Vakar, 2023. gada 17. janvārī, Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Fedotova un citi pret Krieviju. Lai gan ECT jau iepriekš bija atzinusi, ka dalībvalstīm ir jānodrošina atbilstošs tiesiskais regulējums un aizsardzība viendzimuma pāru attiecībām, ar šo spriedumu ECT pirmo reizi atzina, ka ir izveidojusies dalībvalstu vienprātība (angļu valodā - "state consensus") un vienota prakse, ka ir jānodrošina aizsardzība tieši reģistrācijas vai laulības formā. Par spīti katras dalībvalsts nacionālajam kontekstam viendzimuma pāru attiecību reģistrācijas regulējuma izveide ir valsts pozitīvais pienākums, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. panta – tiesībām uz privāto dzīvi. Līdz ar to šis spriedums jau kārtējo reizi atgādina Latvijas likumdevējam, ka šāda regulējuma izveide nav politiķu izvēle, bet gan starptautisks pienākums, kas mūsu valstij pastāv un ir jāpilda.
Lietas fakti
Lietā Fedotova un citi pret Krieviju pieteicēji bija seši Krievijas pilsoņi, kas veidoja trīs viendzimuma pārus. Visi pieteicēji bija vērsušies dzimtsarakstu reģistrācijas iestādē, vēloties reģistrēt laulību, taču visu trīs pāru iesniegumi tika noraidīti, pamatojoties uz nacionālo tiesību normu, kas paredzēja, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Šo reģistrācijas iestādes lēmumu pieteicēji pārsūdzēja tiesā, taču arī nacionālās tiesas pieteikumus noraidīja, argumentējot, ka laulība starp viendzimuma pāriem Krievijā nav paredzēta un ka tas ir pretēji nacionālajām tradīcijām.
Pieteicēji vērsās ECT, pamatojoties uz Konvencijas 8. pantu, argumentējot, ka valsts ir pārkāpusi viņu tiesības uz privāto dzīvi, jo pieteicējiem nav iespējams panākt, ka Krievijā viņu partnerattiecības tiek atzītas un aizsargātas ar likumu. Pieteikumi tika iesniegti 2010. gada 20. jūlijā, 2014. gada 5. aprīlī un 2014. gada 17. maijā.
ECT pirms tam skatīja šos pieteikumus Tiesas palātā, kas 2021. gada 13. jūlijā pasludināja spriedumu, kurā vienbalsīgi apvienoja trīs pieteikumus, atzina tos par pieņemamiem un atzina, ka ir konstatējams Konvencijas 8. panta pārkāpums, kā arī to, ka nav nepieciešams izskatīt pieteikumus pēc būtības daļa par Konvencijas 14. pantu (diskriminācijas aizliegums) saistībā ar 8. pantu. 2021.gada 12. oktobrī Krievijas valdība lūdza lietu nodot izskatīšanai Lielajā palātā un 2021. gada 22. novembrī Lielās palātas tiesnešu kolēģija piecu tiesnešu sastāvā pieņēma šo lūgumu.
ECT secinājumi
Pirmkārt, Lielā palāta norādīja, ka saskaņā ar Konvencijas 58. pantu fakts, ka valsts vairs nav Konvencijas dalībvalsts, neatbrīvo to no cilvēktiesību, kas izriet no Konvencijas, ievērošanas pienākuma, kas valstij bija saistoši līdz tās izstāšanās brīdim. ECT 2022. gada 22. marta rezolūcijā uzsvēra, ka tās kompetencē ietilps visi tie pieteikumi, kas ECT iesniegti, pamatojoties uz Konvencijas pārkāpumiem, kurus Krievijas Federācija būs pieļāvusi līdz 2022. gada 16. septembrim. Šajā lietā Lielā palāta secināja, ka, tā kā pieteikumi ir iesniegti 2010. un 2014. gadā, ECT šajā lietā ir jurisdikcija. Sīkāk par Krievijas izstāšanos no Eiropas Padomes var lasīt šajā portālā iepriekš publicētajā rakstā.
Otrkārt, Lielā palāta vērtēja Konvencijas 8. panta pārkāpumu. Tiesa secināja, ka Konvencijas 8. pants šajā lietā ir piemērojams tā privātās dzīves un ģimenes dzīves aspektos.
Lielā palāta secināja, ka Krievijas nacionālās tiesības neparedz viendzimuma pāru attiecību atzīšanu jebkādā formā. ECT iepriekš ir secinājusi, ka Konvencija neuzliek par pienākumu valstij piešķirt viendzimuma pāriem iespēju slēgt laulību[1], taču valsts var izstrādāt arī īpašu mehānismu, kurš personām dod iespēju iegūt juridisku statusu, kas daudzējādā ziņā ir līdzvērtīgs vai vienāds ar laulības institūtu.[2] Šāds institūts tiek dēvēts par civilo savienību, civilpartnerības reģistrāciju, attiecību reģistrāciju u.tml.
Līdz šim ECT lietās Oliari un citi pret Itāliju un Orlandi un citi pret Itāliju bija secinājusi, ka valstij ir jānodrošina viendzimuma pāru privātās un ģimenes dzīves ievērošana, radot “īpašu tiesisko regulējumu”, kas garantē viņu attiecību atzīšanu un aizsardzību.[3] Un tomēr līdz šim ne reizi ECT nebija noteikusi, ka no Konvencijas 8. panta izrietētu šāds valsts pozitīvais pienākums.
Šajā spriedumā ECT secināja, ka sprieduma pieņemšanas brīdī, 30 no 46 dalībvalstīm pastāv iespēja viendzimuma pāriem veikt attiecību juridisku reģistrāciju, 18 no šīm valstīm ļauj viendzimuma pāriem slēgt laulības, 12 ir radījušas alternatīvus attiecību reģistrācijas mehānismus. Turklāt 8 no 18 valstīm personas var izvēlēties gan laulību, gan reģistrāciju kā pieejamās attiecību juridiskās apliecināšanas iespējas. Tāpat Lielā palāta uzsver, ka vairākas Eiropas Padomes struktūras ir norādījušas uz nepieciešamību nodrošināt viendzimuma pāru juridisko atzīšanu un aizsardzību dalībvalstīs. Lielā palāta arī uzver starptautisko tiesību attīstību, kā piemēru minot Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā cilvēktiesību komisāra ziņojumu[4] un Eiropas Savienības tiesas spriedumu[5], kas abi uzsvēra nepieciešamību radīt visu partnerattiecību reģistrācijas iespēju. Šādu nepieciešamu ir uzsvērusi arī Starp-Amerikas Cilvēktiesību tiesa.[6] Līdz ar to Lielā palāta pirmo reizi secināja, ka viendzimuma pāru attiecību atzīšana ir katras dalībvalsts pozitīvais pienākums, kas izriet no Konvencijas 8. panta.
Papildus Lielā palāta uzsvēra, ka šāda atzīšana rada visu personu iekļaušanu sabiedrībā, neskatoties uz šo personu seksuālo orientāciju, un demokrātiskā sabiedrībā ir noraidāma jebkāda veida aizspriedumainība un stigmatisms pret atšķirīgu seksuālo orientāciju.
Tālāk ECT Lielā palāta vērtēja, kāda ir dalībvalstu rīcības brīvība šajā jautājumā secināja, ka tā ir ievērojami samazināta, kad runa ir par partnerattiecību atzīšanu un aizsardzību viendzimuma pāriem. Tajā pašā laikā tiesa atzina, ka nepastāv dalībvalstu vienprātība par to, kādā formātā un kāda satura viendzimuma pāru tiesību aizsardzība ir jānodrošina. Līdz ar to šajā aspektā dalībvalstīm ir jau lielāka rīcības brīvība – valsts pati var izvēlēties, kā īstenot savu pozitīvo pienākumu, izvēloties konkrētu tiesību aizsardzības veidu. Proti, Lielā palāta noradīja, ka, kā jau iepriekš ECT ir secinājusi Konvencijas 12. panta kontekstā, dalībvalstīm nav obligāti pienākums ļaut viendzimuma pāriem slēgt laulību.[7] Tas arvien ir valsts rīcības brīvības ietvaros noteikt, ka laulība ir savienība tikai starp vīrieti un sievieti.[8]
Savukārt attiecībā uz aizsardzības tvēruma saturu, šai viendzimuma partneru aizsardzībai ir jābūt efektīvai. Proti, tai ir jābūt pietiekamai, lai nodrošinātu pietiekamu personu privātās un ģimenes dzīves aizsardzību. Lielā palāta uzsvēra vairākus nozīmīgus aizsardzības aspektus - materiālus (uzturēšana, nodokļu aspekti, mantošana) un morālus (partneru savstarpējos pienākumus un tiesības), kas visi ir nozīmīgi partnerattiecību aspekti un būtu nepieciešami viendzimuma pāru attiecību tiesību aizsardzībai un noregulēšanai.
Līdz ar to Lielā palāta secināja, ka Krievija ir pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas un nav izpildījusi savu pozitīvo pienākumu nodrošināt viendzimuma partnerattiecību atzīšanu un aizsardzību. Neviena no Krievijas norādītajām aizsargājamajām sabiedrības interesēm – tradicionālās ģimenes aizsardzība, nepilngadīgo personu aizsardzība no viendzimuma attiecību slavināšanas un sabiedrības lielākās daļas nosodījums – nevar būt pārāka pār pieteicēju tiesībām, jo attiecību leģitimitāte sabiedrībā ir krietni nozīmīgāka. Un tomēr Krievijā viendzimuma attiecību partneri nevarēja noregulēt savai privātajai dzīvei nozīmīgus aspektus – īpašuma jautājumus, uzturēšanas un mantošanas jautājumus, izņemot, ja vien partneri kā privātpersonas slēdz atsevišķus privāttiesiskus līgumus par šādiem jautājumiem. Tāpat partneri nevarēja paļauties uz savām partnerattiecībām jebkādā saistībā ar valsts un tiesu institūcijām. Tas vien, ka viendzimuma pāri bija spiesti vērsties nacionālajās tiesās, lai nodrošinātu viņu kā partneru pamattiesības, pats par sevi ir šķērslis tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi nodrošināšanā.
Ņemot vērā minēto, ECT Lielā palāta konstatēja Konvencijas 8. panta pakāpumu.
Kādēļ tas ir nozīmīgi Latvijai?
Ar šo ECT spriedumu Latvijas likumdevējam jau kārtējo reizi tiek atgādināts – ir laiks pārtraukt aizbildināties ar prettiesiskiem politiskiem argumentiem, tādiem kā tradicionālu vērtību aizsardzība, reliģija un sabiedrības nepiekrišana. Šis nav politiskas izšķiršanās jautājums, bet gan cilvēka cieņas un pamattiesību aizsardzība.
Par jebkura dzimuma partnerattiecību atzīšanas regulējuma pienākumu, kas izriet no starptautiskajām tiesībām, Satversmes tiesa atgādināja jau 2020. gada 12. novembrī[9], uzsverot, ka likumdevējam ir pienākums nodrošināt citstarp arī viendzimuma partneru ģimenes juridisku aizsardzību un paredzēt arī šādai ģimenei atbilstošus sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus. Satversmes tiesa norādīja, ka, lai gan likumdevējs bauda noteiktu rīcības brīvību, tas nevar izvēlēties, vai šādai ģimenei vispār ir jānodrošina juridiskā aizsardzība, kā arī ekonomiskā un sociālā aizsardzība un atbalsts.
Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments to pašu likumdevējam atgādināja 2021. gadā[10], nosakot, ka, tā kā nav izveidots speciālu mehānismu šādu ģimenes attiecību publiski tiesiskai atzīšanai un nostiprināšanai (reģistrācijai), situācijā, kad divas pilngadīgas, viena dzimuma personas vēlas, lai valsts atzītu viņu attiecības par ģimenes attiecībām, ir iespējams minētajām personām iesniegt pieteikumu un tiesai taisīt spriedumu par publiski tiesisku attiecību pastāvēšanu.
Turklāt Eiropas Savienības tiesa 2021. gada 14. decembrī[5] arī ir mudinājusi valstis atzīt viendzimuma attiecību pastāvēšanu, secinot, ka bērnam nevar liegt tiesības uz brīvu pārvietošanos tāpēc, ka dalībvalsts juridiski neatzīst viendzimuma partnerattiecības.
Un tomēr 13. Saeima vairākas reizes nespēja pieņemt Civilās savienības likumu, savukārt 2022. gada 6. decembrī Saeimas Juridiskā komisija lēma neturpināt 13. Saeimā sākto darbu pie Civilās savienības likuma.[11]
Kas sagaida Latviju turpmāk?
Ja likumdevējs nespēs aizmirst politiskos apsvērumus un izpildīt nu jau ne tikai Satversmes tiesas uzdoto pienākumu, bet arī no Konvencijas izrietošo pienākumu. Ir skaidrs, ka ECT nākotnē nekavēsies atzīt Latvijas pieļautos cilvēktiesību pārkāpumus. Šāda likumdevēja nespēja nošķirt politiku no juridiskiem pienākumiem ne tikai parāda Latviju negatīvā gaismā starptautiskajā sabiedrībā, bet arī rada necieņu pret Latvijas sabiedrības locekļiem, kuriem tiek liegtas pamattiesības – spēt sagaidīt savu attiecību atzīšanu. Neviļus rodas jautājums – ja Latvija vēlas būt Eiropas sastāvdaļa un distancēties no Krievijas, kā gadās, ka esam tādā pašā tiesiskajā situācijā, kā Krievija, pret kuru ticis konstatēts šis starptautisko tiesību pārkāpums?
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.
Atsauces
- ^ ECT 24.06.2010. spriedums lietā Schalk un Kopf pret Austriju (pieteikuma Nr. 30141/04)
- ^ ECT 07.11.2013. spriedums lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju (pieteikumu Nr. 29381/09 un 32684/09)
- ^ ECT 07.11.2013. spriedums lietā Oliari un citi pret Itāliju (pieteikumu Nr. 18766/11 un 36030/11); ECT 14.12.2017. spriedums lietā Orlandi un citi pret Itāliju (pieteikumu Nr. 26431/12; 26742/12; 44057/12 un 60088/12)
- ^ 29.05.2015. Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā cilvēktiesību komisāra ziņojums “Discrimination and violence against individuals based on their sexual orientation and gender identity”. Pieejams: https://www.ohchr.org/en/documents/thematic-reports/ahrc2923-discrimination-and-violence-against-individuals-based-their
- a, b Eiropas Savienības tiesas 14.12.2021. spriedums lietā C-490/20
- ^ Starp-Amerikas Cilvēktiesību tiesas konsultatīvais atzinums Nr. OC-24/17
- ^ ECT 24.06.2010. spriedums lietā Schalk un Kopf pret Austriju (pieteikuma Nr. 30141/04); ECT 16.07.2014. spriedums lietā Hämäläinen pret Somiju (pieteikuma Nr. 37359/09 ); ECT 07.11.2013. spriedums lietā Oliari un citi pret Itāliju (pieteikumu Nr. 18766/11 un 36030/11); ECT 14.12.2017. spriedums lietā Orlandi un citi pret Itāliju (pieteikumu Nr. 26431/12; 26742/12; 44057/12 un 60088/12)
- ^ ECT 24.06.2010. spriedums lietā Schalk un Kopf pret Austriju (pieteikuma Nr. 30141/04); ECT 15.03.2012. spriedums lietā Gas un Dubois pret Franciju (pieteikuma Nr. 25951/07); ECT 09.06.2016. spriedums lietā Chapin un Charpentie pret Franciju (pieteikuma Nr. 40183/07)
- ^ Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam”
- ^ Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021.gada 10.decembra spriedums (slēgtas lietas statuss), publicēts ar Nr. SKA-[B1]/2021, pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/8243
- ^ Saeimas komisija lemj neturpināt Civilās savienības likuma izskatīšanu 14. Saeimā. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/saeimas-komisija-lemj-neturpinat-civilas-savienibas-likuma-izskatisanu-14-saeima.a485701/
