ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Trauksmes celšana Ukraina Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Rādīt visas tēmas

Viedoklis

Vides piekļūstamība – svarīga ikvienam

Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Vienlaikus ne visiem ir vienādas iespējas līdz šai tiesai vai iestādei nokļūt – nevis juridiski, bet fiziski. Viens no iemesliem ir vide, kas nav piekļūstama cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem.

Markus Spiske / Unsplash

Ja persona pārvietojas ratiņkrēslā, izaicinoša var būt jau izkļūšana no savas mājvietas. Cilvēkam ar redzes vai dzirdes traucējumiem, iespējams, var būt grūtības iepazīties ar dokumentiem vai komunicēt ar citām personām. Cilvēki ar funkcionēšanas ierobežojumiem ar šādām un līdzīgām problēmām, par kurām vairums no mums pat neaizdomājas, sastopas diendienā.  

Pasaules Veselības organizācija ir norādījusi, ka funkcionēšanas ierobežojumi lielā mērā pastāv nepiekļūstamas vides dēļ.[1] Savukārt šķēršļi, kas padara vidi nepiekļūstamu, drīzāk rodas informācijas vai zināšanu trūkuma dēļ, nevis tādēļ, ka būtu vēlme liegt personām ar invaliditāti pieeju plašai sabiedrībai pieejamām vietām un pakalpojumiem.[2] Šīs publikācijas mērķis ir iepazīstināt lasītāju ar vienu no personu ar invaliditāti tiesību aspektiem – tiesībām uz vides piekļūstamību[3] –, aplūkojot šīs tiesības starptautisko tiesību kontekstā, kā arī iezīmējot Latvijas tiesisko regulējumu un faktisko situāciju. 

Ņemot vērā, ka funkcionālie traucējumi var izpausties ļoti dažādi, arī tiesības uz piekļūstamību ietver sevī virkni dažādu specifisku tehnisko aspektu[4]. Tomēr, ierobežotā apjoma dēļ šajā publikācijā netiks detalizēti aplūkotas konkrētas tehniskās prasības, kas no šīm tiesībām izriet.

Kas ir tiesības uz vides piekļūstamību? 

Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk – Konvencija) 9. pants noteic personu ar invaliditāti tiesības uz vides pieejamību, lai tās varētu dzīvot neatkarīgi, līdztiesīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un pilnvērtīgi piedalīties visās dzīves jomās.[5] Šīs tiesības ietver Konvencijas dalībvalstu pienākumu nodrošināt, lai, tāpat kā citiem, arī personām ar invaliditāti tiktu nodrošināta pieeja fiziskajai videi (piemēram, ceļiem, skolām, ārstniecības iestādēm, darba vietām utt.), transportam, informācijai un sakariem (tostarp, lai varētu izsaukt avārijas dienestus). Tādējādi piekļūstamas apkārtējās vides nodrošināšana ir saistīta arī ar citu cilvēktiesību, piemēram, pārvietošanās brīvības un izteiksmes brīvības, īstenošanu.[5]  Vienkāršojot – tiesības uz vides piekļūstamību ir tiesību kopums, kas paredzēts, lai visi cilvēki ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem līdzvērtīgi un pēc iespējas patstāvīgi varētu iekļauties sabiedrībā. 

Konvencijā arī uzskaitīti samērā konkrēti dalībvalstu pienākumi tiesību uz pieejamību kontekstā. Piemēram, saskaņā ar Konvenciju Latvijai, tāpat kā citām tās dalībvalstīm, ir jāizstrādā un jāievieš minimālie standarti un vadlīnijas par iedzīvotājiem atvērto objektu un sniegto pakalpojumu pieejamību, kā arī jāpārrauga to īstenošana. Turklāt dalībvalstu pienākums neaprobežojas tikai ar valsts institūcijām. Tām jāveic attiecīgi pasākumi, lai arī sabiedrībai pieejamie privātā sektora objekti un to sniegtie pakalpojumi būtu pilnībā pieejami personām ar invaliditāti.[6] Līdz ar to, ja preces un pakalpojumi ir pieejami vai tiek sniegti sabiedrībai, tiem ir jābūt pieejamiem arī personām ar funkcionāliem traucējumiem to cieņu nemazinošā veidā, neatkarīgi no tā, vai šo preču īpašnieks un pakalpojumu sniedzējs ir publiska vai privāta persona.[5]

Tāpat tiesības uz vides piekļūstamību ietver ne vien pienākumu nodrošināt, lai visas personas varētu ērti un droši videi piekļūt, bet arī to, lai visiem tiktu nodrošināta vienlīdzīga iespēja veikt visas ikdienas dzīves aktivitātes. Piemēram, lai sabiedriskā ēkā varētu gan iekļūt, gan piekļūt tajā sniegtajiem pakalpojumiem, gan arī izmantot labierīcības.[7] Turklāt personām ar invaliditāti ir svarīga viņu personīgā patstāvība un neatkarība.[8] Tādēļ piekļūstamas vides pamatpostulāts ir, ka persona ar invaliditāti var patstāvīgi nokļūt tur, kur tā vēlas, nevis tikai tur, kur nokļūt absolūti nepieciešams.[5] Citiem vārdiem sakot, dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, lai novērstu fiziskos un tehniskos šķēršļus vidē un pieejamas informācijas trūkumu, kas varētu liegt personai ar invaliditāti būt neatkarīgai un pilnvērtīgi piedalīties sabiedrībā. Piemēram, saskaņā ar ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas ziņojumu publiski pieejamu ēku telpām būtu jābūt pieejamām personām ar kustību traucējumiem, kā arī tajās būtu jābūt norādēm gan Braila rakstā, gan citā viegli salasāmā un saprotamā formātā.[9] 

Šeit atzīmējams, ka ideja par to, ka sabiedriskajā dzīvē iesaistāma ikviena persona, nav unikāla un saistāma tikai ar personām ar invaliditāti. Tāpat Konvencija nav vienīgais dokuments, kas uzliek valstīm pienākumu nodrošināt, ka sabiedriskas vietas ir pieejamas ikvienam. Tā, piemēram, Starptautiskā konvencija par jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanu uzliek tās dalībvalstīm pienākumu aizliegt un izskaust rasu diskrimināciju visos tās aspektos, tostarp, nodrošinot ikvienas personas tiesības piekļūt visām tām vietām un pakalpojumiem, kas paredzēti plašai sabiedrībai, piemēram, sabiedriskajam transportam, viesnīcām, restorāniem, kafejnīcām, teātriem un parkiem.[9]

Kādēļ tas ir svarīgi?

Invaliditāte ir globāla mēroga veselības problēma, jo tā skar apmēram 10-15% pasaules iedzīvotāju, turklāt šis skaitlis turpina augt[10], citstarp pieaugošā vidējā dzīves ilguma un hronisko slimību skaita pieauguma dēļ[11]. Tomēr vienlaikus invaliditāte ir arī problēma, kas apskatāma no cilvēktiesību aspekta. Piekļūstamība ir priekšnosacījums tam, lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot neatkarīgi un būt vienlīdzīgi sabiedrības locekļi. Tāpat tā bieži vien var ietekmēt to, vai persona faktiski var īstenot dažādas pilsoniskās un politiskās tiesības.[12] Tādēļ piekļuves liegšana sabiedrībai pieejamai fiziskai videi, transportam, informācijas un komunikācijas tehnoloģijām un objektiem un pakalpojumiem ir uzskatāma par diskrimināciju.[5] Šāda diskriminācija var rasties, piemēram, ja sabiedriskā transporta pieturvietās trūkst cilvēkiem ar redzes traucējumiem pieejamas informācijas, ārstniecības iestādē iespējams iekļūt tikai pārvarot kāpnes vai personai ar kustību traucējumiem nav iespēju iegūt augstāko izglītību[13]. Atsevišķos gadījumos nepiemērota vide, piemēram, ja tāda ir ieslodzījuma vietā, var radīt arī cietsirdīgas un pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu.[14]

Katram cilvēkam ir savs intelektuālais, fiziskais un sociālais potenciāls jeb spēju kopums. Jebkāda veida šo spēju traucējumi vai novirzes no sabiedrībā pieņemtajām normām var izraisīt funkcionēšanas ierobežojumus. Visas personas ar šādiem traucējumiem nav vienādas un atšķirīgo funkcionēšanas ierobežojumu dēļ sastopas ar atšķirīgām problēmām. Dažkārt šīs novirzes no normas ir pārejošas, piemēram, pārejoša saslimšana vai trauma bez paliekošām sekām. Varētu pat teikt, ka ikkatrs savas dzīves laikā piedzīvo šādu spēju ierobežojumu.[15] Taču lielā daļā gadījumu funkcionālie traucējumi ir paliekoši, kā arī var izraisīt invaliditāti. 

Latvijā par invaliditāti tiek uzskatīts ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā.[16] Latvijas normatīvais regulējums neizdala konkrētus invaliditātes veidus. Arī starptautiskajos dokumentos nav konsekvences funkcionālo traucējumu klasifikācijā, tomēr visbiežāk runā par šādiem funkcionālo traucējumu veidiem: redzes, dzirdes, kustību, intelektuālās attīstības jeb kognitīvajiem (piemēram, mācīšanās un  komunikācijas), garīgās veselības jeb psihosociālajiem un neredzamo invaliditāti (piemēram, dažādas iekšējo orgānu slimības).[17]

Tādejādi redzams, ka personas ar funkcionēšanas ierobežojumiem neveido viendabīgu grupu. Turklāt šai grupai pieder ne tikai, piemēram, personas ratiņkrēslos, par kurām parasti, visticamāk, iedomājamies kā pirmajām, runājot par personām ar invaliditāti, bet arī citas personas ar ļoti dažādām spējām un vajadzībām. Ja visām šīm dažādajām personām ar invaliditāti nav pieejama vide, transports, informācija un komunikācijas līdzekļi un citi objekti un pakalpojumi, kas ir atvērti vai tiek nodrošināti sabiedrībai, šīm personām nav arī vienlīdzīgas iespējas līdzdarboties savās attiecīgajās sabiedrībās.[5] Tā vides nepiekļūstamība var apdraudēt bērna iespējas iegūt izglītību,[18] darbspējas vecumu sasniegušas personas iesaistīties darba tirgū vai senioru iespējas aktīvi pavadīt laiku. 

Ņemot vērā iepriekš minēto par lielo cilvēku ar invaliditāti skaitu un viņu dažādību, secināms, ka vidēji no publiskas telpas paredzamā apmeklētāju skaita vismaz 10% apmeklētāju būs ar kādu funkcionālu traucējumu. Vēl jo vairāk, vēl vismaz 50% cilvēku bez funkcionāliem traucējumiem labprāt izmantotu piekļūstamāku vidi tās ērtības labad (piemēram, izmantotu liftu nevis trepes).[7]  Tādēļ visām jaunajām būvēm, produktiem, tehnoloģijām, precēm un pakalpojumiem būtu jābūt izstrādātām saskaņā ar universālo dizainu, nodrošinot pilnīgu, vienlīdzīgu un neierobežotu pieejamību visiem potenciālajiem klientiem, tostarp personām ar invaliditāti, pilnībā ņemot vērā tiem piemītošo cieņu un dažādību. Piebilstams, ka šāda universālā dizaina piemērošana gan automātiski nenovērš nepieciešamību pēc tehniskiem palīglīdzekļiem vai asistentiem.[5]  

Situācija Latvijā

Aplūkojot Latvijas normatīvo regulējumu, secināms, ka tajā ir iekļautas normas, kas uzliek par pienākumu veidot vidi piekļūstamu visiem cilvēkiem. Tā Būvniecības likuma 4. panta 6. punktā kā viens no būvniecības jomas principiem iekļauts vides pieejamības princips, bet likuma 9. pantā vides pieejamība noteikta kā viena no būvei izvirzāmajām prasībām. Ministru kabineta izdotajā Būvnormatīvā “Publiskas būves” 4. nodaļā ietvertas detalizētākas publisko ēku vides pieejamības prasības.[19] Atsevišķi šī regulējuma aspekti, piemēram, kontroles trūkums pār vides piekļūstamības standartu ievērošanu, gan ir tikuši arī kritizēti kā vides pieejamību nepietiekami veicinoši.[20]

Tāpat Latvijai ir saistošs arī Eiropas Savienības tiesību regulējums, kas gan ar direktīvām[21], gan regulām[22] cenšas panākt, ka Eiropas iekšējā tirgū pieejamās preces un pakalpojumi būtu pieejami visiem. Turklāt, papildus normatīvajam regulējumam, atrodamas arī dažādas vides pieejamības vadlīnijas, kas bieži vien izstrādātas iesaistot personu ar invaliditāti pārstāvošas organizācijas.[7]  

Tomēr, kā norāda arī šo pašu nevalstisko organizāciju pārstāvji[23], lielākoties problēmas rada nevis normatīvā regulējuma vai vadlīniju trūkums, bet gan to izpratne, piemērošana un ievērošana praksē.[24] Piemēram, 2021. gadā publicētā pētījumā par vides pieejamību valsts un pašvaldības iestādēs secināts, ka vides pieejamības koeficients publiskajām ēkām, izmantojot skalu no 1 līdz 10, ir 4,61.[25] Citā pētījumā aplūkotas augstākās izglītības iestādes un secināts, ka 43% augstskolu ēkas nav pieejamas personām ar kustību traucējumiem un tikai 4% augstskolu ēku ir pilnībā pieejamas cilvēkiem ar redzes traucējumiem.[26]

Tāpat atsevišķi vides piekļūstamības elementi teorētiski eksistē, bet praktiski ir teju neizmantojami. Tā, piemēram, personām ratiņkrēslos tiek piedāvāta iespēja izmantot mobilo pacēlāju, lai iekļūtu vilcienā. Tomēr pašas šīs personas, mēģinot to izmantot praksē saskārušās ar tik daudz sarežģījumiem, ka tas ir sagādājis materiālu komiskam stāstam.[27] Turklāt šāds vilciena pacēlājs pieejams vien 9 stacijās, kas nozīmē diezgan ierobežotas maršruta plānošanas iespējas.[28] Tāpat, runājot par pārvietošanos ar vilcienu, cilvēkiem ar invaliditāti, kam piešķirts 100% braukšanas maksas atvieglojums, vēl joprojām nav iespējas biļeti iegādāties Pasažieru Vilciena mobilajā aplikācijā, atšķirībā no personām, kas biļeti iegādājas par maksu.

Turklāt ne vienmēr vainojams finanšu līdzekļu trūkums. Akcijā “Dod pieci!” 2021. gadā tika saziedots gandrīz pusmiljons euro, lai veidotu pilnvērtīgāku vidi cilvēkiem, kas saskārušies ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem.[29] Tomēr šo līdzekļu apgūšana aktualizēja vairākas problēmas, tostarp, pašvaldību un valsts iestāžu nespēju vienoties par atbildību šajā jomā[30] un daudzos birokrātiskos šķēršļus, lai katrā konkrētā gadījumā palīdzību saņemtu[31].  
Vienlaikus gan arvien biežāk redzami arī labie piemēri. Tā organizācijas Apeirons pārstāvji pauduši, ka, kaut arī daudzu autovadītāju nopelta, atjaunotā Bruņinieku iela Rīgā ar platajām ietvēm un nolīdzinātajām apmalēm nu kļuvusi daudz pieejamāka cilvēkiem ratiņkrēslos.[32] Līdz ar jaunu elektrovilcienu ekspluatēšanas uzsākšanu uzlabojumus vides piekļūstamībā šķietami piedzīvos arī iepriekšminētā dzelzceļa infrastruktūra. Jaunie vilcieni sola ne vien vieglāku iekāpšanu, bet arī papildu informāciju ekrānos, kontrastējošāku krāsojumu uzmanības pievēršanai un citus labumus.[33]

Nobeiguma pārdomas

Kaut arī vides piekļūstamība var šķist svešs un tāls temats, tas var skart un visticamāk arī skars mūs visus. Tādēļ arī atbildība par piekļūstamas vides izveidošanu gulstas uz mums visiem – primāri uz politikas veidotājiem, bet arī uz arhitektiem, būvniekiem, uzņēmējiem, ierēdņiem un pārējiem sabiedrības locekļiem.  

Nelsons Mandela reiz esot teicis, ka mums katram ir jākļūst par tām pārmaiņām, kuras mēs vēlamies redzēt pasaulē. Tādēļ varbūt nākamreiz, kad, ieejot iestādē vai veikalā, jāpārvar daži pakāpieni, jānoskaidro, vai ir padomāts par to, kā šajā vietā iekļūt cilvēkam ratiņkrēslā, vecākiem ar bērnu ratiņiem, personai ar redzes traucējumiem un citiem. 

Atsauces

  1. ^ WHO Policy on Disability. World Health Organization, 2021, p. 6. Pieejams šeit https://www.who.int/health-topics/disability#tab=tab_1
  2. ^ Recommendation No. R (92) 6 of the Committee of Ministers to Member States on a Coherent Policy for People with Disabilities. Pieejams šeit https://www.independentliving.org/docs3/coe92r6.pdf p.17
  3. ^ Pieejamība nozīmē vides, objekta vai pakalpojuma pieejamību vai esamību kopumā, savukārt piekļūstamība nozīmē, ka konkrētajai videi, objektam vai pakalpojumam ir iespēja fiziski piekļūt un to var lietot, izmantojot vairākus sensoros (redze, dzirde, tauste) kanālus. Tādējādi pieejamība var izslēgt piekļūstamību, savukārt piekļūstamība ietver arī pieejamību. Vienlaikus sarunvalodā un normatīvajā regulējumā joprojām pastāv abu šo terminu lietojums, kad runā par piekļūstamības prasību nodrošināšanu personām ar funkcionāliem traucējumiem. Tādēļ arī šajā publikācijā galvenokārt izmantots termins “piekļūstamība”, saglabājot termina “pieejamība” lietojumu, atsaucoties uz normatīvajiem aktiem vai citiem avotiem, kuros tas izmantots. Šāda pieeja izmantota arī: Latvijas Republikas apvienotais otrais un trešais ziņojums par Apvienoto Nāciju Organizācijas 2006.gada 13.decembra Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanu Latvijas Republikā laikposmā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2019.gada 31.decembrim.
  4. ^ Skatīt, piemēram, Vides pieejamības vadlīnijas publiskām būvēm un telpām un publiskajai ārtelpai. Labklājības ministrija, Sustento, 2018. Pieejams šeit https://m.esfondi.lv/upload/00-vadlinijas/pieejamiba_12042018_lm_vadlinijas.pdf
  5. a, b, c, d, e, f, g Vispārējā piezīme Nr. 2 (2014): 9. pants. Pieejamība. Apvienoto Nāciju Organizācijas Personu ar invaliditāti tiesību komiteja, 2014. Pieejams šeit https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/2022/09/visparejais_komentars_2_pieejamiba.pdf
  6. ^ Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. 9. pants. Pieejama šeit https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1630 un Communication No. 1/2010 Szilvia Nyusti and Péter Takács v. Hungary, Views of the Committee on the Rights of Persons with Disabilities, 2013, para. 9.4. Pieejams šeit https://www.ohchr.org/Documents/HRBodies/CRPD/Jurisprudence/CRPD-C-9-D-1-2010_en.doc
  7. a, b, c Vides pieejamības vadlīnijas publiskām būvēm un telpām un publiskajai ārtelpai. Labklājības ministrija, Sustento, 2018, 6. lpp. Pieejams šeit https://m.esfondi.lv/upload/00-vadlinijas/pieejamiba_12042018_lm_vadlinijas.pdf
  8. ^ Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. Preambulas n punkts. Pieejama šeit https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1630
  9. a, b Starptautiskā konvencija par jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanu, 5. panta f apakšpunkts. Pieejama šeit https://www.tiesibsargs.lv/resource/starptautiska-konvencija-par-jebkadas-rasu-diskriminacijas-izskausanu-stajusies-speka-1969-gada-4-janvari/
  10. ^ Disability. Sixty-sixth World Health Assembly, 2013. Pieejams šeit  ttps://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/150160/A66_R9-en.pdf?sequence=1&isAllowed=y
  11. ^ WHO reveals leading causes of death and disability worldwide: 2000-2019. World Health Organization, 2020. Pieejams šeit https://www.who.int/news/item/09-12-2020-who-reveals-leading-causes-of-death-and-disability-worldwide-2000-2019
  12. ^ Mółka v. Poland, Decision of the European Court of Human Rights, 2006. Pieejams šeit https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-75427
  13. ^ Piemēram Enver Sahin v. Turkey, Judgment of the European Court of Human Rights, 2018. Pieejams šeit https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-180499
  14. ^ Piemēram, Farbtuhs v. Latvia, Judgment of the European Court of Human Rights, 2004. Pieejams šeit (franču valodā) https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-67652
  15. ^ WHO Policy on Disability. World Health Organization, 2021, p. 3. Pieejams šeit https://www.who.int/health-topics/disability#tab=tab_1
  16. ^ Invaliditātes likums,  5. panta pirmā daļa. Pieejams šeit https://likumi.lv/ta/id/211494-invaliditates-likums
  17. ^ Piemēram, Disability and Health Overview. Centers for Disease Control and Prevention, 2020. Pieejams šeit https://www.cdc.gov/ncbddd/disabilityandhealth/disability.html un  Vides pieejamības vadlīnijas publiskām būvēm un telpām un publiskajai ārtelpai. Labklājības ministrija, Sustento, 2018. Pieejams šeit https://m.esfondi.lv/upload/00-vadlinijas/pieejamiba_12042018_lm_vadlinijas.pdf
  18. ^ 2006. gada Vispārējais komentārs Nr.9: Bērnu ar invaliditāti tiesības. Bērnu tiesību komiteja, 2006, 1. un 39. punkts. Pieejams šeit https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/2022/08/visparejais-komentars-nr.9_invaliditate.pdf
  19. ^ SKA-9/2019, Augstākās tiesas tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums, 2019, 14.punkts. Pieejams šeit https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/5929
  20. ^ Alternatīvais ziņojums par Latvijas Republikas ziņojumu “Par Latvijas Republikas apvienoto otro un trešo ziņojumu par Apvienoto Nāciju Organizācijas 2006.gada 13.decembra Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanu Latvijas Republikā laika posmā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2019.gada 31.decembrim”, Latvijas Republikas tiesībsargs, 2022, 7.lpp. Pieejams šeit https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/2022/07/crpd_alternativais_zinojums_lv_1649681989.pdf  vai Auzāns A. Vajadzēs visiem, nekontrolē neviens – vides pieejamība problēma arī jaunajos objektos. Delfi, 2022. Pieejams šeit https://www.delfi.lv/video/raidijumi/skerslu-josla/vajadzes-visiem-nekontrole-neviens-vides-pieejamiba-problema-ari-jaunajos-objektos.d?id=54962218
  21. ^ Piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (ES)2019/882 par produktu un pakalpojumu piekļūstamības prasībām. Pieejama šeit https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:32019L0882&from=EN#d1e2714-70-1
  22. ^ Piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes regula (ES)2022/2065 par digitālo pakalpojumu vienoto tirgu un ar ko groza Direktīvu 2000/31/EK (Digitālo pakalpojumu akts), 47. pants. Pieejama šeit https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:32022R2065&from=EN
  23. ^ Barkāns E. Absurdie neredzīgo un vājredzīgo dzīves “uzlabojumi”. Jauns.lv, 2022. Pieejams šeit  https://jauns.lv/raksts/zinas/528826-absurdie-neredzigo-un-vajredzigo-dzives-uzlabojumi
  24. ^ Latvijas Republikas apvienotais otrais un trešais ziņojums par Apvienoto Nāciju Organizācijas 2006.gada 13.decembra Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanu Latvijas Republikā laikposmā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2019.gada 31.decembrim, 106. punkts un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. Preambulas k punkts. Pieejama šeit https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1630
  25. ^ Analīze par vides pieejamības pašnovērtējumu valsts un pašvaldību iestādēs, Ziņojums. Labklājības ministrija un SIA “Projektu un kvalitātes vadība”, 2021, 12. lpp. Pieejams šeit   http://petijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/title_file/Par_vides_pieejamibu_PETIJUMS.pdf
  26. ^ Augstākās izglītības pieejamība personām ar invaliditāi. Latvijas Republikas tiesībsargs, 2017, 69.-70. lpp. Pieejams šeit https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/2022/07/petijums_par_augstskolu_pieejamibu_2017_1510305919.pdf
  27. ^ Komisks, bet uz patiesiem notikumiem balstīts personas stāsts par iekļūšanu vilcienā ar ratiņkrēslu pieejams šeit: Sieviešu stendaps. Baiba Baikovska. LMT Viedtelevīzija, 2017.  https://viedtelevizija.lv/skaties/lv-sieviesu-stendaps-2a
  28. ^ Pasažieriem ar īpašām vajadzībām. Pasažieru Vilciens. Pieejamas šeit https://www.pv.lv/lv/informacija-pasazieriem/pasazieriem-ar-ipasam-vajadzibam/ un Alternatīvais ziņojums par Latvijas Republikas ziņojumu “Par Latvijas Republikas apvienoto otro un trešo ziņojumu par Apvienoto Nāciju Organizācijas 2006.gada 13.decembra Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanu Latvijas Republikā laika posmā no 2017.gada 1.janvāra līdz 2019.gada 31.decembrim”, Latvijas Republikas tiesībsargs, 2022, 8-9.lpp. Pieejams šeit https://www.tiesibsargs.lv/wp-content/uploads/2022/07/crpd_alternativais_zinojums_lv_1649681989.pdf
  29. ^ Par «Dod pieci!» akcijā saziedoto naudu jau 16 cilvēki ar invaliditāti saņēmuši palīdzību. Zemgales reģionālā televīzija, LSM.lv, 2022. Pieejams šeit https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/par-dod-pieci-akcija-saziedoto-naudu-jau-16-cilveki-ar-invaliditati-sanemusi-palidzibu.a449260/  
  30. ^ Anstrate V. Sabiedrības vēlme risināt cilvēku ar invaliditāti problēmas milzīga, amatpersonu atbildes liek vilties. LSM, 2022. Pieejams šeit https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/sabiedribas-velme-risinat-cilveku-ar-invaliditati-problemas-milziga-amatpersonu-atbildes-liek-vilties.a448665/?utm_source=rss&utm_campaign=rss&utm_medium=links
  31. ^ Spundiņa L. Pēc «Dod pieci!» saņemti 115 palīdzības pieteikumi, taču birokrātiski šķēršļi apgrūtina to realizāciju. LSM.lv, 2022. Pieejams šeit https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/pec-dod-pieci-sanemti-115-palidzibas-pieteikumi-tacu-birokratiski-skersli-apgrutina-to-realizaciju.a443771/
  32. ^ Apeirons, Facebook ieraksts, 2021. Pieejams šeit https://www.facebook.com/ApvienibaApeirons/posts/pfbid02pN2FZ4o55PJHH16CCRgjJ6fYGQtD6MN1ooDZhtArgcHigYyxvkHFiVq1eTRnEnq3l
  33. ^ Prezentējam jauno elektrovilcienu. Pasažieru Vilciens, 2022. Pieejams šeit https://www.pv.lv/lv/izmainas-un-jaunumi/jaunumi/12745/prezentejam-jauno-elektrovilcienu/