Kā Krievija ieviesa visaptverošu preventīvo cenzūru?

Sākoties Krievijas īstenotajam karam Ukrainā, pusotras nedēļas laikā Krievijas Valsts dome vienbalsīgi pieņēma bezprecedenta likumu grozījumus.^[11]

Pirmkārt, tika radīti divi jauni administratīvie pārkāpumi. Faktiski šo normu mērķauditorija ir protestētāji:

• Sodāmas ir publiskas darbības, kuru mērķis ir diskreditēt Krievijas bruņoto spēku izmantošanu. Mērķis – aizsargāt Krievijas un tās pilsoņu intereses, uzturēt starptautisko mieru un drošību. Tajā skaitā sodāmi ir arī aicinājumi pārtraukt Krievijas bruņoto spēku izmantošanu šiem mērķiem. Par pārkāpuma izdarīšanu var uzlikt naudas sodu līdz 50 000 RUB (rakstīšanas brīdī, 2022. gada 14. aprīlī – 570,21 EUR). Šis naudas sods var tikt dubultots, ja papildus persona aicina rīkot neatļautus publiskus pasākumus.^[12]
• Sodāms ir Krievijas pilsoņa pausts aicinājums ārvalstīm noteikt sankcijas pret Krieviju, pilsoņiem vai juridiskām personām (piemēram, uzņēmumiem).^[13] Īpaši absurdi ir tas, ka šim nodarījumam nav nekāda izņēmuma – neatkarīgi no tā, ko Krievijas valsts, juridiskā vai fiziskā persona būtu izdarījusi, vienmēr ir aizliegts aicināt noteikt tai ierobežojošus pasākumus Paredzētie naudas sodi ir tādi paši kā iepriekšējam pārkāpumam.

Otrkārt, Krievija ir grozījusi arī Kriminālkodeksu:

• Divas no jaunajām normām paredz kriminālatbildību par gada laikā atkārtoti izdarītu kādu no iepriekš minētajiem administratīvajiem pārkāpumiem. Šeit sodi jau ir krietni lielāki – līdz 500 000 RUB ( 5702 EUR) naudas sods, cietumsods ar brīvības atņemšanu līdz 3 gadiem. Ja šādas darbības izvēršas masu protestā – sods ir jau līdz miljons RUB (11 404,16 EUR), un ieslodzījuma vietā var nākties pavadīt līdz 5 gadiem.^[14]
• Kriminālkodekss papildināts arī ar normu, kas ir tā dēvētais galvenais ierocis cīņā ar “viltus ziņām”. Personu var saukt pie atbildības par “apzināti nepatiesas informācijas publisku izplatīšanu patiesas ziņas aizsegā, tostarp faktu par Krievijas bruņoto spēku izmantošanu, kuri aizsargā Krievijas un tās pilsoņu intereses, starptautisko mieru un drošību.” Par noziedzīgu nodarījumu var sodīt ar naudas sodu 500 000 RUB (7 702,08 EUR)  apmērā un brīvības atņemšanu uz laiku līdz 3 gadiem. Ja nodarījums izdarīts dažādos kvalificējošos apstākļos, piemēram personu grupā vai peļņas gūšanas nolūkā, par to var sodīt ar naudas sodu līdz 5 miljoniem rubļu (57 020,80 EUR) un no 5 līdz 10 gadiem ieslodzījumā. Tādējādi tieši žurnālisti, kam būtu jāpilda sabiedrības sargsuņa loma, faktiski ir pakļauti smagākajām sekām.^[15] Trešais, stingrākais nodarījuma veids ir piemērojams, ja nepatiesas informācijas izplatīšana izraisa "smagas sekas" (krievu valodā “тяжкие последствия”), un vienīgais sods ir cietumsods no 10 līdz 15 gadiem. Tiesību norma neparedz skaidrojumus, kas ir šīs smagās sekas.^[16]

Kāds ir Krievijas īstenotās cenzūras pamatojums?

Ņemot vērā, ka cenzūra lielākoties ir politiski motivēta, tās oficiālais pamatojums nesakrīt ar patiesajiem iemesliem, kādēļ valsts izvēlas cenzūru veikt. Krievijas īstenotās cenzūras gadījumā pārsvarā tiek piesaukti tādi attaisnojumi kā “mēs bloķējām šo mediju, jo tas izplatīja tādu nepatiesu informāciju, ka tas var radīt draudus sabiedrības dzīvībai un veselībai, vai arī apdraudēt sabiedrisko kārtību un drošību”^[17]. Šāda apgalvojuma pamatotība ir visai apšaubāma, pēc novērotā patiesais iemesls drīzāk ir sabiedrības kopējās domas virzība Kremlim izdevīgā gaismā.

Vai Krievijas īstenotā cenzūra varētu būt tiesiska?

Īsā atbilde – noteikti nē.

Lai cilvēktiesību ierobežojums būtu tiesisks un attaisnojams, tam ir jāatbilst trim ECT praksē nostiprinātajiem kritērijiem. Proti, ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar likumu, ierobežojumam ir jāsasniedz leģitīmo mērķi un ierobežojumam ir jābūt nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā.^[18]

Autore pievienojas viedokļiem, ka Krievijas ieviestais tiesiskais regulējums nav attaisnojams pēc neviena no trim cilvēktiesību ierobežošanas kritērijiem.^[19]

Pirmkārt, likumam ir jābūt gana precīzam, lai persona varētu apzināties un saprast, kas normā ir domāts un kāda tieši rīcība var radīt normā noteiktās sekas.^[20] Krievijas jaunās normas nerada skaidrību. Piemēram, nav saprotams, kas ir „smagu seku izraisīšana”, izplatot informāciju.^[19] Tāpat nav skaidrs, kāda veida darbības ir uzskatāmas par Krievijas armijas diskreditēšanu. Faktiski normas ļauj tās piemērotājam brīvu vaļu iztēlei, pielāgojot tām jebkuru darbību un viedokļa izpausmi.

Otrkārt, ierobežojumam ir jākalpo leģitīmam mērķim.^[21] No Krievijas normām un to pieņemšanas konteksta ir saprotams, ka šo normu kopējais mērķis ir ierobežot jebkāda veida politisko plurālismu un viedokļu, kas ir pretēji kopējai valsts vadības ideoloģijai, paušanu. Lai gan nacionālās drošības aizsardzība var būt leģitīmais mērķis, lai ierobežotu vārda brīvību, faktiski šo normu vienīgais mērķis ir bijis aizliegt publiskus protestus, opozīcijas žurnālistu darbību un viedokļu brīvu paušanu.^[19] Leģitīmais mērķis ir izmantots kā aizsegs konkrētas ideoloģijas īstenošanai.

Visbeidzot, ierobežojumam jābūt nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā, tostarp samērīgam.^[22] Pat ja pieņemtu, ka Krievija īsteno kādu no leģitīmajiem mērķiem, ierobežojumi acīmredzami nav samērīgi.^[19]

Šīs normas ir tik striktas, ka rada nelabvēlīgu ietekmi uz vārda brīvību (angļu valodā “chilling effect”). Jebkura darbība, kas neatbilst oficiālajam naratīvam, var tikt ierobežota. Piemēram, cilvēki ir tikuši aizturēti pat par tukšas papīra lapas turēšanu.^[23]

Acīmredzami Krievija ir apzināti noteikusi preventīvu cenzūru (angļu valodā “prior censorship”) – lai atturētu sabiedrību un žurnālistus no jebkāda veida režīmam nelabvēlīgas informācijas aprites. Šādas normas nav demokrātijas izpausme, un ir skaidrs, ka demokrātiskā sabiedrībā tās nav un nebūs attaisnojamas.

ECT centieni - neveiksmīgi

2022. gada 8. martā ECT, pamatojoties uz Krievijas neatkarīgo mediju Novaja Gazeta un Telekanal Dozhd un to īpašnieku lūgumu uzlikt par pienākumu Krievijai netraucēt objektīvi ziņot par bruņoto konfliktu Ukrainā, it sevišķi par informāciju, kas atšķiras no oficiālās Krievijas valsts nostājas, piemēroja pagaidu aizsardzības līdzekli. Proti, ECT uzlika pienākumu Krievijai atturēties no jebkāda veida darbībām vai lēmumiem, kas vērsti uz pieteicēju darbības traucēšanu, apturēšanu un bloķēšanu, kā arī uz jebkāda cita veida darbībām, kas varētu liegt pieteicējiem īstenot tiesības uz vārda brīvību.^[24]

Kā redzams, Krievija ECT lēmumu līdz šim nav pildījusi un ir apšaubāmi, ka to jebkad darīs, jo 2022. gada 10. martā Krievijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka Krievija vairs nepiedalīsies Eiropas Padomē.^[25]

Cenzūra plešas plašumā

Skaidrs ir viens - šobrīd drīkst ziņot tikai par valsts saskaņotu un apstiprinātu informāciju.^[26]

Šis ir rezultējies straujā mediju darbības pārtraukšanā – ziņu portāli, žurnālisti, sociālie mediji, straumēšanas pakalpojumi – valsts spiediena rezultātā vai pēc pašu iniciatīvas, vairoties no drakoniskajām sankcijām, pēdējo mēnešu laikā ir izbeiguši savu darbību Krievijā.^[27]  Mediju uzskaitījumu, cenšoties apkopot Krievijas izvērstās politikas sekas, varētu izvērst bēdīgi garu. Turpmāk tiks ieskicēti vien daži no daudziem piemēriem.

Telekanal Dozhd savu darbību pārtrauca paši, lai pasargātu savus žurnālistus no kriminālatbildības.^[28] Novaja Gazeta ilgu laiku turpināja strādāt, par spīti jaunajiem likuma grozījumiem piemēram, izvairoties no, vārda “karš”, to saucot par “to, kam valsts mums neļauj dot nosaukumu”. Tāpat tika apturēta ofisa darbība, lai mazāk apdraudētu klātienē strādājošos žurnālistus. Par spīti šiem centieniem, pēc divu brīdinājumu saņemšanas arī Novaja Gazeta ir pārtraukusi darbību līdz “specoperācijas Ukrainas teritorijā beigām”.^[29] Šis iezīmē tumšu posmu – pastāv viedokļi, ka Krievijā vairs nedarbojas neviens neatkarīgs medijs.^[30]

Mediji IStories un Organized Crime and Corruption Reporting Project pat ir atzīti par “nevēlamām personām”, kas nozīme – pie kriminālatbildības var tikt saukti visi, kas ar šīm personām sadarbojas.^[31]

Darbību Krievijā ir pārtraukuši arī ārzemju mediji^[32], Krievijas teritorijā ir bloķēta piekļuve Twitter, YouTube un citiem sociālajiem tīkliem.^[33]

Arī attiecībā uz civiliedzīvotājiem jaunās normas nav tikai butaforija, ir uzsākti jau pirmie kriminālprocesi. Piemēram, sociālos tīklus pirms kāda brīža pāršalca audioieraksts, kur kāda skolotāja bija bērniem skaidrojusi, ka valsts sabiedrībai melo. Skolēni bija sarunu ierakstījuši un nodevuši varasiestādēm, skolotājai draud kriminālatbildība.^[34]

Kopumā Krievijas cenzūra sasniedz tās mērķi, sabiedrība ir apātiska un iebiedēta, protestu skaits strauji samazinās.^[35]

Kas sekos tālāk?

Ir skaidrs, ka Krievija apzinās sevis veidoto cenzūru un, saglabājoties esošajam režīmam, drīzas pārmaiņas ir neticamas.

Cerības vieš fakti, ka kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Krievijas iedzīvotāji arvien aktīvāk izmanto virtuālos privātos tīklus (VPN), kā arī kriptētās ziņapmaiņas lietotnes un rīkus, kas ļauj izmantot bloķētās mājaslapas, kā Facebook, vai vienkārši dalīties ar ziņām par karu Ukrainā.^[36] Arī Krievijas neatkarīgajai presei ir plāni turpināt savu darbību ārzemēs ar cerību informēt mazu saujiņu cilvēku, kas būs spējīgi šai informācijai piekļūt.^[31]

Tomēr Krievijas sabiedrības nomācošais vairākums esošo kārtību atbalsta, Putina popularitāte aug.^[37] Sabiedrība nesaprot vai negrib saprast notiekošo. Ja saprot, bailes runāt gūst pārsvaru. Vienīgā cerība ir sabiedrības atmošanās, pasliktinoties ekonomiskajam stāvoklim. Taču jāpiezīmē, ka atmodas galvenais ierocis ir informācija, proti, kamēr sabiedrība neuzzinās, kas patiesībā notiek, nevar rasties neapmierinātība ar pastāvošo. Savukārt šo mērķi vismaz pagaidām cenzūra pilda lieliski – vārda brīvība un opozīcija Krievijā vairs nedrīkst eksistēt.