ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka cieņa Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR Humanitārās tiesības ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibernoziedzība Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mākslīgais intelekts Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Tiesu varas neatkarība Trauksmes celšana Ukraina UNESCO Uzņēmējdarbība Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Vienlīdzīgas iespējas Žurnālisms Rādīt visas tēmas

Vadlīnijas

UNESCO vadlīnijas digitālo platformu regulēšanai – vārda brīvības apdraudējums vai rīks digitālās vides problēmu risināšanai?

Digitālās vides straujā attīstība un tās ietekme uz cilvēktiesībām rada nepieciešamību pēc atbilstoša tiesiskā regulējuma. “UNESCO vadlīniju projekts digitālo platformu regulēšanai attiecībā uz vārda brīvību un cilvēktiesībām tiešsaistē” (turpmāk – Vadlīnijas) tiek veidots kā instruments, ar kura palīdzību to būtu iespējams īstenot. Taču kādas sekas tas var atstāt uz vārda brīvību?

NordWood Themes / Unsplash

Vadlīniju mērķis un nepieciešamība

Līdz ar strauji augošo digitalizāciju un digitālās vides attīstību, rodas arī jaunas problēmas, kas ietekmē mūs katru individuāli un sabiedrību kopumā. Digitālajā vidē aktuāli kļūst cilvēktiesību jautājumi, tostarp privātums un informācijas pieejamība, jautājumi, kas saistīti ar drošību internetā, privātuma politiku, naida runu, nelegāla vai nevēlama satura publicēšanu, kā arī konceptu definēšanu, robežu noteikšanu, caurredzamību un atbildību. Tie liecina par nepieciešamību regulētai digitālajai videi. Taču nepieciešams ieviest tādu tiesisko regulējumu, kas vienlaikus neierobežotu likumīgu un cilvēktiesībām nedraudošu saturu.

Šobrīd aktuāli ir jautājumi par to, ko un kā nepieciešams mainīt, lai digitālo vidi veidotu atbilstošu cilvēktiesību un demokrātijas pamatprincipiem, it īpaši saistībā ar vārda brīvību. Līdz ar to Vadlīnijas[1] tiek veidotas kā instruments, kurš atbalsta tāda digitālo platformu tiesiskā regulējuma izveidi, kas neapdraudētu cilvēktiesības, tostarp vārda brīvību. 

UNESCO mērķis ir veicināt mieru un drošību ar valstu sadarbību izglītības, zinātnes un kultūras jomās, tādejādi veicinot arī vispārēju taisnīguma, tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu, vārda brīvību, piekļuvi informācijai un žurnālistu drošību neatkarīgi no rases, dzimuma, valodas vai reliģijas.[2] UNESCO ir veidojusi dažādus projektus un vadlīnijas, lai nodrošinātu šī mērķa sasniegšanu, tostarp digitālajā vidē.[3]

2021. gadā UNESCO publicēja “Windhoek+30 deklarācijas: informācija kā sabiedriskais labums 2021”, kas aicina radīti labvēlīgu vidi vārda brīvībai un informācijas piekļuvei tiešsaistē un bezzsaistē saskaņā ar starptautiskajām cilvēktiesību garantijām.[4] Tāpat tika aicināts nodrošināt brīvus, neatkarīgus un plurālistiskus plašsaziņas līdzekļus un veicināt starpvaldību organizācijas, valdību un pilsoniskās sabiedrības organizāciju sadarbību, lai aizsargātu un īstenotu tiesības uz informāciju un vārda brīvību.[5]

Pēc tam UNESCO organizēja konsultācijas ar ieinteresētajām personām, kuru rezultātā tiek veidotas Vadlīnijas. Vadlīniju mērķis ir atbalstīt regulatorus, valdības, likumdevējus un uzņēmumus, kuru darbība ir saistīta ar saturu, kas var kaitēt cilvēktiesībām un demokrātijai, vienlaikus aizsargājot vārda brīvību un precīzas un uzticamas informācijas pieejamību.[6]

Vadlīniju tapšanas process 

Līdz šim Vadlīnijām ir bijuši vairāki projekti, kas saņēma kritiku par to ietekmi uz vārda brīvību un cilvēktiesībām.[7]Cilvēktiesību organizācijas un vārda brīvības aizstāvji rosināja domāt, ka vēl tāls ceļš ejams līdz digitālo platformu regulēšanu būtu iespējams īstenot bez kaitīgām sekām cilvēktiesībām.[7]

Šā gada februārī norisinājās UNESCO rīkota konference “Internets Uzticībai” (angļu valodā “Internet for Trust”), kurā tika apspriesta tā brīža Vadlīniju projekts. Konferencē savu viedokli pauda vairākas iesaistītās puses – privātais sektors (tehnoloģiju uzņēmumi / digitālās platformas), tehniskā kopiena (inženieri un citi tehniskie speciālisti, kas atbild par interneta arhitektūras veidošanu), starpvaldību organizācijas (reģionālās) un pilsoniskās sabiedrības organizācijas (NVO, akadēmiskās aprindas un citi eksperti). Iesaistītās puses rosināja domāt par Vadlīniju trūkumiem un nepilnībām. Tika norādīts uz sarežģījumiem, kas varētu rasties Vadlīniju juridiskā spēkā, struktūras un tajās lietoto definīciju dēļ. Proti, ja netiks veiktas izmaiņas, tad Vadlīnijas varētu radīt tieši pretēju rezultātu cerētajam attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību. 

Šā gada aprīļa beigās tika publicēts jauns Vadlīniju projekts, kas tika veidots un rediģēts, balstoties uz iepriekš sniegtajiem komentāriem no visām iesaistītajām pusēm atvērto konsultāciju laikā. Vadlīnijās ir veiktas būtiskas izmaiņas gan saistībā ar satura izklāstu un lietotajiem formulējumiem, gan struktūru. Šobrīd Vadlīnijas ir atvērtas apspriešanai līdz 27. Jūnijam – iespējams sniegt viedokli un komentārus, izmantojot virtuālas un attālinātas konsultācijas.[8]

Vadlīniju saturs 

Vadlīnijās galvenokārt uzmanība tiek pievērsta problēmām, kas saistītas ar vārda brīvību un piekļuvi informācijai, tādejādi papildinot ANO ieguldīto darbu izglītības, zinātnes un kultūras jomās.[9] Tās ietver, bet neaprobežojas ar UNESCO Rekomendāciju par mākslīgā intelekta ētiku, kurā aicināts starptautiskajai un nacionālajai politikai un tiesiskajiem regulējumiem nodrošināt, ka jaunās tehnoloģijas cilvēcei dod labumu, kā arī 2005. gada Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu un MONDIACULT 2022. gada deklarāciju, kurā aicināts būtiski regulēt digitālo nozari, jo īpaši lielākās platformas, tādejādi veicinot tiešsaistes kulturizāciju un līdzvērtīgu informācijas piekļuvi. Vadlīniju mērķis ir aizsargāt vārda brīvību, piekļuvi informācijai kā arī cilvēktiesības digitālo platformu regulēšanas procesu un to ieviešanas gaitā.[9] Vadlīnijas kalpo kā instruments visām attiecīgajām ieinteresētajām personām cilvēktiesību aizsardzībai un ievērošanai, kā arī valdības un digitālo platformu atbildības nodrošināšanu.

Vadlīnijās valstis tiek aicinātas regulēt digitālo vidi, ievērojot starptautiskos cilvēktiesību standartus, tostarp Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. un 20. pantu, kas paredz, ka jebkuriem vārda brīvības ierobežojumiem un izteicieniem, kas attiecas uz kūdīšanu un kara propagandu jābūt atsaucei tiesību aktos un tiem jābūt nepieciešamiem un proporcionāliem.[10] Vadlīnijās noteikti pamatprincipi, kas jāņem vērā izstrādājot un īstenojot regulējumus attiecībā uz digitālajām platformām. Tiek akcentēta dažādu ieinteresēto personu atbildība, lai veicinātu tādu vidi, kurā vārda brīvība, piekļuve informācijai un citas cilvēktiesības tiktu aizsargātas. Līdz ar to Vadlīnijas ietver: 1) Valstu pienākumu ievērot, aizsargāt un īstenot cilvēktiesības; 2) Digitālo platformu atbildību ievērot cilvēktiesības; 3) Starpvaldību organizāciju lomu; 4) Pilsoniskās sabiedrības, plašsaziņas līdzekļu, akadēmisko aprindu, tehnisko aprindu un citas ieinteresētās personas, kas iesaistītas cilvēktiesību aizsardzības veicināšanā.

Vadlīnijas norāda uz priekšnoteikumiem, kas būtu jāņem vērā neatkarīgas uzraudzības sistēmas izveidei. Tiek uzsvērtas arī jomas, kurās digitālajām platformām vajadzētu izveidot sistēmas un ieviest riska novēršanas procesus, lai pārraudzītu un regulētu saturu, pamatojoties uz starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Tādejādi lietotājiem tiktu sniegtas plašākas iespējas izmantot plašsaziņas līdzekļus un informācijas pratību. Vadlīnijas paredz arī tiesiskās aizsardzības mehānismu nepieciešamību, lai lietotāji varētu aizsargāt savas tiesības uz vārda brīvību, informācijas piekļuvi un citas cilvēktiesības.

Lai sasniegtu minētos mērķus, Vadlīnijas tiek veidotas kā dzīvs instruments, kas pakļauts periodiskai pārskatīšanai, tostarp, ņemot vērā pieredzi, kas gūta Vadlīniju īstenošanas procesā, kā arī turpmākās tehnoloģiskās izmaiņas un attīstību.

Vadlīniju trūkumi 

Vadlīnijas šķietami ievieš skaidrākus digitālās vides noteikumus, uzlabojot digitālo platformu regulējumu atbilstoši demokrātijas pamatprincipiem un cilvēktiesībām. Taču vēl joprojām manāmi trūkumi un nepilnības. Vadlīniju juridiskais spēks un tajās iekļautās definīcijas var būt problemātiskas. Tāpat bažas vēl joprojām rada Vadlīniju pieņemšanas termiņš, kas ir līdz 2023. gada nogalei, proti, vai tā ietvaros iespējams salāgot visu iesaistīto pušu intereses un tiesības.[11]

a)    Vadlīniju juridiskais spēks 

Vadlīnijām ir tikai vadlīniju statuss un tām nav juridiski saistoša spēka. Lai gan Vadlīnijas veidotas, vadoties no juridiski saistošiem starptautiskiem cilvēktiesību dokumentiem, ne visas valstis tos ir ratificējušas. Piemēram, Apvienoto Arābu Emirāti, Tuvalu, Tonga, Singapūra u.c. valstis nav ratificējušas Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kas tostarp aizsargā vārda brīvību.[12]

Tomēr, pat ja Vadlīnijas tiktu pieņemts kā juridiski saistošs dokuments, piemēram, konvencija, UNESCO nav izpildvaras – tā ir specializēta ANO aģentūra, kas primāri kā forums veicina starptautisku sadarbību izglītības, zinātnes, kultūras un komunikācijas jomā.[13] UNESCO galvenais uzdevums ir konsultēt un koordinēt sadarbību starp dalībvalstīm, kā arī sniegt nepieciešamo palīdzību dažādu programmu, normatīvo aktu un ieteikumu izstrādei minētajās jomās.[13] UNESCO piemīt padomdevēja loma un nenoliedzami organizācijas autoritāte ir atkarīga no tās dalībvalstu vēlmes īstenot tās ieteikumus, lai sadarbības ceļā sasniegtu plānoto.[13] Tādejādi, pat ja Vadlīnijas tiktu pieņemtas kā juridiski saistošs dokuments, apšaubāms, ka visas dalībvalstis to parakstītu, ņemot vērā dažādo valstu uzbūvi, vērtības un attieksmi pret cilvēktiesībām.

Daļa valstu noteikti būtu gatavas ievērot Vadlīnijas arī tad, ja tām nav juridiski saistoša spēka. Taču ne katra valsts spēj un vēlas veikt izmaiņas un regulēt digitālās platformas. Arī iepriekšējā Vadlīniju projekta apspriešanas Konferencē tika uzsvērts, ka Vadlīnijas tika veidotas, pamatojoties uz labi finansētu, rīcībspējīgu un demokrātisku ziemeļu globālo modeli.[14] Taču ne visas valstis ir vienlīdz vai vispār demokrātiskas, kā arī tām ir dažādi uzskati par cilvēktiesībām un vārda brīvību.[15] Līdz ar to pastāvēs ievērojamas atšķirības starp valstu regulējumiem digitālajām platformām vai arī šāds regulējums nemaz nepastāvēs. Ņemot vērā, ka digitālo platformu darbība stiepjas pāri valstu robežām un tās tiek izmantotas visā pasaulē, bez vienotas pieejas nav iespējams nodrošināt pilnvērtīgu cilvēktiesību aizsardzību.

Līdz ar to nav skaidrs, vai un cik lielā mērā valstis Vadlīnijas ievērotu. Tas, vai Vadlīnijas tiktu pildītas, lielākoties būtu atkarīgs no valstu politiskās gribas un tā, vai pašas digitālās platformas tām vēlētos sekot.

b)    Definīcijas 

Jau par Vadlīniju iepriekšējo projektu tika pausta kritika par lietoto definīciju neskaidrību, kas paver iespējas dažādām interpretācijām.[11] Lai gan Vadlīniju viena sadaļa tiek veltīta terminoloģijai, tai trūkst juridisku konceptu. 

Piemēram, lai gan naida runas definīcija tiek balstīta uz ANO Stratēģiju un Rīcības plānu naida runas apkarošanai, starptautiski nepastāv vienota naida runas definīcija. Minētā dokumenta kontekstā naida runa tiek definēta kā jebkāda veida saziņa mutvārdos, rakstveida vai uzvedībā, kas uzbrūk vai izmanto nievājošu vai diskriminējošu valodu, atsaucoties uz personu vai grupu, pamatojoties uz to, kas viņi ir, proti, viņu reliģisko un etnisko piederību, tautību, rasi, dzimumu vai citu identitātes faktoru.”[16] Lietotā definīcija ir pārāk nekonkrēta – digitālās platformas var nespēt atbilstoši identificēt naida runu, neierobežojot tādu saturu, kas patiesībā nav definējams kā naida runa.[17] Tāpat arī dezinformācijas un maldinošas informācijas definējums ietver atsauci uz dokumentu, kurš nevis sniedz definīciju dezinformācijai un maldinošai informācijai, bet gan skaidro, kā atbilstoši cilvēktiesībām regulēt šādu saturu. Arī  satura, kas kūda uz dzimumā balstītu vardarbību vai attēlo to, definīcijas, ir balstītas uz ANO izstrādātajiem speciālajiem ziņojumiem, taču arī šie dokumenti piedāvā vairākus formulējumus un faktorus, kas liecina par pārkāpumu, bet vienota definīcija starptautiski nepastāv. Līdz ar to rodas risks, ka tiks ierobežots saturs, kas nemaz nav prettiesisks.[18]

Nobeigums

Lai arī Vadlīnijām piemīt trūkumi, kopumā tās ir labs izejas punkts tam, lai regulētu digitālo platformu darbību atbilstoši cilvēktiesībām. Pateicoties plašajām konsultācijām, ir iespējams izvērtēt un apspriest ievērotos trūkumus un līdz ar to veikt nepieciešamās izmaņas Vadlīniju attīstības gaitā.

Vadlīniju izstrādes process saskaras ar problēmām, kas var potenciāli radīt riskus vārda brīvībai – galvenokārt Vadlīnijām trūkstošā juridiskā spēka un nepietiekamu juridisko definīciju dēļ. Līdz ar to nepieciešams rūpīgi apsvērt, kāda dalībvalstu apņemšanās ievērot Vadlīnijas tiek sagaidīta un kādas sekas sagaidāmas Vadlīniju neievērošanas gadījumā, lai nodrošinātu, ka vēlamais rezultāts tiek sasniegts.

Līdz ar to, lai arī digitālās vides straujā attīstība prasa ātru un efektīvu reakciju uz to, rūpīgi neizvērtēts regulējums novestu pie jauniem cilvēktiesību pārkāpumiem.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

  1. ^ Guidelines for regulating digital platforms: a multistakeholder approach to safeguarding freedom of expression and access to information. Pieejams: https://unesdoc.unesco.org/ark:/48223/pf0000384031.locale=en
  2. ^ “Constitution of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization”. Pieejams: https://www.unesco.org/en/legal-affairs/constitution#article-i---purposes-and-functions
  3. ^ Veidotos projektus, regulas, vadlīnijas un citu saistīto attiecīgo informāciju lūgums skatīt šeit: https://en.unesco.org/fieldoffice/projects. Līdz šim veiktos projektus un līdzīga konteksta materiālus skatīt šeit: https://www.unesco.org/en/ideas-data
  4. ^ Windhoek + 30 Declaration: information as a public good. Pieejams: https://unesdoc.unesco.org/ark:/48223/pf0000378158
  5. ^ Pieejams: https://www.unesco.org/en/articles/windhoek30-declaration-information-public-good
  6. ^ UNESCO, Guidelines for regulating digital platforms. Pieejams: https://www.unesco.org/en/internet-conference/guidelines.
  7. a, b ARTICLE19 raksts “UNESCO: Digital platform regulation guidelines pose risks for free speech”. Pieejams:https://www.article19.org/resources/unesco-digital-platform-regulation-guidelines-risks-free-speech/; ARTICLE19 raksts “UNESCO: Proposed digital platforms framework could threaten free speech”. Pieejams: https://www.article19.org/resources/unesco-digital-platforms-framework-threatens-free-speech-online/; ARTICLE19 komentārs “ARTICLE 19 submission to the second UNESCO consultation on a “model regulatory framework for the digital content platforms to secure information as a public good”, December 2022. Pieejams: https://www.article19.org/wp-content/uploads/2022/12/ARTICLE-19-comments-to-the-UNESCO-consultation-on-a-model-regulatory-framework-for-the-digital-content-platforms-to-secure-information-as-a-public-good.pdf; Global Network Initiative, GNI’s Comments on UNESCO’s Guidance for Regulating Digital Platforms. Pieejams: https://globalnetworkinitiative.org/gnis-comments-on-unescos-guidance-for-regulating-digital-platforms/
  8. ^ Informācija pieejama šeit: https://www.unesco.org/en/internet-conference/guidelines.
  9. a, b Guidelines for regulating digital platforms: a multistakeholder approach to safeguarding freedom of expression and access to information. Pieejams: https://unesdoc.unesco.org/ark:/48223/pf0000384031.locale=en
  10. ^ Article 19 and 20 of the International Covenant on Civil and Political Rights (ICCPR). Pieejams: https://www.ohchr.org/en/instruments-mechanisms/instruments/international-covenant-civil-and-political-rights
  11. a, b Uz to norāda arī organizācijas ARTICLE19 raksts “UNESCO: Digital platform regulation guidelines pose risks for free speech”. Pieejams:https://www.article19.org/resources/unesco-digital-platform-regulation-guidelines-risks-free-speech/. Skat. arī https://www.unesco.org/en/internet-conference
  12. ^ Detalizētāku informāciju skatīt šeit: https://indicators.ohchr.org/
  13. a, b, c Pieejams: https://www.unesco.org/en.
  14. ^ UNESCO “Internet for Trust” konference. Pieejams: https://www.unesco.org/en/internet-conference.
  15. ^ Papildu informāciju un statistikas datus skatīt šeit: The Global Democracy Index, 2023. Pieejams: https://www.unesco.org/en/world-media-trends/global-democracy-index; Democracy Index 2023: Understanding the Global Scenarios - The KRF for Bangladesh and Global Affairs. Pieejams: https://www.cbgabd.org/2023/02/26/democracy-index-2023-understanding-the-global-scenarios/;  Democracy Index, The State of Democracy, Statistics 2022. Pieejams: https://www.statista.com/chart/18737/democracy-index-world-map/; Economist, “The world’s most, and least, democratic countries in 2022”. Pieejams: https://www.economist.com/graphic-detail/2023/02/01/the-worlds-most-and-least-democratic-countries-in-2022
  16. ^ UN Strategy and Plan of Action on Hate Speech, 18 June. Pieejams: https://www.un.org/en/genocideprevention/documents/advising-and-mobilizing/Action_plan_on_hate_speech_EN.pdf
  17. ^ UNESCO “Internet for Trust” konference. Pieejams: https://www.unesco.org/en/internet-conference; “UN Strategy and Plan of Action on Hate Speech 18 June”. Pieejams: https://www.un.org/en/genocideprevention/documents/advising-and-mobilizing/Action_plan_on_hate_speech_EN.pdf
  18. ^ Skatīt šeit: Disinformation and misinformation, Special  Rapporteur  on  the  promotion  and  protection  of  the  right  to  freedom  of  opinion  and expression. Pieejams: https://www.ohchr.org/sites/default/files/Documents/Issues/Expression/Factsheet_2.pdf; Content which incites  or portrays gender - based violence, Special Rapporteur on violence against women, its causes and consequences. Pieejams: https://documents-dds-ny.un.org/doc/UNDOC/GEN/G18/184/58/PDF/G1818458.pdf?OpenElement; Statement by Irene Khan, Special Rapporteur on the promotion and protection of freedom of opinion and expression. Pieejams: https://www.ohchr.org/en/statements/2022/02/statement-irene-khan-special-rapporteur-promotion-and-protection-freedom-opinion