Spriedumi

Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumi novembrī

Šajā pārskatā īsumā aplūkoti nozīmīgākie Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada novembrī pieņemtie nolēmumi.

Tiesības uz taisnīgu tiesu

Ramos Nunes de Carvalho e Sá v. Portugal. Iesniedzēja bija tiesnese, pret kuru tika ierosinātas vairākas disciplinārlietas. Augstā tieslietu padome noteica iesniedzējai naudas sodu un atstādināšanu no amata. Iesniedzēja šos sodus pārsūdzēja Augstākās tiesas Tieslietu divīzijā, bet sūdzības tika noraidītas, norādot, ka divīzijas uzdevums nav noskaidrot faktus, bet gan izvērtēt, vai padome faktu noskaidrošanā ir bijusi saprātīga. Nevienā stadijā tiesnesi nebija iespējas piedalīties atklātā procesā un tikt uzklausītai mutvārdos. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) atzina, ka konkrētie disciplinārie procesi nav uzskatāmi par krimināltiesiskiem, bet gan civilo tiesību strīdiem Konvencijas 6. panta izpratnē. ECT noraidīja iesniedzējas iebildumus par Augstākās tiesas priekšsēdētāja lomu padomē (viņš bija tās priekšsēdētājs) un Augstākajā tiesā, jo nebija apstākļu, kas liecinātu, ka viņš ietekmētu arī Augstākās tiesas Tieslietu divīzijas lēmumus. Tāpat arī ECT noraidīja iesniedzējas iebildumus par to, ka padomes lēmumi tiek pārsūdzēti Augstākās tiesas Tieslietu divīzijā, kas neesot gana neitrāla. Taču Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 6. panta pārkāpums tika konstatēts saistībā ar to, ka Tieslietu divīzijai bija ierobežota kompetence un, ņemot vērā sūdzību būtību un samērā smago piemēroto sodu, nebija arī mutvārdu procesa.

Hôpital local Saint-Pierre d’Oléron and Others (franču valodā). Tiesvedības laikā tika grozīts Sociālā nodrošinājuma likums, kā rezultātā tika samazināta iespēja, ka tiesā tiks apmierināta iesniedzēju prasība par viņu veikto iemaksu atmaksu. ECT atzina, ka likuma precizēšana šajā gadījumā bija paredzama un tā bija sabiedrības interesēs. Nav ECK 6. panta pārkāpuma.

Urat v. Turkey. Pret iesniedzējiem tika uzsākts kriminālprocess saistībā ar aizdomām par dalību nelegālā organizācijā, taču vēlāk tas noilguma dēļ tika izbeigts. Paralēli tika ierosināta arī disciplinārlieta un iesniedzēji tika atbrīvoti no darba skolā. ECT konstatēja, ka nacionālā tiesa pirmā iesniedzēja atbrīvošanu no amata bija balstījusi uz faktiem, piemēram, iesniedzēja dalību organizācijas sapulcēs. Līdz ar to tiesas secinājumi neliecināja, ka viņš tiktu uzskatīts par vainīgu kriminālnoziegumā. Savukārt attiecībā uz otru iesniedzēju nacionālā tiesa savu lēmumu bija balstījusi uz to, ka daži krimināllietas materiāli esot liecinājuši par iesniedzēja dalību nelegālajā organizācijā. ECK 6. panta otrās daļas pārkāpums.

Wanner v. Germany (lēmums). Iesniedzējs tika notiesāts par miesas bojājumu nodarīšanu grupā kopā ar vēl trim citiem nezināmiem cilvēkiem. Pēc tam viņš tika pieaicināts kā liecinieks procesā pret saviem līdzdalībniekiem. Šajā procesā iesniedzējs uzturēja jau savā kriminālprocesā izteiktos iebildumus, ka viņš nemaz nav piedalījies uzbrukumā, tāpēc nevarot atklāt uzbrucēju identitāti. Rezultātā viņš tika notiesāts par nepatiesas liecības sniegšanu. Iesniedzēj sūdzējās par to, ka pienākums liecināt varēja novest pie jaunas tiesvedības pret viņu pašu, kā arī par retroaktīvu piespiešanu atzīties saistībā ar pirmo kriminālprocesu. ECT konstatēja, ka, izpaužot šo personu vārdus, iesniedzējam nebūtu bijis jābaidās no tālākas saukšanas pie atbildības par to pašu noziegumu vai no papildu apsūdzībām. Līdz ar to iesniedzējs ar pienākumu liecināt netika būtiski ietekmēts un nevar uzskatīt, ka viņš tika apsūdzēts kriminālnozieguma izdarīšanā Konvencijas 6. panta izpratnē. Iesniedzējs arī vairs nevarēja paļauties uz nevainīguma prezumpciju, jo bija jau notiesāts. Iesniedzējs sūdzējās arī par vārda brīvības aizskārumu, tomēr ECT ieskatā pat gadījumā, ja 10. pants būtu attiecināms uz šo gadījumu, šāda iejaukšanās bija nepieciešama demokrātiskā valstī. Tiesa atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai.

Spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegums

Burlya and Others v. Ukraine. Pēc kādas slepkavības ciematā, tā iedzīvotāja sapulcējās un pieprasīja romu tautības iedzīvotāju izraidīšanu no ciemata. Policija ne vien neaizsargāja iesniedzējus, bet pilsētas mērs un policijas darbinieki pat ieteica viņiem ciematu atstāt pirms sākas uzbrukums. Rezultātā nikns pūlis uzbruka romu tautības iedzīvotājiem un izpostīja viņu mājokļus. ECT atzina Konvencijas 3. panta pārkāpumu kopsakarā ar 14. pantu attiecībā pret personām, kas bija klāt mājokļu izpostīšanā. Savukārt attiecībā pret cilvēkiem, kuru mājokļi tika izpostīti viņu prombūtnē, ECT konstatēja ECK 8. panta kopsakarā ar 14. pantu pārkāpumu.

A.T. v. Estonia. Ieslodzītajai personai bija paredzētas vairākas medicīniskas konsultācijas pie ārsta ārpus ieslodzījuma vietas. Pārvietošanas laikā viņam tika uzlikti roku un kāju dzelži, kā arī konsultācijas laikā konvoja darbinieki atradās palātā (kolonoskopijas laikā aiz aizslietņa). ECT ņēma vērā, ka iestādes pirms drošības līdzekļu piemērošanas bija izvērtējušas notiesātā personību — pieaugoša smaguma noziegumus, agresīvu uzvedību un kaitējuma nodarīšanas riskus sev un apkārtējiem. Tāpat cietuma darbinieki no tiem pieejamiem drošības līdzekļiem bija piemērojuši tikai tādus, kas novērstu no notiesātā personības un iepriekšējās uzvedības izrietošos potenciālos riskus. Nav ECK 3. panta pārkāpuma.

A.T. v. Estonia (No. 2). Iesniedzējs sūdzējās par režīmu ieslodzījumā — viņš tika izolēts, bija ierobežota viņa pārvietošanās un sazināšanās ar citiem ieslodzītajiem, viņš tika saslēgts roku dzelžos, kad kāds ienāca kamerā. ECT konstatēja, ka cietuma darbinieki bija ņēmuši vērā, ka iesniedzējs varēja radīt draudus citiem ieslodzītajiem un amatpersonām. Viņš bija agresīvs un jau iepriekš bija uzbrucis citiem ieslodzītajiem un draudējis uzbrukt cietuma darbiniekiem. Attiecībā uz izolēšanu ECT konstatēja, ka viņam bija iespēja sazināties ar saviem tuviniekiem un individuāli piedalīties sociālās reabilitācijas programmās citos resocializācijas pasākumos. Cietuma izmantotie līdzekļi bija pamatoti ar objektīviem apstākļiem, pamatojoties uz individuālu izvērtējumu un tika pārskatīti, arī iesniedzējam bija iespēja tos pārsūdzēt. Nav Konvencijas 3. panta pārkāpuma.

Kılıcı v. Turkey. Izklīdinot arodbiedrības demonstrāciju, kas bija kļuvusi vardarbīga, policija pielietoja spēku. Tā rezultātā iesniedzējs bija guvis savainojumu no gumijas lodes. ECT atzina, ka, lai arī šajā gadījumā iesniedzējs bija guvis nelielus savainojumus, šāda līdzekļa nepareiza izmantošana potenciāli varēja radīt nopietnus ievainojumus, tāpēc ietilpa Konvencijas 3. panta tvērumā. Šādu līdzekļu izmantošanai būtu jābūt pienācīgi noteiktai ar likumu, aizsargājot personas no patvaļas. ECT konstatēja, ka Turcija nebija atsaukusies uz normatīvo regulējumu, kas noteiktu gumijas ložu lietojumu, tāpat arī gumijas ložu lietojums nebija minēts ziņojumā par konkrēto incidentu, tāpēc policija rīkojās ļoti autonomi. Ar vispārējo regulējumu par policijas spēka pielietošanu nebija pietiekami, lai aizsargātu peronu fizisko integritāti no patvaļas. Šajā gadījumā valsts arī nevija veikusi adekvātu izmeklēšanu saistībā ar iesniedzēja sūdzību. ECK 3. panta pārkāpums.

Tiesības uz privāto dzīvi

Vicent Del Campo v. Spain. Iesniedzējs bija skolotājs, kuru cits kolēģis apvainoja psiholoģiskā vardarbībā. Kolēģis vērsās tiesā pret iesniedzēja darba devēju, sūdzoties par to, ka netika novērsta šāda viņa aizskaršana darba vietā. Nacionālā tiesa atzina, ka psiholoģiskie pāridarījumi ir pastāvējuši un piesprieda kolēģim par labu kompensāciju. Tiesas spriedumā kā pāridarītājs tika identificēts arī iesniedzējs, bet viņa lūgums pieaicināt viņu lietā kā dalībnieku tika noraidīts. ECT citastarp konstatēja, ka tiesai nebija nepieciešams minēt iesniedzēja vārdu spriedumā vai arī to darot varēja ierobežot piekļuvi viņa datiem. Ņemot vērā, ka iesniedzējs par izskatāmo sūdzību nebija ne informēts, ne aicināts sniegt kādus paskaidrojumus, viņam arī nebija iespēju lūgt neizpaust savu identitāti. ECK 8. panta pārkāpums.

Milićević v. Montenegro. Vīrietis ar arī garīga rakstura saslimšanu izteica draudus iesniedzējam, par ko viņš ziņoja policijai. Vēlāk šis vīrietis iesniedzējam arī nodarīja miesas bojājumus. ECT atzina, ka valsts nerīkojās pietiekami, lai novērstu draudus iesniedzēja veselībai. ECK 8. panta pārkāpums.

A.T. v. Estonia. Iesniedzējs ir ieslodzītā persona, kas sūdzējās par to, kā tika nodrošināts apmeklējums pie viņa slimās meitas slimnīcā. Iesniedzējs par apmeklējuma apstākļiem sūdzējies nacionālajā tiesā, kas šo jautājumu pēc būtības nebija vērtējusi. ECT atzina, ka valsts tiesas bija noraidījušas iesniedzēja sūdzību, nepietiekami noskaidrojot apstākļus un pēc būtības uz sūdzību neatbildot. Līdz ar to, lai gan ECT nevarēja izdarīt secinājumus attiecībā uz apmeklējuma apstākļiem, tiesa secināja, ka nacionālās tiesas nav nodrošinājušas tiesību uz ģimenes dzīvi pietiekamu aizsardzību procesuālajā aspektā. ECK 8. panta pārkāpums.

Erduran and Em Export Dış Tic A.Ş. v. Turkey. Juridiskas personas telpu pārmeklēšana nodokļu izmeklēšanas ietvaros. Tiesa konstatēja, ka telpu pārmeklēšanai ir bijis pietiekams pamatojums un tā notikusi, nodrošinot adekvātu procesuālo aizsardzību. Nav ECK 8. panta pārkāpuma.

Popov and Others v. Russia. Iesniedzēju vīriem bez īres līguma tikai piešķirti dienesta mājokļi. Pēc vairākiem gadiem, nododot īpašumu citas valsts iestādes īpašumā, šī iestāde vērsās tiesā. Nacionālā tiesa nolēma, ka iesniedzējām mājokļi jāpamet, jo ar viņu vīriem nebija noslēgti īres līgumi un attiecīgi viņi tur nevarēja iemitināt savus ģimenes locekļus. Savukārt atsevišķā procesā nacionālā tiesa nolēma, ka vīrieši un viņu nepilngadīgie bērni nevar tikt izlikti, neierādot viņiem citu mājvietu. ECT konstatēja, ka tiesas nebija ņēmušas vērā iesniedzēju īpašos apstākļus, proti, ka iesniedzēju vīri un bērni turpinās dzīvot mājoklī kā ģimene, aizņemot to pašu vietu, ko viņi aizņemtu, ja iesniedzējas turpinātu dzīvot kopā ar savu ģimeni. Tāpat valsts nebija norādījusi, ka dzīvojamās telpas tiktu piešķirtas kādai citai personām, ja sievietes no tām izvāktos. ECK 8. panta pārkāpums.

F.J.M. v. the United Kingdom (lēmums). Iesniedzējas vecāki ar hipotekārā kredīta palīdzību bija nopirkuši māju, bet iesniedzēja dzīvoja pie viņiem, maksājot īri. Tā kā iesniedzējas vecāki pārstāja veikt kredīta maksājumus, kreditors vēlējās pārņemt īpašumu savā valdījumā, kā rezultātā iesniedzēja zaudētu īres tiesības. Iesniedzēja mēģināja apstrīdēt valdījuma pārņemšanu, norādot, ka īres attiecību pārtraukšana var viņu būtiski nelabvēlīgi ietekmēt, tomēr tiesa iesniedzējas iebildumus noraidīja, jo likumā nebija paredzēts vērtēt īrnieka tiesību ierobežošanas samērīgumu šādos gadījumos. ECT atzina, ka pienākums vērtēt personas tiesību ierobežošanas samērīgumu izlikšanas gadījumā neattiecas uz situācijām, kas skar tīri privāttiesiskas attiecības. Līdzsvars starp privāta īpašnieka un īpašuma iemītnieka tiesībām varētu tikt sasniegts ar normatīvo regulējumu, kas aizsargā iesaistīto indivīdu tiesības. ECT atzīmēja, ka šajā gadījumā divas privāto tiesību personas ir stājušās brīvprātīgās privāttiesiskās attiecībās, rēķinoties ar spēkā esošo tiesisko regulējumu. Līdz ar to sūdzība tika atzīta par acīmredzami nepamatotu un nepieņemamu izskatīšanai.

Tiesības uz vārda brīvību

Narodni List D.D. v. Croatia. No laikraksta tika piespriesta kompensācija par labu tiesnesim saistībā ar viņa reputācijas aizskārumu. ECT konstatēja, ka atzīstot publikāciju par reputāciju aizskarošu, nacionālās tiesas nebija izvērtējušas, vai tajā ietvertie vērtējumi ir balstīti uz faktiem un tā satura nozīmīgumu sabiedriskajā debatē. Tāpat ECT atzina, ka piespriestā kompensācija bija nesamērīgi augsta. ECK 10. panta pārkāpums.

Toranzo Gómez v. Spain. Lai protestētu pret izlikšanu no dzīvesvietas, iesniedzējs bija sevi pieķēdējis pie grīdas ēkas pazemes tunelī. Ar policistu un glābēju piedalīšanos viņu tika mēģināts no turienes izcelt, sasienot viņu virvē samērā sāpīgā pozā un šādā veidā mēģinājums viņu izcelt aizņēma smērā ilgu laiku. Vēlāk preses konferencē iesniedzējs apgalvoja, ka dienesti viņu ir spīdzinājuši. Viņš tādēļ tika sodīts par neslavas celšanu, piespriežot ievērojamu naudas sodu, kompensācija policistiem un pienākumu publicēt spriedumu presē. ECT atzina, ka iesniedzējs savos izteikumos bija precīzi aprakstījis amatpersonu pielietotās metodes, un arī vārds “spīdzināšana”, ņemot vērā kontekstu, nebija lietots juridiskā, bet gan sadzīviskā (salīdzinājuma) nozīmē. Tāpat pieteicējam piespriestā sankcija ir nesamērīga un varēja radīt atturošu efektu (chilling effect) uz vārda brīvības izmantošanu. ECK 10. panta pārkāpums.

Günana and Others v. Turkey (franču valodā). Ieslodzījuma vieta konfiscēja iesniedzēju ar roku rakstītas piezīmes (manuskriptus), jo tie esot saturējuši teroristiskas organizācijas slavinošus izteikumus. To darot, valsts pamatojās uz tiesību normām, kas regulē ieslodzīto korespondenci. Turklāt attiecībā uz dažādiem vienādā situācijā esošajiem iesniedzējiem kā juridiskais pamats manuskriptu konfiskācijai tika minētas atšķirīgas tiesību normas. ECT atzina, ka iejaukšanās nav noteikta ar likumu. ECK 10. panta pārkāpums.

Citi jautājumi

Litschauer v. the Republic of Moldova. Iesniedzējs tika apcietināts, jo tika turēts aizdomās par sutenerismu (viņš vadīja erotiskas video-tērzēšanas biznesu). ECT konstatēja, ka nacionālajā likumā prostitūcija nebija definēta, bet no tiesu prakses joprojām nebija skaidri saprotams, vai arī erotiska video-tērzēšana bez seksuāla kontakta uzskatāma par prostitūciju. ECT secināja, ka noziedzīgais nodarījums, par kura veikšanu iesniedzēju turēja aizdomās, nebija pietiekami skaidri paredzēts likumā, tāpēc arī iesniedzēja apcietināšana nebija likumīga. ECK 5. panta (tiesības uz brīvību) pārkāpums.

Navalnyy v. Russia. Valsts iestādēs lika dažādus šķēršļus, piemēram, vairākkārt aizturot un administratīvi sodot, iesniedzēja pulcēšanās brīvības īstenošanai. Tiesa konstatēja ECK 5. (tiesības uz brīvību), 6. (tiesības uz taisnīgu tiesu) un 11. (tiesības uz pulcēšanās brīvību) panta pārkāpumu, kā arī ECK 18. panta (pieļaujamo ierobežojumu izmantošana pretēji to mērķim) kopsakarā ar 5. un 11. pantu pārkāpumu.

Selahattin Demirtaş v. Turkey (No. 2). Iesniedzējs bija parlamenta deputāts un viens no opozīcijas līderiem, kas tika ilgstoši turēts apcietinājumā. ECT atzina, ka lai arī iesniedzējs tika aizturēts uz saprātīgu aizdomu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu pamata, tomēr nacionālās tiesas nebija pietiekami pamatojušas nepieciešamību viņu paturēt apcietinājumā, īpaši attiecībā uz bēgšanas risku. Konkrētajā gadījumā tas arī liedza iesniedzējam piedalīties parlamenta darbā. ECK 5. panta (tiesības uz brīvību) un Pirmā protokola 3. panta (tiesības uz brīvām vēlēšanām) pārkāpums. Spriedums ir pārsūdzēts ECT Lielajā palātā.

Seražin v. Croatia (lēmums). Iesniedzējs tika notiesāts saistībā ar huligānismu. Saskaņā ar sporta pasākumu drošības likumu viņam tika noteikts papildu liegums apmeklēt noteiktus sporta pasākumus. Pēc diviem gadiem citā procesā viņam, citstarp atsaucoties arī uz iepriekšējo notiesāšanu, tika noteikti papildus ierobežojumi apmeklēt sporta pasākumus. Iesniedzējs sūdzējās par dubultās sodīšanas aizlieguma pārkāpumu. ECT atzina, ka liegums apmeklēt sporta pasākumus ir preventīvs, nevis sodošs līdzeklis. Turklāt tam nebija tiešu sodošu seku, kā soda nauda vai brīvības atņemšana. Līdz ar to šim līdzeklim nebija krimināltiesiskas dabas. Ņemot vērā, ka septītā protokola 4. pants (dubultās sodīšanas aizliegums) nebija piemērojams, sūdzība tika atzīta par nepieņemamu izskatīšanai.

Alekseyev and Others v. Russia. Iesniedzējam noteiktā laika posmā daudzkārt tika atteikta atļauja ļaut rīkot sapulces, kas veltītas LGBT personu tiesību aizsardzībai. Pārsūdzot atteikumus, visos gadījumos tiesu nolēmumi tika pieņemti jau pēc plānotā pasākuma laika. ECK 11. (tiesības uz pulcēšanās brīvību) un 14. panta (diskriminācijas aizliegums), kā arī 13. panta (tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli) pārkāpums.

Ognevenko v. Russia. Iesniedzējs, vilciena vadītājs, tika atbrīvots no darba saistībā ar dalību streikā, jo noteiktām dzelzceļa darbinieku grupām bija aizliegts streikot. ECT konstatēja, ka dzelzceļa transports nav tāda būtiska joma, kurā būtu attaisnojams liegums streikot. Tiesa uzskatīja, ka pilnīgs liegums noteiktām dzelzceļa darbinieku grupām streikot nav samērīgs, jo valsts nebija apsvērusi mazāk ierobežojošus līdzekļus, nedz arī kompensējošus mehānismus. Atbrīvošana no amata par piedalīšanos streikā radīja atturošu efektu (chilling effect) arodbiedrību biedriem savu tiesību īstenošanai. ECK 11. panta (tiesības uz biedrošanās brīvību) pārkāpums.

Dumpe v. Latvia (lēmums). Iesniedzēja uzskatīja, ka viņas dēls, kurš bija ievietots sociālās aprūpes iestādē, bija miris tieši adekvātas medicīniskas aprūpes trūkuma dēļ. Tika ierosināts kriminālprocess, bet vēlāk tas tika izbeigts, jo netika konstatēta saikne starp pārkāpumiem veselības aprūpē un iesniedzējas dēla nāvi. Tomēr pirms vēršanās ECT iesniedzēja nebija pret sociālās aprūpes iestādi vai tās darbiniekiem cēlusi civilprasību, jo uzskatīja, ka tā nedos rezultātu. ECT tomēr atzina, ka civilprasība būtu bijusi efektīva, jo tieši civilprasība šajā gadījumā būtu devusi plašāko situācijas apstākļu novērtējumu. Tādēļ iesniedzēja nebija izsmēlusi visus pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus un sūdzība tika atzīta par nepieņemamu izskatīšanai.