ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Ģimene Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība Labvēlīga vide LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Ieteikums

Eiropas Komisija nāk klajā ar ieteikumu par emisiju samazināšanas mērķi līdz 2040. gadam, lai līdz 2050. gadam nodrošinātu klimatneitralitāti

Eiropas Zaļā kursa ietvaros 2021. gadā spēkā stājās Eiropas Klimata akts. Tā būtība ir panākt, ka Eiropa sasniedz klimatneitralitāti līdz 2050. gadam. Kā viens no šī akta virsmērķiem ir izvirzīt ambiciozāku jeb striktāku uzdevumu, ko nepieciešamas realizēt līdz 2030. gadam, lai nodrošinātu Eiropas atbildīgu virzību klimatneitralitātes sasniegšanā. Šī uzdevuma realizācijas plāns tiek fokusēts uz siltumnīcefekta gāzu (angļu valodā “greenhouse gas”) neto emisiju samazināšanu par vismaz 55%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Taču nesen Eiropas Komisija nākusi klajā ar detalizētu izvērtējumu par iespējamiem veidiem, kā patiešām nodrošināt klimatneitralitāti līdz 2050. gadam. Balstoties uz šo izvērtējumu, Komisija iesaka panākt siltumnīcefekta gāzu neto emisiju samazināšanu par 90% līdz 2040. gadam, tādējādi aizsākot diskusiju ar visām ieinteresētajām pusēm.

Mick Truyts / Unsplash

Kas ir klimatneitralitāte?

Šis vārdu savienojums pēdējo gadu laikā tiek aktīvi integrēts sabiedrībā un par to tiek raisītas dažādas diskusijas. Taču ko tieši aptver vārds “klimatneitralitāte” un kāda ir tā darbības joma?

Klimatneitralitāte nozīmē sasniegt stāvokli, kad produkta, pakalpojuma, procesa vai vienības radītās siltumnīcefekta gāzu neto emisijas ir līdzsvarotas ar pasākumiem, kas novērš vai kompensē šīs emisijas. Tas tiek panākts, samazinot emisijas ar proaktīviem pasākumiem klimata jomā un kompensējot atlikušās emisijas ar finansiālu atbalstu atzītiem klimata aizsardzības projektiem. Lai gan klimatneitralitāte ne vienmēr nozīmē emisiju samazināšanu, tā nodrošina, ka visas emitētās siltumnīcefekta gāzes tiek neitralizētas, izmantojot tādas iniciatīvas kā mežu atjaunošana vai atjaunojamās enerģijas projekti. Svarīgi, ka klimata neitralitāte nav vienādojama ar bezoglekļa neitralitāti, jo tā attiecas uz jau radītajām emisijām, savukārt bezoglekļa neitralitāte nozīmē oglekļa emisiju neesamību visā piegādes ķēdē.[1] [2]

Eiropas kontekstā klimatneitralitāte nozīmē pāreju uz sabiedrību un ekonomiku ar nulles emisijām, kas ir obligāti nepieciešama, ņemot vērā arvien biežāk sastopamos ārkārtējos klimatiskos apstākļus. Šī pāreja ir ne tikai neatliekams izaicinājums, bet arī iespēja veicināt jaunas nodarbinātības iespējas un ekonomisko izaugsmi. Turklāt šai zaļajai pārejai ir izšķiroša nozīme, lai samazinātu ES atkarību no ārējiem enerģijas avotiem. Aizstājot fosilo kurināmo ar tīrākām alternatīvām, ES mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un mazināt atkarību no gāzes, kas tiek importēta no ārējām struktūrām.[3] 

Eiropas Klimata akts – kādēļ tas ir tik būtisks?

Eiropas Klimata akts ir tikai viens no mehānismiem, kura mērķis ir nodrošināt klimatneitralitāti. Pasaules mēroga iniciatīva “Climate Neutral Now”, ko UNFCCC (United Nations Framework Convention on Climate Change / Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām) uzsāka 2015. gadā, mudina ieinteresētās puses, piemēram, valdības, uzņēmumus un privātpersonas, brīvprātīgi veikt pasākumus klimata jomā, izmantojot oglekļa tirgus mehānismus. Mērķis arī šajā gadījumā ir līdz 2050. gadam panākt klimatneitrālu pasauli, kas atbilst Parīzes nolīguma mērķiem. Dalībnieki apņemas mērīt, samazināt un kompensēt savas emisijas. Lai gan iniciatīva joprojām darbojas, sekretariāts to pakāpeniski likvidē. Šāds lēmums pieņemts, jo sekretariāta eksperti par nevalstisko organizāciju neto nulles emisiju saistībām secina, ka “Climate Neutral Now” neievēro ieteikumus attiecībā uz neto nulles emisiju sasniegšanu.[4] 

Iepriekš tiek minēts Parīzes nolīgums, taču kā tas ietekmē Eiropas centienus sasniegt klimatneitralitāti? Tā kā klimata pārmaiņas skar ne vien Eiropas valstis, bet ir globāla mēroga problēma, 2015. gadā pasaules valstu līderi lēma par labu izvirzīt jaunus mērķus cīņā pret klimata pārmaiņām. Tātad Parīzes nolīgums būtībā ir rīcības plāns globālās sasilšanas ierobežošanai. Tas stājās spēkā 2016. gada novembrī, kad tika izpildīts nosacījums, ka to ratificē vismaz 55 valstis, kas tādējādi rada vismaz 55% no pasaules siltumnīcefekta gāzu emisijām. Nolīgumu ratificējušas arī pilnīgi visas ES dalībvalstis.[5]  

Parakstot un ratificējot Parīzes nolīgumu, visas tā dalībvalstis, ieskaitot ES, ir stingri apņēmušās īstenot nolīgumā izvirzītos mērķus. Saskaņā ar šo apņemšanos ES dalībvalstis ir vienojušās līdz 2050. gadam panākt, ka ES kļūst par pirmo klimata kontekstā neitrālo ekonomiku un sabiedrību. Atbilstoši nolīgumā norādītajām prasībām ES līdz 2020. gadam bija nepieciešams iesniegt savu ilgtermiņa emisiju samazināšanas stratēģijas plānu, kas veiksmīgi tika darīts. Tajā tika norādīts mērķis līdz 2030. gadam samazināt emisijas vismaz par iepriekšminētajiem 55%, un papildus tam dalībvalstis 2023. gadā papildināja savus klimata plānus. Patlaban klimata pārmaiņu apkarošanas kontekstā ES ir izvirzījusies priekšplānā un šobrīd tiek uzskatīta par pasaules mēroga standartu noteicēju šajā jautājumā.[6]  

Parīzes nolīgums ir juridiski saistošs starptautisks līgums. Tā kā ES, pamatojoties uz Parīzes nolīgumu, ir apņēmusies samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, tai ir pienākums regulāri apkopot un izsekot mērķu virzības progresu. Šie apkopojumi reizi piecos gados tiek izskatīti Parīzes nolīgumā iesaistīto pušu kontekstā, tādā veidā monitorējot kopējo dalībvalstu progresu klimatneitralitātes sasniegšanā. Līdz ar to Eiropas Klimata akts nosaka juridiski saistošus mērķus ES dalībvalstīm, tā mudinot tās iekšējās institūcijas un dalībvalstis aktīvi veikt nepieciešamos pasākumus ES līmenī, jo gan Parīzes nolīguma, gan ES vērtības ir taisnīguma un solidaritātes veicināšana starp iesaistītajām dalībvalstīm. Eiropas klimata akta būtība ir konkretizēt un aprakstīt pasākumus, kas monitorē un seko līdzi kopējam klimatneitralitātes progresam. Tādējādi tiek fiksēta un papildināta sabiedrības un dalībvalstu rīcība, pamatojoties uz esošajām sistēmām: dalībvalstu enerģētikas un klimata plānu pārvaldības procesiem, regulāriem Eiropas Vides aģentūras ziņojumiem un jaunākajiem zinātniskajiem datiem par klimata pārmaiņām un to ietekmi.[7]  

Tātad var secināt, ka ANO iniciatīva, kas arī balstīta uz Parīzes nolīgumā izvirzītajiem mērķiem, protams, nav juridiski saistošs akts, taču tas funkcionē, lai motivētu dažādu līmeņu struktūras pievērsties klimatneitralitātes mērķa sasniegšanai. Kamēr pats Parīzes nolīgums un Eiropas Klimata akts abi ir juridiski saistoši starptautiski līgumi, kuros aprakstītie panti un darbības virzieni ir obligāti jāpilda visām ratificētajām pusēm. Pamatā Parīzes nolīgums definē virsmērķi saistībā ar klimatneitrālu pasauli līdz 2050. gadam, kamēr Eiropas Klimata akts norāda uz darbībām, kas jāveic ES dalībvalstīm, lai virzītos uz klimatneitralitātes sasniegšanu, un mehānismiem, kas izvērtē, apkopo un monitorē dalībvalstu progresu, lai to būtu iespējams tālāk izskatīt pēc Parīzes nolīgumā pieņemtajiem standartiem. 

Eiropas Komisijas ieteikums emisiju samazināšanai līdz 2040. gadam

Nesen Komisija publicēja plašu ietekmes novērtējumu, kurā izklāstītas iespējamās stratēģijas, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, proti, līdz 2050. gadam panākt, lai Eiropas Savienība kļūtu klimatneitrāla. Pamatojoties uz šo novērtējumu, Komisija ierosina līdz 2040. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu neto emisijas par 90%, salīdzinot ar 1990. gada līmeni. Ar šo ieteikumu tiek uzsāktas diskusijas ar visām ieinteresētajām personām, un pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām gaidāms, ka nākamā Komisija iesniegs tiesību akta priekšlikumu. To apstiprinās Eiropas Parlaments un dalībvalstis, kā noteikts Eiropas Klimata aktā. Šis priekšlikums ir saskaņots ar Eiropas Klimata pārmaiņu zinātniskās konsultatīvās padomes (ESABCC) vadlīnijām un pilda ES saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu.[8] 

Šajā ziņojumā ir izklāstīti arī vairāki politikas veicinoši nosacījumi, kas nepieciešami, lai sasniegtu uzstādīto 90% mērķi. Tie ietver saskaņotā regulējuma 2030. gadam pilnīgu īstenošanu, Eiropas rūpniecības konkurētspējas nodrošināšanu, lielāku uzmanību taisnīgai pārejai, kas nevienu neatstāj novārtā, vienlīdzīgus konkurences apstākļus ar starptautiskajiem partneriem un stratēģisku dialogu par regulējumu pēc 2030. gada, tostarp ar rūpniecības un lauksaimniecības nozari.[9] 

No ilgtspējīgas ekonomikas un sabiedrības viedokļa šīs izmaiņas ieviestu jaunus veidus, kā pieņemt mūsdienīgus lēmumus ar skatu nākotnē, lai nodrošinātu ES virzību uz 2050. gada mērķa realizēšanu. Pamatā šīs izmaiņas norādītu uz veidiem, kā ilgtspējīgi investēt un efektīvi plānot ilgtermiņā, tādējādi veidojot plaukstošu, konkurētspējīgu un taisnīgu sabiedrību. Pāreja uz šāda veida ilgtspējīgu domāšanu nodrošinātu Eiropas noturību pret turpmākām krīzēm. Lai sasniegtu mērķi līdz 2040. gadam samazināt emisijas par 90%, ir jāizpilda vairāki priekšnoteikumi. Vispirms ir pilnībā jāīsteno spēkā esošie tiesību akti, kuru mērķis ir līdz 2030. gadam samazināt emisijas vismaz par 55%. Neatņemama sastāvdaļa ir progresa uzraudzība. Komisija aktīvi sadarbojas ar dalībvalstīm, nozares ieinteresētajām personām un sociālajiem partneriem, lai sekmētu vajadzīgos pasākumus. Pārejas procesa pamatā arī turpmāk jābūt taisnīgumam, solidaritātei un sociālajai politikai. Rīcībai klimata jomā ir jārada ieguvumi ikvienam sabiedrības pārstāvim.[10] 

Kopsavilkums

Kā iespējams secināt, lai sasniegtu klimatneitralitāti, uz to ir jāreaģē sabiedrībai kopumā – kā dažādām nacionālām un starptautiskām institūcijām, tā cilvēkiem individuāli kā privātām un pat juridiskām personām. Tādēļ ir ieviesti dažādi mehānismi, kas pakārtoti attiecīgā hierarhijā, kā iespējams noteikt šī raksta ietvaros. Klimata mērķa noteikšana līdz 2040. gadam sola jūtamas ekonomiskas priekšrocības, samazinās nelabvēlīgu laikapstākļu riskus un no tiem izrietošos zaudējumus, kā arī sniegs daudzus papildu ieguvumus. Tie ietver gaisa kvalitātes uzlabošanos un no tā izrietošos veselības uzlabojumus, mazāku atkarību no importētā fosilā kurināmā un pozitīvu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību. Klimata pārmaiņu izraisīto ekstremālo laikapstākļu biežums un smagums izraisa ievērojamas un pieaugošas sociālās sekas un ekonomiskos zaudējumus. Šie finansiālie zaudējumi ievērojami pārsniedz izdevumus, kas saistīti ar klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces