Jau pagājušā gada izskaņā un šā gada sākumā strauji palielinājās energoresursu cenas, un arvien biežāk dzirdamas bažas par energoresursu pirktspēju gan mājsaimniecību, gan komersantu ietvaros. Pieaugusī nepieciešamība pēc energoresursiem, problēmas ar to ieguvi un cenu kāpums ir radījis energokrīzi. Inflācijas kalkulators norāda, ka patēriņa cenas elektroenerģijai 2022. gada septembrī, salīdzinot ar 2022. gada janvāri, ir palielinājušās par 168.9%. Tas nozīmē, ka 2022. gada janvārī par 100.00 eiro apmērā iegādāto elektroenerģiju 2022. gada septembrī ir jāmaksā 268.90 eiro.

Energokrīze un tās sekas

Energoresursu cenu kāpums skāris Eiropas valstis jau 2021. gada otrajā pusē, kad vairums valstu uzsākušas atkopšanās ceļu no Covid-19 pandēmijas radītājām sekām, tostarp, mazinot striktos ierobežojumus. Šajā brīdī īpaši audzis pieprasījums ceļojumu, izklaides un ēdināšanas sektorā, tādējādi strauji pieaugot pieprasījumam pēc gāzes un naftas, kas radījis cenu kāpumu.^[1]  Būtisku lomu energoresursu cenu kāpumā spēlē arī klimata krīzes radītās sekas. Šajā vasarā pieredzētie karstuma viļņi viscaur Eiropā radījuši krietni lielāku enerģijas patēriņu saistībā ar dzesēšanas ierīču lietojumu, kā arī ekstremālo laikapstākļu radītais sausums būtiski ietekmējis hidroelektrostaciju iespējas saražot nepieciešamo enerģiju. Papildu tam kopš Krievijas prettiesiskā iebrukuma Ukrainā Krievija ir manipulējusi ar gāzes piegādi Eiropas valstīm ar mērķi vājināt Eiropas Savienības noturību. Vairākas valstis pilnībā atteikušās no Krievijas gāzes.^[2]  

Energoresursi nepieciešami enerģijas un īpaši elektrības un siltuma ieguvei. Mūsdienās elektrība ir ieguvusi centrālu lomu ikdienā, sākot jau ar tādām ikdienas vajadzībām kā pārtikas uzglabāšana, gaisma un siltā ūdens ieguve.  Pieeja elektrībai būtiski ietekmē izglītības, medicīnas un tādējādi cilvēku vispārējo labklājības līmeni valstī.^[3] Turpretī pieeja siltumapgādei gada aukstākajos mēnešos nenoliedzami ietekmē kā iedzīvotāju veselību, tā vispārējo labsajūtu. Šajā rudenī arī Latvijas augstskolu vidū runāts par izmaiņām mācību procesā, tai skaitā, pāreju uz attālinātām studijām, tieši augstskolu nespējas nodrošināt energoresursu apmaksu dēļ.^[4] Saskaroties ar straujo energoresursu cenu kāpumu, trūcīgākie valsts iedzīvotāji ir nostādīti neapšaubāmi nelabvēlīgākā situācijā, un, iespējams, atrodas izvēles priekšā dot priekšroku elektrības un apkures rēķinu apmaksai vai kādai no citām pamatvajadzībām, piemēram, veselības aprūpei.

Pieeja energoapgādei kā valsts pienākums nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni 

Tiesības uz pieeju energoapgādei, kas ietver gan elektroapgādi, gan siltumapgādi, kā ikvienam piemītošas cilvēktiesības nav tieši norādītas galvenajos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Piemēram, Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 14. pants paredz, ka dalībvalstis nodrošina sievietēm lauku apvidos: “dzīvot pienācīgos sadzīves apstākļos, jo īpaši attiecībā uz mājokli, sanitārajiem pakalpojumiem, elektroapgādi un ūdensapgādi, kā arī transportu un komunikācijām”.^[5] Tomēr pants paredz pieeju tieši elektroapgādei, un tā mērķis ir panākt lauku apvidū dzīvojošo sieviešu līdztiesību ar vīriešiem un sievietēm, kas dzīvo pilsētās^[6], kā arī konvencijā ietvertā tiesība nav attiecināma uz ikvienu cilvēku.

Šīs tiesības iespējams aplūkot kā izrietošas no valsts pienākuma nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Pienākums iekļauts Latvijai saistošajos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Piemēram, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pants paredz katram: “tiesības uz tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai, [..]”.^[7]Tāpat Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām un sociālajām tiesībām, kura 11. pants noteic, ka pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni, kuru starpā arī ir mājoklis. Pakts uzliek pienākumu dalībvalstīm veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanu.^[8]  

Satversmes tiesa atzinusi šo starptautisko pienākumu, papildus norādot, ka cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanai nepietiek ar to, ka tiek garantēti vienīgi izdzīvošanai nepieciešamie līdzekļi, bet arī personas iespējas baudīt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.^[9] Pienākums rūpēties par cilvēka cienīgu dzīves līmeni galvenokārt ietver pienākumu nodrošināt cilvēka eksistencei nepieciešamos pakalpojumus: ūdeni, un to starpā arī energoapgādi un mājokli.^[10]Piemēram, Sociālās palīdzības likums definē cilvēka pamatvajadzības kā ēdienu, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi un obligāto izglītību^[11], proti, tās ir tādas ikviena cilvēka nepieciešamības, bez kurām nav iespējama cilvēka cienīga dzīve. Šo pamatvajadzību apmierināšana ir cieši saistīta ar iespējām baudīt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu, kas sevī ietver iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē.^[9] Ja dažādajām sabiedrības grupām nav vienlīdzīgas iespējas, tad trūcīgāko iedzīvotāju primārais mērķis ir savu pamatvajadzību apmierināšana, kura ir atkarīga no personas ienākumiem. 

Tiesības uz energoapgādi ir kā daļa no sociālajam tiesībām izrietošajām tiesībām uz mājokli. Mūsdienu pasaulē ikdienas vajadzībām atbilstošs mājoklis nav nemaz iedomājams bez pieejas energoresursiem, kas nodrošina galvenokārt siltumu un gaismu. Tiesības uz mājokli nepieciešams aplūkot plaši, iekļaujot tajās arī energoresursu pieejamību kā tādu un šī pakalpojuma cenu, kas ir atbilstoša iedzīvotāju pirktspējai.^[12] Ar pienākumu nodrošināt pakalpojuma pirktspēju jāsaprot, ka mājsaimniecības finansiālajām izmaksām jābūt tādā līmenī, lai netiktu apdraudēta citu pamatvajadzību nodrošināšana. Nav pieļaujama situācija, kurā personai ir jāizvēlas, vai pabarot sevi un savu ģimeni vai nomaksāt komunālos rēķinus. Tas paaugstinātu nabadzības līmeni valstī^[13], kas savukārt būtu pretēja situācija Satversmes tiesas atziņai, kura paredz valstij pienākumu nodrošināt personām iespēju baudīt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Tā iemesla dēļ dalībvalstīm ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka ar mājokli saistītās izmaksas procentuāli ir samērojamas ar ienākumu līmeni.^[12]

Sociālās tiesības kā sociāli atbildīgas valsts principa izpausme

Sociāli atbildīgas valsts jēdziens kopš 2014. gada tieši nostiprināts Latvijas Republikas Satversmes ievadā, un tajā teikts, ka Latvija ir ne tikai demokrātiska un tiesiska, bet arī sociāli atbildīga valsts, kas balstīta cilvēka cieņā.^[14] Arī pirms jēdziena nostiprināšanas pamatlikumā Satversmes tiesa norādījusi, ka likumdevējs, Satversmē ietverot virkni sociālo tiesību, noteicis, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu.^[15] Redzams, ka Latvija, ņemot dalību iepriekšminētajos starptautiskajos cilvēktiesību līgumos un tādējādi uzņemoties virkni pienākumu, arī atzinusi sociāli atbildīgas valsts principu saskaņā ar starptautiskajiem standartiem.  

Tiesību doktrīnā pausts viedoklis, ka valsts, paredzot sociāli atbildīgas valsts principu, rada pretstatu liberālisma idejai, kas paredz valsti tikai naktssarga lomā.^[10] Tomēr Satversmes tiesa norādījusi, ka valsts pienākums ievērot sociāli atbildīgas valsts principu un starptautiskajos līgumos atzītās sociālās tiesības nav tik viennozīmīgs, un sociālo tiesību nodrošināšana ir atkarīga no vairākiem apsvērumiem. Satversmes tiesa uzsvērusi, ka sociālās tiesības ir specifiska cilvēktiesību joma un starptautiskajos dokumentos formulēts kā vispārīgs valsts pienākums. Sociālo tiesību realizācija ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamajiem resursiem.^[16] Tāpat secināts, ka sociālo tiesību īstenošanas jomai parasti ir nozīmīga politiskā dimensija, ko noteic valsts ekonomiskā situācija un sabiedrības nepieciešamība pēc kādas noteikta veida valsts palīdzības. Vienlaikus valsts nedrīkst atkāpties no pienākuma nodrošināt valsts atbalsta minimālo līmeni, atsaucoties uz finanšu līdzekļu trūkumu.^[17] Ar valsts atbalsta minimālo līmeni būtu jāsaprot iedzīvotāju pamatvajadzību apmierināšana.

Valsts rīcība energokrīzes seku mazināšanā un skats nākotnē

Covid-19 pandēmijas sekas, kas ievērojami palielināja valsts ārējo parādu, kopā ar Krievijas prettiesiskā iebrukuma Ukrainā izraisītajām sekām ir samazinājušas valsts iespējas aizņemties ārējos tirgos. Tomēr valsts pienākums arī šajos apstākļos ir radīt sistēmu, kurā iedzīvotājiem tiktu nodrošināta pieeja energoapgādei un cilvēka cienīgs dzīves līmenis, kurš nav iespējams bez pieejas ikdienas pamatvajadzībām. Valstij ir jāmazina cenu pieaugums, lai izlīdzinātu arī pastāvošās sociālās atšķirības un neuzliktu slogu uz vismazāk aizsargātajiem valsts iedzīvotājiem atbilstoši sociāli atbildīgas valsts principam.

Šobrīd jau ir ieviesti valsts atbalsta pasākumi energoresursu cenu pieauguma kompensācijai^[18], tomēr ar skatu nākotnē, rodas jautājums par valsts īslaicīgo atbalsta pasākumu ilgtspēju. Vai īslaicīgas investīcijas indivīdos neapdraud ilgtermiņa investīcijas valsts kopējai izaugsmei un attīstībai? Šobrīd šķietami valsts rīkojas ar seku, nevis cēloņu mazināšanu. Valsts ilgstoši ir darījusi maz, lai mazinātu atkarību no fosilajiem, it īpaši Krievijas, energoresursiem, tos neaizvietojot ar ilgtermiņā daudz lētākajiem atjaunīgajiem un atjaunojamiem energoresursiem, un par to šobrīd maksā valsts iedzīvotāji. Piemēram, līdz ar Obligātās iepirkumu komponentes (OIK) ieviešanu, kuras pamatmērķis bija veicināt atjaunojamo un atjaunīgo energoresursu veicināšanu iekšējā tirgū, Latvija turpināja gandrīz pusi no OIK maksājumiem sniegt koģenerācijas stacijām, kuras pārsvarā izmantoja Krievijas ogļūdeņražus, piemēram, fosilo gāzi.^[19] 

Apvienoto Nāciju Organizācija kā vienu no ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir iekļāvusi “pieejamu un atjaunojamu enerģiju”, kas paredz līdz 2030. gadam nodrošināt visiem piekļuvi uzticamai, ilgtspējīgai un mūsdienīgai enerģijai par pieejamu cenu.^[20] Nenoliedzami šī brīža energokrīze izceļ šī mērķa nozīmīgo lomu mūsdienu pasaulē, ņemot vērā gan klimata pārmaiņas, gan ģeopolitisko situāciju, kura ietekmē tieši vismazāk aizsargātos iedzīvotājus. Ievērojot Latvijas unikālo ģeogrāfisko atrašanās vietu, kurā nav ievērojamu fosilo kurināmo izrakteņu, Latvijai būtu jābūt vienai no galvenajiem šādas attīstības virzītājiem. 

Nobeigums

Pieeja mājoklim var būt kā priekšnoteikums arī citu cilvēktiesību baudīšanai, tāpēc ir īpaši svarīgi nodrošināt šo tiesību baudīšanu plašākajā nozīmē. Valstij ir plaša rīcības brīvība, regulējot sociālo tiesību, to skaitā, tiesību uz mājokli, nodrošināšanu, tā iemesla dēļ, ka sociālās tiesības nav iespējams skatīt atrauti no valsts pieejamajiem resursiem. Tomēr valsts nedrīkst pilnībā atkāpties no šo tiesību ievērošanas, un tai ir jānodrošina valsts atbalsta minimālais līmenis, kas sevī ietvertu pamatvajadzību nodrošināšanu, tostarp gan pieeju energoapgādei, gan personas ienākumiem atbilstošu šī pakalpojuma cenu. 

Raksts ir sagatavots ar EEZ granta finansiālu atbalstu. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} European Central Bank. Energy price developments in and out of the COVID-19 pandemic – from commodity prices to consumer prices. Available: https://www.ecb.europa.eu/pub/economic-bulletin/articles/2022/html/ecb.ebart202204_01~7b32d31b29.en.html
2. ^{^} European Commission. Report From The Commission To The European Parliament, The Council, The European Economic And Social Committee And The Committee Of The Regions. State of the Energy Union 2022. Available: https://energy.ec.europa.eu/system/files/2022-10/COM_2022_547_1_EN_ACT_part1_v6.pdf
3. ^{^} United Nations High Dialogue on Energy. Theme Report on Energy Access. Available: https://www.un.org/ohrlls/sites/www.un.org.ohrlls/files/technical_working_group_1_energy_access_report_2021.pdfm
4. ^{^} Augstskolas uztraucas par energoresursu apmaksu aukstajos ziemas mēnešos. Pieejams: https://nra.lv/latvija/izglitiba-karjera/392190-augstskolas-uztraucas-par-energoresursu-apmaksu-aukstajos-ziemas-menesos-varetu-notikt-izmainas-macibu-procesa.htm
5. ^{^} Konvencija par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu 14. pants. Pieejams:https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/2020-konvencija-par-jebkadas-sieviesu-diskriminacijas-izskausanu
6. ^{^} Pruitt. L. R. Deconstructing CEDAW's Article 14: Naming and Explaining Rural Differences.  Available: https://scholarship.law.wm.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1311&context=wmjowl
7. ^{^} Vispārējā cilvēktiesību deklarācija 25. pants. Pieejams: https://www.ohchr.org/sites/default/files/UDHR/Documents/UDHR_Translations/lat.pdf
8. ^{^} Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/705
9. ^{a, b} Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija spriedums lietā 2019-24-03 17.2; 17.3 punkts
10. ^{a, b} Kovaļevska A. Sociāli atbildīgas valsts princips. Jurista Vārds, 2008, 26. augusts Nr. 32 (537)
11. ^{^} Sociālās palīdzības likuma 1. panta 11. punkts. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/68488-socialo-pakalpojumu-un-socialas-palidzibas-likums
12. ^{a, b} Committee on Economic, Social and Cultural Rights. CESCR General Comment No. 4: The Right to Adequate Housing (Art. 11 (1) of the Covenant). Available: https://www.refworld.org/pdfid/47a7079a1.pdf
13. ^{^} Access to Energy. Available: https://ourworldindata.org/energy-access#low-income-households-lack-access-to-electricity-and-clean-fuels
14. ^{^} Latvijas Republikas Satversme. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme
15. ^{^} Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra  spriedums lietā Nr. 2006-07-01 18. punkts
16. ^{^} Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija spriedums lietā Nr. 2001-02-0106 4. punkts
17. ^{^} Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta spriedums lietā Nr. 2009-44-01 16.punkts
18. ^{^} Valsts atbalsts iedzīvotājiem energoresursu cenu pieauguma kompensācijai. https://www.mk.gov.lv/lv/valsts-atbalsts-iedzivotajiem-energoresursu-cenu-pieauguma-kompensacijai
19. ^{^} Kas ir OIK un kāpēc tā ir mūsu rēķinos? Pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/281264-kas-ir-oik-un-kapec-ta-ir-musu-rekinos-2016
20. ^{^} ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķi. Mērķis Nr. 7. Pieejams: https://www.pkc.gov.lv/lv/attistibas-planosana-latvija/ano-ilgtspejigas-attistibas-merki