Nav šaubu, ka turpmākie gadi būs izšķiroši klimata pārmaiņu jomā. Tās ir pārmaiņas, kas ietekmēs visas floras un faunas veselīgu un ilgtspējīgu pastāvēšanu, un tomēr tieši cilvēka rīcībai būs fundamentāla nozīme planētas ekosistēmu nākotnes eksistencei. Notikumu gaitu ir iespējams ietekmēt visdažādākajos veidos, tai skaitā ar stratēģisku tiesvedību palīdzību. Šī raksta ietvaros tiks aplūkotas iespējas ierosināt lietu divās starptautiskās tiesās, Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – ECT) un Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk – EST), pamatojoties uz klimata pārmaiņu radītu cilvēktiesību pārkāpumu. Tā dēvētās klimata tiesvedības ir pieaugoša tendence visā pasaulē, un šī attīstība pieprasa vairāku šobrīd vēl neskaidru, taču juridiski būtisku jautājumu atrisināšanu.

Kas ir klimata pārmaiņu radīts cilvēktiesību aizskārums?

Ilgstoši centieni ierosināt ar klimata pārmaiņām saistītas lietas, balstoties uz cilvēktiesību normām, neguva panākumus. Taču pēdējā desmitgadē, pateicoties tiesu prakses attīstībai gan nacionālā, gan starptautiskā rangā, šī situācija ir krasi mainījusies.^[1] Tomēr šīs tendences nemaina to, ka jebkuras tiesvedības pamatā ir faktiskās iespējas celt prasību tiesā, ko ierobežo tiesiskā regulējuma rāmis. Pirmkārt, ir jāpastāv aizsargājamai cilvēktiesībai, kas tiek pārkāpta klimata pārmaiņu seku rezultātā. Šajā ziņā klimata pārmaiņas šķietami varētu kalpot par auglīgu augsni pavisam praktisku iemeslu dēļ. Proti, gaisa temperatūras un spēcīgu laikapstākļu izmaiņu izraisītās sekas var ietērpt visdažādākajās tiesiski aizsargājamās vērtībās – tā var būt personas veselība vai pat dzīvība, viņas īpašums, iespējas veikt uzņēmējdarbību u. tml.^[2] 

Šobrīd var identificēt vismaz divas dažādas pieejas, kā lūkoties uz cilvēktiesību aizskārumu vides tiesībās, kas piemērojamas arī attiecībā uz klimata tiesvedībām. No vienas puses, uz vides aizsardzību var raudzīties kā uz pamatu citu eksistējošu cilvēktiesību, piemēram, tiesību uz veselību, pārtiku un mājokli u. c., īstenošanai. Proti, jebkāds kaitējums videi tieši vai pastarpināti rada risku ietekmēt kādu personas dzīves sastāvdaļu, ko aizsargā eksistējošs tiesību akts.^[3] Piemērs aprakstītajam tiesību rāmim būtu Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – ECK) sistēma. Tomēr šāda pieeja ir tikusi kritizēta, jo klasiskais cilvēktiesību skatījums šīs kategorijas lietās izrādās visnotaļ neproduktīvs – vides vērtības tiek reducētas līdz ierobežotai individuālu interešu sfērai, tādējādi neatklājot to būtību kā kopējam labumam, kas nepieciešams visas sabiedrības dzīvei un labklājībai.^[4]

No otras puses, uz kvalitatīvu vidi var raudzīties kā uz cilvēkiem piemītošu tiesību neatkarīgi no viņu citām vajadzībām vai interesēm.^[5] Šādas tiesības nacionālā līmenī paredzētas, piemēram, Spānijas konstitūcijā^[6], Portugāles konstitūcijā^[7] un virknē citu valstu^[8]. Arī Latvija ir šo valstu sarakstā – Satversmes 115. pants noteic: “Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.” Ar šo pantu personas tiesības dzīvot labvēlīgā vidē Latvijā ir atzītas par cilvēka pamattiesībām, tādējādi uzliekot valstij noteiktu pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu.^[9] Satversmes tiesa ir norādījusi: “Konkretizējot no Satversmes 115. panta valstij un pašvaldībām izrietošos pienākumus ilgtspējīgas attīstības jomā, jāņem vērā, ka ar klimata pārmaiņām saistītie jautājumi ir būtiska ilgtspējības sastāvdaļa.”^[10] Tādējādi arī klimata pārmaiņu radītā ietekme Latvijā pastāv kā daļa no tā, ko pasargā tiesības uz labvēlīgu vidi. Iepretim pirmajam aprakstītajam modelim, patstāvīgu tiesību uz labvēlīgu vidi iekļaušana cilvēktiesību katalogā ļautu lūkoties uz klimata pārmaiņām no pavisam cita, vispusīgāka skatupunkta. 

Nenoliedzami, attīstība attiecībā uz klimata pārmaiņu aizskārumiem prasīs dziļas pārmaiņas ne vien tiesību sistēmā, bet arī sabiedrībā valdošajā naratīvā, un tam ir nepieciešama plaša piekļuve izglītībai par zinātnes un tiesību saskares punktiem visās valstīs un paaudzēs.^[11] Šīs globālās izpratnes un zināšanu atšķirības pamato dažādās teorijas par klimata pārmaiņu radītiem cilvēktiesību aizskārumiem starp valstīm un tiesību sistēmām. Turklāt jāņem vērā, ka, atšķirībā no lielas daļas “tradicionālo” cilvēktiesību, bažas par vides aizsardzību un klimata pārmaiņām ir novitāte, tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka šādi apsvērumi netika iekļauti pagājušajā gadsimtā radītajos cilvēktiesību aizsardzības dokumentos.

Iespējas ierosināt tiesvedību ECT

Bez iepriekš aprakstītajiem priekšnosacījumiem, ko klimata tiesvedībām uzliek aizsargājamās tiesības atrašana, ir jārēķinās arī ar procesuāliem noteikumiem, kas ir saistoši katrai tiesai. Neapšaubāmi, ECT kopš tās izveides ir ieņēmusi lomu kā ietekmīgākā un vadošā cilvēka pamattiesību aizsardzības un attīstības iestāde ne vien Eiropas, bet arī visas civilizētās sabiedrības mērogā. ECT bieži vien ir likusi aizmetņus fundamentālām izmaiņām daudzās cilvēktiesību kategorijās, tāpēc tiek uzskatīta par nozīmīgu mehānismu, gan praktiski spējot novērst esošus aizskārumus, gan arī attīstot kopējās tendences un juridisko domu cilvēktiesību nozarē. 

Šogad ECT sākusi izskatīt pirmās klimata tiesvedības savas judikatūras vēsturē – lietas Verein KlimaSeniorinnen Schweiz and Others v. Switzerland^[12]  un Carême v. France^[13] jau izskatītas 2023. gada 29. marta publiskajās sēdēs^[14], savukārt Duarte Agostinho and Others v. Portugal and 32 Other States^[15] izskatīšana paredzēta šī gada otrajā pusē. Gaidot minēto spriedumu secinājumus, jau tagad ir iespējams izdarīt minējumus par šo lietu pieņemamību, jeb to, vai tām piemīt pietiekams pamats tikt izskatītām pēc būtības. Šis sākotnējais lietas izvērtēšanas process ECT bieži vien mēdz būs sarežģīts un ilgstošs, turklāt tik pat bieži noslēdzas ar pieteikuma iesniedzējam nelabvēlīgu slēdzienu. Turpmāk tiks iztirzāta tieši šīs klimata pārmaiņu lietu procesuālās stadijas iespējamā virzība.

Pieteikuma pieņemamības kritēriji ECT ir atrodami ECK 34. un 35. pantā. Pirmšķietami vislielākās problēmas klimata pārmaiņu pieteikumiem ECT visticamāk varētu radīt tieši valstu jurisdikcijas un cietušā statusa pierādīšana, kas izriet no grūtībām uzrādīt pietiekami ciešu cēloņsakarību starp klimata pārmaiņu radītajām sekām un individuālo pārkāpumu. Publiski pieejamā informācija liecina, ka paralēli augstāk minēto lietu izskatīšanai ECT jau ir noraidījusi vismaz divus ar klimata pārmaiņām saistītus pieteikumus.^[16] Pieteikumā lietā Plan B. Earth and Others v. the United Kingdom^[17] Lielbritānija tika apsūdzēta par ECK 2. (tiesības uz dzīvību), 8. (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) un 14. (diskriminācijas aizliegums) panta pārkāpumiem, balstoties uz sistemātisku pasākumu neveikšanu klimata krīzes mazināšanā.^[18] Savukārt pieteikumā Humane Being and Others v. the United Kingdom^[19] Lielbritānija tika apsūdzēta par ECK 2., 3. (spīdzināšanas aizliegums) un 8. panta pārkāpumiem, jo neesot pietiekami kontrolējusi rūpniecisko ražošanu, kā rezultātā veicinot klimata pārmaiņu radītos draudus. Abi pieteikumi atzīti par nepieņemamiem, jo apgalvotais pārkāpums nav pietiekami ietekmējis pieteikuma iesniedzējus, un viņi nav cietušie ECK izpratnē.^[20]

Šāda krasa atšķirība šķietami saturiski līdzīgu pieteikumu izskatīšanā varētu būt saistīta citstarp ar pašu pieteikumu kvalitāti. Pēc būtības izskatāmie jautājumi visos līdz šim minētajos pieteikumos ir līdzīgi – visas šīs ir ar klimata pārmaiņām saistītas prasības, kas pārkāpumu saredz valsts pozitīvā pienākuma nepienācīgā izpildē. Turklāt pieteikumi pirmšķietami arī strukturēti līdzīgi, jo katrs no tiem satur ECK 2. un 8. panta aizskāruma pamatojumu. 

Tādējādi divi šādi pieteikumi nav izturējuši ECT pieņemamības testu pat “zemākajā” pakāpē, kamēr trīs nokļuvuši līdz vēsturiskām publiskajām tiesas sēdēm Lielās palātas priekšā. Publiski nav atrodama oficiāla informācija par noraidītajos pieteikumos pieņemtajiem nolēmumiem. Līdz ar to ir iespējams vien spekulēt, ka pieteikumu dažādie ceļi ECT iekšienē balstījās tieši nevis formālā pieņemamības kritēriju izpildē, bet arī kvalitātē, proti, spējā pārliecināt tiesas sastāvu par līdz šim neizskatīta jautājuma iztirzāšanu, piedāvājot ECT aktuālus zinātniskos datus, objektīvu informāciju attiecībā uz aizskāruma un rīcības cēloņsakarību, kā arī spēcīgu juridisko pamatojumu šādai jaunai kompetences šķautnei.

Iespējas ierosināt tiesvedību EST

EST paredz pavisam cita veida aizsardzības mehānismu. Nav noslēpums, ka EST primārais uzdevums nebūt nav cilvēka pamattiesību aizsardzība, un tā patiesībā izskata salīdzinoši maz lietas, kuru pamatā ir cilvēktiesību aizskārums. EST loma šajā ziņā ir limitēta, tāpēc ka tā nepārbauda cilvēktiesību pārkāpumus, ko izdarījušas dalībvalstis un atstāj šādus jautājumus nacionālo iestāžu pārraudzībā. No pastāvošās judikatūras un arī ES institucionālās uzbūves ir skaidrs, ka pēc būtības personas pamattiesību aizskārums EST var tikt izskatīts vien tad, ja konkrētajam notikumam ir cieša saikne ar kādu ES tiesību aktu.^[21]

Arī ES tiesību sistēmā personām nav nostiprinātas tiesības uz labvēlīgu vidi. Attiecībā uz cilvēktiesībām par ECK analogu ES tiesībās ir uzskatāma Eiropas Savienības Pamattiesību harta (turpmāk – Harta). Lai gan pirmšķietami šajā ziņā piemērojams varētu būt Hartas 37. pants, kas paredz augstu standartu vides aizsardzības principam, tas tomēr nepiešķir nekādas subjektīvas tiesības uz, piemēram, klimata pārmaiņu mazināšanu vai indivīda vides aizskāruma novēršanu, jo darbojas kā politikas veidošanas vadlīnija ES institūcijām un dalībvalstīm.^[22]

Vēl viens tiesību akts, kas īpaši jāizceļ ES kontekstā, ir Orhūsas konvencija, ņemot vērā, ka ES ir viena no tās dalībniecēm.^[23] Tās mērķis ir veicināt pilsoņu iesaisti un paplašināt procesuālās tiesības tieši vides aizsardzības jomā. Orhūsas konvencijas 9. pants paredz, ka ikviena persona var griezties tiesu iestādēs, tādējādi šādas procesuālās tiesības piešķirot arī nevalstiskajām vides organizācijām un biedrībām, ne tikai fiziskām personām.^[24] 

Vienlaikus šī paša panta 3. punkts pieprasa, ka katra dalībvalsts iekšienē nodrošina pieeju administratīvajam vai tiesas procesam, lai apstrīdētu rīcību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā. Praktiski šī punkta teksts liedz paļauties uz Orhūsas konvenciju, lai celtu EST stratēģisku klimata tiesvedību, jo priekšnoteikums tā iedarbināšanai ir dalībvalsts iekšienē pastāvoši aizsardzības mehānismi.^[25] ES kontekstā, kur visas kopējās tiesību sistēmas pastāvēšanu nodrošina valstīm garantētā saglabātā suverenitāte, ko īsteno caur subsidiaritātes principu, šāds nacionāla līmeņa priekšnoteikums nozīmē, ka attiecīgais starptautiskais akts nav tieši iedarbīgs. Tiešā iedarbība ir ES tiesību jēdziens, kas nozīmē personas tiesības atsaukties tieši uz ES līmenī paredzētu tiesību neatkarīgi no tā, vai konkrētā dalībvalsts to ir paredzējusi savos normatīvajos tiesību aktos.

Aizsargājamās tiesības trūkums pamats nav vienīgais sarežģījums klimata tiesvedības uzsākšanai EST – to apgrūtina arī tas, kā ir regulēts process EST. Privātpersonas var celt prasību EST, balstoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. pantu: “Jebkura fiziska vai juridiska persona […] var celt prasību par tiesību aktu, [1.] kas adresēts šai personai, vai [2.] kas viņu skar tieši un individuāli, [vai 3.] par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.” Tiesvedība jāuzsāk divu mēnešu laikā pēc tam, kad attiecīgais tiesību akts publicēts vai darīts zināms konkrētajai personai vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms. Atšķirībā no ECT, vēršanās EST šādā formātā nepieprasa kādu iepriekšēju nacionālo mehānismu izsmelšanu, kas ir tikai loģiski, jo strīdi par ES tiesību piemērošanu ir ekskluzīvā EST kompetencē. Tādējādi formāli fiziskas un juridiskas personas par aktu, kas tām adresēts vai kas skar tās tieši un individuāli, var vērsties EST, neveicot citas papildu darbības nacionālajās iestādēs, vien ievērojot minēto prasības iesniegšanas termiņu. 

Tomēr praksē prasības celšana ir teju neiespējama, jo katru no trim 263. pantā apgrūtina praktiski vai tiesiski apsvērumi. Piemēram, pirmais un trešais veids praksē īstenojas reti vienkārši tāpēc, ka ES ne visai bieži izdod konkrētai personai adresētu aktu vai reglamentējošu aktu, kas būtu pietiekami abstrakts, reizē tieši skarot personu. Savukārt otro veidu apgrūtina judikatūrā izstrādāts prasības pieņemamības tests (saukts par Plaumann testu, jo pirmo reizi piemērots lietā ar atbilstošu nosaukumu), kas principā izslēdz klimata tiesvedību iespējamību. Šis tests pieprasa, lai personai nodarītais aizskārums ir individuāls līdz tādai pakāpei, ka tādā pašā apmērā tas neskar nevienu citu personu, kas savā būtībā nav iespējams attiecībā, piemēram, uz klimata pārmaiņu radītajām sekām. 

Līdz izskatīšanai EST līdz šim ir nonākušas divas “klimata tiesvedības” jēdzienam atbilstošas lietas – Armando Ferrão Carvalho and Others v. The European Parliament and the Council (dēvēta arī par “The People's Climate Case”)^[26] un EU Biomass Plaintiffs v. European Union^[27]. Neviena no šīm lietām neizturēja pieņemamības kritēriju pārbaudi, kas ļauj izdarīt vairākus secinājumus. 

Pirmkārt, Plaumann lietas “individuālās intereses” pierādīšanas standarts vides tiesību jomā netiek pazemināts, lai gan tas dažkārt ir ticis darīts citu kategoriju lietās. Otrkārt, tas, ka pamattiesību aizskārums saistīts ar klimata pārmaiņām, un šāda aizskāruma potenciāli tālejošās sekas šķietami šobrīd nemaina EST nostāju attiecībā uz prasību pieņemamību. Šīs un līdzīgas problēmas attiecībā uz vides tiesību aizskārumu risināšanu ES ietvaros jau 2018. gadā akcentējis arī Eiropas Vides birojs. Proti, pieeju taisnīgai tiesai kavē tādi apstākļi kā tiesībspēja, nespēja ātri un efektīvi novērst videi nodarīto kaitējumu, jo tiesvedības paņem ilgu laiku, zināšanu trūkums par šiem jautājumiem, lielās tiesvedību izmaksas, kā arī privāto uzņēmumu ietekmēšanas taktikas.^[28]  

Līdz ar to kopumā jāsecina, ka tieša vēršanās EST par cilvēktiesību pārkāpumu klimata pārmaiņu jomā privātpersonām esošās judikatūras gaismā ir praktiski neiespējama. Lai gan ES tiesību sistēma kopumā teorētiski nodrošina visaptverošu un funkcionējošu privātpersonu tiesību aizsardzību, tā ir ļoti pakļauta subsidiaritātes principam un šķiet, ka stratēģiskas tiesvedības klimata jomā neietilpst tās kompetencē. Turklāt Plaumann tests rada paradoksālu situāciju attiecībā uz cilvēktiesību aizskārumiem kopumā – jo nopietnāks un plašāka mēroga aizskārums (tāds, kā piemēram, klimata pārmaiņu izraisīta globālā sasilšana), jo mazākas ir privātpersonu iespējas šo aizskārumu aizstāvēt EST.^[29] Proti, problēma, kas skar tik plašu personu loku, nekad netiks pāri “individuālās intereses” kritērijam. 

Kopsavilkums 

ECT un EST līdzšinējā prakse klimata tiesvedībās kopumā vērtējama kā prasītājiem nelabvēlīga, un šīs tiesvedības saskaras ar dažādiem procesuāliem šķēršļiem. Šo šķēršļu novēršanai būtu vēlams starptautiskā līmenī attīstīt jaunu patstāvīgu tiesību uz labvēlīgu vidi, analogi daudzu valstu jau esošajai pieejai to konstitūcijās. Tāpat būtu nepieciešams pieteikumu pieņemamības priekšnoteikumus pielāgot īpaši šīs kategorijas lietām, ņemot vērā to ietekmi uz kopējo cilvēktiesību ievērošanas sistēmu. Zināmu pienesumu varētu sniegt arī zinātniskās literatūras atziņu plašāka pielietošana kā vērā ņemams procesuālais pierādījums.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

1. ^{^} Peel, J., Osofsky, H. M. A Rights Turn in Climate Change Litigation? Cambridge University Press, Transnational Environmental Law, 7:1 (2018). 2017. p. 37. Pieejams: https://www.cambridge.org/core/journals/transnational-environmental-law/article/rights-turn-in-climate-change-litigation/0E35456D7793968F37335429C1163EA1
2. ^{^} Praksē prasību pamati bijuši ļoti dažādi – lietas ir ierosinātas, piemēram, par risku ciest no klimata pārmaiņu negatīvās ietekmes deportācijas gadījumā, valdības kavēšanos īstenot klimata pārmaiņu politiku lauksaimniecībā, starptautiskas lidostas paplašināšanas apstiprinājumu, pietiekami neņemot vērā valsts saistības klimata pārmaiņu jomā u. t. t.; skat. Leijten I. Human Rights v. Insufficient Climate Action: The Urgenda Case. Netherlands Quarterly of Human Rights, 2019, 37(2). P. Pieejams: https://journals.sagepub.com/doi/full/10.1177/0924051919844375
3. ^{^} Lewis B. Environmental Rights or a Right to the Environment? Exploring the Nexus Between Human Rights and Environmental Protection. Macquarie Journal of International and Comparative Environmental Law. Vol 8. No 36. 2012. pp. 37–39. Pieejams: https://www.researchgate.net/publication/265050937_Environmental_Rights_or_a_Right_to_the_Environment_Exploring_the_Nexus_Between_Human_Rights_and_Environmental_Protection
4. ^{^} Pavoni R. Public Interest Environmental Litigation and the European Court of Human Rights: No Love at First Sight. In: Lenzerini F., Vrdoljak, A. F. (ed) International Law for Common Goods: Normative Perspectives on  Human Rights, Culture and Nature. Oxford, Portland: Hart Publishing, 2014. pp. 331–361. 
5. ^{^} Lewis B. 2012. pp. 40–45.
6. ^{^} The Spanish Constitution. Section 45(1). Pieejams: https://www.boe.es/legislacion/documentos/ConstitucionINGLES.pdf
7. ^{^} Portugal’s Constitution of 1976 with Amendments through 2005. Section 66(1). Pieejams: https://www.constituteproject.org/constitution/Portugal_2005.pdf
8. ^{^} Piezīme: indivīda subjektīvās tiesības uz vidi ir atzītas, piemēram, Beļģijā, Norvēģijā, Ungārijā, Slovākijā, Slovēnijā.; skat. Meiere S., Čepāne I. 115. panta komentārs. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011. 722. lpp.
9. ^{^} Kuzņecova K., Indriksone I. Latvijas drošības trīs pīlāri. Jurista Vārds, 28.02.2023., Nr. 9 (1275), 8.-14.lpp.
10. ^{^} Satversmes tiesas 2011. gada 24. februāra spriedums lietā Nr. 2010-48-03, 6.1. punkts.
11. ^{^} Otto, F. E. L., Minnerop, P., Raju, E., Harrington, L. J., Stuart-Smith, R. F., Boyd, E. et al. Causality and the fate of climate litigation: The role of the social superstructure narrative. Durham University and John Wiley & Sons Ltd. Global Policy, Vol 13, Issue 5. 2022. p. 749. 
12. ^{^} ECT 2022. gada 29. aprīļa lēmums lietā Verein KlimaSeniorinnen Schweiz and Others v. Switzerland (Nr. 53600/20).
13. ^{^} ECT 2022. gada 31. maija lēmums lietā Carême v. France (Nr. 7189/21).
14. ^{^} European Court of Human Rights. Webcasts of hearings. Verein KlimaSeniorinnen Schweiz and Others v. Switzerland (Application No. 53600/20) Grand Chamber hearing 29 March 2023. Pieejams: https://www.echr.coe.int/Pages/home.aspx?p=hearings&c= ; European Court of Human Rights. Webcasts of hearings. Carême v. France (Application No. 7189/21). Grand Chamber hearing 29 March 2023. Pieejams: https://www.echr.coe.int/Pages/home.aspx?p=hearings&w=718921_29032023&language=lang&c=&py=2023
15. ^{^} EST 2022. gada 9. decembra lēmums lietā Duarte Agostinho and Others v. Portugal and 32 Other States. (Nr. 39371/20).
16. ^{^} European Court of Human Rights. Climate change – factsheet. February 2023. Pieejams: https://www.echr.coe.int/Documents/FS_Climate_change_ENG.pdf
17. ^{^} ECT 2023. gada janvāra lēmums lietā Plan B. Earth and Others v. the United Kingdom (Nr. 35057/22).
18. ^{^} Plan B. Earth and Others v. the United Kingdom. Pieejams: http://climatecasechart.com/non-us-case/plan-bearth-and-others-v-united-kingdom/
19. ^{^} ECT 2023. gada janvāra lēmums lietā Humane Being and Others v. the United Kingdom (No. 36959/22).
20. ^{^} Humane Being and Others v. the United Kingdom. Pieejams:http://climatecasechart.com/non-us-case/factory-farming-v-uk/
21. ^{^} de Witte B. The Past and Future Role of the European Court of Jusite in the Protection of Human Rights. In: Alston P. The EU and Human Rights. Oxford, Oxford University Press, 1999. pp. 872–873.
22. ^{^} Morgera E., Marin Duran G. Article 37 – Environmental Protection. In: Peers S., Hervey T., Kenner J., Ward A. The EU Charter of Fundamental Rights: A Commentary. Oxford and Portland, Oregon: Hart Publishing, 2014. p. 984.
23. ^{^} United Nations. Treaty Collection. Convention on Access to Information, Public Participation in Decision-Making and Access to Justice in Environmental Matters. Pieejams: https://treaties.un.org/Pages/ViewDetails.aspx?src=IND&mtdsg_no=XXVII-13&chapter=27
24. ^{^} Likuma “Par 1998. gada 25. jūnija Orhūsas konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem” 9. panta 3. punkts. Latvijas Vēstnesis, 64, 26.04.2002. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/61586
25. ^{^} Peiffert O. Chapter 8. European Union Court System and the Protection of the Environment. In: Sobenes, E., Samson, B., Mead S. The Environment Through the Lens of International Courts and Tribunals. The Hague: T.M.C. Asser Press, 2020. pp. 223–224.
26. ^{^} EST 2021. gada 25. marta spriedums lietā Armando Ferrão Carvalho and Others v. The European Parliament and the Council of the European Union. Lieta Nr. C-565/19 P. 
27. ^{^} EST 2020. gada 6. maija spriedums lietā Peter Sabo and Others v. The European Parliament and the Council of the European Union. Case T-141/19.; Case T-141/19; 18.         EST 2021. gada 14. janvāra spriedums lietā Peter Sabo and Others v. The European Parliament and the Council of the European Union. Lieta Nr. C-297/20 P. 
28. ^{^} European Environmental Bureau. Challenge Accepted? How To Improve Access To Justice For EU Environmental Laws. 2018. p. 3. Pieejams:  https://eeb.org/wp-content/uploads/2018/11/Challenge-accepted-Report-1.pdf
29. ^{^} Hornkohl L. The CJEU dismissed the People’s Climate Case as inadmissible: the limit of Plaumann is Plaumann. European Law Blog. 6 April 2021. Pieejams: https://europeanlawblog.eu/2021/04/06/the-cjeu-dismissed-the-peoples-climate-case-as-inadmissible-the-limit-of-plaumann-is-plaumann/