politikā, rosinot veikt nepieciešamās likumdošanas, institucionālās un praktiskās reformas. GRECO biedru, kas sniedzas ārpus Eiropas Padomes ģeogrāfiskā loka, uzdevums ir veicināt mērķtiecīgus pretkorupcijas pasākumus, informētību par korupcijas riskiem un rūpīgi apsvērt un īstenot reformas, lai novērstu trūkumus valstu politikā, tiesību aktos un institucionālajā struktūrā.
GRECO darbojas 50 valstis - 48 Eiropas valstis, Kazahstāna un ASV.
Ziņojuma struktūra
GRECO 2021. gada ziņojums (turpmāk – Ziņojums) sastāv no piecām daļām. Visapjomīgākajā - pirmajā - daļā izklāstīti galvenie jaunākās uzraudzības kārtas secinājumi. Otrā daļa liek padomāt filozofiski: tajā ietverta eseja, kas šī gada ziņojumā ir par saikni starp korupciju un cilvēktiesībām. Trešajā daļā aprakstīts plāns turpmākam darbam, savukārt ceturtajā daļā aprakstīti pirmajā daļā redzamā izvērtējuma parametri. Piektajā un pēdējā daļā tiek aprakstīta GRECO valdības struktūra un darbības gaita.
GRECO uzraudzības darbs tiek organizēts pa kārtām, proti, tematiskajām jomām. Šīgada Ziņojumā aplūkoti GRECO dalībvalstīs 2021. gadā veiktie korupcijas novēršanas pasākumi saskaņā ar tās piekto novērtēšanas kārtu, kurā galvenā uzmanība pievērsta centrālajām valdībām, tostarp augstākajām izpildvaras funkcijām un tiesībaizsardzības iestādēm. Reizē tajā analizēti arī pasākumi, kas veikti GRECO ceturtajā novērtēšanas kārtā, kas attiecās uz parlamentāriešiem, tiesnešiem un prokuroriem.
Ceturtās kārtas dalībvalstu panākumi ieteikumu izpildē
Ziņojumā secināts, ka lielākā daļa dalībvalstu ir guvušas panākumus ceturtās kārtas secinājumu izpildē, izstrādājot jaunus parlamenta deputātu rīcības kodeksus un sagatavojot saistītus tiesību aktus vai norādījumus, kas cita starpā attiecas uz interešu konfliktiem, dāvinājumiem, finanšu un informācijas atklāšanas prasībām, sekundārām darbībām un kontaktiem ar lobētājiem un trešajām personām. Tomēr valstis saskārās arī ar problēmām saistībā ar šādu noteikumu uzraudzību, izpildi un izpratnes veicināšanas mehānismiem.
Tāpat atzīts, ka dalībvalstis ir veiksmīgi pildījušas GRECO ieteikumus attiecībā uz tiesu varu. Ir pieņemti jauni ētikas kodeksi, kā arī praktiskas reformas attiecībā uz vadību un apmācību.
Piektajā kārtā uzmanība vērsta pārraudzības ieviešanai
Piektās - šīgada - kārtas ietvaros izceltas divas kategorijas: centrālās valdības, tostarp personas ar augstākajām izpildvaras funkcijām, un tiesībaizsardzības iestādes.
Attiecībā uz pretkorupcijas un integritātes politiku, tiesisko un institucionālo regulējumu, GRECO uzsvēra nepieciešamību izmantot efektīvus uzraudzības mehānismus, kā arī konfidenciālas konsultācijas un regulāras un obligātas apmācības.
Daudzām valstīm GRECO norādīja uz noteikumu vai norādījumu trūkumu par to, kā personām ar augstākā līmeņa izpildvaras funkcijām vajadzētu sadarboties ar lobistiem vai trešām pusēm, kas vēlas ietekmēt publisko lēmumu pieņemšanas procesu. Tāpat Ziņojumā izteikta nepieciešamība pievērst pastiprinātu uzmanību informācijas pieejamībai un tiesību aktu izstrādes procesa pārredzamībai. Akārtoti uzsvērta nepieciešamība norobežot publicitātes noteikumu izņēmumus līdz minimumam un nodrošināt sabiedrības līdzdalības procedūru rezultātu publisku pieejamību. vajadzētu būt publiski pieejamai informācijai.
Ziņojumā tāpat tiek apskatīti interešu konfliktu pārvalde, noteiktu darbību aizliegumi vai ierobežojumi, un arī atbildības un izpildes mehānismi, kas valstīm jāievieš.
Svarīgākais izaicinājums: lobēšanas pārredzamība un atbildība par to
Galvenais Ziņojuma secinājums ir tas, ka Eiropas valstu valdībām būtu pienākums palielināt lobija pārredzamību un attiecībā uz to piemērojamo atbildību, lai nodrošinātu sabiedrības informētību par to, kuri dalībnieki cenšas ietekmēt politiskus lēmumus, tādējādi mazinot korupcijas risku.
Daži no pēdējā gada laikā lielāko uzmanību piesaistījušajiem skandāliem ir bijuši saistīti ar lobēšanu, bieži sakarā ar COVID 19 un priviliģētu piekļuvi valdības līgumiem. Ziņojumā uzsvērts, ka, lai gan lobēšana ir likumīga darbība, kas var secināt demokrātisko procesu un labi informētu lēmumu pieņemšanu, būtiski ir vērst uzmanību pilnīgai pretkorupcijas standartu ievērošanai. Korupcijas skandāli plašsaziņas līdzekļos parādās ar satraucošu regularitāti, bieži vien tāpēc, ka GRECO identificētie riski patiešām īstenojas, tomēr, atbilstoši Ziņojumam, no šādām situācijām varētu izvairīties ar stingriem un efektīviem novēršanas pasākumiem. Šī mērķa īstenošanai tiek ieteikta lobētāju reģistru izveidošana, tajos norādot, vai kontakti ir oficiāli vai nē, kontaktējušos personu identitāti un apspriestos jautājumus.
Pirmās daļas beigās ir izceltas vairākas valstis ar labas prakses piemēriem. Tostarp minēta arī Latvija ar tās politisko amatpersonu integritātes risku vērtējumu. Tāpat iekļauta Beļģijas Ministru kabinetu sastāva pārredzamība un Francijas ministru privāto biroju darbinieku un personāla iepriekšēja pārbaude. Pie labās prakses ziņojumā arī aplūkota dzimuma līdztiesība Igaunijā, saistībā ar korupcijas novēršanu tiesībaizsardzības iestādēs.
Korupcija un cilvēktiesības?
To, kāpēc GRECO vispār minams cilvēktiesību kontekstā, izskaidro Ziņojumā otrajā daļā iekļautā Matīsa C. Stīvensona (Matthew C. Stephenson) eseja “Korupcija un cilvēktiesības - attiecību izpēte”, kurā tiek analizētas saiknes starp cīņu pret korupciju un cīņu par cilvēktiesību aizsardzību.
Pastāv vismaz divi iemesli, kādēļ korupciju būtu jēgpilni definēt kā cilvēktiesību jautājumu. Viena no tām ir juridiski institucionāla, otra - retoriska. Tiesiski institucionālā ziņā korupcijas atzīšana par cilvēktiesību pārkāpumu varētu nozīmēt, ka dažādi pastāvošie starptautiskie cilvēktiesību aizsardzības mehānismi varētu pievērsties korupcijai tieši un vispārīgi, nevis risināt korupcijas problēmas tikai tad, ja tās var skaidri formulēt kā saistītas ar citiem tradicionāliem cilvēktiesību pārkāpumiem. Savukārt retoriskais iemesls ir saistīts ar to, ka korupcija pārāk bieži tiek uzskatīta par šauri ekonomisku problēmu vai sabiedrības ētikas problēmu, savukārt, skaidri definējot korupciju kā cilvēktiesību jautājumu, pretkorupcijas cīņa kļūs nozīmīgāka un steidzamāka.
Esejā īpaši uzsvērts, ka aizvien skaidrāka kļūst pretkorupcijas un cilvēktiesību kustības savstarpējā atkarība. Labāka izpratne par šo savstarpējo attiecību sarežģītību - apzinoties, kā centieni aizsargāt cilvēktiesības un centieni apkarot korupciju var savstarpēji papildināt viens otru - palīdzēs aizstāvjiem efektīvāk sadarboties, lai veicinātu abas kustības.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
