Pētījums

Sievietes un stereotipi: ANO pētījums atspoguļo skaudro realitāti

Kaut vai tikai zīmīgā astotā datuma dēļ marts, šķiet, ir mēnesis, kurā par sieviešu tiesību jautājumiem medijos un debatēs tiek runāts biežāk nekā parasti. Šogad martā publicēta arī kāda domas rosinoša statistika, kas apliecina, ka par sieviešu tiesībām gan vajadzētu domāt ne tikai martā.

Inga Kjer / photothek.net / CC BY-ND 2.0

Biedējošie dati

ANO Attīstības Programmas (UNDP) publicētajā pētījumā “Dzimumu sociālo normu indekss” (Gender Social Norms Index) atklājies, ka gandrīz 90% cilvēku — 91% vīriešu un 86% sieviešu — ir vismaz viens pret sievietēm kā grupu vērsts stereotips. Vienalga, vai tas būtu saistīts ar politiku, ekonomiku, pašnoteikšanās tiesībām, izglītību vai vardarbību. Tātad — stikla griesti nemaz nav veidoti no stikla, bet gan no vīriešu un pašu sieviešu vispāraptverošajiem stereotipiem.

Šis ir pirmais šāda veida un apjoma pētījums, kura ietvaros analizēti dati no 75 valstīm, kas kopumā aptver 80% pasaules iedzīvotāju.

Kā daži no interesantākajiem (protams, negatīvā nozīmē) ziņojumā ietvertajiem atzinumiem uzsverami šādi: 

  • Vairāk nekā puse no cilvēkiem uzskata, ka vīrieši ir labāki politiskie līderi
  • Vairāk nekā 40% aptaujāto domā, ka vīriešiem labāk izdodas vadīt biznesu
  • 28% no visiem aptaujātajiem (tai skaitā sievietes) uzskata, ka vīram ir pieļaujami sist savu sievu
  • Mazāk kā 6% no Top500 firmu direktoriem ir sievietes

Turklāt stereotipi pastāv visās dzimumu līdztiesības šķautnēs — gan politiskajā, gan ekonomiskajā, gan izglītības un arī fiziskās neatkarības jomā. Universitāte vīriešiem esot svarīgāka kā sievietēm. 50% aptaujāto vīriešu uzskata, ka vīriešiem uz konkrētu darba pozīciju vajadzētu būt vairāk tiesībām kā sievietēm. Šis uzskats arī korelē ar faktu, ka sievietēm — profesionālēm ir grūtības atrast partneri, kas atbalstīs viņas karjeru.

Daudzi no šiem viedokļiem un faktiem bija zināmi jau iepriekš. Tomēr skaitļi, kas apliecina, cik liela sabiedrības daļa tiem tic, ir negaidīti augsti. Lai reaģētu uz šiem sāpīgajiem secinājumiem, UNDP aicina valstu valdības pieņemt tiesību normas, kas ļautu apkarot sabiedrībā dziļi iedzītos stereotipus. Turklāt būtiski, ka ne visās valstīs stereotipi lēnām izzūd paši no sevis — ir arī tādas valstis, kurās šīs idejas nesen ir ieguvušas otro elpu.

Tikai sešās no pētījumā aptvertajām valstīm, Andorā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Nīderlandē, Norvēģijā un Zviedrijā, lielākajai sabiedrības daļai nebija dzimumu stereotipu. Tomēr arī šeit situācija nebija vienmērīga. Piemēram, Zviedrijā cilvēku, kuri atbalsta stereotipus, skaits laika gaitā ir palielinājies.

“Tas bija sen un tā vairs nav taisnība”? Nē.

Kritikas labad gan jāatzīmē, ka pētījumā aptverti 2005.–2014. gada dati. Vai iespējams, ka pēdējo 6 gadu laikā situācija ir krasi uzlabojusies? Šādu cerību gan liek zaudēt pats pētījuma ievads. Tajā, atsaucoties uz jaunākajiem datiem, norādīts, ka dzimumu līdztiesības progress pēdējos gados ir palēninājies un, atbilstoši šī brīža tendencēm, būtu nepieciešami 257 gadi, lai novērstu dzimumu nevienlīdzību attiecībā uz ekonomiskajām iespējām. Valdību vadītāju sieviešu skaits šodien ir mazāks nekā pirms pieciem gadiem — no 193 valstīm šādos amatos ir tikai 10 sievietes (2014. gadā — 15).

Trauksmi ceļ arī jomu pārstāvošās nevalstiskās organizācijas. Atklātā vēstulē izteiktas bažas par dzimumu nevienlīdzības samazināšanas nepietiekamo ātrumu. Turklāt rīcībā gausas ir ne tikai nabadzīgās valstis, kritika izteikta arī attiecībā uz ASV.

Šim satraukumam ir pamats — 2019. gada jūnijā “Equal Measures 2030” publicētais dzimumu indekss atklāja, ka neviena no valstīm šobrīd nav izdarījusi tai līdz šim noteiktos uzdevumus, kas nepieciešami, lai līdz 2030. gadam sasniegtu ANO noteikto ilgtspējīgās attīstības mērķi — dzimumu līdztiesību.

Paraugoties pašiem uz sevi

Precīzāka informācija par Latviju un situāciju Eiropā ir pieejama Eiropas Savienības sagatavotajā pārskatā. Kamēr bērnu aprūpes un ar to saistītajos darba jautājumos situācija ir laba, un sievietes ir arī pietiekami pārstāvētas tādās jomās kā klimata krīzes jautājumi, izrādās, ka Latvijā no visām valstīm ir vislielākais sieviešu, kas ir uz nabadzības sliekšņa, procents. Turklāt grupā 65+ šādu sieviešu ir tieši puse. Šis skaitlis citu Eiropas valstu salīdzinājumā šķiet šokējošs. Vai tam varētu būt kāda saistība ar mūsu sabiedrībā pastāvošajiem stereotipiem un pārliecībām? Vai varbūt tas tomēr izskaidrojams ar vīriešu un sieviešu nevienlīdzīgo mirstības koeficientu un visiem zemajām pensijām? Tomēr atšķirības ir redzamas jau vienāda vecuma personu pensijās — atbilstoši Labklājības ministrijas datiem, piemēram, 2016. gadā vecuma pensijas piešķirtais apmērs sievietēm bija par 13% mazāks nekā vīriešiem. Sava artava noteikti ir arī sievietes grūtībām pēc dzemdībām atgriezties darbā.

Ja runājam par dzimumu stereotipiem un to lomu sabiedrībā, vērts pieminēt, ka tieši šobrīd (patiesībā — jau no 2017. gada) norisinās diskusijas par jaunu prostitūcijas ierobežošanas regulējumu, t.i., Prostitūcijas ierobežošanas likumu. Lai gan notiek debates par prostitūcijas izmantošanas vecuma ierobežojumu, kā robežu nosakot 25 gadu vecumu, likumprojektā nav normu par pašu prostitūcijas izmantošanas aizliegumu kā tādu vai klientu sodīšanu (ja vien netiktu izmantoti upuri līdz 25 gadu vecumam). Tas, iespējams, ir gan iemesls, gan sekas tam, ka sabiedrībā joprojām valda ļoti daudz stereotipu. Piemēram, ka prostitūcija ļauj daudz nopelnīt vai ka par prostitūtām var ņirgāties, jo viņas to pašas ir izvēlējušās. Atbildot uz šādu argumentāciju Centrs MARTA ir norādījis, ka tā praksē “nav reģistrēti tādi gadījumi, kad sievietes būtu apzināti, no brīva prāta, izvēlējušās kļūt par prostitūtām, lai arī pasaulē, iespējams, tādi gadījumi eksistē”. Līdz ar to efektīvākā būtu vēršanās tieši pret prostitūcijas pieprasījumu.

Kam jānāk pirmajam: likuma grozījumiem un sodiem vai sabiedrības stereotipu izzušanai? Ņemot vērā apspriestās tēmas tiešo ietekmi uz cilvēku dzīvēm, ir skaidrs, ka te nepieciešama krietni ātrāka rīcība nekā sabiedrības izglītošana.

Vēl kāds spilgts un sāpīgs jautājums ir 8. marta gājiena tēma — vardarbība ģimenē. Kā jau tas gājiena ietvaros tika uzsvērts, no vardarbības ģimenē Latvijā ir cietusi katra trešā sieviete un vairāk kā puse sieviešu ir pārdzīvojušas seksuālo uzmākšanos. Šo spilgti pierāda Centrālās statistikas pārvaldes dati, savukārt personu stāstus un patiesās ciešanas atklāj mediji. Turklāt, raugoties ar šī brīža acīm, ir bail iedomāties, kāda statistika pēc ārkārtas stāvokļa beigām būs pieejama par 2020. gada pavasara mēnešiem — kā norāda sociālie dienesti un policijas izsaukumu skaits, vardarbība pieaug jau tagad.

Tomēr nereti arī šajās situācijās vainota tiek sieviete, argumentējot, ka vardarbīgais vīrietis ir bijis viņas izvēle, ka viņa to ir provocējusi, ka “sit, tātad mīl” vai vēl kā citādi norādot uz viņas lomu. Sieviete, kura jau tā cieš fiziski un emocionāli, nu par to vēl saņem sodu — sabiedrībā pastāvošo stereotipu dēļ. Arī pašas sievietes neviļus jūt kaunu un vainas apziņu par notikušo, it sevišķi, ja tas ir bijis saistīts ar seksuālu uzmākšanos. Kāpēc tā? Tā iemācīts, “svārciņi bija par īsu”. Kauna sajūta liedz gan vērsties pie policijas, gan arī izstāstīt savu stāstu sabiedrībai.

Starp citu, atbilstoši Labklājības ministrijas informācijai, starp vīriešiem augstās pozīcijās vecumā virs 45 gadiem katrs desmitais normalizē seksuālu vardarbību. 13% vīriešu-vadītāju uzskata, ka kolēģu fiziska aizskaršana nepiedienīgā vai nevēlamā veidā nav nepareiza; 9% — ka nevēlamu seksuāla rakstura e-pastu un īsziņu sūtīšana nav nepareiza. Tāpat aptuveni 10% vīriešu ar augstiem ienākumiem uzskata, ka mēģinājumi kontrolēt partneri, neļaujot viņiem tikties un kontaktēties ar ģimeni un draugiem, atstājot bez naudas vai atņemot mobilo tālruni vai oficiālus dokumentus nav nepareiza rīcība. Pieļaujama esot arī regulāra partnera kritizēšana, lai liktu viņiem justies mazvērtīgākiem. Šo viedokļu pamatā nenoliedzami ir stereotipi, tomēr tie ir pārvērtušies par ko vēl daudz bīstamāku.

Kā citi būtiski problēmjautājumi minami, piemēram, tieši un netieši radītie liegumi sievietēm ieņemt konkrētas pozīcijas, piemēram, kļūt par luterāņu baznīcas mācītāju vai ugunsdzēsēju. Galvenais jautājums paliek — kāpēc?

Ko nu?

2020. gadā aprit Pekinas deklarācijas un rīcības platformas 25 gadu jubileja. Šī deklarācija ir līdz šim visbūtiskākais un visaptverošākais sieviešu tiesību politikas dokuments, kurā sieviešu tiesības ir atzītas kā cilvēktiesības, nosakot stratēģiskas darbības, lai panāktu dzimumu līdztiesību 12 sektoros, tostarp ekonomikā, veselības jomā, vides jomā un citās. Dzimumu līdztiesības jautājumiem veltītā konference, ko plānoja rīkot Eiropas Padomes Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja, lai atzīmētu Deklarācijas gadadienu, gan tika atcelta Covid-19 dēļ, tomēr šī jubileja, iespējams, jebkurā gadījumā var kalpot kā pamudinājums valstu līderiem atkal jau pievērsties līdztiesības jautājumiem.

Daudzos no jautājumiem ir panākts progress. Piemēram, šobrīd skolu apmeklē tik daudz meiteņu kā vēl nekad. Par 38% samazinājusies sieviešu mirstība dzemdību laikā, salīdzinot 2000. un 2017. gada datus. Pasaulē kopējais sieviešu-deputāšu skaits ir divkāršojies, salīdzinot ar 1995. gadu. Tomēr problēmu joprojām ir vairāk kā risinājumu.

Kā daži no ANO pārstāvju nosauktajiem veidiem kā cīnīties pret dzimumu stereotipiem minamas nodokļu iniciatīvas, kas ļautu atvieglot bērnu aprūpi, kā arī meiteņu mudināšana izmēģināt savus spēkus tādās tradicionāli “vīrišķīgās” jomās kā informācijas tehnoloģijas vai armija. Iespējams, ka Latvijai gan būtu jānosaka citi, no ANO nosauktajiem piedāvājumiem atšķirīgi un individuāli piemērotāki, mērķi, tai skaitā, attiecībā uz vardarbības ģimenē novēršanu un dzimumu stereotipiem seksualitātes jomā. Un, protams, katram indivīdam ir arī pašam jāsaprot, ka viņš var izplatīt stereotipus vai apturēt tos.