Kara Ukrainā kontekstā no jauna ir celti gaismā jautājumi par kara ietvaros paveiktajiem noziegumiem un iespējām saukt vainīgos pie kriminālatbildības par to izdarīšanu. Uz iespējamajiem Krievijas bruņoto spēku paveiktajiem kara noziegumiem norādījuši kā mediji un starptautiskās organizācijas, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Augstā cilvēktiesību komisāra birojs, tā valstu vadītāji un ārlietu ministri. Ne mazāk aktuāls ir jautājums, vai Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un citas atbildīgās personas var saukt pie atbildības par pašu agresijas aktu, proti, iebrukumu Ukrainā. Šajā rakstā tiks sniegts īss skaidrojums par to, kas un kā var saukt pie kriminālatbildības par starptautiskajiem noziegumiem Ukrainā, īpaši pievēršoties iztiesāšanas iespējām Starptautiskajā krimināltiesā.

Kas ir Starptautiskā krimināltiesa?

Starptautiskā krimināltiesa (SKT) ir pastāvīga un neatkarīga starptautiska tiesa, kura izskata lietas par vissmagāko starptautiska mēroga noziegumu izdarīšanu.

Atšķirībā no ANO Starptautiskās tiesas, kas izskata starpvalstu strīdus un sniedz rekomendējošus viedokļus ANO un noteiktām starptautiskām organizācijām, SKT izskata vienīgi krimināllietas pret fiziskām personām. Šīs personas galvenokārt ir tās, kurām ir bijusi visnozīmīgākā loma konkrēto noziegumu izdarīšanā, proti, valsts vadītāji, bruņoto spēku ģenerāļi un tamlīdzīgi.

SKT nav pārāka pār dalībvalstu tiesām un nedarbojas kā pēdējās instances tiesa. Lai SKT varētu uzņemties lietu, nepieciešams, lai attiecīgā valsts nevēlētos vai nebūtu spējīga to patiesi izmeklēt un iztiesāt; primārais izmeklēšanas un iztiesāšanas pienākums līdz ar to jebkurā gadījumā piekrīt valstīm.

Kopš 1998. gada SKT statūtus jeb Romas statūtus ir ratificējušas 123 valstis, tostarp Latvija.^[1] Nedz Krievija, nedz Ukraina Romas statūtus nav ratificējušas.^[2]

Par kādiem noziegumiem tiesa var saukt pie atbildības?

SKT kompetencē ietilpst četras starptautisko noziegumu kategorijas, proti, genocīds, noziegumi pret cilvēci, kara noziegumi un agresija.

Ar genocīdu starptautisko tiesību izpratnē tiek apzīmēta nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu pārstāvju apzināta iznīcināšana. Līdz ar to genocīda jēdziens sevī neietver, piemēram, politisko grupu pārstāvju vajāšanu, tomēr šādas situācijas iespējams ietilpināt noziegumu pret cilvēci ietvarā.

Par kara noziegumiem tiek uzskatīti nopietni starptautisko humanitāro tiesību (proti, tiesību nozares, kas piemērojama kā starpvalstu, tā iekšējos bruņotos konfliktos) pārkāpumi, kā, piemēram, uzbrukumu raidīšana pret civiliedzīvotajiem un civilobjektiem vai neatļautu ieroču izmantošana. Savukārt par noziegumiem pret cilvēci tiek uzskatīti noziegumi, kurus iespējams veikt kā kara, tā miera laikā, un kuru veikšanai tādējādi nav nepieciešama saikne ar bruņotu konfliktu. Pie šīs kategorijas pieder tādi noziegumi kā masveida vai sistemātiska cilvēku slepkavība, paverdzināšana, spīdzināšana un deportācija, kā arī citi līdzīga smaguma noziegumi.

Turpretim ar agresijas noziegumu jeb noziegumu pret mieru Romas statūtu izpratnē saprotama valsts bruņoto spēku lietošana, vēršoties pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo integritāti, politisko neatkarību vai jebkādā citā veidā, kas ir pretrunā ar ANO Statūtiem. Turklāt šādam agresijas aktam jābūt tādā mēroga, kas pēc sava rakstura, smaguma un mēroga ir nepārprotams ANO Statūtu pārkāpums, un to jāveic personai, kuras stāvoklis tai rada iespēju efektīvi kontrolēt vai vadīt valsts politisko vai militāro darbību, kā, piemēram, valsts galvai vai bruņoto spēku virspavēlniekam.

Kāda ir Starptautiskās krimināltiesas jurisdikcija?

Kopumā SKT ir jurisdikcija pār trīs veidu situācijām. Pirmkārt, tās ir situācijas, kad tiesas kompetencē ietilpstošie noziegumi ir paveikti tās dalībvalsts teritorijas ietvaros. Otrkārt, situācijas, kad minētos noziegumus neatkarīgi no to izdarīšanas vietas ir paveikuši dalībvalsts pilsoņi; un, visbeidzot, gadījumi, kad situāciju tiesai izskatīšanai ir nodevusi ANO Drošības padome. Ja situāciju tiesai ir nodevusi ANO Drošības padome, nav nepieciešams, lai noziegums tiktu izdarīts dalībvalsts teritorijā vai to būtu izdarījis dalībvalsts pilsonis.

Ņemot vērā, ka nedz Krievija, nedz Ukraina nav ratificējušas Romas statūtus, neviena no abām valstīm nav uzskatāma par Romas statūtu dalībvalsti. Tomēr pastāv arī citi veidi, kā atzīt SKT jurisdikciju: tā, pamatojoties uz Ukrainas 2015. gada 8. septembra deklarāciju, ar kuru tā atzina SKT jurisdikciju pār Ukrainā veiktajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci sākot no 2014. gada 20. februāra,^[3] SKT ir tiesīga veikt izmeklēšanu un saukt pie atbildības personas par kara noziegumu, noziegumu pret cilvēci izdarīšanu, kā arī nu jau genocīdu arī esošā kara ietvaros. Turklāt šādu atbildīgo personu pilsonībai nav nozīmes – arī Krievijas pilsoņi var tikt pakļauti tiesas jurisdikcijai, ciktāl viņu izdarītie noziegumi ir uzskatāmi par minētajiem noziegumiem un ir paveikti Ukrainas teritorijā.

Taču SKT joprojām nav jurisdikcijas pār agresiju šī nozieguma īpašā režīma dēļ. Tiesas jurisdikcija pār agresijas noziegumu nav iespējama, ja to ir izdarījuši valsts, kas nav Romas statūtu dalībvalsts, pilsoņi, kā arī, ja noziegums ir veikts valsts, kas nav dalībvalsts, teritorijā. Turklāt ANO Drošības padome nav nodevusi konkrēto situāciju tiesas prokuroram.

Kas jau ticis darīts Ukrainas gadījumā un kas notiks tālāk?

Starptautiskajā krimināltiesā

28. februārī SKT prokurors Karims Kāns norādīja, ka viņa birojam ir saprātīgs pamats uzsākt izmeklēšanu Ukrainā un, lai paātrinātu procesu, aicināja dalībvalstis iesniegt prasību par izmeklēšanas uzsākšanu.^[4]

Atsaucoties uz prokurora aicinājumu, 1. martā Lietuva iesniedza prasību par izmeklēšanas Ukrainā uzsākšanu.^[5] Papildus tam dienu vēlāk 38 valstis, tostarp Latvija, iesniedza vienotu prasību ar tādas pašas būtības lūgumu,^[2] savukārt 11. martā prasību iesniedza vēl divas valstis.^[6] Pamatojoties uz šīm prasībām, Prokurora birojs ir uzsācis izmeklēšanu.^[7]

Ja izmeklēšanas rezultātā iegūtie pierādījumi būs pietiekami, Prokurora birojs iesniegs Pirmstiesas palātai prasījumu par aresta ordera vai pavēstes izdošanu atbildīgajām personām. Personām ierodoties tiesā brīvprātīgi vai tiekot aizturētām, tās stāsies Pirmstiesas palātas priekšā apsūdzību apstiprināšanai, palātai lemjot par to, vai pierādījumi lietā ir pietiekami, lai to virzītu uz iztiesāšanu. Savukārt, ja lieta nonāks līdz iztiesāšanas stadijai, tajā tiks attiecīgi lemts par apsūdzēto vainu noziegumu izdarīšanā. Tiesas palātas lēmumu iespējams pārsūdzēt Apelācijas palātā.

Citās starptautiskajās institūcijās

Papildus uzsāktajam procesam SKT, Ukraina ir arī vērsusies ar prasību pret Krieviju ANO Starptautiskajā tiesā, kura nupat, 16. martā, ir izdevusi Krievijai saistošu rīkojumu nekavējoties apturēt militāro operāciju Ukrainā.^[8] Neatkarīgi no šiem pagaidu pasākumiem, Starptautiskā tiesa turpinās izskatīt lietu pēc būtības. Prasībā Ukraina apstrīd Krievijas apgalvojumus par to Luhanskas un Doņeckas apgabalos veikto genocīdu, kā rezultātā Krievija ir atzinusi šo apgabalu neatkarību un īstenojusi “īpašo militāro operāciju” Ukrainā. Ukrainas prasības mērķis ir konstatēt, ka Krievijai nav likumīga pamata īstenot militāru darbību Ukrainā Krievijas norādītā genocīda novēršanas vai sodīšanas nolūkos, atzīt par nelikumīgām jau veiktās militārās darbības un atlīdzināt Ukrainai nodarītos zaudējumus. Tāpat Ukraina apsūdz Krieviju genocīda aktu Ukrainā plānošanā, kā arī tajā, ka tā tīši nogalina un nodara nopietnus ievainojumus Ukrainas pilsonības locekļiem. Latvija ir norādījusi, ka tā atbalstīs Ukrainas sūdzību kā trešā valsts.^[9]

Kādas iespējas pastāv vēl?

Jāpiebilst, ka publiskajā telpā izskanējušais viedoklis, ka Putinam būtu jāstājas slavenās Nirnbergas tiesas priekšā, nav gluži precīzs. Nirnbergas militārais tribunāls, kas tika izveidots 1945. gadā ar mērķi sodīt Vācijas valdības un militārās elites pārstāvjus par starptautisko noziegumu izdarīšanu, savu funkciju ir izpildījis un formāli vairs nepastāv. Neskatoties uz to, atsevišķa Ukrainas tribunāla izveide nebūt nav nekas neiespējams: eksistē gana daudzi līdzīgi tribunāli, kas izveidoti ar mērķi reaģēt uz viena konflikta ietvaros veiktajiem noziegumiem, kā, piemēram, Starptautiskie kara noziegumu tribunāli bijušajai Dienvidslāvijai un Ruandai, Kosovas Īpašā tiesas palāta, Īpašais tribunāls Libānai, Īpašā tiesa Sjerraleonei, Kambodžas tiesu ārkārtas palātas un citi. Nudien, Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuļeba un Apvienotās Karalistes kādreizējais premjerministrs Gordons Brauns, kā arī tādi starptautisko tiesību eksperti kā Starptautisko kara noziegumu tribunāla bijušajai Dienvidslāvijai kādreizējais prokurors Ričards Goldstouns jau ir izrādījuši atbalstu īpaša Ukrainas tribunāla izveidei.^[10] Šāda tribunāla galvenā priekšrocība būtu tā jurisdikcija pār agresijas noziegumu, kas, kā norādīts iepriekš, iztrūkst SKT.

Jāatzīmē, ka šāda veida tribunālu izveide vēsturiski ir pārsvarā piekritusi ANO Drošības padomei, kas, kā zināms, iekļauj Krieviju. Ņemot vērā, ka Krievijai kā Drošības padomes pastāvīgajai loceklei ir veto tiesības, ir acīmredzams, ka bez ANO Drošības padomes reformas šis ceļš Ukrainas tribunāla dibināšanai ir slēgts. Tomēr divi no iepriekš minētajiem hibrīdtribunāliem (tribunāliem, kuru pamatā ir daļēji starptautisks un daļēji nacionāls likums un darbinieki), proti, Īpašā tiesa Sjerraleonei un Kambodžas tiesu ārkārtas palātas, tika izveidoti pamatojoties nevis uz Drošības padomes rezolūciju, bet gan uz ANO Ģenerālasamblejas, kurā ietilpst visas ANO dalībvalstis, rekomendāciju.^[11] Lai arī Īpašās tiesas Sjerraleonei gadījumā Drošības padome bija izdevusi rezolūciju, kurā tā aicināja ANO ģenerālsekretāru vest pārrunas par līgumu starp ANO un Sjerraleones valdību, tā nebija atbildīga par pašu tribunāla izveidi; tas tika dibināts uz minētā līguma starp ANO un Sjerraleoni pamata.^[12] Arī Kambodžas tiesu ārkārtas palātas gadījumā tribunāls tika dibināts uz ANO Ģenerālasamblejas rezolūcijas pamata.^[13] Vēl viena hibrīdtribunālu priekšrocība ir tāda, ka tā pietuvina lietu un tās izskatīšanu noziegumu izdarīšanas vietai, atvieglojot pierādījumu vākšanu un noziegumu interpretāciju Ukrainas kontekstā, iekļaujot Ukrainas likumu tribunāla statūtos un procesuālajos dokumentus, bet tiesnešus – tiesas sastāvā, kā arī ļaujot cietušajiem klātienē piedalīties tiesas sēdēs, tādējādi stiprinot saiti starp noziegumu izdarīšanas vietu un vainīgo saukšanu pie atbildības nozīmi. Līdz ar to šāda veida Ukrainas tribunāla izveide varētu būt vēl viens efektīvs variants.

Pastāv vēl viena opcija saukšanai pie kriminālatbildības, proti, universālā jurisdikcija. Universālā jurisdikcija paredz, ka daži noziegumi ir tik smagi, ka par tiem pie atbildības var saukt jebkura pasaules valsts neatkarīgi no tā, vai tai ir kāda saikne ar konkrēto noziegumu vai noziedznieku. Dažas no vēsturē skaļākajām krimināllietām, kā, piemēram, Izraēlas lieta pret “holokausta arhitektu” Ādolfu Eihmanu vai Spānijas lieta pret Čīles diktatoru Augusto Pinošetu, tika realizētas uz universālās jurisdikcijas pamata. Ukrainas gadījumā Vācija jau ir uzsākusi pierādījumu vākšanu; lai arī tas vēl nenozīmē, ka Vācija pati uzņemsies lietas iztiesāšanu, valstij ir ievērojama pieredze universālās jurisdikcijas piemērošanā – vēl šī gada janvārī Koblencas tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu bijušajam Sīrijas pulkvedim Anvaram Raslanam par noziegumu pret cilvēci pastrādāšanu Damaskas cietumā pirms desmit gadiem.^[14] Līdz ar to nav izslēgts, ka Ukrainas gadījumā Vācija varētu rīkoties līdzīgā veidā. Turklāt arī Latvijas Valsts drošības dienests nupat ir paziņojis, ka uzsācis kriminālprocesu par Krievijas bruņoto spēku īstenotajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci un mieru Ukrainā.^[15] Iespējams, ka Vācijai un Latvijai sekos pa pēdām arī citas valstis.

Secinājumi

Jāatzīmē, ka jebkurai krimināllietai pret prezidentu Putinu vai citu Krievijas valdībai nozīmīgu personu noteiktā brīdī būs jāatduras pret praktisku problēmu, proti, atbildīgo personu nonākšanu uz apsūdzēto sola. Ja vien šīs personas netiktu sagūstītas Ukrainā vai citā valstī, kurai būtu pienākums un kura arī godprātīgi pildītu šo pienākumu izdot minētās personas, ir maz ticams, ka aresta orderi, ja tādi tiktu izdoti, patiešām sekmētos ar šo personu apcietināšanu. Ņemot vērā, ka Krievija nav ratificējusi Romas statūtus, tai nav pienākuma sadarboties ar SKT un izdot, piemēram, Putinu. Tas pats attiecas arī uz potenciālajām citu valstu ierosinātajām krimināllietām, jo Krievijas likums liedz tās pilsoņu izdošanu citām valstīm.^[16]

Neskatoties uz to, starptautiskās sabiedrības rīcībā ir gana daudzi un dažādi rīki, kurus efektīvi kombinējot, palielinās iespējamība, ka atbildīgās personas var tikt sauktas pie atbildības. Uzsvars uz pierādījumu vākšanu un apstrādāšanu apvienojumā ar organizētiem centieniem nodrošināt kriminālatbildību par cilvēces smagākajiem noziegumiem tām personām un tādā apmērā, ciktāl tas šobrīd ir iespējams, ir reālistiskākā opcija līdz esošā režīma sabrukuma brīdim.

 

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.