ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Seminārs

Mediju loma cilvēku tirdzniecības jautājumu atspoguļošanā: semināra apskats

Šā gada 31.maijā Iekšlietu ministrijā norisinājās seminārs žurnālistiem un cilvēku tirdzniecības novēršanā iesaistīto institūciju pārstāvjiem projekta HOF-BSR “Bruģējot ceļu saskaņotam darbības ietvaram Baltijas jūras reģionā” ietvaros. Viens no projekta mērķiem ir vērst uzmanību uz dzimumu aspektu cilvēku tirdzniecībā un upuri nosodošu stereotipisku attieksmi, nodrošinot masu medijus ar zināšanām un rīkiem, kas nepieciešami, lai informētu sabiedrību par cilvēku tirdzniecības gadījumiem.

Seminārā piedalījās žurnālisti no rus.delfi.lv un Neatkarīgās Rīta Avīzes, sabiedrisko attiecību speciālisti no Iekšlietu ministrijas, Valsts policijas struktūrvienībām, Ģenerālprokuratūras un biedrības “Centrs MARTA”, pārstāvji no institūcijām, kuras ikdienā strādā ar cilvēku tirdzniecības novēršanas un apkarošanas jautājumiem: policisti, prokurori, sociālās rehabilitācijas cilvēku tirdzniecības upuriem pakalpojumu sniedzēji, sociālie darbinieki.

Vadlīniju un terminu vārdnīcas izstrāde

Projekta ietvaros tiek izstrādātas vadlīnijas “Mediji un cilvēku tirdzniecība” un cilvēku tirdzniecības terminu vārdnīca, par ko semināra dalībniekus informēja Vineta Polatside, Baltijas jūras valstu padomes pastāvīgā sekretariāta vecākā padomniece, Darba grupas cīņai pret cilvēku tirdzniecību vadītāja.

Sniedzot ieskatu par vadlīnijām, V. Polatside uzsvēra, ka stāstīt par cilvēku tirdzniecību ir viens no grūtākajiem, sarežģītākajiem un ētiski smagākajiem žurnālistu un redaktoru uzdevumiem. Cilvēku tirdzniecības upuru stāsti jāraksta ar īpašu rūpību, jo veids, kādā valodā šie stāsti izstāstīti, kā cilvēki attēloti un konteksts, kādā žurnālisti ievieto šos stāstus, var radīt kaitējumu. Tas var izraisīt naidu. Tas var veicināt stereotipu veidošanos. Tas var veicināt ignoranci un neizpratni, novēršot uzmanību no pamata iemesliem un kavējot tik ļoti nepieciešamo publisko diskusiju par to, kā risināt šo krīzi. Vadlīniju mērķis ir palīdzēt redaktoriem un reportieriem labāk izprast problēmas un veidot stāstus tā, lai izvairītos no apslēptām briesmām agresīvajā un konkurences mediju nozarē. Padomi un ieteikumi, kas izklāstīti vadlīnijās, palīdzēs žurnālistiem apdomāt, kā tiek stāstīts par cilvēku tirdzniecību, apsvērt juridiskos un cilvēktiesību jautājumus, attieksmi pret upuriem, viņu privātumu un labklājību, kā arī to, kā izstāstīt stāstu cilvēciski, lai palīdzētu sabiedrībai labāk izprast šo problēmu un nepieciešamos risinājumus.

Cilvēktirdzniecības jautājumi Latvijas medijos

Profesore Anda Rožukalne, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekāne un Komunikācijas studiju katedras vadītāja prezentācijā “Cilvēktirdzniecības atspoguļojums un rāmējums Latvijas medijos” iepazīstināja semināra dalībniekus ar pētījuma par cilvēku tirdzniecības tēmas atspoguļojumu medijos Latvijā rezultātiem, secinājumiem un rekomendācijām. A. Rožukalne uzsver, ka “uzlabojoties tiesībsargājošo institūciju profesionāļu prasmei atpazīt cilvēktirdzniecības noziegumus, cilvēktirdzniecība arvien biežāk tiek atspoguļota medijos. Mediji pievērš uzmanību cilvēktirdzniecības novēršanas kampaņām, seko policijas darbam un cenšas skaidrot sabiedrībai cilvēktirdzniecības novēršanas politikas stratēģijas.

Atspoguļojot ar cilvēktirdzniecību saistītos jautājumus, medijiem ir iespēja ietekmēt, kā sabiedrība tos uztver. Mediju veidotā attieksme var ietekmēt būtiskus jautājumus: kā tiek organizēta palīdzība cilvēktirdzniecības upuriem, cik veiksmīgi tie var integrēties sabiedrībā, cik nopietnu uzmanību cilvēktirdzniecībai pievērš politikas veidotāji.

Mediju satura pētījumos galvenā uzmanība pievērsta cilvēktirdzniecības atspoguļojuma kvalitātei — problēmas cēloņu izpratnei, informācijas avotu daudzveidībai un profesionālajai ētikai, parādot viegli ievainojamu grupu pārstāvjus. Tāpēc mediju satura pētījumi lielākoties izvērtē cilvēktirdzniecības vietu mediju dienas kārtībā un šī jautājuma rāmējumu jeb to, kā problēma ir definēta, kā noteikti tās cēloņi un kādi risinājumi tiek piedāvāti.

Latvijas žurnālisti un mediju redaktori cilvēktirdzniecību uzskata par nozīmīgu tematu. Tas pastāvīgi atrodas mediju dienas kārtībā, īpaši detalizēti medijos tiek izvērtēti ar Latvijas valsts piederīgajiem saistītie noziegumi, galvenokārt, darba verdzība un iesaistīšana prostitūcijā vai fiktīvas laulības. Pastāvīga uzmanība medijos pievērsta arī cilvēktirdzniecības pazīmēm migrantu pārvietošanas procesā. Latvijas mediji cilvēktirdzniecības rāmējumā izceļ cilvēktiesības, skaidro cilvēktirdzniecību kā paverdzināšanu vai iesaistīšanu prostitūcijā. Mediju vēstījumos lielākā uzmanība pievērsta konkrētu gadījumu analīzei, migrācijai un cilvēktirdzniecības politikas atspoguļojumam.

Žurnālisti cilvēktirdzniecību uztver kā kriminālu notikumu, izvērtē noziegumu izpausmes, apzinās, ka šie gadījumi jāatspoguļo precīzi. Tāpēc mediju publikācijās parādīta neitrāla attieksme pret cilvēktirdzniecības upuriem, viņi netiek nosodīti vai stereotipizēti. Arī publikāciju valoda ir pārsvarā ir neitrāla, tikai atsevišķos gadījumos mediju avoti ar emocionāli iekrāsotas valodas palīdzību veido negatīvu vai pozitīvu priekšstatu par cilvēktirdzniecības noziegumos cietušajiem.

Lielākā daļa mediju virsrakstu (65%) precīzi atspoguļo publikācijas saturu, bet nolūkā pievērst auditorijas uzmanību 25% publikāciju rāmēts viens aspekts, galvenokārt, sensacionalizējot un dramatizējot vēstījumu. Analizējot cilvēktirdzniecības publikāciju vizuālo materiālu, noskaidrots, ka vairāk nekā puse attēlu ir asociatīvi, tie neatspoguļo konkrēto notikumu vai problēmu. Šāda prakse rada atsvešinātu priekšstatu par šo noziegumu un apgrūtina tā izpratni.

Atspoguļojot cilvēktirdzniecību, žurnālisti par savu galveno uzdevumu uzskata šī nozieguma veida skaidrošanu sabiedrībai ar mērķi pasargāt iespējamos upurus un novērst jaunus noziegumus. Mediju profesionāļi apzinās savu atbildību un cenšas sargāt noziegumu upurus no sekundārās viktimizācijas, bet medijiem pietrūkst resursu, lai veidotu pētnieciskās un analītiskās žurnālistikas projektus par cilvēktirdzniecības jautājumiem un pastāvīgi izvērtētu cilvēktirdzniecības cēloņus.” (A. Rožukalne. Pētījums par cilvēku tirdzniecības tēmas atspoguļojumu medijos Latvijā, 1.-2. lappuse.)

Upuru tiesību aizsardzības nozīme

Sigita Pildava, Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja savā prezentācijā “Mediju loma cilvēku tirdzniecības lietu atspoguļošanā” pievērsa uzmanību mediju lomai cilvēku tirdzniecības gadījumu atspoguļošanā sabiedriskajā telpā — informācijas sniegšana, neaizskarot upura tiesības, nekaitējot tiesībsargājošo iestāžu darbam, vienlaikus piesaistot sabiedrības uzmanību tēmai. S. Pildava uzsvēra, ka jādod laiku izmeklētājam izmeklēt lietu, cietušajam jāredz, ka likums ne tikai regulē, bet likums aizsargā. Jāapzinās, ka tad, kad ir konstatēts notikums, tad policijai tā ir pirmatnējā informācija, kas var mainīties, taču žurnālistiem nepieciešama visa informācija un uzreiz: kas, ko, kur, kā. Valsts policija var apstiprināt notikušā faktu, un sabiedrībai ir tiesības to zināt, taču konkrētas vietas un personību atklāšana medijiem nav nepieciešama, jo, lai sabiedrība sevi pasargātu, nav jāzina, kurā pagastā kurš iedzīvotājs kļuvis par cilvēku tirdzniecības upuri.

Žurnālisti līdzīgi kā skolotāji, ārsti, policisti, ir misijas cilvēki. Mediji ir sabiedrības sargsuņi, savukārt iestādes strādā sabiedrības labā un sabiedrības interešu aizstāvībai. Neskatoties uz prasībām un nosacījumiem policijai, apvienojot mediju priekšrocības un respektējot policijas “rāmi”, sadarbības iespējas starp policiju un medijiem ir pietiekami plašas. Taču brīžos, kad situācija nav viennozīmīga, un jāpieņem izšķirošs lēmums par informācijas atklāšanu sabiedrībai par cilvēku tirdzniecības upuri vai gadījumu, kas var kaitēt cietušajam, žurnālistam ir jāizsver — kas viņš ir vispirms — žurnālists vai cilvēks!

Upura portrets un viktimizāciju veicinošie faktori

Izcilu semināra noslēgumu nodrošināja Guna Geikina, Dr. Psych, kognitīvi-biheiviorālā terapeite (KBT). Guna Geikina, pirms sāka savu prezentāciju “Cilvēku tirdzniecības upura psiholoģiskais portrets un viktimizāciju veicinošie faktori”, dalījās ar kopīgo sajūtu par seminārā dzirdēto: “Viņi, mediji, policisti, prokurori. Vajadzētu, ka visi ir “mēs”. Novēlējums — visiem atrast “mēs" sajūtu”.

G. Geikina norādīja, ka visi no klātesošajiem strādā pēc saviem ētikas principiem, kodeksiem, noteikumiem, arī psihologi. Psihologs nekad nerunās par klientu, runās vispārīgi. Klientam pamatvajadzība ir drošība, svarīgi justies droši. Psihologa uzdevums ir meklēt veidu, kā veidot dialogu ar cietušo, nepārkāpjot robežas. Cietušais bieži vien neatzīst, ka ir upuris, taču tad, kad tas notiek, tad var teikt, ka cilvēks ir atveseļojies. Noliegums ir psiholoģisks aizsardzības mehānisms. Upuri bieži nemeklē palīdzību, jo paši jūtas vainīgi par notikušo.

Katram klientam ir savs stāsts. Mainās laiki, un nav tāda viena cilvēku tirdzniecības upura portreta. Tas mainās. Cilvēku tirdzniecības upuri nāk ar smagiem bērnības stāstiem, iegūtas traumas jau pirms tiek kļuvuši par cilvēku tirdzniecības upuriem: pārdzīvota seksuāla un emocionāla vardarbība, agrīna grūtniecība, narkotiku lietošana, sociāla atstumtība, arī temperaments sevi parādīt, pierādīt, jo daudzi nāk no ārpus ģimenes aprūpes iestādēm, no nelabvēlīgām ģimenēm. Nav sociālās prasmes — nemāk paprasīt palīdzību.

Mūsu mērķis ir mazināt cilvēku tirdzniecību. Semināra dalībnieki uzsāka diskusiju par konkrētas cilvēku tirdzniecības lietas atspoguļošanu medijos, proti, 2018. gada rudenī aizdomās par bezpalīdzības stāvoklī esošas personas seksuālu izmantošanu un cilvēktirdzniecību tika aizturētas trīs personas, tostarp katoļu priesteris. Tika intervēts cietušais ar garīgās attīstības traucējumiem, persona, kurš nesaprot cēloņu un seku likumsakarības, kurš netaisa iekšējās shēmas, cilvēks, kura hronoloģiskais vecums neatbilst pasē rakstītajam, kurš pēc uzvedības ir septiņgadīgs bērns, cilvēks, kurš ir emocionālāks, patiesāks, kuram nav iemācīta prasme kontrolēt emocijas. Kāds ir mediju mērķis, intervējot cietušo – vai tas mazina cilvēku tirdzniecību, novērš cilvēku tirdzniecību, kā tas palīdz sabiedrībai? Cilvēku tirdzniecības upuris, kurš nespēj izprast sekas. Argumentācija intervijai bija, ka personai nav atņemta rīcībspēja, ka persona ir pieaugušais. Var jau meklēt atrunas, ka šāds sižets ir sensācija, ka ir reitingi. Taču runa ir par sirdsapziņu. Nav likuma, kas aizsargātu garīgi atpalikušas personas, nav izpratnes par to, ka šādi cilvēki nespēj tikt ar sevi galā, nav viņiem atbalsta no ģimenes, nav nodrošināta persona sociālā atbalsta sniegšanai, un ir skaidrs, ka šis jautājums ir lielākai, citai diskusijai.

Psihologa praksē ir gadījumi, kad ir pagājis gandrīz viss rehabilitācijas programmas laiks, kad cietušais tikai sāk uzticēties un atvērties. Psihologs nemeklē to, kas ar cietušo ir slikts noticis. Psihologs meklē labo, ko cilvēkā stiprināt, viņa iekšējos resursus, lai turpinātu atveseļošanos. Ja pāridarījumos cietušajam ir bijis iesaistīts tā tuvinieks, labs draugs, ir bijusi uzticēšanās, tad cietušajam ir ļoti smagi, paiet ilgs laiks līdz tas atkal spēj kādam uzticēties. Bet, ja cietušais piedzīvo kādu triggeri, viņa dzīve brūk un jūk kā kāršu namiņš, jo pēc piedzīvotās vardarbības un ekspluatācijas cilvēks vairs nevar salikt pasauli kopā.

Psihologs strādā ar cilvēku tirdzniecības sekām. Mediji var darīt daudz, lai novērstu cilvēku tirdzniecību.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.