ANO Bads Bērnu tiesības Cilvēka orgānu tirdzniecība Cilvēktiesības Cilvēktiesību gids Cilvēktiesību izglītība Cilvēktirdzniecība Dati Demokrātija Dezinformācija Diskriminācija Droša vide Dzimumu līdztiesība ECK ECSR ECT Eiropas Komisija Eiropas Padome Eiropas Parlaments Eiropas Savienība Eiropas Savienības Pamattiesību harta Eiropas Sociālā harta Enerģētika ES EST GDPR ICC ICJ Ieslodzījuma vietas Ilgtspējīga attīstība Imigrācija Integrācija Interneta starpnieki Internets Invaliditāte Īpašuma tiesības Izglītība Jaunatne Jaunrades brīvība Karš Kibervardarbība Klimata krīze Konkurss Korupcija Kriminālprocess Laba pārvaldība LGBT LU Mājokļa un korespondences neaizskaramība Mediji Medijpratība Migrācija Minoritātes Nabadzība Naida runa Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums Nodarbošanās brīvība Patvērums Personas dati Pilsoniskā sabiedrība Preses brīvība Rase Reliģijas brīvība Sabiedrības līdzdalība Satversmes tiesa SCOTUS Seksuālā ekspluatācija Seniori Sievietes Sociālās un ekonomiskās tiesības Sociālie tīkli Spīdzināšanas aizliegums Taisnīga tiesa Tehnoloģijas Tiesības uz brīvību un drošību Tiesības uz dzīvību Tiesības uz īpašumu Tiesības uz privāto dzīvi Tiesībsargs Tiesiskā vienlīdzība Trauksmes celšana Ukraina Valsts dienests Vārda brīvība Vardarbība Vēlēšanas Veselība Vides piekļūstamība Vides tiesības Viendzimuma laulība Viendzimuma pāru aizsardzība Rādīt visas tēmas

Spriedums

Vulgāri izteikumi internetā – kur novelkama robeža?

Augstākā tiesa 2022. gada rudenī pasludināja spriedumu, kurā tā pirmo reizi vērtēja to, vai vulgāri izteikumi interneta tiešsaistes sociālā platformā ir atzīstami par godu un cieņu aizskarošiem. Lietas ietvaros tiesai bija jālīdzsvaro divas pamattiesības – vārda brīvība un personas gods un cieņa.

Joshua Hoehne / Unsplash

Lietas fakti

Komercsabiedrība un tajā strādājošs pārdevējs vērsās tiesā pēc tam, kad kāds pircējs, kurš nebija apmierināts ar tam pārdotās preces kvalitāti, tiešsaistes platformas Facebook interešu grupā publicēja komercsabiedrību kritizējošu komentāru.[1]

Autors savā komentārā, izmantojot vulgārismu, kura nozīme latviešu valodā ir “melis, pļāpa, muldoņa“, citstarp nosauca komercsabiedrības pārdevēju par “dirsēju“, jo pārdevējs neesot pildījis tam doto solījumu. Komercsabiedrības ieskatā minētais ieraksts aizskāra tās godu un cieņu. Prasības pieteikumā komercsabiedrība un tās pārdevējs lūdza uzlikt pircējam par pienākumu atsaukt tā ierakstu Facebook interešu grupā, atvainoties komercsabiedrībai un pārdevējam, kā arī samaksāt kompensāciju par goda un cieņas aizskārumu.[1]

Ar pirmās instances tiesas spriedumu pircēja komentārā ietvertās ziņas tika atzītas par nepatiesām. Pircējam tika uzlikts pienākums publiski atvainoties un atsaukt šīs ziņas, kā arī izmaksāt komercsabiedrībai un tās pārdevējam katram 1 000 EUR kā mantisko kompensāciju. Arī apelācijas instances tiesa pievienojās pirmās instances tiesas secinājumiem un atzina, ka pircēja publicētās ziņas ir godu un cieņu aizskarošas.[1]

Pircējs nepiekrita abu tiesu viedokļiem un ar kasācijas sūdzību vērsās Augstākajā tiesā, lūdzot atcelt apelācijas instances spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai.[1] Augstākā tiesa, izvērtējot pircēja kasācijas sūdzību, 2022. gada 3. novembrī pieņēma spriedumu lietā SKC-327/2022 (turpmāk – Spriedums). 

Goda un cieņas aizsardzība 

Goda un cieņas (reputācijas) aizsardzība saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūru ir viens no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (turpmāk – Konvencija)[2] 8. pantā aizsargātās privātās dzīves neaizskaramības elementiem.[3] Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietvertas arī Satversmes 96. pantā.[4] Papildus arī Satversmes 95. pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.[4]

Personas reputāciju veido gods, personas attieksme pret sociālām un garīgām vērtībām un cieņa.[5] Jānorāda, ka ECT judikatūrā tiek lietots jēdziens reputācija, bet Latvijas tiesiskajā sistēmā jēdziens gods un cieņa, tomēr šī raksta ietvaros abi jēdzieni apzīmē vienu tiesību aizskārumu.

Ar godu saprot personas sabiedrisku novērtējumu, kas rodas sakarā ar šīs personas uzvedību sabiedrībā, bet ar cieņu - personas sabiedriskā vērtējuma atspoguļojumu viņas pašas apziņā, personas pašnovērtējumu.[6] Šī tiesība izpaužas tajā, ka personai ir iespēja prasīt, lai sabiedriskais novērtējums atbilstu personas uzvedībai.[6]

Tomēr jānorāda, ka persona saskaņā ar ECT judikatūru nevar atsaukties uz Konvencijas 8. pantu, ja gods un cieņa ir zaudēta vai pazeminājusies personas paša rīcības paredzamo seku rezultātā.[7] Piemēram, lietā Gillberg pret Zviedriju pieteicējs apgalvoja, ka notiesājošs spriedums krimināllietā ir kaitējis viņa morālajai un psiholoģiskajai integritātei, proti, viņa gods un cieņa ir aizskarta. ECT noraidīja pieteicēja argumentu, apgalvojot, ka šīs sekas – goda un cieņas aizskaršana –, var būt paredzamas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā. Tādēļ uz tām nevar atsaukties, lai pamatotu Konvencijas 8. panta aizskārumu.[7]

Latvijā likumdevējs Satversmē ietverto goda un cieņas aizsardzību ir konkretizējis gan Civillikuma 2352.1 pantā, gan Krimināllikuma 157. pantā. Šī raksta ietvarā autore pievērsīs uzmanību tieši Civillikuma 2352.1 pantam. 

Saskaņā ar Civillikuma 2352.1 panta pirmo daļu ikvienai personai ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt tādas ziņas, kas aizskar tās godu un cieņu, ja vien šo ziņu autors nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.[8] Papildus jānorāda, ka 2352.1 pants aptver ne vien fizisko personu goda un cieņas aizsardzību, bet arī juridisko personu reputācijas aizsardzību – arī juridiskajām personām ir tiesības tiesas ceļā prasīt atsaukt šādas ziņas un tiesības uz mantisko kompensāciju.[9]

Fizisko personu aizskāruma gadījumā kā noteicošais vērtējuma kritērijs ir personas morālais aspekts, proti, tas, kā ir ticis ietekmēts personas sabiedriskais vērtējums (gods) un pašnovērtējums (cieņa). Taču attiecībā uz juridiskām personām tas ir komerciālais aspekts jeb tas, kā un vai attiecīgie apgalvojumi ietekmējuši tās komercdarbību.[1]

Ievērojot Augstākās tiesas judikatūru, lai 2352.1 pants būtu piemērojams, ir jāizpildās sekojošiem kritērijiem: 1) informācija ir izplatīta publiski; 2) informācija ir ziņas, nevis viedoklis; 3) konkrētās ziņas ir personas godu un cieņu aizskarošas; 4) ziņas ir nepatiesas.[10] Gods un cieņa atzīstama par aizskartu, ja tiek secināts, ka nepatiesu vai aizskarošu ziņu, izplatīšanas rezultātā sabiedriskais vērtējums par personu ir samazinājies un vērtējuma atspoguļojums paša cietušā apziņā ir pazeminājies.[11]

Tomēr jānorāda, ka arī personas viedoklis var būt reputāciju aizskarošs un tādējādi ietilptu Civillikuma 2352.1 panta pirmās daļas tvērumā. Ja izteikumi ir viedoklis, jāpārbauda, vai tas nav pārmērīgi aizskarošs. Personai atbildība var iestāties arī par nepamatota un aizskaroša viedokļa paušanu publiski bez jebkādas faktiskās bāzes, proti, gadījumos, kad viedoklis ir rupjš un klaji aizskarošs.[1]

Saskaņā ar Augstākās tiesas praksi, lietās par goda un cieņas aizskārumiem prasītājam ir pienākums pierādīt, kā konkrētais aizskārums ir izpaudies, kā arī ietekmējis tā godu un cieņu sabiebrības vidū. Atbildētājam savukārt ir pienākums pierādīt, ka konkrētās ziņas atbilst patiesībai[12] un tātad nav godu un cieņu aizskarošas.

Tomēr būtiski ir norādīt, ka atbilstoši ECT judikatūrai arī patiesa informācija var aizskart personas godu un cieņu, ja šī informācija pēc tās rakstura ir īpaši privāta, piemēram, personas intīmās dzīves detaļas.[13] Līdz ar to persona ar informācijas vai satura izplatīšanu publiski var aizskart kādas citas personas tiesības uz goda un cieņas aizsardzību arī tad, ja šī informācija vai saturs ir īpaši privāta.  

Ņemot vērā, ka personas reputāciju var aizskart persona, publicējot ziņas vai viedokli, goda un cieņas kā privātās dzīves elementa aizsardzība vienmēr ir līdzsvarojama ar citu personu tiesībām uz vārda brīvību, kuras ir ietvertas Konvencijas 10. pantā un Satversmes 100. pantā. 

Personas tiesības uz vārda brīvību ietver sevī divus aspektus – privāto un publisko. Vārda brīvības privātais aspekts nozīmē, ka ikvienam ir tiesības uz saviem uzskatiem, turēties pie tiem, kā arī brīvi tos paust. Savukārt vārda brīvības publiskais aspekts nozīmē, ka ikvienam ir tiesības brīvi saņemt informāciju un paust savus uzskatus jebkādā veidā, proti, mutiski, rakstveidā, vizuāli, izmantojot masu informācijas līdzekļus.[14] Līdz ar to vārda brīvība ir viena no nozīmīgākajām cilvēka pamattiesībām mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā un, kā ir norādījusi ECT, vārda brīvība veido vienu no svarīgākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem, vienu no pamatnosacījumiem tās progresam un katra cilvēka attīstībai.[15]

Sprieduma motivācija

Augstākā tiesa Spriedumā visupirms uzsvēra, ka, lai noskaidrotu, vai pircēja paustās ziņas ir nepatiesas, godu un cieņu aizskarošas, tā izteikumi pakļaujami trīs soļu testam, kurā izvērtējams: 1) vai minētie izteikumi ir ziņa vai viedoklis; 2) ja izteikumi satur ziņas – vai ziņas ir patiesas vai nepatiesas; 3) ja ziņas ir nepatiesas, vai tās aizskar personas godu un cieņu.

Tātad goda un cieņas lietās jau pašā sākumā būtiski ir nodalīt, vai konkrētais potenciāli aizskarošais ieraksts vai komentārs pēc tā būtības ir ziņas vai tomēr personas viedoklis. Lai nošķirtu ziņas no personas viedokļa ir jāanalizē konkrēto izteikumu saturs, to konteksts un kāds ir bijis pircēja mērķis, lietojot šādu izteikumu, kurš satur vulgārismu.[1]

Ievērojot minēto, Augstākā tiesa secināja, ka ne pirmās instances tiesa, ne apelācijas instances tiesa nav vadījušās pēc šī nošķiršanas kritērija, nepamatoti atzīstot, ka pircēja izteikumi ir ziņas. Augstākās tiesas ieskatā pircēja izteikumi Facebook interešu grupā ir atzīstami par viedokli.

Tomēr, kā jau minēts iepriekš, arī personas publiski izteiktais viedoklis var būt aizskarošs un tādējādi pakļauts atsaukšanas pienākumam. Atsaucoties uz ECT judikatūru, ja personai izteiktais viedoklis ir negatīvs vai skarbs, ir jāpastāv zināmam pamatam jeb pietiekamai faktiskai bāzei, kāpēc konkrētā persona ir šādu viedokli paudusi attiecībā uz aizskarto personu. Citiem vārdiem sakot, vai, iespējams, pastāv kāds notikums vai arī aizskartā persona savas rīcības dēļ ir izpelnījusies šādu savas personības novērtējumu.[3] Jānorāda gan, ka tas, kas ir uzskatāms par pietiekamu faktisko bāzi, ir atkarīgs no katras konkrētās lietas apstākļiem.[16] Tāpat pieļaujamās viedokļa kritikas robežas ir jāvērtē līdztekus izteikuma kontekstam, sabiedrības interesēm un mērķim, kādēļ izvēlēti tieši konkrētie izteikumi.[1]

Ievērojot minētos kritērijus, Augstākā tiesa visupirms secināja, ka pircējs ievietoja savu viedokli Facebook interešu grupā ar mērķi informēt pārējos grupas dalībniekus par komercsabiedrības rīcību, jo tās pārdevējs pircēja ieskatā nebija izpildījis tam doto solījumu. Tāpat tiesa norādīja, ka konkrētā interešu grupa bija tieši saistīta ar komercsabiedrības pamatdarbību. Līdz ar to tiesa secināja, ka pastāvēja pamats, kādēļ pircējs publicēja šādu viedokli, un ka šī viedokļa publicēšana būtu konkrētās grupas interesēs, jo pircējs nodrošināja informētu un publisku diskusiju par jautājumu, kas iespējams skar daudzus grupas lietotājus.

Attiecībā uz to, ka pircēja izteikumi bija vulgāri, Augstākā tiesa atsaucās uz ECT judikatūru. Proti, arī vulgāri vai aizskaroši izteicieni, ja persona tos lietojusi, lai izceltu vai paspilgtinātu tās domu, vai akcentētu kādu plašākam personu lokam nozīmīgu jautājumu, un ja tie ir izteikti atbilstošā forumā, būtu attaisnojami.[1]

Lietās, kur konkrētie izteikumi ir izplatīti internetā, jo īpaši svarīgs ir to nopietnības līmenis,[17]  proti, tāds, kas varētu izraisīt faktisku personas goda un cieņas aizskārumu.[3] Ievērojot ECT judikatūru, ja persona ir izmantojusi aizskarošu izteicienu, tiesām būtu jāapsver, kā konkrēto izteikumu uztvertu saprātīga persona, kurai ir vidusmēra jūtīguma un tolerances slieksnis. Tas nozīmē, ka tiesai būtu jāvērtē, kā pie līdzīgiem apstākļiem konkrēto izteikumu uztvertu tāda pati vai līdzīga persona, piemēram, cits komersants.[1] Papildus gan jānorāda, ka šāds “saprātīgas personas“ tests tiesām būtu jāpiemēro vienmēr, ne tikai lietās, kur izteikumi ir publicēti internetā. 

Ja vien konkrētais komentārs vai izteikums nav balstīts uz nepatiesiem faktiem vai nav nepatiess pēc būtības, tas vien, ka tas rakstīts vulgārā vai aizskarošā stilā, nevar kalpot par vienīgo kritēriju šāda izteikuma atzīšanai par godu un cieņu aizskarošu. 

Līdz ar to Augstākā tiesa šajā lietā nesaskatīja komercsabiedrības un tajā strādājošā pārdevēja goda un cieņas aizskārumu un nolēma atcelt pirmās instances tiesas spriedumu, un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.[1]

Kā vērtējams Spriedums?

Situācijas, kad tiesai ir jālīdzsvaro divu pamattiesību aizsardzība, nebūt nav vieglas, jo tiesām ir jāspēj rast taisnīgs līdzsvars starp abām šīm tiesībām. Ņemot vērā, ka Augstākā tiesa šajā spriedumā pirmo reizi vērtēja sociālā tīkla interešu grupā publicētu komentāru, kurā turklāt ir izmantota vulgāra stila latviešu valoda, tiesa ir veiksmīgi tikusi ar šo novitāti galā, analizējot gan savu, gan ECT judikatūru, tādējādi atklājot un nostiprinot vārda brīvības būtisko nozīmi mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā. 

Šī konkrētā sprieduma nozīme slēpjas ne tikai tā novitātē, bet arī tajā, ka Augstākā tiesa ir nepārprotami norādījusi, ka personas subjektīvā attieksme uz kādu tai veltīto kritiku, kurā ir iespējami aizkaroši izteikumi, nevar kalpot kā vienīgais kritērijs par šāda izteikuma atzīšanu kā godu un cieņu aizskarošu. Arī valodas stils kā izteiksmes forma ir daļa no saziņas formas, un tādējādi arī tas ir aizsargājams atbilstoši Konvencijas 10. pantam.[18]

Jāpiebilst, ka goda un cieņu aizskāruma lietās tiesām jo īpaši būtu jāņem vērā ECT lieta Handyside pret Apvienoto Karalisti, kurā tiesa atzina, ka arī ziņas vai informācija, kas šokē, aizvaino, uztrauc vai netiek uztverta pozitīvi, ietilpst vārda brīvības tvērumā[15], jo tas veicina demokrātisko plurālismu.

Līdz ar to, tāpat kā ikvienam ir tiesības uz tā reputācijas nepamatotu neaizkaršanu vai nomelnošanu, tā arī ikvienam ir tiesības paust savu viedokli, tostarp tādu, kas šai personai šķiet aizvienojošs, ja vien tas atbilst patiesībai. Uz to savā spriedumā ir norādījusi Augstākā tiesa. 

Jo īpaši mūsdienās, kad personām ir plašākas iespējas izmantot to tiesības uz vārda brīvību, pateicoties tiešsaistes sociālajiem tīkliem, skaidra robežu novilkšana starp izteikumiem, kuri pirmšķietami var šķist godu un cieņu aizskaroši, un izteikumiem, kuri ietilpst Konvencijas 10. panta aizsardzības tvērumā, ir būtiska. Līdz ar to Latvijas tiesām arī turpmāk būtu jāpieturas pie goda un cieņas aizskāruma izvērtēšanas kritērijiem, kurus savā praksē ir nostiprinājusi Augstākā tiesa un ECT.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Atsauces

  1. a, b, c, d, e, f, g, h, i, j, k Senāta 2022. gada 3. novembra spriedums lietā SKC-327/2022. Pieejams: https://www.at.gov.lv/downloadlawfile/8636
  2. ^ Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 143/144 (858/859), 13.06.1997. 
  3. a, b, c Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 7. februāra spriedums lietā Nr. 39954/08 Axel Springer pret Vāciju. 83. punkts. https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-109034
  4. a, b Latvijas Republikas Satversme. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 43, 01.07.1993.
  5. ^ Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri. Otrā daļa (IX – XVII nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2018, 440. lpp. 
  6. a, b Senāta 2000. gada 29. marta spriedums lietā Nr. SKC‑121/2000.
  7. a, b Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 3. aprīļa spriedums lietā Nr. 41723/06 Gillberg pret Zviedriju 68. punkts.  https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-110144
  8. ^ Latvijas Republikas Civillikums. Publicēts 41, 20.02.1937.
  9. ^ Senāta 2020. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-77/2020. 
  10. ^ Augstākās tiesas Tiesu prakses apkopojums (2000. -2021. maijs) goda un cieņas civiltiesiskā aizsardzība. 4 lpp. 
  11. ^ Senāta 2012. gada 1. februāra paplašinātā sastāva spriedums lietā Nr. SKC‑8/2012
  12. ^ Senāta 2018. gada 28. februāra spriedums lietā Nr. SKC‑61/2018. ECLI:LV:AT:2018:0228.C27112214.1.S
  13. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 14. aprīļa spriedums Nr. 73579/10, Ruusunen pret Somiju. 51. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-139989.
  14. ^ Satversmes tiesas 2003. gada 6. jūnija spriedums lietā Nr. 2003-02-0106. secinājumu daļas 1. punkts. https://likumi.lv/doc.php?id=75864
  15. a, b Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 7. decembra spriedums lietā Nr. 5493/72 Handyside pret Apvienoto Karalisti 113. punkts. Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-57499
  16. ^ Senāta 2009. gada 25. novembra spriedums lietā Nr. SKC‑276/2009. Pieejams: https://www.at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/judikaturas-nolemumu-arhivs/civillietu-departaments/hronologiska-seciba?year=2009
  17. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 19. septembra spriedums lietā Nr. 3877/14 Payman Tamiz pret Apvienoto Karalisti. 80. punkts. https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-178106
  18. ^ Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 19. oktobra spriedums lietā Nr. 23954/10 UJ pret Ungāriju. 20. punkts. https://hudoc.echr.coe.int/eng?i=001-105715