Tiesību interpretācija

Sociālie mediji ierobežo vārda brīvību – kā jārīkojas valstij?

Primāri cilvēktiesību, tostarp tiesību uz vārda brīvību, kontekstā valsts ir tā, kuras uzdevums ir nodrošināt šo tiesību realizāciju, kā arī nepieciešamības gadījumā tās ierobežot. Taču, ja persona šīs tiesības realizē sociālajos medijos, tie kā privātpersonas var liegt personai piekļuvi savām platformām. Šādā gadījumā rodas jautājums, vai un kā valstij ir jāreaģē uz šādu sociālo mediju rīcību.

Charles Deluvio / Unsplash

Kas ir sociālie mediji?

Kembridžas vārdnīca sociālos medijus definē kā tīmekļa vietnes vai datora programmas, kas ļauj cilvēkiem komunicēt un dalīties ar informāciju internetā, lietojot datoru vai mobilo telefonu.[1] Tādējādi sociālos medijus, iepretim masu medijiem, raksturo tas, ka tie balstās modelī many-to-many,[2] proti, šāds komunikācijas modelis ļauj daudziem lietotājiem sazināties ar daudziem citiem lietotājiem,[3] pārvēršot komunikāciju interaktīvā dialogā.[4] Sociālie mediji ir, piemēram, Facebook, Twitter, LinkedIn. 

Vispārīgi par valsts pienākumiem cilvēktiesību jomā

Klasiski liberālā izpratnē cilvēktiesības pirmām kārtām ir veidotas kā mehānisms, kas aizsargā indivīdu no valsts varas iejaukšanās.[5] Šo mehānismu apzīmē kā valsts negatīvo pienākumu, proti, pienākumu nerīkoties tādā veidā, kas pārkāpj personas cilvēktiesības.[6] Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) valsts negatīvo pienākumu ir saukusi arī par valsts primāri negatīvo uzdevumu atturēties no tiesību, kas ir ietvertas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (turpmāk – Konvencija), ierobežošanas.[7] Tādējādi negatīvais pienākums tiek pārkāpts, ja ir aktīva valsts rīcība, kas nepamatoti ierobežo personas cilvēktiesības. 

Savukārt pozitīvais pienākums, pretēji valsts negatīvajam pienākumam, ir saistīts ar valsts aktīvu rīcību. Tas nozīmē, ka pozitīvais pienākums liek valstij rīkoties aktīvā veidā, lai nodrošinātu, ka persona var baudīt savas cilvēktiesības.[8]Attiecīgi valsts pozitīvā pienākuma pārkāpumu var konstatēt, ja valsts situācijā, kad tai personas tiesību aizsardzībai bija jāveic konkrētas darbības, nav tās veikusi.

Tiesības uz vārda brīvību un valsts pozitīvie pienākumi

Konvencijas 10. pantā ietvertas personas tiesības brīvi izteikties. Šī panta teksts nenorāda uz to, ka valstij, papildus negatīvajam pienākumam, ir arī pozitīvais pienākums, iepretim, piemēram, Konvencijas 2. pantam, kur pozitīvais pienākums izriet jau no pašas normas teksta.

Gadījumos, kad valsts pozitīvais pienākums nav skaidri izsecināms no Konvencijas normu teksta, valsts pozitīvie pienākumi tiek atvasināti no Konvencijas 1. panta, kas noteic, ka valstis nodrošina ikvienam, kas atrodas to jurisdikcijā, Konvencijā minētās tiesības un brīvības.[9] Tas ietver to, ka attiecīgās Konvencijas normas ir jāinterpretē un jāpiemēro tādā veidā, lai tās netiktu padarītas par teorētiskām vai iluzorām, bet gan praktiskām un efektīvām.[10] Tas var tikt nodrošināts tikai tad, ja valstis, papildus tam, ka tām ir jāatturas no iejaukšanās, veic konkrētas darbības, lai Konvencijā ietvertās tiesības un brīvības aizsargātu.[11]

No Konvencijas 10. panta izrietošos pozitīvos pienākumus iedala četrās galvenajās grupās. Šīs grupas ir pozitīvie pienākumi, kas: 1) izriet no nepieciešamības nodrošināt plurālistisku mediju vidi (piemēram, aktīvi rīkoties, lai valstī nepastāvētu monopols audiovizuālo mediju sektorā); 2) izriet no nepieciešamības pasargāt personas no draudiem, kas tām var rasties, realizējot vārda brīvību (piemēram, nodrošināt, ka pret žurnālistiem netiek pielietota vardarbība); 3) izriet no nodarbinātības attiecībām (piemēram, novērst to, ka persona nepamatoti tiek atbrīvota no darba tās izteicienu dēļ); 4) attiecas uz piekļuvi forumam vai medijiem (piemēram, pastāvot īpašiem apstākļiem, nodrošināt to, ka avīze publicē konkrētu saturu).

Valsts rīcības modeļi kā atbilde sociālo mediju īstenotiem vārda brīvības ierobežojumiem

Valsts rīcības modelis konkrētā situācijā ir tiešā veidā atkarīgs no tā, uz kāda pamata sociālie mediji ir ierobežojuši personas tiesību uz vārda brīvību baudīšanu. Proti, svarīgi ir nošķirt situācijas, kad sociālo mediju īstenotā rīcība ir atbilde un sekas valsts rīkojumiem, kas uzliek par pienākumu sociālajiem medijiem noņemt saturu vai izslēgt kādu personu no konkrētās sociālo mediju platformas, no situācijām, kad sociālie mediji brīvprātīgi veic šādas darbības bez valsts iesaistes.[12]  Neiezīmējot šīs robežas, varētu rasties maldīgs priekšstats, ka visos gadījumos, kad sociālo mediju platformas rīkojas veidā, kas skar personas tiesību uz vārda brīvību, ir sagaidāma valsts aktīva rīcība, realizējot tās pozitīvo pienākumu.

Negatīvais pienākums

Runājot par valstu negatīvo pienākumu, ir jāaplūko sekojoši veidi, kā valsts ar aktīvu rīcību var ietekmēt sociālos medijus tādā veidā, kas noved pie personu tiesību uz vārda brīvību ierobežojumiem.

  1. Bloķēšanas rīkojumi;
  2. Ārpus likuma pastāvoši ietekmēšanas veidi;
  3. Tiesību normās ietverti pienākumi.

Šķietami vienkārša situācija no valsts rīcības izvērtējuma skatupunkta ir bloķēšanas rīkojuma (angļu valodā “blocking injuction”) gadījumā.[13] Ņemot vērā, ka šādos gadījumos valsts veic aktīvu rīcību, kas ierobežo personas tiesības uz vārda brīvību, nav šaubu, ka ir pamats runāt par iespējamo valsts negatīvā pienākuma pārkāpumu kā rezultātu bloķēšanas rīkojumam.[14]

Problemātiskāka situācija rodas tad, ja valstis, lai izvairītos no to rīcības atbilstības starptautiskajiem standartiem cilvēktiesību jomā izvērtēšanas, izdod nevis bloķēšanas rīkojumus, bet ietekmē sociālos medijus citos veidos. Šāda rīcība tiek saukta, piemēram, par regulēšanu, paceļot uzacis (angļu valodā regulation by raised eyebrow)[15] un neredzamo rokasspiedienu[16], proti, uz sociālajiem medijiem tiek izdarīts neformāls spiediens, piemēram, bloķēt noteikta veida saturu, lai izbēgtu no iespējamām sankcijām. Sociālie mediji bailēs no negatīvām sekām bieži vien šādam valsts spiedienam pakļaujas. Nav pamata šaubām, ka gadījumos, kad valsts spiediens vai pieprasījums ir pierādāms, analogi bloķēšanas pieprasījumiem ir pamats runāt par valsts aktīvu rīcību kā priekšnoteikumu, lai izvērtētu valsts negatīvā pienākuma iespējamo pārkāpumu. Tomēr, ciktāl šāda valsts ietekme pār sociālajiem medijiem ir neformāla, necaurskatāma un sociālajam medijam nesaistoša un valsts aktīvo rīcību ir neiespējami pierādīt, iztrūkst priekšnoteikums, lai persona varētu norādīt uz valsts negatīvo pienākumu.[17] Šādos gadījumos, lai gan to nevarētu nosaukt par sociālo mediju brīvprātīgi veiktu tiesību uz vārda brīvību ierobežojumu, sekas ir pielīdzināmas, proti, ir iespējams runāt tikai par valsts pozitīvā pienākuma iespējamu neievērošanu.

Visbeidzot trešā situācija ir saistīta ar tiesību normās noteiktiem pienākumiem sociālajiem medijiem izņemt konkrēta veida saturu. Šādā gadījumā rodas sava veida starpstāvoklis, proti, valsts nav izdevusi tiešu bloķēšanas rīkojumu, izvērtējumu par to, vai konkrētais saturs ir izņemams, atstājot to sociālo mediju platformas ziņā, tomēr šāda platformas rīcība neatbilst arī brīvprātīgai sociālo mediju rīcībai. Tādējādi, lai gan šis jautājums nav plaši apskatīts, pastāv divi viedokļi, proti, tiek norādīts gan tas, ka šādā gadījumā būtu jārunā par valsts negatīvā pienākuma iespējamu pārkāpumu,[18] gan, ka tas drīzāk varētu izraisīt valsts pozitīvā pienākuma iespējamu pārkāpumu.[19] 

Pozitīvais pienākums – vai personai ir tiesības izteikties konkrētā platformā?

Gadījumos, kad sociālais medijs bez valsts iejaukšanās vai cita veida ietekmes ierobežo personas tiesības uz vārdu brīvību, nav pamata runāt par valsts negatīvā pienākuma iespējamo pārkāpumu kā sekām aktīvai valsts rīcībai, jo šāds tiesību uz vārda brīvību ierobežojums izriet tikai no sociālo mediju pašu rīcības.

Lai noskaidrotu, vai valstij rodas pozitīvais pienākums sociālo mediju brīvprātīgi īstenotu vārda brīvības ierobežojumu gadījumā, jālīdzsvaro sadurošās intereses. Kā galvenās sociālo mediju tiesības šajā kontekstā minamas: tiesības uz vārda brīvību un darījumdarbības brīvība.[20] Platformu tiesību nozīmi vēl vairāk akcentē ECT atzītais, ka tiesības uz vārda brīvību negarantē personai tiesības uz foruma izvēles brīvību šo tiesību īstenošanai.[21] Proti, tiesības uz vārda brīvību negarantē personai tiesības izteikties konkrētā sociālajā medijā. Būtībā šī atziņa var tikt uzskatīta par vadošu principu, kas palīdz līdzsvarot minētās intereses.

Šī iemesla dēļ tiesību doktrīnā tiek norādīts, ka personām būtu praktiski neiespējami pierādīt valsts pozitīvā pienākuma pastāvēšanu tādā formā, kas pieprasītu valstij nodrošināt, ka persona var īstenot savas tiesības uz vārda brīvību konkrētā sociālo mediju platformā.[22] Šāda nostāja parasti balstās ECT judikatūrā izvirzītajos kritērijos, kas noteic, ka valsts pozitīvais pienākums nodrošināt piekļuvi īpašumam, kas pieder privātai vai publiskai personai, lai persona varētu īstenot savas tiesības uz vārda brīvību, rodas tikai tad, ja piekļuves liegšana liedz personai jebkādu efektīvu iespēju realizēt tiesības uz vārda brīvību vai iznīcina šīs tiesības pēc būtības.[21] Var piekrist, ka vispārīgi šie kritēriji varētu tikt izmantoti arī izvērtējumā par piekļuvi sociālo mediju platformām. Būtu grūti iedomāties situāciju, kad piekļuves liegšana kādai sociālo mediju platformai, kas izpaustos, piemēram, kā konta dzēšana, kā arī konkrēta satura ierobežošana, varētu iznīcināt tiesības uz vārda brīvību pēc būtības. Daudz reālāk ir konstatēt to, ka personai tiek liegts efektīvi īstenot tiesības uz vārda brīvību. 

Tomēr doktrīnā arī šis kritērijs tiek vērtēts ļoti strikti, norādot, ka izslēgšana no kādas platformas nenozīmē, ka personai nav alternatīvu veidu, kā izpausties citviet internetā. Tiek norādīts, ka, piemēram, gan Facebook, gan LinkedIn ir sociālie tikli, gan WordPress, gan Blogger nodrošina personas ar vietu, kur izplatīt savus emuārus. Vēlmei izplatīt informāciju kādā konkrētā platformā neesot piešķirama prioritāte pār to, ka pastāv citas platformas pat tad, ja tās sasniedz mazāku cilvēku skaitu vai cita veida publiku.[22] Sekojot šādai nostājai, protams, praktiski nekad nevarētu konstatēt to, ka personai, sociālo mediju īstenotu vārda brīvības ierobežojumu gadījumā, tiek liegtas tiesības efektīvi īstenot tiesības uz vārda brīvību. Tātad arī valsts pozitīvais pienākums šādos gadījumos nekad netiktu konstatēts. Tomēr, autoresprāt, minētos ECT judikatūrā izvirzītos kritērijus vajadzētu uzskatīt par tādiem, kas paredz augstu slieksni iespējām konstatēt valsts pozitīvā pienākuma pastāvēšanu līdzīgās situācijās citstarp interneta vidē,[23] nevis tādiem, kas šādu iespēju pilnībā izslēdz.

Atbilstoši dzīvā instrumenta doktrīnai, kas noteic, ka Konvencija ir jāinterpretē pašreizējo apstākļu gaismā, būtu jāņem vērā interneta unikālā daba, kā arī milzīgās iespējas, ko sniedz sociālo mediju platformas, kā arī likumsakarīgi – sekas, ko var radīt izslēgšana no šādām platformām vai satura izplatīšanas ierobežojumi tajās. Ja ECT kādreiz varēja atzīt, ka, piemēram, plakātu un skrejlapiņu izmantošana ir alternatīva vēstījuma paušanai audiovizuālajā medijā,[24] tad diez vai šādu iespēju var pielīdzināt sociālo mediju platformu sniegtajām iespējām. Turklāt pastāv pamats apšaubīt arī to, vai audiovizuālie mediji vēl var tikt uzskatīti par alternatīvu līdzekli iepretim personas iespējām izplatīt saturu internetā. Tas ir skaidrojams ar komunikācijas internetā unikālo dabu,[22] kas veicina informācijas izplatību reāllaikā.[25]

Minētajam apstiprinājums ir atrodams arī salīdzinoši jaunākā ECT judikatūrā, kur, vērtējot YouTube dabu, ECT norādīja, ka tā ir unikāla platforma, ņemot vērā tās īpašības, pieejamību un, galvenokārt, iespējamo ietekmi. Šo faktoru dēļ tai Turcijā nebija ekvivalentu, kas to varētu aizstāt.[25] Pie līdzīga secinājuma attiecībā uz Facebook ir nonākusi arī Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa, pirms lietas izskatīšanas pēc būtības uzliekot Facebook par pienākumu atļaut politiskajai partijai piekļuvi tās Facebook lapai, kā arī atļaut publicēt tajā informāciju. Tiesa norādīja, ka politiskajai partijai bija liegta svarīgā iespēja izplatīt tās politisko vēstījumu un aktīvi iesaistīties komunikācijā ar sociālās vietnes lietotājiem, kas kopumā ievērojami ietekmē tās pamanāmību, īpaši pirms vēlēšanām. Tiesa turpināja, norādot, ka Facebook ir ievērojama tirgus vara Vācijā.[26] Lai gan šī lieta netika skatīta personu tiesību uz vārda brīvību kontekstā, tajā izdarītie secinājumi, autoresprāt, spilgti parāda to, ka arī Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa seko līdzīgai pieejai, kā to dara ECT. Turklāt Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa acīmredzami ņem vērā sociālo mediju platformu īpašo ietekmi, vērtējot personas iespējas realizēt savas tiesības alternatīvās platformās. Iepriekšminētā ECT judikatūra  ļauj domāt, ka pastāv pamats sagaidīt, ka arī ECT, izskatot līdzīgu lietu, varētu nonākt pie līdzīgiem secinājumiem, kas akli nebalstītos tajā, ka interneta vidē ir pieejams milzīgs daudzums sociālo mediju platformu, bet, vērtētu konkrētās lietas apstākļus, lai noskaidrotu, vai pastāv efektīvas alternatīvas. 

Autoresprāt, valsts pozitīvā pienākuma konstatēšanā būtu jāvadās tieši pēc no lietas uz lietu pieejas. Neizvērtējot katras konkrētās lietas individuālos apstākļus, konkrētās sociālo mediju platformas darbības specifiku, kā arī nozīmi personai, nebūtu iespējams adekvāti konstatēt, vai pastāv citi veidi, kā persona efektīvi varētu realizēt savas tiesības uz vārda brīvību. Tā, piemēram, diez vai gadījumā, ja kāda Latvijas politiķa konts sociālajā tīklā Facebook tiktu bloķēts, par efektīvu alternatīvu varētu uzskatīt sociālo tīklu VKontakte, kura darbības joma ir līdzīga, bet lietotāji galvenokārt nāk no atsevišķām valstīm, iepretim Facebook, kas sasniedz lietotājus lielākajā daļā pasaules.

Tāpat nozīmīgi var būt arī citi apstākļi, piemēram, jau Vācijas lietā izvērtētais pirmsvēlēšanu posms. Pat, ja personai vai politiskajai partijai pēc sociālo mediju īstenotiem vārda brīvības ierobežojumiem būtu iespēja, piemēram, veidot jaunu platformu, kur tā pauž savus uzskatus, pirmsvēlēšanu laikā tā nevarētu tikt uzskatīta par efektīvu alternatīvu. Lai gan atsevišķi autori uzskata, ka tā varētu būt vienkārša neērtība, kas liedz sasniegt tāda paša mēroga auditoriju, bet kas neliecina par to, ka personai nav alternatīvu, autoresprāt, tā ir pārāk formāla pieeja.

Svarīgi norādīt, ka, ja tiek konstatēts, ka personai nav citu efektīvu alternatīvu, kā realizēt savas tiesības uz vārda brīvību, tas joprojām automātiski nenozīmē valsts pozitīvā pienākuma iejaukties pastāvēšanu. Proti, pēc tam ir jāizvērtē gan iemesls, kāpēc sociālais medijs bija ierobežojis personas tiesības uz vārda brīvību, gan ierobežojuma smagums, jo arī šīs ir taisnīga līdzsvara noskaidrošanas sastāvdaļas.[27]

Apkopojot visu iepriekšminēto, secināms, ka tad, ja sociālo mediju īstenotu vārda brīvības ierobežojumu gadījumā personai tiek liegtas tiesības efektīvi īstenot tiesības uz vārda brīvību un ja šāds ierobežojums nav nepieciešams, turklāt ir nesamērīgs,[28] valstij ir pozitīvais pienākums šādas sociālo mediju rīcības radītās sekas novērst.[29]

Tādējādi tas, kas valstij būtu jādara, ir, piemēram, jāatceļ šāds sociālo mediju platformas lēmums, kas praktiski izpaustos, kā pienākuma uzlikšanas sociālajam medijam novērst ierobežojumu, vai jāaizstāj šāds lēmums ar personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli.[30] Ja valsts šādas darbības nebūs veikusi, tad būtu pamats konstatēt tiesību uz vārda brīvību pārkāpumu kā sekas valsts pozitīva pienākuma neizpildei. 

Kopsavilkums

Lai gan sociālo mediju īstenotu personas tiesību uz vārda brīvību ierobežojumu gadījumā tiek runāts par attiecībām starp divām privātpersonām, valstij arī šādos gadījumos var būt pienākums iejaukties. Šādu ierobežojumu rezultātā var būt pamats runāt gan par iespējamo valsts negatīvā, gan pozitīvā pienākuma pārkāpumu atkarībā no tā, vai valsts ir aktīvi rīkojusies, vai tieši otrādi – nav rīkojusies tad, kad šāds pienākums ir bijis. Iespējamā valsts pozitīvā pienākuma pārkāpuma noteikšana ir problemātiskāka, jo nepieciešams konstatēt, ka personai nav efektīvu iespēju realizēt savas tiesības uz vārda brīvību citā veidā. Šajā sakarā nav atbalstāma formāla pieeja, jo būtu jāvērtē katras konkrētās lietas individuālie apstākļi, kā arī konkrētās sociālo mediju platformas specifika. To darot, būtu iedomājamas situācijas, kad pastāvētu pamats konstatēt valsts pozitīvā pienākuma pārkāpumu kā sekas valsts bezdarbībai, neaizsargājot indivīda tiesības uz vārda brīvību interneta vidē.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

  1. ^ Cambridge Dictionary Definition: Social Media. Pieejams: https://dictionary.cambridge.org/dictionary/english/social-media.
  2. ^ Joseph S. Social Media, Human Rights and Political Change. Boston College International and Comparative Law Review, 2012, Vol. 35, p. 155.
  3. ^ Buholcs J. Sociālie mediji. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/4805-sociālie-mediji.
  4. ^ Ghosh G., Tiwari S. Social Media and Freedom of Speech and Expression: Challenges Before the Indian Law, p. 2. Pieejams: https://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=2892537.
  5. ^ Alexy R. A Theory of Constitutional Rights. Oxford: Oxford University Press, 2010, p. 288. 
  6. ^ Eatwell T. State Responsibility for Human Rights Violations Committed in the State Territory by Armed Non-State Actors. Geneva: The Geneva Academy of International Humanitarian Law and Human Rights, 2018, p. 12.
  7. ^ ECT 13.08.1981. spriedums lietā Young, James and Webster pret Apvienoto Karalisti (iesnieguma Nr.7601/76 un 7806/77), 49.p.
  8. ^ Starmer K. European Human Rights Law: The Human Rights Act 1998 and the European Convention on Human Rights. London: Legal Action Group, 1999, p. 194. 
  9. ^ McGonagle T. Positive obligations concerning freedom of expression: mere potential or real power? In: Council of Europe. JURNALISM AT RISK. Threats, challenges and perspectives, 2015, p. 11.
  10. ^ ECT 22.12.2020. spriedums lietā Selahattin Demirtaş pret Turiju (no. 2) (iesnieguma Nr.14305/17), 386.p.
  11. ^ Güler T. ‘Positive Obligations’ Doctrine of the European Court of Human Rights: Is it Cogent or Obscure? European Journal of Multidisciplinary Studies, 2017, Vol.2., p. 369.
  12. ^ Leerssen P. Cut Out By The Middle Man: The Free Speech Implications Of Social Network Blocking and Banning In The EU. Journal of Intellectual Property, Information Technology and Electronic Commerce Law, 2015, Vol.6, p. 102.
  13. ^ Bulayenko O., Frosio G. Website Blocking Injunctions in Flux: Static, Dynamic, and Live. Journal of Intellectual Property Law and Practice, 2021,Vol.16(3), p. 2. Pieejams: https://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=3848063
  14. ^ European Union Intellectual Property Office. Study on Dynamic Blocking Injunctions in the European Union. 2021, p. 23. Pieejams: https://euipo.europa.eu/tunnel-web/secure/webdav/guest/document_library/observatory/documents/reports/2021_Dynamic_Blocking_Injuctions/2021_Study_on_Dynamic_Blocking_Injuctions_in_the_European_Union_FullR_en.pdf
  15. ^ Benkler Y. A Free Irresponsible Press: Wikileaks and the Battle Over the Soul of the Networked Fourth Estate.Harvard Civil Rights-Civil Liberties Law Review, 2011, Vol.311, p. 367. 
  16. ^ Birnhack M., Elkin-Koren N. The Invisible Handshake: The Reemergence of the State in the Digital Environment. Virginia Hournal of Law and Technology, 2003, Vol.6., p.2. Pieejams: https://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=381020
  17. ^ Leerssen P. Cut Out By The Middle Man: The Free Speech Implications Of Social Network Blocking and Banning In The EU. Journal of Intellectual Property, Information Technology and Electronic Commerce Law, 2015, Vol.6, p. 110.
  18. ^ Land M. K. Against Privatized Censorship: Proposals for Responsible Delegation. Virginia Journal of International Law, 2020, Vol.60, p. 401.
  19. ^ McMillan I. Enforcement Through the Network: The Network Enforcement Act and Article 10 of the European Convention on Human Rights. Pieejams: https://cjil.uchicago.edu/publication/enforcement-through-network-network-enforcement-act-and-article-10-european-convention.
  20. ^ Turnbull J. Facebook und seine Bindung an die Meinungsfreiheit. Pieejams: http://rechtundnetz.com/facebook-und-seine-bindung-an-die-meinungsfreiheit/.
  21. a, b ECT 06.05.2003. spriedums lietā Appleby un Citi pret Apvienoto Karalisti (iesnieguma Nr.44306/98), 47.p. 
  22. a, b, c Woods L. Social media: it is not just about Article 10. In: Mangan D., Gillies L. (eds.) The Legal Challenges of Social Media. Cheltenham: Edward Elgar, 2017, pp. 112., 113. 
  23. ^ Síthigh D. From Freedom of Speech to the Right to Communicate. 2012, p. 7. Pieejams: https://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=3236307
  24. ^ ECT 22.04.2013. spriedums lietā Animal Defenders International pret Apvienoto Karalisti (iesnieguma Nr.48876/08), 124.p. 
  25. a, b Report of the Special Rapporteur on the promotion and protection of the right to freedom of opinion and expression, 2011, A/HRC/17/27, 23.p. Pieejams: https://www2.ohchr.org/english/bodies/hrcouncil/docs/17session/a.hrc.17.27_en.pdf; ECT 18.12.2012. spriedums lietā Ahmet Yıldırım pret Turciju (iesnieguma Nr. 3111/10), 48.p.
  26. ^ Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 22.05.2019. lēmums lietā 1 BvQ 42/19, 19.p. 
  27. ^ ECT 12.09.2011 spriedums lietā Palomo Sánchez un Citi pret Spāniju (iesnieguma Nr.28955/06 u.c.), 67.-77.p.
  28. ^ ECT 05.11.2019. spriedums lietā Herbai pret Ungāriju (iesnieguma Nr.11608/15), 50.-52.p.
  29. ^ United Nаtions: Internаtionаl Covenаnt on Civil аnd Politicаl Rights, Humаn Rights Committee, Generаl Comment No.31. The Nature of the General Legal Obligation Imposed on States Parties to the Covenant, 29 March 2004, 8.p. Pieejams: https://www.refworld.org/docid/478b26ae2.html.  
  30. ^ Sal. sk. ECT 12.09.2011 spriedums lietā Palomo Sánchez un Citi pret Spāniju (iesnieguma Nr.28955/06 u.c.), 77.p.