Vai pēc personas nāves, izmantojot mūsdienu medicīnas piedāvātās iespējas, arvien varētu radīt viņa pēcnācējus? Vai otrs partneris var uzskatīt, ka šāda tiesība izvēlēties radīt pēcnācējus ar mirušas personas dzimumšūnām ir viņa privāta darīšana un ietilpst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8.panta (tiesības uz privāto dzīvi) aizsardzības tvērumā? Šāds filozofiski ētiskas nozīmes jautājums, lai gan kādam varētu būt ienācis prātā, Latvijas tiesās, cik zināms autorei, vēl nav ticis risināts. Arī esošā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) pieeja šobrīd valstīm atstāj plašu rīcības brīvību.

Latvijas regulējums

Aplūkojot Latvijas normatīvos aktus, paredzams, ka īpašas problēmas ar šāda bērna faktisku radīšanu nerastos, ja mirusī persona būtu izteikusi savu piekrišanu dzimumšūnu izmantošanai pēc nāves. Proti, Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 20.pants paredz, ka donora dzimumšūnas, ja donors ir miris, ir iznīcināmas, ja vien donors nav devis rakstveida piekrišanu dzimumšūnu izmantošanai pēc viņa nāves. 

Savukārt kā būtu, ja šādu mirušu personu kāds vēlētos atzīt par bērna vecāku? Pēc Civillikuma 146.panta par bērna māti atzīst sievieti, kas bērnu dzemdējusi. Proti, ja pati sieviete ir mirusi, viņa nevarētu tikt atzīta par bērna māti, jo nebūtu devusi dzīvību šādam bērnam personīgi dzemdību ceļā. Savukārt attiecībā uz bērna tēvu, lai noteiktu mirušu vīrieti par tādu, teorētiski bērna māte vai pats bērns varētu celt tiesā prasību konstatēt paternitātes faktu Civillikuma 158.panta kārtībā. Līdz ar to teorētiski nevajadzētu pastāvēt problēmām Latvijā radīt miruša vīrieša, kas tam piekritis, bērnu un atzīt šo vīrieti par bērna tēvu. 

Taču, kā jau minēts, līdz šim Latvijā šāds jautājums nav ticis risināts. Lai gan sākotnēji liberāli domājošam lasītājam varētu likties, ka tādēļ atbildes būtu meklējamas ECT praksē, tā nebūt šoreiz nav.

Evans pret Lielbritāniju

Pirmo reizi jautājums par pēcnācēju radīšanu mākslīgās apaugļošanas veidā un ar to saistīto viena potenciālā vecāka turpinātu piekrišanu arī bērna radīšanas brīdī tika risināts 2007. gada spriedumā lietā Evans pret Lielbritāniju.^[1] 

Šajā lietā Pieteicējai bija nepieciešams veikt olnīcu izņemšanas operāciju, kas neatgriezeniski padarītu viņu neauglīgu. Nevēloties nekad nekļūt par māti, viņa kopā ar partneri veica apaugļošanas procedūru, kuras rezultātā radīja sešus embrijus, kas tiktu izmantoti vēlāk nākotnē. Abi partneri piekrita, ka embrijus nevarēs izmantot, ja viens no partneriem savu piekrišanu atsauks, taču pieteicējas partneris viņu iedrošināja, ka abi ir laimīgās attiecībās un tas nekad nenotiks. Divus gadus vēlāk, kad pieteicēja jau bija veikusi olnīcu izņemšanu, pāris izšķīrās un pieteicējas partneris atsauca savu iepriekš doto piekrišanu. 

Lielbritānijas nacionālās tiesas nesaskatīja, ka pieteicējas partneris nebūtu rīkojies labā ticībā, jo piekrišanas došanas brīdī viņš ticēja, ka pāra partnerattiecības nebeigsies. Pieteicēja savukārt norādīja, ka valsts likums atļāva partnera atteikumam būt noteicošajam, tādejādi viņai atņemot iespēju jebkad kļūt par māti viņas ģenētiskajiem pēcnācējiem. Attiecībā uz tiesību uz privāto dzīvi aizskārumu ECT secināja, ka pieteicēja faktiski ir sūdzējusies nevis plašāk, bet gan konkrēti – par tiesībām kļūt par bioloģisko māti un par to, ka partneris nebija tiesīgs atsaukt savu piekrišanu. Tiesa lietu vērtēja valsts pozitīvo pienākumu kontekstā un vērtēja, vai tiesību normas, kas lietā piemērotas, pietiekami līdzsvaroja sabiedrības un privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. ECT secināja, ka nacionālas tiesas ir veikušas pareizu izvērtējumu – pieteicējas partneris nekad nebija piekritis, ka pieteicēja jebkad varēs radītos embrijus izmantot patstāvīgi. ECT konstatēja, ka lai gan pieteicēja esot stresa stāvoklī bija spiesta pieņemt strauju lēmumu saglabāt savas pēdējās olšūnas, apaugļojot tās ar sava partnera spermu, viņa arī apzinājās, ka partneris savu piekrišanu var atsaukt jebkurā brīdī. Šāds likums radīja skaidru tiesisko noteiktību un, tā kā dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs regulējums un kopēja konvencijas dalībvalstu vienprātība (angļu valodā “state consensus”)^[2] nav izveidojusies, katras valsts pašas lēmums ir izšķirties par regulējumu mākslīgajai apaugļošanai. Attiecīgi nav konstatējams Konvencijas 8.panta pārkāpums.

Faktiski šajā lietā centrālais risināmais jautājums bija divu personu piekrišanas un vēlmju svēršana un, lai gan šāds risinājums nebija labvēlīgs pieteicējai, līdzsvara rašana starp interesēm ne vienmēr nozīmē pieteicējam vēlamāko rezultātu. 

Pejřilová pret Čehiju

ECT laika gaitā ir risinātas arī lietas, kurās centrālais jautājums sniedzas vēl tālāk – kas notiek ar mākslīgo apaugļošanu un pēcnācēju radīšanu saistītās situācijās pēc tam, kad viens no partneriem ir miris?

Šāds jautājums pirmo reizi ECT tika risināts 2022. gada spriedumā lietā Pejřilová pret Čehiju.^[3] Šajā lietā, pirms uzsākt onkoloģisko ārstēšanu, pieteicējas vīrs veica savas spermas sasaldēšanu parakstot piekrišanas formu šādas saglabāšanas veikšanai. Piekrišanas formā bija ietverts arī noteikums, ka ir nepieciešama vīrieša atkārtota piekrišana katru reizi, kad saglabātais materiāls tiktu izmantots apaugļošanas procesā un, ja vien skaidri netiks noteikts citādi, vīrieša nāves gadījumā šis materiāls tiks iznīcināts. 

2014.gada decembrī pieteicēja un viņas vīrs parakstīja piekrišanu uzsākt mākslīgās apaugļošanas procesu un piekrita, ka tieši vīra dzimumšūnas tiks izmantotas šajā procesā. Pirms turpmāki soļi tika veikti, pieteicējas vīrs 2015.gada jūnijā nomira. Kad dažus mēnešus vēlāk pieteicēja lūdza apaugļot viņas olšūnas, viņai tika atteikts. Nacionālās tiesas kā atteikuma pamatu norādīja to, ka mirušā vīra piekrišana nebija dota pēdējā pusgada laikā.

Šajā lietā ECT atzina, ka šīs tiesības ir vērtējamas Konvencijas 8.panta kontekstā. Ierobežojums bija noteikts ar likumu un tam bija skaidrs leģitīmais mērķis. ECT atzina, ka jautājums par mirušas personas spermas izmantošanu, lai radītu pēcnācējus, ir ētiski sarežģīts, jo ietekmē sabiedrības interesi un arī šādi dzimušo bērnu intereses. Čehijas likums noteica, ka pirms katras olšūnas apaugļošanas reizes, partnerim ir jādod tam piekrišana. Šāda noteikuma mērķis bija arī pasargāt cilvēka cieņu un brīvo gribu.

Vērtējot Čehijas likumu, tiesa atzina, ka valstij ir plaša novērtējuma brīvība, jo nepastāv Konvencijas dalībvalstu vienprātība šajos jautājumos (angļu valodā “state consensus”). ECT piekrita, ka skatāmais jautājums ir morāli ētiski sensitīvs, un, lai gan Čehijas likumā minētā nedzimušā bērna un mirušas personas tiesību aizsardzība nav tādas intereses, kas tiek aizsargātas Konvencijas tvērumā, tas nav pamats apšaubīt Čehijas likuma samērīgumu. Valsts bija samērojusi pušu intereses, un ECT uzskatīja, ka ir pietiekams Čehijas apsvērums, ka faktiski nav bijusi sniegta atkārtota pieteicējas vīra piekrišana, lai viņa dzimumšūnas tiktu izmantotas pēc viņa nāves. ECT secināja, ka nepastāv valstu vienprātība gadījumos, kad persona vēlas izmantot miruša partnera dzimumšūnas bērna radīšanai, tādēļ valsts rīcība, radot konkrētu tiesisko regulējumu, kas veic personu interešu samērošanu, pat ja ne pieteicējai labvēlīgu, ir atbilstoša Konvencijas 8.pantā noteiktajām garantijām.

Varētu teikt, ka juridiski ECT šajā lietā jebkurā gadījumā bija ierobežota, jo formāli tik tiešām pieteicējas vīrs savu piekrišanu nebija devis un līdz tam varēja diskutēt, kā ECT būtu lēmusi gadījumā, ja šāda piekrišana būtu konstatējama. Taču šādas šaubas kliedēja pēdējā lietā, kur ECT vērtēja līdzīgus jautājumus.

Baret un Caballero pret Franciju

ECT šā gada septembrī pasludināja spriedumu lietā Baret un Caballero pret Franciju.^[4] Šajā lietā bija divas pieteicējas. 

Pirmās pieteicējas vīram tika konstatēts smadzeņu audzējs un, tā kā ārstēšana visdrīzāk ietekmētu viņa auglību, viņš veica spermas sasaldēšanu. Pirmais apaugļošanas mēģinājums bija neveiksmīgs, taču otro pārtrauca vīrieša nāve. Pirms nāves viņš atstāja testamentu, kurā pieteicējai deva atļauju rīkoties ar viņa spermu kā viņa vēlas, turklāt konkrēti norādot, ka, ja viņš nomirs pirms veiksmīgas grūtniecības iestāšanās, viņš velētos, lai: “pieteicēja varētu veikt pēcnāves pēcnācēju radīšanu, iespējams citā valstī”. Savukārt otra pieteicēja ar vīru bija radījuši divus bērnus, taču bija veikuši piecu embriju saglabāšanu. Arī otrās pieteicējas vīrs bija paudis gribu ļaut pieteicējai izmantot embrijus pēc savas nāves. Abi pieteicēji vērsās medicīnas iestādēs ar lūgumu dzimumšūnas pārsūtīt uz Spāniju, abām pieteicējām tika atteiks ar pamatojumu, ka Francijā pēcnāves pēcnācēju radīšana nav atļauta.

ECT nošķīra šo lietu no jau minētās Pejřilová pret Čehiju lietas galvenokārt divu apsvērumu dēļ: pirmkārt, atšķirībā no Čehijas tiesiskā regulējuma, Francija neļauj eksportēt dzimumšūnas vai embrijus pat uz valstīm, kur tas ir atļauts. Otrkārt, šajā lietā ir jautājums ne tikai par spermas eksportēšanu, bet arī par embrijiem, kas norāda uz abu partneru apņēmīgāku pēcnācēju radīšanu, kur lielāka uzmanība ir jāpievērš arī sievietes vēlmēm un vajadzībām.

Tiesa uzsvēra, ka, tāpat kā Pejřilová pret Čehiju lietā, arī šajā lietā ir jāņem vērā, ka valstij ir piešķirta plašā rīcības brīvība, jo ar mākslīgo apaugļošanu saistītie jautājumi ir morāli un ētiski sensitīvi un valstu starpā nepastāv skaidra vienprātība (angļu valodā “state consensus”) par pēcnāves (post mortem) pēcnācēju radīšanu.

Tālāk ECT norādīja, ka apzināta izvēle par to, kas notiek ar sievietes embrijiem, tiešā veidā skar viņas privāto dzīvi šo tiesību intīmajā aspektā un tādēļ skar tiesības uz pašnoteikšanos, kas ietilpst personas tiesībās uz privāto dzīvi. Turklāt šīs tiesības skar arī izvelē radīt pēcnācējus ar partnera dzimumšūnām un valsts atteikšanās gadījumā dzimumšūnas nosūtīt Spānijai. ECT norādīja, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīmais mērķis – sabiedrības interešu aizsardzība – cilvēku cieņas un brīvās gribās interešu un nedzimušā bērna interešu aizsardzība. 

Taču tālāk ECT argumentēja, ka Francijas likumā noteiktais absolūtais aizliegums ir politiska likumdevēja izvēle. Tas izriet no ģimenes koncepta un likumdevēja aizliegums pat transportēt mirušas personas dzimumšūnas aizsargā bērna tiesības nedzimt bez tēva.

Tālāk, vērtējot ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā, tiesa pirmkārt secināja, ka tai nav pamata apšaubīt mirušo partneru vēlmes un piekrišanas otram partnerim īstenot pēcnācēju radīšanu. Tiesa secināja, ka jau no 1994.gada Francijā ir aizliegta pēcnāves pēcnācēju radīšana, tajā skaitā to nosūtīšana uz citām valstīm šāda mērķa izpildei. ECT atkārtoti secināja, ka nepastāv valstu vienprātība un tādēļ valstij ir piešķirta plaša rīcības brīvība izvēlēties ko un kādā mērā atļaut.

ECT vērtēja, vai nacionālās tiesas samēroja personu un sabiedrības intereses un secināja, ka aizliegums eksportēt dzimumšūnas pēc personas nāves ir ierobežojuma radīt pēcnāves pēcnācējus paplašinājums, kas ir noteikts, lai personām neradītu iespējas apiet noteiktos ierobežojumus. Pieteicējiem šajā lietā nebija nekāda saistība ar Spāniju un faktiski vienīgais mērķis ir bijis apiet Francijas likumu. Nepastāvot nekādiem citiem apstākļiem, ECT uzskatīja, ka nacionālā tiesa ir veikusi atbilstošu interešu samērošanu. ECT norādīja, ka Francija ir rīkojusies atbilstoši sev noteiktās plašas rīcības brīvības ietvaros. Attiecīgi nav konstatējams Konvencijas 8.panta pārkāpums.

Interesanti, ka, piemēram, tiesnesis Ravarani savās atsevišķajās domās^[5] pauda, ka ar smagu sirdi balsojis par pārkāpuma neesību, jo šajā jautājumā nepastāv valstu vienprātība (state consensus) un Francijas likumdevējs, lai cik kontraversāli, tomēr bija līdzsvarojis personu intereses. Tiesneša ieskatā Francijas risinājums - striktais aizliegums izmantot mirušā partnera dzimumšūnas – un piedāvātais risinājums - radīt pēcnācēju no donora dzimumšūnām – ir ļauns un cinisks. Tiesnesis norādīja, ka nezina attiecībā uz kuru pieteicēju šāda norāde ir ļaunāka - pirmajai pieteicējai, kurai nebija bērnu un viņa to vēlējās radīt ar savu vīru vai arī otrai pieteicējai, kurai jau bija bērni un faktiski bioloģiski radnieciska brāļa vai māsas vietā tika piedāvāts radīt bērnu ar svešinieka dzimumšūnām.

Secinājumi

Šobrīd skaidrs ir viens - valstij nepastāv nekāds pienākums aizsargāt mirušas personas dzimumšūnu izmantošanu un arī mirušas personas partneris nevar paļauties, ka varēs radīt pēcnācēju ar sava partnera dzimumšūnām, t.sk. pat tādos gadījumos, kad mirušais ir skaidri izteicis savu vēlmi un piekrišanu pēcnācēju radīšanai pēc viņa nāves. Šobrīd risinājums katrā valstī ir individuāls un ir atkarīgs no katras Konvencijas dalībvalsts likumdevēja individuālajiem morāli ētiskajiem apsvērumiem. 

Attiecīgi vismaz šobrīd, ja personas pieļauj iespēju, ka vēlētos, lai viņiem ir iespējams radīt pēcnācējus arī pēc viena partnera nāves, autore ieteiktu rūpīgi izsvērt savas valsts normatīvo regulējumu preventīvi pirms tam un, ja secinātu, ka problēmas varētu rasties, uzreiz laicīgi meklēt iespējas dzimumšūnas saglabāt valstī, kas pēcnāves bērnu radīšanu neaizliedz.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} ECT 2007.gada 10.aprīļa spriedums lietā Evans v. Lielbritānija (pieteikuma Nr. 6339/05)
2. ^{^} Emīlija Branda. Eiropas konsenss: piemērošana un neskaidrības, 2023. Pieejams: https://www.cilvektiesibas.info/raksti/eiropas-konsenss-piemerosana-un-neskaidribas
3. ^{^} ECT 2022.gada 8.decembrs spriedums lietā Pejřilová pret Čehiju ( pieteikuma Nr. 14889/19)
4. ^{^} ECT 2023. gada 14. septembra spriedums lietā Baret un Caballero pret Franciju ( pieteikuma Nr. 22296/20 37138/20)
5. ^{^} Tiesneša Ravarani atsevišķās domas ECT 2023. gada 14. septembra spriedumam lietā Baret un Caballero pret Franciju (pieteikuma Nr. 22296/20 37138/20)