Politikas dokuments

Eiropas Padome aicina dalībvalstis atzīt tiesības uz tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi par cilvēktiesībām

2022. gada 27. septembrī Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma “Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2022)20 dalībvalstīm par cilvēktiesībām un vides aizsardzību” (angļu valodā – “Recommendation CM/Rec(2022)20 of the Committee of Ministers to member States on human rights and the protection of the environment”) (turpmāk – Ieteikums). Ar Ieteikumu Eiropas Padomes dalībvalstis tiek aicinātas izvērtēt iespēju nacionālā līmenī atzīt tiesības uz tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi par cilvēktiesībām. Ieteikums pieņemts trīs mēnešus pēc nozīmīgās ANO Ģenerālā asamblejas 2022. gada 28. jūlija rezolūcijas Nr. 76/300, ar kuru tā tiesības uz piekļuvi tīrai, veselībai drošai un ilgtspējīgai videi atzina par vispārējām cilvēktiesībām.

Thomas Richter / Unsplash

Tiesības uz tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi kā vispārējas cilvēktiesības

Tiesības uz labvēlīgu vidi vai piekļuvi tīrai, veselībai drošai un ilgtspējīgai videi ir cilvēktiesības, no kurām valstij izriet pienākums aizsargāt dabiskās vides elementus, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. Tās vienlaikus ietver tādu cilvēktiesību nodrošināšanu kā tiesības uz dzīvību, tīru ūdeni un pārtiku. Tādējādi valstij ir pienākums rūpēties par vides aizsardzību, piemēram, kontrolējot un novēršot vides piesārņojumu. Tāpat šo tiesību ietvaros tiek pievērsta uzmanība vides piesārņojuma ietekmei uz cilvēkiem, kas šajā vidē atrodas.[1]

Tiesības uz piekļuvi tīrai, veselībai drošai un ilgtspējīgai videi ANO Ģenerālā asambleja 2022. gada 28. jūlijā atzina par vispārējām cilvēktiesībām, pieņemot rezolūciju Nr. 76/300.[2] ANO Ģenerālā asambleja ir ietekmīgākā starptautiskā organizācija, kas ir paudusi šādu pozīciju.

Eiropas Padomes aicinājums dalībvalstīm nodrošināt cilvēka cienīgai dzīvei piemērotu vidi

2022. gada 27. septembrī Eiropas Padomes Ministru komiteja ministru vietnieku 1444. sanāksmē pieņēma Ieteikumu ar mērķi mudināt Eiropas Padomes dalībvalstis nacionālā līmenī atzīt tiesības uz tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi par cilvēktiesībām.[3]

Ieteikuma mērķis ir atkārtoti apliecināt cilvēktiesību standartus vides jautājumos. Tas atspoguļo gan valstu pienākumu neiesaistīties darbībās, kuru ietekme uz vidi var pārkāpt indivīda tiesības, gan valstu pozitīvos pienākumus aizsargāt indivīda tiesības pret nepamatotu iejaukšanos, ko rada gan valsts, gan privātā sektora darbības ietekme uz vidi. Ieteikums ir izstrādāts, balstoties gan uz valstij saistošām, gan rekomendējošām prasībām.[4] Šajā dokumentā ir ietverta atsauce uz valstu pienākumiem, kas izriet no starptautiskiem tiesību instrumentiem cilvēktiesību un vides aizsardzības jomā. Bez tam Ieteikumā ir minētas jau līdz šim starptautisko organizāciju pieņemtās rezolūcijas un rekomendācijas.[5]

Ieteikumā dalībvalstis ir aicinātas iedziļināties tiesību uz tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi būtībā, saturā un pielietojumā, kā arī apsvērt iespēju nacionālā līmenī atzīt šīs tiesības par cilvēktiesībām. Šīs tiesības ir svarīgas, lai personas varētu baudīt cilvēktiesības kopumā. Kā norādīts Ieteikuma skaidrojošajā dokumentā, vides kvalitāte ietekmē tādas cilvēktiesības kā tiesības uz dzīvību, uz privātās un ģimenes dzīves vai mājokļa neaizskaramību un uz īpašumu.[6] Dalībvalstis tiek rosinātas pārskatīt savus tiesību aktus un praksi, lai nodrošinātu, ka tā atbilst Ieteikumā ietvertajām rekomendācijām, principiem un norādījumiem.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka cilvēktiesības tiek ņemtas vērā visos ar vidi saistītos lēmumu pieņemšanas procesa posmos, pēc iespējas lēmumu pieņemšanā iesaistot dažādas pilsoņu un vides aktīvistu organizācijas. Sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanā ir cieši saistīta ar piekļuvi informācijai, tādēļ dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tā ir pieejama bez diskriminācijas. Ieteikuma skaidrojošajā dokumentā tiek norādīts, ka dalībvalstīm mācību programmās būtu jāiekļauj arī vides izglītība, kas veicinātu zināšanas par ilgtspēju. Tas veicinātu izpratni par dabiskās vides nozīmi, cilvēku un dabas ciešo mijiedarbību, cieņu pret dabu un nepieciešamās prasmes ilgtspējīga dzīvesveida sasniegšanā.[7]

Ieteikumā norādīts, ka Ministru komiteja ir pārliecināta, ka ikvienam ir tiesības uz brīvību, vienlīdzību un atbilstošiem dzīves apstākļiem, kā arī uz vidi, kas ir pietiekami kvalitatīva, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu un labklājīgu dzīvi, kurā šīs tiesības un brīvības var pilnībā īstenot. Kā norāda komiteja, dzīvība un labklājība uz mūsu planētas ir atkarīga no cilvēces kolektīvās spējas garantēt gan cilvēktiesības, gan tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi pašreizējām un nākamajām paaudzēm. Ir nepieciešams ievērot paaudžu vienlīdzību valsts darbībās.

Domājot par to, ko savā būtībā ietver tiesības uz tīru, veselībai drošu un ilgtspējīgu vidi, valstīm ir jāatceras savi pienākumi, kas paredz samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un ierobežot globālo sasilšanu, risināt bioloģiskās daudzveidības samazināšanās problēmas, kā arī novērst un samazināt piesārņojumu. Pasākumi planētas krīzes risināšanā ir būtiski, lai cilvēktiesības varētu tikt īstenotas. Tāpat valstīm ir jāņem vērā no cilvēktiesībām izrietošie pienākumi, piemēram, veselības aizsardzība.[8] Pasākumi planētas krīzes risināšanā ir būtiski, lai cilvēktiesības varētu tikt īstenotas.

Vides tiesību transformācija nacionālajās tiesībās

Šobrīd pasaulē vairāk nekā 150 valstis savā tiesību sistēmā ir atzinušas indivīda tiesības uz tīru vidi, no kurām 110 minētās tiesības aizsargā konstitucionālā līmenī. Arī Latvijas Republikas Satversmes 115. pants ietver ikviena subjektīvās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē un nosaka valsts pienākumu rūpēties par vides saglabāšanu un uzlabošanu.[1]

Tomēr vides tiesības un cilvēktiesības ilgstoši ir pastāvējušas paralēli. Tikai divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados starptautiskā kopiena nonāca pie atziņas, ka vides aizsardzība un cilvēktiesības ir savstarpēji cieši saistītas, jo kļuva acīmredzams, ka vides piesārņošana un degradācija negatīvi ietekmē ne tikai dabas resursus un dabas vidi kopumā, bet arī citu cilvēktiesību, piemēram, tiesību uz dzīvību un veselību, īstenošanu.[9]

Līdz ar to starptautisko organizāciju dokumenti, kas tiesības uz tīru vidi atzīst par starptautiskām cilvēktiesībām, ietekmē un maina nacionālo pamattiesību saturu un izpratni par to, kādi ir valsts pienākumi vides jomā, un kādas tiesības no to satura izriet indivīdiem. Proti, priekšplānā sāk izvirzīties ideja, ka valstu pienākumi vides un klimata jomā ir ne tikai rekomendējošas vadlīnijas, bet īsti, saistoši valsts pienākumi, kas ir jāpilda tiktāl, ciktāl tas nepieciešams cilvēktiesību ievērošanā un nodrošināšanā.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

  1. a, b Strauta L. ANO Ģenerālā asambleja: piekļuve tīrai un veselībai drošai videi ir cilvēktiesība. Cilvēktiesības.info, 2022. Pieejams: https://www.cilvektiesibas.info/raksti/ano-generala-asambleja-piekluve-tirai-un-veselibai-drosai-videi-ir-cilvektiesiba
  2. ^ UN General Assembly. Seventy-sixth session Agenda item 74 (b). Promotion and protection of human rights: human rights questions, including alternative approaches for improving the effective enjoyment of human rights and fundamental freedoms. Resolution adopted by the General Assembly on 28 July 2022, No., 76/300. Pieejams: https://research.un.org/en/docs/ga/quick/regular/76
  3. ^ Recommendation CM/Rec(2022)20 of the Committee of Ministers to member States on human rights and the protection of the environment. Adopted by the Committee of Ministers on 27 September 2022 at the 1444th meeting of the Ministers' Deputies. Pieejams: https://search.coe.int/cm/pages/result_details.aspx?objectid=0900001680a83df1
  4. ^ Explanatory memorandum to Recommendation CM/Rec(2022)20 (document no CM(2022)141-add3final), 27.09.2022., Part A. Piejams: https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectId=0900001680a7b73e
  5. ^ Piemēram, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2021. gada Rekomendācija Nr. 2011 “Tiesību uz veselībai drošu vidi nostiprināšana: vajadzība pēc pastiprinātas Eiropas Padomes darbības” (angļu valodā - “Anchoring the right to a healthy environment: need for enhanced action by the Council of Europe”) (pieejams šeit), ANO Cilvēktiesību padomes 2021. gada 8. oktobra Rezolūcija Nr. 48/13 (pieejam šeit) un ANO Ģenerālās asamblejas 2022. gada 28. jūlija rezolūcija (pieejama šeit).
  6. ^ Explanatory memorandum to Recommendation CM/Rec(2022)20 (document no CM(2022)141-add3final), 27.09.2022., Part D. Piejams: https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectId=0900001680a7b73e
  7. ^ Turpat, 41. pkt.
  8. ^ Turpat, 4. pkt.
  9. ^ Turpat.