ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Trauksmes celšana Ukraina Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Rādīt visas tēmas

Ziņojums

Prettiesiski iegūtu pierādījumu izmantošana kriminālprocesā Eiropas tiesās

2021. gada nogalē starptautiskā nevalstiskā organizācija Fair Trials izdeva ziņojumu, kurā aplūkots piecu Eiropas Savienības dalībvalstu – Horvātijas, Īrijas, Lietuvas, Polijas un Zviedrijas – tiesiskais regulējums un prakse attiecībā uz pierādījumu, kuri iegūti, pārkāpjot personas pamattiesības vai procesuālās tiesību normas, izmantošanu kriminālprocesā (Ziņojums). Ziņojumā kritiski vērtēta arī reģionālo tiesu, īpaši Eiropas Cilvēktiesību tiesas, līdzšinējā prakse.

Pierādījumu pieņemamība kriminālprocesā šobrīd ir viens no aktuālākajiem jautājumiem Eiropā. Tas saistīts ar divām plaša mēroga starpvalstu izmeklēšanām, kuru rezultātā izmeklēšanas iestādes iekļuva divās šifrētās ziņapmaiņas programmās (angļu valodā “encrypted messaging applications”) – EncroChat un Sky ECC. Lai gan, piemēram, EncroChat uzlaušanas gadījumā Francijas un Nīderlandes kopīgi organizētā izmeklēšana rezultējās ar tūkstošiem kriminālprocesu vairākās Eiropas Savienības (ES) valstīs, tās ietvaros izmantotās pierādījumu iegūšanas metodes šobrīd sagādā galvassāpes ne tikai aizstāvības advokātiem, bet arī ES dalībvalstu tiesām. Proti, lai uzlauztu šifrēto ziņapmaiņas programmatūru, Francijas izmeklēšanas iestādes izmantoja Aizsardzības ministrijai piederošas tehnoloģijas, kuru darbības principi un līdz ar to arī iegūto datu ticamība, pareizība un citi būtiski aspekti nav pārbaudāmi tādēļ, ka šo tehnoloģiju darbības principi tiek aizsargāti ar valsts noslēpumu. Tāpat sāk atklāties, ka citās dalībvalstīs, lai iegūtu tiesas atļauju iegūt Francijas savāktos datus, izmeklēšanas iestādes tiesām apzināti noklusējušas informāciju,[1] kas varētu būt nozīmīga šādu atļauju izsniegšanā. Šajā debatē šobrīd iesaistīta arī Eiropas Savienības Tiesa (EST).[1] 

Šie jautājumi ir aktualizējuši vismaz divus būtiskus aspektus. Pirmkārt, cik lielā mērā tiesām būtu jāpieļauj pierādījumu, kas iegūti, tīši pārkāpjot procesuālās normas un pamattiesības, izmantošana tiesā. Otrkārt, vai tiesību virsvadības princips (angļu valodā “rule of law”) pieprasa, ka aizstāvībai būtu pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi pret likuma, īpaši pamattiesību, pārkāpumiem pierādījumu iegūšanas procesā. Treškārt, ko pierādījumu pieļaujamības kontekstā vispār nozīmē efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. 

Turpmāk rakstā aplūkoti Ziņojuma galvenie secinājumi un ieteikumi.

Reģionālā prakse

ES ietvaros šobrīd trūkst vienotu standartu, pēc kuriem izvērtēt pierādījumu pieņemamību, tai skaitā pamattiesību vai procesuālo tiesību pārkāpumus pierādījumu iegūšanas procesā. Tādēļ dalībvalstu tiesas bieži paļaujas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu (ECT), lai aizpildītu robus tiesību aktos un praksē.

Parasti gadījumos, kad lietā ir izmantoti nelikumīgi iegūti pierādījumi, ECT lieto tā saukto vispārējā taisnīguma (angļu valodā – “overall fairness”) testu, lai noteiktu vai, neraugoties uz atsevišķiem pārkāpumiem, tiesas process kopumā ir bijis taisnīgs. Tas nozīmē, ka, konstatējot, ka pierādījumu iegūšanas procesā ir tikušas nepamatoti ierobežotas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6. pantā paredzētās tiesības uz aizstāvību vai citas tajā aizsargātās pamattiesības, ECT parasti turpina izvērtēt, vai šī pārkāpuma rezultātā tieši vai pastarpināti iegūto pierādījumu izmantošana ir padarījusi tiesas procesu netaisnīgu kopumā. Vērtējot kriminālprocesa vispārējo taisnīgumu, tiesa ņem vērā vairākus aspektus, tostarp veidu, kādā tika iegūti un izmantoti pierādījumi, to kvalitāte, aizstāvības iespējas tos apstrīdēt un citi aspekti. Šo aspektu neizsmeļošu sarakstu ECT apkopoja lietā Beuze pret Beļģiju.[2] 

Tomēr praksē vispārējā taisnīguma pieeja var būt pārāk sarežģīta un neparedzama, lai sniegtu tiesām principiālas vadlīnijas, kā rīkoties ar nelikumīgi iegūtiem pierādījumiem. Precīzu pierādījumu pieņemamības kritēriju noteikšanu ECT atstāj valstu nacionālo tiesību aktu ziņā,[3] tomēr tiesa ir definējusi atsevišķas situācijas, kurās pierādījumu izmantošana tiesā automātiski padara tiesas procesu netaisnīgu. Piemēram, pierādījumus nevar izmantot gadījumos, kad tie nav uzticami,[4] tie ir iegūti spīdzināšanas ceļā[5] vai iegūti, izmantojot viltu.[6] 

Tomēr arī attiecībā uz Konvencijas 3. panta pārkāpumiem ECT praksi vajadzētu aplūkot kritiski. Vērtējot pierādījumus, kas iegūti 3. panta pārkāpuma rezultātā, tiesa nošķir spīdzināšanu no necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās. Tiesa nošķir arī pierādījumu veidus, piemēram, liecības (angļu valodā – “statement”) un lietiskos pierādījumiem (angļu valodā – “real evidence”),[7] kas iegūti pastarpināti šāda pārkāpuma rezultātā. Attiecībā uz jebkuriem pierādījumiem, kas iegūti spīdzināšanas aizlieguma pārkāpuma rezultātā, attiecas skaidrs un nepārprotams pienākums šādus pierādījumus izslēgt. Tas nozīmē, ka visi pierādījumi – vai tie būtu liecības vai lietiskie pierādījumi –, kas iegūti spīdzināšanas rezultātā, ir jāizslēdz no kriminālprocesa, citādi process nebūs taisnīgs. Tas ir piemērojams neatkarīgi no pierādījumu vērtības, ticamības vai citiem apsvērumiem, kas citkārt būtu jāapsver, piemērojot vispārējo taisnīguma testu.[8]

Situācija ir mazāk skaidra attiecībā uz pierādījumiem, kas iegūti, necilvēcīgas un pazemojošas apiešanās aizlieguma rezultātā. Jebkādas liecības, atzīšanās vai citi paziņojumi, kas iegūti necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās rezultātā, ir jāizslēdz.[9] Tomēr ECT ne vienmēr pieprasa izslēgt lietiskos pierādījumus, ja tie iegūti netieši, balstoties uz necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanas rezultātā tieši iegūtiem pierādījumiem. Šāda situācija tika aplūkota pretrunīgi vērtētajā Gäfgen lietā, kurā, pamatojoties uz necilvēcīgas apiešanās rezultātā iegūtu atzīšanos, policija bija ieguvusi citus pierādījumus – līķi, tiesu ekspertīzes rezultātus un nozieguma vietā atstātos automašīnas riepu nospiedumus. ECT uzskatīja, ka šādi pierādījumi nav jāizslēdz, ja tiem nav nozīmes vainas konstatēšanā un soda noteikšanā.[9]  

Šo pieeju gan asi kritizēja vairāki ECT mazākuma tiesneši, kuri uzskatīja, ka, lai kriminālprocess būtu taisnīgs, nelabvēlīgas sekas, kas izriet no tiesību netikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai, ir pilnībā jāizskauž no tiesvedības un šādi pierādījumi nedrīkst atrasties krimināllietas materiālos.[10] Tiesnešu mazākums neapstrīdēja vispārīgo principu, saskaņā ar kuru jebkādi pierādījumi, kas iegūti spīdzināšanas rezultātā, no lietas materiāliem ir jāizslēdz. Tomēr tiesneši nepiekrita viņuprāt mākslīgi radītajai atšķirībai starp liecībām un lietiskajiem pierādījumiem attiecībā uz pierādījumiem, kas iegūti necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās rezultātā. Mazākuma tiesneši uzskatīja, ka ECT pieejai, pieļaujot no 3. panta pārkāpuma iegūtu vai ar to saistītu pierādījumu atrašanos lietas meteriālos, bet tajā pašā laikā liedzot nacionālajām tiesām uz tiem paļauties vainas pierādīšanā vai soda noteikšanā, trūkst loģikas. Viņi arī atzīmēja, ka ECT sadrumstalotais skatījums uz dažādām kriminālprocesa stadijām kā atsevišķām strikti nodalāmām stadijām neņēma vērā to, kā kriminālprocess noris praksē. Mazākuma tiesnešu ieskatā taisnīgs tiesas process var tikt garantēts tikai tad, ja jebkādas 3. panta pārkāpuma sekas un ietekme uz kriminālprocesu ir pilnībā no tā izskausti.  Līdz ar to tiesas process krimināllietā, kuras lietas materiālos atrodas ar 3. panta pārkāpumu saistīti pierādījumi, automātiski jāuzskata par netaisnīgu. Visi abolūto pamattiesību pārkāpumi ir ļoti nopietni un visefektīvākais veids kā garantēt šo tiesību pārkāpuma absolūto aizliegumu praksē ir piemērot striktu šādu pierādījumu izslēgšanas principu 6. panta – tiesību uz taisnīgu tiesu – lietās.[10]  

Arī citos gadījumos ECT pieeja ir samērā strīdīga, tostarp gadījumos, kad pierādījumi ir iegūti, pārkāpjot Konvencijā aizsargātās pamattiesības vai pamatbrīvības. Piemēram, ECT ļoti bieži konstatē, ka ir pārkāptas Konvencijā aizsargātās tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr pēc vispārējā taisnīguma apsvēršanas tiesa konstatē, ka notiesājošs spriedums, kas balstīts, dažkārt izšķiroši, uz pierādījumiem, kas iegūti šā pārkāpuma rezultātā, nav netaisnīgs.[11] Arī šī pieeja ir vairākkārt kritizēta no mazākuma tiesnešu puses, jo tā rada pamattiesību aizsardzības dubultstandartu. Piemēram, tiesneši Pinto de Albuquerque un Bošnjaks, kas pauda atšķirīgu viedokli Dragoş Ioan Rusu lietā, uzskatīja, ka neviena tiesa nevar paļauties uz pierādījumiem, kuri iegūti ne tikai negodīgi, bet arī nelikumīgi, nekaitējot tiesas procesa taisnīgumam. Viņi uzskatīja, ka taisnīgums Konvencijas kontekstā ”nozīmē tiesiskuma ievērošanu, un šajā sakarā tas paredz Konvencijā noteikto cilvēktiesību ievērošanu.”[12] 

Tātad šādās situācijās nav nodrošināti efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ja Konvencijas tiesības ir pārkāptas. Turklāt vispārējā taisnīguma tests ietver arī potenciāli neatbilstošus apsvērumus. Viens no piemēriem ir testā ietvertais “sabiedrības intereses konkrētā noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanā un sodīšanā”[2] apsvērums, kas liek domāt, ka Konvencijas tiesību pārkāpumi varētu būt vairāk pieļaujami, izmeklējot smagus nodarījumus vai tādus noziegumus, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ ieguvuši lielāku  sabiedrības uzmanību. Lai gan ir viegli saprast ECT politisko atturību šādās lietās atzīt notiesājošus spriedumus par netaisnīgiem, šo aspektu ir grūti savienot ar nevainīguma prezumpciju un to, ka lietās, kurās apsūdzētajai personai draud potenciāli smagākas sekas, kriminālprocesa vešanā ir jāievēro īpaša rūpība. 

Attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem (angļu valodā “remedies”), lai gan ECT atzīst, ka pierādījumu izslēgšana ir galvenais (bet ne vienīgais)[13] efektīvais tiesību aizsardzības līdzeklis, praksē nelikumīgi iegūtu pierādījumu izmantošana, pat ja to nozīme ir izšķiroša vainas pierādīšanā, bieži tiek pieļauta. Tas jo īpaši attiecas uz pierādījumiem, kas iegūti, pārkāpjot tiesības uz privāto dzīvi, kur ECT lielākoties atzīst, ka šādi pierādījumi var tikt izmantoti, neapdraudot vispārējo tiesas procesa taisnīgumu.[14]

EST judikatūrā ir ļoti maz lietu attiecībā uz rīcību ar nelegāli iegūtiem pierādījumiem. Tomēr salīdzinoši nesen izskatītajās lietās La Quadrature du Net un Prokuratuur[15]  EST lēma, ka pierādījumi krimināllietā būtu jāizslēdz gadījumos, kad tie iegūti, pārkāpjot ES tiesību aktus, ja, pirmkārt, apsūdzētais nav varējis tos efektīvi komentēt (apstrīdēt), un, otrkārt, ja pierādījumi attiecas uz jomu, kurā tiesnešiem nav īpašu zināšanu un tam var būt noteicoša ietekme attiecībā uz faktu konstatēšanu. EST nav sīkāk paskaidrojusi, ko katrs no šiem kritērijiem nozīmē un kā tie būtu jāpiemēro, kā arī kāpēc šajos apstākļos pierādījumi no kriminālprocesa būtu obligāti jāizslēdz.

Nacionālā prakse

Ziņojumā konstatēts, ka ES dalībvalstu tiesību akti par pierādījumu pieņemamību un rīcību ar nelikumīgi iegūtiem pierādījumiem ir ļoti atšķirīgi. Lai gan lielākajā daļā aplūkoto dalībvalstu ir atrodams vismaz minimāls tiesiskais regulējums attiecībā uz pierādījumu pieņemamību, ir vairākas dalībvalstis, piemēram, Lietuva, kurā tiesiskais regulējums ir ļoti lakonisks, un Zviedrija, kurā tā gandrīz nav vispār.[16]

Nacionālie likumdevēji un tiesas aizvien vairāk pieļauj likumpārkāpumu rezultātā iegūtu pierādījumu iekļaušanu lietas materiālos un pat izmantošanu vainas konstatēšanā. Pēdējo desmit gadu laikā vairākās dalībvalstīs ir pieņemtas izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kuras ir paplašinājušas tiesnešu rīcības brīvību pieņemt un izmantot pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot procesuālās tiesību vai pamattiesības. Tie ietver tiesību normas, kas, kā, piemēram, Polijā, atklāti liedz tiesām uzskatīt pierādījumus par nepieņemamiem “tikai” tādēļ, ka tie ir iegūti, pārkāpjot tiesību aktus[17] vai arī tiesību normas, kas paredz atšķirīgu – zemāku – pierādīšanas standartu gadījumos, kad apsūdzētajiem ir izvirzītas apsūdzības smagu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā.[18] Šāds regulējums attiecas uz īpašo krimināltiesu (angļu valodā “Special Criminal Court”) Īrijā, kur policijas superintendanta viedoklim, kas nav jāpamato ar pierādījumiem, par to, vai apsūdzētais pieder noziedzīgai organizācijai, ir pierādījumu statuss.[18]  

Kriminālprocesuālais regulējums aizvien vairāk dod tiesnešiem plašu rīcības brīvību izlemt, vai pieņemt nelikumīgi iegūtus pierādījumus. Praksē tiesneši šo rīcības brīvību izmanto vairāk, lai pieņemtu, nevis izslēgtu šādus pierādījumus. Proti, nelikumīgu pierādījumu izslēgšana ir drīzāk izņēmums, nevis pamatprincips. Pat tad, ja likumā ir noteikts šķietami skaidrs pienākums izslēgt nelikumīgi iegūtus pierādījumus, praksē šāds ienākums bieži vien tiek interpretēts, radot pierādījumu izslēgšanai papildus nosacījumus, piemēram, to, ka pierādījumi jāizslēdz tikai būtiska vai fundamentāla pārkāpuma gadījumā. Pētījumā konstatēts arī tas, ka tiesneši paļaujas uz samērā elastīgajiem reģionālajiem un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem pierādījumu izvērtēšanas jomā, lai attaisnotu nelikumīgi iegūtu pierādījumu neizslēgšanu.[19] Ir arī gadījumi, kad nacionālo tiesu tiesneši paļaujas uz ECT judikatūru, lai pamatotu mazāk stingru pieeju attiecībā uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli pamattiesību pārkāpumu gadījumā pierādījumu iegūšanas procesā.[20]

Lai gan pierādījumu apstrīdēšana un iespēja tos izslēgt no lietas materiāliem jau pirmstiesas procesa laikā būtu labs risinājums, kas ļautu izvairīties no šādu pierādījumu nosūtīšanas tiesai, vairumā valstu tas nav iespējams praksē. Daļēji tas ir tāpēc, ka vai nu nepastāv vispārējas procedūras, lai apstrīdētu pierādījumu likumību pirmstiesas procesā, vai arī aizstāvībai nav savlaicīgas piekļuves lietas materiāliem un jo īpaši tiem materiāliem, kas attiecas uz pierādījumu iegūšanas procesu.[21] Lietas materiāli pirmstiesas izmeklēšanas laikā gandrīz automātiski tiek uzskatīti par izmeklēšanas noslēpumu, neskatoties uz to, kādā stadijā atrodas pati izmeklēšana un vai tās interesēm tiešām pastāv kādi reāli draudi. Piekļuves liegšana izmeklēšanas materiāliem pirmstiesas procesa laikā ir sistēmiska problēma, kas ir izplatīta gandrīz visās ES dalībvalstīs. Arī Satversmes tiesas tiesvedībā šobrīd atrodas vairākas lietas,[22] kurās tieši vai netieši ir skartas tiesas procesa dalībnieku tiesības iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem.

Tā minimālā pārraudzība, kas parasti pastāv šajā posmā, gandrīz pilnībā ir prokuroru rokās. Izmeklēšanā bieži izmantotās metodes, piemēram, aizdomās turētās personas neformāla nopratināšana bez advokāta klātbūtnes vai neizskaidrojot informāciju par tiesībām, ir īpaši problemātiskas. Tas ir tādēļ, ka šāda nopratināšana parasti nav dokumentēta, bet var būt noderīga, lai iegūtu ziņas tālākai – legālai – pierādījumu iegūšanai. Šādas ziņas var tik izmantotas arī nākamajā pratināšanā, konfrontējot aizdomās turēto personu ar iepriekšējiem izteikumiem, lai iegūtu to pašu inkriminējošo informāciju.[23]

Ar dažiem izņēmumiem, piemēram, Horvātijā un Īrijā, kas paredz pierādījumu pieņemamības jautājumu izskatīšanu atsevišķā procesā, apstrīdēt pierādījumu likumību un pieņemamību ir iespējams tikai tiesvedības stadijā, un par pierādījumu pieņemamību lemj tie paši tiesneši, kuri lemj par apsūdzētā vainu vai nevainīgumu. Tas nozīmē, ka viņi iepazīsies ar nelikumīgajiem pierādījumiem, un, kā tiesneši paši atzīst, tie visticamāk ietekmēs viņu lēmumu, neatkarīgi no tā, vai šie pierādījumi tiks izmantoti rakstiskajā spriedumā.[24]

Ieteikumi

Kopējā aplūkoto Eiropas valstu un arī reģionālās, vismaz ECT prakses, tendence ir izturēties pret likumpārkāpumiem pierādījumu iegūšanas procesā aizvien tolerantāk. Šāda pieeja iet roku rokā ar pēdējos gados aizvien plašāk izmantoto politisko tough on crime[25] retoriku, kas ir īpaši populāra populistu un konservatīvo politiķu politiskajās programmās. Tiesību politika šajā virzienā iezīmējas ar aizvien jaunu tiesībsargājošo iestāžu izveidošanu un aizvien plašākām to pilnvarām, īpaši datu vākšanas un novērošanas jomā. Tomēr šiem procesiem jāiet roku rokā ar kontroles, caurredzamības un atbildības mehānismiem, bez kuriem šo iestāžu darbība riskē kļūt nedemokrātiska. Krimināltiesību sistēmas integritātes un uzticamības nosargāšana tādēļ lielā mērā gulstas tieši tienešu rokās. 

Visaptverošs novērtējums, pamatojoties uz četriem zemāk aprakstītajiem mērķiem, palīdzētu tiesām un pirmstiesas procesa laikā prokuroriem lēmumu pieņemšanā par rīcību ar nelikumīgi iegūtiem pierādījumiem. Fair Trials sadarbībā ar Lēvenes Katoliskās Universitātes (Katholieke Universiteit Leuven) Beļģijā kimināltiesību departamentu Ziņojumā piedāvāja metodoloģiju, kas pamatota uz četriem galvenajiem pasvērumiem, kuri varētu palīdzēt pieņemt lēmumu, vai izslēgt pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot tiesību normas. Šī metodoloģija ir balstīta uz šī brīža reģionālo un valstu tiesu judikatūru, papildinot to ar jaunākajiem salīdzinošajiem pētījumiem par dažādām interesēm un vērtībām pierādīšanas procesā. Tā ietver četrus pamatojumus, kuru dēļ nelikumīgi pierādījumi varētu būt jāizslēdz, vienlaikus ļaujot visaptveroši izvērtēt dažādu pierādījumu vākšanas procesā pieļauto tiesību pārkāpumu ietekmi gan uz individuālo taisnīgumu, gan tiesu sistēmas integritāti kopumā. Šie apsvērumi ir šādi:

  • Pierādījumu ticamība. Patiesības noskaidrošana – vai un kāds noziedzīgs nodarījums ir izdarīts, kas ir vainīgā persona un vai tā ir saucama pie kriminālatbildības par savu rīcību – ir viens no galvenajiem kriminālprocesa mērķiem. Patiesību var noskaidrot, tikai pamatojoties uz ticamu informāciju. Ja ir jebkādas šaubas par to, ka pierādījumu iegūšanas apstākļi var būt ietekmējuši to ticamību un pareizību, pierādījumi ir jāizslēdz.
  • Atturēšana. Tiesām jāizslēdz nelikumīgi iegūti pierādījumi, lai atturētu izmeklēšanas iestādes no likumpārkāpumiem pierādījumu iegūšanas procesā nākotnē. Prokuratūrai un izmeklēšanas iestādēm nevajadzētu savā darbā gūt labumu no likuma pārkāpumiem. Ja tiesneši regulāri izslēgtu nelikumīgi iegūtus pierādījumus, tas dotu vēstījumu, ka šāda prakse nedod labumu izmeklēšanas iestāžu funkciju izpildē.
  • Pārkāpumu seku novēršana/prevencija. Ja tiesību sistēma nosaka konkrētus standartus, kā jāveic izmeklēšana, personām ir tiesības pieprasīt šo standartu izpildi. Ja šīs tiesības tiek pārkāptas, aizdomās turētai vai apsūdzētai personai šī pārkāpuma dēļ nevajadzētu nokļūt neizdevīgākā situācijā. Tas nozīmē, ka pierādījumus, kas iegūti likuma vai pamattiesību pārkāpuma rezultātā, nedrīkst izmantot pret šo personu. Pārkāpumu seku novēršanas jeb preventīvais pamatojums ir balstīts tiesībās uz efektīvu tiesību aizsardzību, kuras mērķi ir, ciktāl iespējams, aizdomās turēto personu nostādīt tādā situācijā, kādā tā būtu bijusi, ja tiesību pārkāpums nebūtu noticis.
  • Krimināltiesību sistēmas integritāte. Krimināltiesību sistēma un tiesu sistēma kopumā balstās uz sabiedrības uzticēšanos, tāpēc tiesām taisnīgums ne tikai jāīsteno, bet sabiedrībai arī jāredz, ka tas tiek īstenots. Sabiedrība zaudēs ticību tiesu sistēmai, ja tiesneši turpinās pieļaut likumpārkāpumus un pieņems pierādījumus, kas iegūti tīšu, smagu vai sistemātisku pārkāpumu vai varas ļaunprātīgas izmantošanas (angļu valodā “abuse of power”) rezultātā. Tādēļ tiesām ir pienākums šādos gadījumos izslēgt nelikumīgi iegūtus pierādījumus, lai saglabātu kriminālprocesa leģitimitāti un tiesu sistēmas integritāti.

Šie mērķi un apsvērumi, kas jāveic izvērtēšanas procesā, ar piemēriem ir sīkāk aprakstīti Ziņojuma beigu daļā.[26] 

Atsauces

  1. a, b Bill Goodwin, NCA ‘deliberately concealed’ information when it applied for EncroChat warrants, tribunal hears, computerweekly.com, 23.09.2022.
  2. a, b ECT, Beuze v. Belgium, Nr. 71409/10, 8.11.2018, 150. punkts.
  3. ^ ECT, Prade v. Germany, Nr. 7215/10, 3.03.2016, 32. punkts. 
  4. ^ ECT, Bykov v. Russia, Nr. 4378/02, 10.03.2009, 90. punkts.
  5. ^ ECT Gäfgen v. Germany, Nr. 22978/05, 1.06.2010. 
  6. ^ ECT, Vanyan v. Russia, Nr. 53203/99, 15,12.2005, 46. un 47. punkts; Bannikova v. Russia, Nr. 18757/06, 4.11.2010, 34. punkts; Taraneks v. Latvia, Nr. 3082/06, 2.12.2014, 60.punkts.
  7. ^ Tiesa lieto terminu "real evidence", lai apzīmētu tādus pierādījumus kā līķis, tiesu mediciīniskās ekspertīzes ziņojums, automašīnas riepu nospiedumi, sk., piemēram, ECT Gäfgen v. Germany, Nr. 22978/05, 1.06.2010.
  8. ^ ECT, Jalloh v. Germany, Nr. 54810/00, 11.07.2006, 105. punkts.
  9. a, b ECT, Gäfgen v. Germany, Nr. 22978/05, 1.06.2010, 147. punkts.
  10. a, b ECT, Gäfgen v. Germany, Nr. 22978/05 kopīgais daļēji atšķirīgis tiesnešu Rozaka, Tulkenas, Ziemeles, Jebensa, Bianku un Poveres viedoklis, 3-10. punkts.  
  11. ^ ECT, Dragojevic v. Croatia, Nr.. 68955/11, 15.01.2015, 131.-135. punkts; ECT, Dragoş Ioan Rusu v. Romania, Nr. 22767/08, 31.10.2017, para. 51.
  12. ^ Kopīgais daļēji piekrītošais tiesnešu Pinto de Albuquerque un Bošnjaka viedoklis lietā Dragoş IoanRusu v. Romania, Nr. 22767/08, 31.10. 2017, 3. punkts. 
  13. ^ Pierādījumu pieņemamības un izmantošanas kontekstā kā tiesību aizsardzības līdzekļi ir atrodami arī pierādījumu izmantošanas ierobežojumi, piemēram, liegums izmantot pierādījumus kā vienīgos vai izšķirošos vainas pierādīšanā vai pienākums pierādījumus izmantot tikai, kā apstiprinošus (angļu valodā “corroborative”) pierādījumus citiem – tiesiski iegūtiem – pierādījumiem, sk. Fair Trials, Unlawful evidence in Europe’s Courts: principles, practice and remedies, 2021, 25. lpp, 74. un 75. atsauce. 
  14. ^ Sk. piem, ECT, Prade v. Germany, Nr. 7215/10, 3.03.2016, 35. un 41. punkts; ECT, Dragojevic v. Croatia, Nr.. 68955/11, 15.01.2015, 131.-135. punkts; ECT, Dragoş Ioan Rusu v. Romania, Nr. 22767/08, 31.10.2017, para. 51; Bykov v. Russia, Nr. 4378/02, 10.03.2009, 90. punkts.
  15. ^ EST, Apvienotās lietas C-511/18 La Quadrature du Net, C-512/18 French Data Network and Others and C-520/18 Ordre des barreaux francophones et germanophone and Others, 6.10. 2020, 222. punkts.
  16. ^ Fair Trials, “Unlawful evidence in Europe’s courts: principles, practice and remedies”, 2021, 31. lpp.
  17. ^ Fair Trials, “Unlawful evidence in Europe’s courts: principles, practice and remedies”, 2021, 32. lpp.
  18. a, b Fair Trials, “Unlawful evidence in Europe’s courts: principles, practice and remedies”, 2021, 31.-32. lpp.
  19. ^ Fair Trials, “Unlawful evidence in Europe’s courts: principles, practice and remedies”, 2021, 38.-39. lpp.
  20. ^ Fair Trials, “Unlawful evidence in Europe’s courts: principles, practice and remedies”, 2021, 39. lpp.
  21. ^ Fair Trials, “Unlawful evidence in Europe’s courts: principles, practice and remedies”, 2021, 42. lpp.
  22. ^ Piemēram, Satversmes tiesas lieta Nr. 2021-42-01 “Par Kriminālprocesa likuma 500. panta sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam” un lieta Nr. 2022-01-01 “Par Kriminālprocesa likuma 627. panta ceturtās un piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.”
  23. ^ Fair Trials, “Unlawful evidence in Europe’s courts: principles, practice and remedies”, 2021, 40.-41. lpp.
  24. ^ Fair Trials, “Unlawful evidence in Europe’s courts: principles, practice and remedies”, 2021, 46. lpp.
  25. ^ Tendence pieņemt lēmumus krimināltiesību politikas jomā, kas vērsti uz bargāku un visaptverošāku noziedzības apkarošanu. Šādi lēmumi parasti ietver bargāku sodu un jaunu kriminālnoziegumu noteikšanu, kā arī izmeklēšanas iestāžu pilnvaru paplašināšanu. Bieži šāda politika ietver arī sociālu sabiedrības problēmu, kā, piemēram, narkotiku atkarība, risināšanu ar krimināltiesību metodēm.
  26. ^ Fair Trials, “Unlawful evidence in Europe’s courts: principles, practice and remedies”, 2021, 57. lpp.