Šobrīd ikkatrs sociālais tīkls piedāvā lietotājiem ziņot par sociālā tīkla noteikumiem vai tiesību aktiem neatbilstošu informāciju. Gadījumā, ja sociālais tīkls šo informāciju nedzēš, personām ir tiesības vērsties tiesā. Pagājušā gada beigās Eiropas Savienības Tiesa norādīja, ka tiesas var uzlikt sociālajiem tīkliem pienākumu izņemt ne tikai par prettiesisku atzīto informāciju, bet arī visas tās kopijas un līdzīgos attēlojumus.

2018. gada pavasarī Austrijas augstākā tiesa vērsās Eiropas Savienības Tiesā (EST), lai noskaidrotu sociālo tīklu pienākumus saistībā ar tajā ievietotu prettiesisku informāciju. Šīs lietas fakti sīkāk izklāstīti jau iepriekš,^[1] taču tos īsumā varētu apkopot sekojoši. Kāda Austrijas politiķe vērsās pie Facebook sociālā tīkla, lūdzot no tā dzēst ierakstus, ko pati uzskatīja par godu un cieņu aizskarošiem, kā arī visus tos ierakstus, kas ir identiski un arī līdzīgi šiem, viņasprāt, prettiesiskajiem ierakstiem. Facebook ierakstus nedzēsa, tādēļ politiķe vērsās Austrijas tiesā, kas ierakstus atzina par godu un cieņu aizskarošiem. Kad lieta nonāca Austrijas Augstākajā tiesā, tā vērsās pie EST ar vairākiem jautājumiem saistībā ar Facebook pienākumiem šajā kontekstā.

Iepriekšējā publikācijā autore argumentēja, ka Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu tiesas drīkst uzlikt interneta starpniekpakalpojumu sniedzējam (dēvēti arī par interneta starpniekiem vai mitināšanas pakalpojuma sniedzējiem), piemēram, Facebook, pienākumu dzēst informāciju, kas ir identiska tai, kas atzīta par prettiesisku. Savukārt pret informācijas, kas ir tikai līdzīga par prettiesisku atzītajai, izņemšanu būtu jāattiecas piesardzīgi, lai netiktu apdraudēta izteiksmes brīvība. Iepriekšējā publikācija bija autores argumentētas pārdomas par to, kā EST vajadzētu atbildēt uz tai uzdoto prejudiciālo jautājumu. Šobrīd tās iespējams salīdzināt ar EST Ģenerāladvokāta, kā arī pašas tiesas sniegto juridisko argumentāciju, kam arī tiks veltītas divas nākamās šī raksta sadaļas. Savukārt publikācijas nobeigumā pievienots neliels komentārs par to, vai un kā šis spriedums varētu ietekmēt ikdienas sociālo tīklu lietotāju. 

Jau sākotnēji jāatzīmē, ka kaut arī konkrētajā lietā EST aplūkojusi arī jautājums par jurisdikciju internetā, tas atsevišķi tiks analizēts kādā no nākamajām cilvēktiesības.info publikācijām. 

Tāpat norādāms, ka EST šajā lietā nav analizējusi, kāda informācija atzīstama par prettiesisku. Konkrētā lieta saistīta ar godu un cieņu aizskarošu informāciju, tomēr tajā paustās atziņas būtu attiecināmas arī uz citiem prettiesiskas informācijas (piemēram, naida runas, citas privātumu aizskarošas informācijas utt.) publicēšanas gadījumiem.

Ģenerāladvokāta viedoklis

EST Ģenerāladvokātu pienākums ir sniegt Tiesai objektīvus un neatkarīgus secinājumus par izskatāmo lietu.^[2] Šie secinājumi nedz tiesai, nedz kādam citam nav saistoši. Taču tie var kalpot kā palīglīdzeklis EST sprieduma interpretācijā.

2019. gada 4. jūnijā EST Ģenerāladvokāts Macejs Špunars (Maciej  Szpunar) sniedza savus secinājumus lietā C-18/18 Glawischnig-Piesczek.^[3] Viņš savus secinājumus uzsāk ar citātu no filmas “Sociālais tīkls”: “Internetā raksta nevis ar zīmuli, bet ar tinti.” Arī lietas būtību viņš apkopo visai prozaiski: “Šajā lietā būtībā rodas jautājums par to, vai mitināšanas pakalpojuma sniedzējs, kas uztur tiešsaistes sociālā tīkla platformu, ar metaforisku tintes dzēsēju var izdzēst konkrētu saturu, ko tiešsaistē ievietojuši šīs platformas lietotāji.”

Pirms ķerties pie lietas juridiskās analīzes, Ģenerāladvokāts uzsver vairākas būtiskas atziņas. Pirmkārt, Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 15. panta pirmā daļa aizliedz interneta starpniekiem (kas paši neiesaistās satura veidošanā) uzlikt par pienākumu vispārīgi pārraudzīt to saturu. Otrkārt, Facebook ir uzskatāms par mitināšanas pakalpojumu sniedzēju. Tādējādi arī Facebook darbība ir pasargāta ar Direktīvas 15. pantā ietverto aizliegumu. Treškārt, Ģenerāladvokāts atzīmēja, ka no Direktīvā par elektronisko tirdzniecību ietvertā aizlieguma uzlikt vispārējus pienākumus neizriet aizliegums piemērot uz konkrētiem gadījumiem vērstus uzraudzības pasākumus. Piemēram, EST jau iepriekš norādījusi, ka interneta starpniekam var tikt uzdots veikt pasākumus, kas palīdz novērst tādus pašus pret to pašu lietotāju vērstus atkārtotus aizskārumus, aizsargājot intelektuālo īpašumu.^[4]

Atgriežoties pie no Austrijas tiesas saņemtajiem prejudiciālajiem jautājumiem, Ģenerāladvokāts norādīja, ka jānošķir divas situācijas, atkarībā no informācijas līdzīguma pakāpes tai informācijai, kura tikusi atzīta par prettiesisku.

Šajā ziņā Ģenerāladvokāts norādīja, ka mitināšanas pakalpojuma sniedzējam, kas uztur sociālā tīkla platformu, var tikt uzdots meklēt un identificēt visu informāciju, kas ir identiska tai, kuru dalībvalsts tiesa atzinusi par nelikumīgu. Tā paša satura pārpublicēšanu, ko veic ikviens sociālā tīkla platformas lietotājs, var konstatēt ar datortehnoloģiju palīdzību, un tas ir izdarāms, neliekot sociālajam tīklam veikt visas šajā platformā esošās informācijas aktīvu filtrēšanu. Tādējādi ar pienākumu meklēt un identificēt jebkuru informāciju, kas tikusi atzīta par nelikumīgu, var tikt nodrošināts taisnīgs līdzsvars starp iesaistīto personu attiecīgajām pamattiesībām — interneta starpnieku darījumdarbības brīvību, iesaistīto personu tiesībām uz privāto dzīvi un interneta lietotāju izteiksmes brīvību.

Pretēju attieksmi Ģenerāladvokāts paudis par informāciju, kas uzskatāma par līdzīgu, nevis identisku tai, kuru tiesa atzinusi par prettiesisku. Viņš norādījis, ka, ja sociālajiem tīkliem liktu pašiem meklēt informāciju, kas ir līdzīga tai, kas atzīta par prettiesisku, vairs netiktu ievērots līdzsvars starp visām iesaistītajām interesēm. Meklējot informāciju, kas ir tikai līdzīga par prettiesisku atzītajai, interneta starpnieks vairs nebūtu neitrāls platformas nodrošinātājs, bet jau aktīvi iesaistītos platformā pieejamās informācijas satura uzraudzībā. Šāda informācijas kontrole varētu novest pie cenzūras, kā rezultātā vārda un informācijas brīvība varētu tikt sistemātiski ierobežota.

Apkopojot, Ģenerāladvokāts ieteica EST norādīt, ka interneta starpnieku pienākums visā šīs platformas lietotāju ievietotajā informācijas kopumā meklēt un identificēt informāciju, kas ir identiska tai, ko tiesa atzinusi par nelikumīgu, ir pieļaujams, jo tas nav uzskatāms par ar Direktīvu par elektronisko tirdzniecību aizliegto pienākumu interneta starpniekiem vispārīgi pārraudzīt to izveidoto platformu saturu. Savukārt, lai tiesas lēmums atbilstu ES tiesībām, lemjot par līdzīgas nozīmes informācijas izņemšanu, tiesai ir jānodrošina, lai tās rīkojuma sekas būtu precīzas, skaidras un paredzamas. Tādējādi tai ir jālīdzsvaro attiecīgās pamattiesības un jāņem vērā samērīguma princips.

EST viedoklis

EST savu viedokli sprieduma formā sniedza 2019. gada 3. oktobrī. Tiesa jau sākotnēji atzīmēja, ka šajā lietā nav strīda par to, ka Facebook ir uzskatāms par interneta starpnieku Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 14. panta izpratnē. Tāpat ir skaidrs, ka Facebook bija zināma konkrētā nelikumīgā informācija, tas to nedzēsa vai neliedza tai piekļuvi pietiekami ātri, kā dēļ persona vērsās Austrijas tiesā, lai tā īstenotu Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 18. pantā minēto pienākumu. Šis pants citstarp uzliek par pienākumu dalībvalstīm nodrošināt, ka gadījumā, ja interneta starpnieks aizskāris personas tiesības, persona var vērsties tiesā, kas “var ātri pieņemt pasākumus, tostarp pagaidu pasākumus, kas paredzēti iespējamo pārkāpumu likvidēšanai un iesaistīto interešu tālākas vājināšanas novēršanai”.^[5]

Tālāk EST atkārtoja Ģenerāladvokāta argumentāciju norādot, ka kaut arī Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 15. pants aizliedz uzlikt interneta starpniekam vispārīgu pienākumu uzraudzīt savas platformas saturu, tas neliedz šiem starpniekiem uzlikt pienākumus, lai konkrētas lietas ietvaros aizsargātu konkrētas intereses. No tā izriet, ka dalībvalstu tiesas var pieprasīt no interneta starpnieka, lai tas bloķētu pieeju uzglabātajai informācijai, kuras saturs ir identisks iepriekš par nelikumīgu atzītai informācijai.

Attiecībā uz informāciju, kas ir līdzīga informācijai, kuru dalībvalsts tiesa atzinusi par prettiesisku, EST sākumā precizēja, kas ar šādu informāciju saprotams. Proti, par prettiesiskajai informācijai līdzīgu informāciju atzīstama tāda informācija, kas pauž vēstījumu ar būtībā nemainīgu saturu un tādēļ nenozīmīgi atšķiras no tās, kura ir atzīta par nelikumīgu. Tā kā informācijas prettiesiskums meklējams vēstījumā, ko tā pauž, nevis tā konkrētajā formulējumā, lai efektīvi aizsargātu aizskartās personas tiesības, tiesas nolēmumu par informācijas dzēšanu jāvar attiecināt arī uz informāciju, kas ir līdzīga tai, kas atzīta par prettiesisku. Citādi šo nolēmumu varētu apiet tikai mazliet pārformulējot vēstījuma tekstu vai izdarot citas nebūtiskas izmaiņas tajā. EST gan norādīja, ka interneta starpniekam nebūtu uzliekams pienākums aktīvi meklēt faktus un apstākļus, kas norādītu uz līdzīgās informācijas prettiesiskumu. Dalībvalstu tiesām būtu pašām jānorāda uz elementiem, kas informāciju par tādu padara, piemēram, aizskartās personas vārds, apstākļi kādos pārkāpums konstatēts, saturs, kas uzskatāms par nelikumīgu un citi. Šo elementu norādīšana EST ieskatā nodrošina, ka interneta starpniekam nav jāveic neatkarīgs vērtējums par tā uzglabāto informāciju, kas, savukārt, ļauj izmantot automatizētas metodes visas prettiesiskās informācijas identificēšanai.

Ko tas nozīmē?

Saskaņā ar Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 14. pantu un ES dalībvalstu tiesību aktiem, kas to ievieš (Latvijā — Informācijas sabiedrības pakalpojuma likuma 10. pants) tādiem interneta starpniekiem kā Facebook, Snapchat, Google un citiem, ir pienākums dzēst vai padarīt lietotājiem nepieejamu informāciju, kas uzskatāma par prettiesisku tad, kad šis starpnieks uzzina par šo prettiesiskumu. Piemēram, sociālajam tīklam, saņemot no lietotāja informāciju par to, ka kāda platformā atrodamā publikācija ir godu un cieņu aizskaroša, ir pienākums šo informāciju izvērtēt. Ja tiek konstatēts, ka publikācija patiešām aizskar citu personu tiesības, tā jādzēš no sociālā tīkla. Ja šī pati publikācija ir tikusi pārpublicēta vēlreiz tādā pašā vai arī nedaudz mainītā formā, personai jāinformē interneta starpnieks par katru no šīm pārpublicēšanas reizēm atsevišķi. Ņemot vērā ziņu izplatīšanās ātrumu internetā, šāda sistēma ir samērā neefektīvs līdzeklis, kā cīnīties par savu tiesību aizsardzību.

Svarīgi atzīmēt, ka šādā regulējumā pirmais, kas norāda uz informācijas potenciālo prettiesiskumu jeb neatbilstību likumam (piemēram, personas datu aizsardzības regulējumam, Civillikuma normām, kas aizsargā personas godu un cieņu utt.), ir interneta lietotājs. Saņemot informāciju no interneta lietotāja, potenciālo prettiesiskumu izvērtē interneta starpnieks. Ja lieta nonāk līdz tiesai, tad arī tā saka savu galavārdu par informācijas atbilstību tiesību normām. Tikai tad, ja tiesa atzīst informāciju par prettiesisku, tā lemj par interneta starpnieka pienākumu dzēst informāciju.

EST spriedums lietā C-18/18 nozīmē, ka ES dalībvalstu tiesas var uzlikt interneta starpniekiem pienākumu dzēst ne tikai prettiesisko publikāciju, uz kuru norādījusi konkrētā persona, bet arī visas publikācijas, kas satur identisku vēstījumu, pat, ja tas noformulēts mazliet atšķirīgi. Šeit gan jāņem vērā, ka EST norādīja, ka šādu pienākumu interneta starpniekiem var uzlikt dalībvalstu kompetentās iestādes un tiesas. Tas nerodas no ikkatra personas paziņojuma interneta starpniekam par prettiesisku informāciju tā platformā. Tādējādi, ja vien sociālā tīkla lietotājs nav vērsies tiesā, viņam par katru no prettiesiskajām publikācijām vēl jo projām sociālie tīkli būs jāinformē atsevišķi.

Kaut arī EST secinājumi šķietami uzlabo un efektivizē personu tiesību aizsardzības mehānismus internetā, vairāki komentētāji norādījuši uz atsevišķiem problēmjautājumiem, ko šis spriedums ir aktualizējis. Vislielāko neapmierinātību, šķiet, radījis EST secinājums, ka interneta starpniekiem jāspēj atpazīt ne tikai visas tās publikācijas, kas ir identiskas tai, kuru tiesa atzinusi par prettiesisku, bet arī tās, kas ir tai līdzīgas.^[6] Tāpat EST tiek kritizēta par to, ka tā nav noteikusi konkrētākus kritērijus, kā noteikt informācijas līdzību tai, kas atzīta par prettiesisku.^[7]

EST arī norādījusi, ka visa prettiesiskā informācija atrodama ar automatizētu līdzekļu palīdzību. Bažas komentētājos rada tas, ka vismaz pagaidām datori un algoritmi nespēj atpazīt publikāciju kontekstu.^[8] Līdz ar to tie par prettiesiskiem mēdz atzīt arī, piemēram, publikācijas, kas nosoda naida runas paušanu, atkārtojot naidīgos izteikumus.^[9] Tādējādi dažādu automātisku sistēmu izmantošana satura filtrēšanā var novest pie tiesiska satura dzēšanas.

Kaut arī viedokļi par šo spriedumu un to, kā vispār būtu regulējams internets, dalās, visi komentētāji ir vienisprātis, ka nepieciešams stiprināt personu tiesību aizsardzības mehānismus tiešsaistē. Tādēļ skaidrs, ka interneta starpnieku atbildības jautājums ne tuvu nevar tikt uzskatīts par atbildētu.

Atsauces

1. ^{^} Bērziņa L. Interneta starpnieku pienākums uzraudzīt saturu un ko par to vajadzētu teikt Eiropas Savienības tiesai. Cilvektiesibas.info, 15.08.2018.
2. ^{^} Detalizēti par ES. Tieslietu ministrija, 2016.
3. ^{^} Ģenerāladvokāta Špunara (Szpunar) 04.06.2019. secinājumi EST lietā C-18/18 Eva Glawischnig-Piesczek pret Facebook Ireland Limited.
4. ^{^} Piemēram, EST 12.07.2011. spriedums lietā C-324/09 L’Oréal u.c. pret eBay International AG u.c.
5. ^{^} Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību iekšējā tirgū. Pieņemta: 08.06.2000, 18. pants.
6. ^{^} Monitoring online content: the impact of Eva Glawischnig-Piesczek v Facebook Ireland Limited. Reed Smith Client Alerts, 12.11.2019.
7. ^{^} Brogi E., Maroni M. Eva Glawischnig-Piesczek v Facebook Ireland Limited: a new layer of neutrality. Center for Media Pluralism and Media Freedom of the European University Institute, 17.10.2019.
8. ^{^} Chelioudakis E. The Glawischnig-Piesczek v Facebook case: Knock, knock. Who’s there? Automated filters online. KU Leuven Center for IT&IP Law, 12.11.2019.
9. ^{^} Jan T., Dwoskin E. A white man called her kids the n-word. Facebook stopped her from sharing it. The Washington Post, 31.07.2017.