Spriedumi

Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumi decembrī

Šajā pārskatā īsumā aplūkoti nozīmīgākie Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada decembrī pieņemtie nolēmumi.

Tiesības uz taisnīgu tiesu

Słomka v. Poland. Iesniedzējs bija politiski represēta persona, kas apmeklēja sprieduma pasludināšanu pret bijušām trīs augsta ranga amatpersonām. Pasludināšanas laikā iesniedzējs aizgāja aiz tiesnešu galda un izkliedza: “Šī ir smiešanās par taisnīgumu!” Dēļ iesniedzēja un citu personu izsaucieniem tika nolemts pasludināšanu pārcelt uz citu telpu, kur iesniedzēja prombūtnē tie paši tiesneši viņam piesprieda 14 dienu brīvības atņemšanas sodu par necieņu pret tiesu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) konstatēja, ka iesniedzējs pirms sprieduma pieņemšanas netika uzklausīts. Spriedumu pieņēma tie paši tiesneši, radot pamatotas šaubas par tiesas objektivitāti. Tāpat notiesājošajā spriedumā bija ietverts ļoti īss pamatojums, faktiski tikai konstatējot pārkāpumu un piespriesto sodu. Turklāt viņam tika piespriesta smagākā par pārkāpumu paredzētā sankcija. Trūkumi pirmās instances sprieduma pieņemšanā netika novērsti arī apelācijā un šim spriedumam bija maz nozīmes, ņemot vērā, ka apelācijas sūdzības izskatīšanas laikā sods jau bija izciests. Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECK) 6. panta pārkāpums.

Casa di Cura Valle Fiorita S.r.l. v. Italy (franču valodā). 2012. gadā iesniedzējas — privāta uzņēmuma — īpašumu ieņēma mājokļu aktīvisti. Iesniedzēja vērsās policijā saistībā ar savu īpašumtiesību aizskārumu. Vēlāk tiesa noteica, ka aktīvistiem šī ēka jāatbrīvo, taču šis lēmums ilgstoši — vairāk nekā piecus gadus — netika izpildīts. ECK 6. panta pārkāpums.

Murtazaliyeva v. Russia. Iesniedzēja sūdzējās, ka viņai kā apsūdzētajai kriminālprocesā netika dota iespēja uzaicināt un iztaujāt divus aizstāvības lieciniekus. ECT, papildinot savu iepriekšējo praksi, atzina, ka atteikuma uzklausīt lieciniekus gadījumā jāizvērtē:

  1. vai lūgums iztaujāt lieciniekus bija pamatots un attiecās uz apsūdzības būtību;
  2. vai nacionālās tiesas vērtēja šo liecību būtiskumu un pietiekami pamatoja atteikumu šos lieciniekus uzklausīt;
  3. vai atteikums iztaujāt lieciniekus negatīvi neietekmēja visa procesa taisnīgumu.

Konkrētajā gadījumā ECT secināja, ka pieteicējas aicinātie liecinieki nevarēja sniegt būtisku informāciju par apsūdzības būtību. Turklāt lietas izskatīšanas gaitā aizstāvība bija bijusi pasīva un nebija sniegusi papildus informāciju par nepieciešamību uzklausīt konkrēto personu liecības, tādēļ tiesas atteikuma pamatojums bija atbilstošs pašas aizstāvības iesniegtajiem argumentiem. Nav ECK 6. panta pārkāpuma.

Merkantil Car Zrt. and others v. Hungary (lēmums). Lai cīnītos ar augsto patērētāju parādu līmeni, nacionālajā likumā tika iestrādāta prezumpcija, ka noteikti patērētāju kreditēšanas līgumu standarta noteikumi ir netaisnīgi, ja netiek pierādīts pretējais. Iesniedzējas bija finanšu jomā darbojošies uzņēmumi, kuri uzskatīja, ka īsie termiņi un striktie procesuālie noteikumi, lai apšaubītu minēto prezumpciju, aizskar viņu tiesības uz taisnīgu tiesu. Viņi norādīja, ka šo prezumpciju faktiski nav iespējams atspēkot, un tas ietekmējot citus tiesas procesus ar parādniekiem. ECT atzina, ka, lai arī prezumpcija darbojās par labu patērētājiem, tā tomēr bija atspēkojama un nacionālo tiesu nolēmumi šajās lietās nebija bijuši patvaļīgi. Tādēļ tiesa atzina sūdzību par acīmredzami nepamatotu un nepieņēma to izskatīšanai.

Cătăniciu v. Romania (lēmums, franču valodā). Iesniedzēja bija pašvaldības vēlēta locekle, kura bija iesaistīta lēmuma pieņemšanā par nomas līguma piešķiršanu uzņēmumam, kuru viņa iepriekš pārstāvējusi. Viņas rīcība tika vērtēta Nacionālās integritātes aģentūrā, kas atzina, ka viņa rīkojusies esot interešu konfliktā. Viņa sūdzējās par šo ziņojumu tiesā, bet neveiksmīgi. Kad iesniedzēju ievēlēja parlamentā, viņai šī ziņojuma dēļ kā disciplinārsodu uz laiku samazināja atalgojumu (vēlāk šis lēmums tika atcelts). Viņa sūdzējās par dažādiem procesuāliem jautājumiem, taču ECT atzina, ka šo nevar uzskatīt ne par civillietu, ne krimināllietu Konvencijas 6. panta kontekstā. Interešu konflikts šajā kontekstā tika skatīts kā jautājums, kas cieši saistīts ar “publisku dienestu” un, neskatoties uz algas samazinājumu, to nevarēja uzskatīt par “civilu tiesību vai pienākumu”. Tāpat disciplinārsodu šajā kontekstā nevarēja uzskatīt par pielīdzināmu kriminālpārkāpumam, ne pēc tā tiesiskā pamata, pārkāpuma adresātiem, nedz arī finansiālo seku smaguma. Tādēļ tiesa atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai.

Spīdzināšanas aizliegums

M.A. and Others v. Lithuania. Iesniedzēji bija Krievijas pilsoņi no Čečenijas. No Baltkrievijas viņi vairākkārt vērsās pie Lietuvas Robežsardzes, lūdzot patvērumu, taču amatpersonas nebija šos lūgumus pieņēmušas un nodevušas atbildīgajām iestādēm. ECK 3. panta pārkāpums.

Rashkovi v. Bulgaria (lēmums, franču valodā). Pēc tam, kad viņas mājoklī tika veikta kratīšana, iesniedzējai sākās priekšlaicīgas dzemdības. ECT konstatēja, ka kratīšana notika dienas laikā, policisti bija savās uniformās, pārmeklēja īpašuma teritoriju, nevis māju, nebija īpašu apstākļu, kas iesniedzēju īpaši apdraudētu vai ierobežotu. Tiesa atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai.

Tiesības uz privāto dzīvi

R. I. and Others v. Romania. Tiesa bija noteikusi bērnu dzīvesvietu tieši pie mātes. Lai gan bērni prettiesiski atradās pie tēva, atbildīgās iestādes ilgstoši nenodrošināja šī tiesas lēmuma izpildi. Šīs ilgstošās atšķirtības dēļ bērnu attiecības ar māti pasliktinājās. ECK 8. panta pārkāpums.

Kryževičius v. Lithuania. Iesniedzējs bija grāmatvedības uzņēmuma vadītājs, bet viņa sieva bija finanšu direktore. Viņa sievai tika noteikts “īpašā liecinieka” statuss kriminālprocesā saistībā ar kāda viņas klienta uzdevumā veiktiem maksājumiem. Iesniedzējs arī tika izsaukts kā liecinieks, tomēr viņš atteicās liecināt pret savu sievu. Šī iemesla dēļ viņam tika noteikts naudas sods, jo tiesības neliecināt esot tikai attiecībā uz ģimenes locekļiem ar aizdomās turamā vai apsūdzētā, nevis īpašā liecinieka statusu. ECT atgādināja, ka pienākums liecināt pret savu tuvinieku ir iejaukšanās ģimenes dzīvē. Īpašā liecinieka statuss saskaņā ar nacionālo likumu bija pietuvināts aizdomās turētā statusam, tāpēc tiesību uz ģimenes dzīvi aizsardzība attiecās arī uz šo gadījumu. Valsts nebija pamatojusi, kāpēc tiesības neliecināt pret ģimenes locekli nevarētu attiecināt uz īpašo liecinieku tuviniekiem. ECK 8. panta pārkāpums.

Khusnutdinov and X v. Russia. Iesniedzēji bija tēvs un meita. Īsi pirms mātes nāves meitene tika uz laiku nodota viņas mātes vecāku gādībā. Vēlāk tēvs vēlējās meitu atgūt, taču vecvecāki atteicās. Nacionālā tiesa konstatēja, ka meitene vēlas palikt pie vecvecākiem, tāpēc tā noraidīja tēva prasību. ECT atzina, ka tiesas pamatoti bija ņēmušas vērā meitenes intereses, savukārt tēvs šajā procesā pats ilgstoši bijis pasīvs. Tāpat iesniedzējam bija nodrošinātas iespējas aizstāvēt savas intereses taisnīgā tiesas procesā. Nav ECK 8. panta pārkāpuma.

Resin v. Russia. Ieslodzījumā esošai personai vienā ieslodzījuma vietā bija noteikts pilnīgs īstermiņa un ilgstošo satikšanos aizliegums, savukārt otrā ieslodzījuma vietā bija atļautas tikai īstermiņa satikšanās ar diviem pieaugušajiem caur stiklu cietuma darbinieka klātbūtnē. ECT atzina, ka pilnīgs aizliegums tikties ar vairāk nekā diviem pieaugušajiem apmeklētājiem vienlaicīgi nav samērīgs. Tāpat arī stikla siena un cietuma darbinieka klātbūtne konkrētajā situācijā bija nesamērīga. Ņemot vērā, ka iesniedzējs atradās 7 000 km attālumā no mājām, nesamērīgs bija arī ilgstošo satikšanos aizliegums izmeklēšanas cietumā, kurā bija tam piemērotas telpas. ECK 8. panta pārkāpums.

Cabucak v. Germany. Pieteicējs tika izraidīts uz Turciju pēc tam, kad viņš bija vairākkārt pastrādājis un izcietis sodus par dažādiem smagiem, galvenokārt ar narkotikām saistītiem noziegumiem. Daži no šiem noziegumiem bija saistīti ar vardarbību. Iesniedzējs sūdzējās, ka izraidīšanas gadījumā tiks aizskarta viņa ģimenes dzīve ar Vācijā dzīvojošo meitu. Nav ECK 8. panta pārkāpuma.

J.B. and others v. Hungary (lēmums). Tiesnešu un prokuroru atbrīvošana no amata saistībā ar obligātās pensionēšanās vecuma pazemināšanu. Iesniedzēji sūdzējās par obligātā pensionēšanās vecuma ietekmi uz viņu karjeru un privāto dzīvi. ECT atzina, ka pienākumam pensionēties nebija tik nopietnas ietekmes uz iesniedzēju privāto dzīvi, tostarp, profesionālo statusu. Iesniedzēji nebija iesnieguši konkrētu informāciju saistībā ar apgalvojumu par savas finansiālās situācijas pasliktināšanos. Tāpat tam nebija lielas ietekmes uz iesniedzēju attiecībām ar citiem vai profesionālo statusu. Visbeidzot iesniedzēji nebija norādījuši vai pamatojuši citus apstākļus, kas liecinātu par būtisku ietekmi uz viņu privāto dzīvi. Līdz ar to Konvencijas 8. pants nebija piemērojams un sūdzība tika atzīta par nepieņemamu izskatīšanai.

Tiesības uz vārda brīvību

Magyar Jeti Zrt v. Hungary. Interneta ziņu portāls publicēja rakstu ar interneta vietnes saiti (hipersaiti) uz video, kurā kāds politiķis izteicās, ka nesenā incidentā rasistiskus izteikumus paudušas personas pieder pie konkrētas politiskās partijas. Attiecīgā partija iebilda pret šiem apgalvojumiem un vērsās tiesā pret iesniedzēju par to, ka tā publicējusi saiti uz šo viņuprāt godu un cieņu aizskarošo interviju. Tiesa prasību apmierināja. ECT atzina, ka hipersaišu izmantošana žurnālistikā ir atšķirīga no tradicionālajiem publicēšanas veidiem, jo tikai norāda uz satura pieejamību citā adresē. Turklāt saites publicētājs nekontrolē saturu šajā lapā, bet norāda uz šāda materiāla eksistenci. Lai novērtētu, vai hipersaites publicēšana varētu radīt atbildību par tajā esošo saturu, katrā konkrētā gadījumā jāizvērtē:

  1. vai žurnālists atbalsta šo saturu;
  2. vai žurnālists šo saturu atkārtoja, to neatbalstot;
  3. vai žurnālists tikai ievietoja hipersaiti, neatkārtojot un neatbalstot tās saturu;
  4. vai žurnālists zināja vai varēja zināt, ka saitē esošais saturs ir prettiesisks;
  5. vai žurnālists rīkojās labā ticībā un ievērojot žurnālista darbībai nepieciešamo rūpību un ētikas standartus.

Konkrētajā gadījumā rakstā ievietotā hipersaite bija tikai publicēta un tajā atradās intervija, kas nebija acīmredzami prettiesiska. Tiesa konstatēja arī to, ka nacionālās tiesas bija piemērojušas strikto atbildību, faktiski neveicot tiesību balansēšanu. Nav ECK 10. panta pārkāpuma.

Brisc v. Romania. Iesniedzējs bija prokurors, kas tika atbrīvots no amata, jo, sagatavojot preses relīzi un sniedzot interviju, viņš bija presei izpaudis pārāk daudz informācijas par notiekošo izmeklēšanu saistībā ar tirgošanos ar ietekmi. Pēc šīs informācijas prese bija noskaidrojusi personu, kura iespējams bija naudas saņēmēja. Konkrētajā lietā ECT konstatēja, ka nacionālās tiesas nav veikušas adekvātu izvērtējumu. Izmeklēšanas uzsākšana jau iepriekš bija publiski zināms fakts, turklāt informācijas sniegšana presi ietilpa iesniedzēja darba pienākumos. Iesniedzējs arī nebija izmantojis vai citējis nekādus ierobežotas pieejamības dokumentus. ECK 10. panta pārkāpums.

Rodionov v. Russia (franču valodā). Iesniedzējs atradās ieslodzījuma vietā. Šajā laikā radinieki viņam sūtīja žurnālus un avīzes. Cietuma darbinieki tos konfiscēja, jo žurnālu pasūtīšana bija atļauta tikai ar cietuma administrācijas starpniecību. ECT atzina, ka valsts nebija pamatojusi šāda ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā. ECK 10. panta pārkāpums.

Słomka v. Poland. Iesniedzējs bija politiski represēta persona, kas apmeklēja sprieduma pasludināšanu pret bijušām trīs augsta ranga amatpersonām. Pasludināšanas laikā iesniedzējs aizgāja aiz tiesnešu galda un izkliedza: “Šī ir smiešanās par taisnīgumu!” Dēļ iesniedzēja un citu personu izsaucieniem tika nolemts pasludināšanu pārcelt uz citu telpu, kur iesniedzēja prombūtnē tie paši tiesneši viņam piesprieda 14 dienu brīvības atņemšanas sodu par necieņu pret tiesu. ECT atzina, ka process, kādā iesniedzējam tika piemērots sods, neatbilda taisnīgas tiesas prasībām, tādēļ viņam netika nodrošināta pietiekama procesuālā aizsardzība pret patvaļību tiesību uz vārda brīvību ierobežošanā. ECK10. panta pārkāpums.

Diskriminācijas aizliegums

Belli and Arquier-Martinez v. Switzerland (franču valodā). Iesniedzējas ir Šveices pilsones — māte un meita— persona ar invaliditāti. Iesniedzējām pārvācoties uz Brazīliju, valsts pārtrauca uz sociālajām iemaksām nebalstīta invaliditātes pabalsta piešķiršanu. Iesniedzējas uzskatīja, ka pret viņām ir noteikta nepamatoti atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar citām personām, kurām invaliditāte noteikta vēlāk un kuru pabalsti ir balstīti uz sociālajām iemaksām, jo šīs personas saglabāja tiesības uz pabalstu arī atrodoties ārvalstīs. ECT atzina, ka šajā gadījumā valsts nav pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas. Nav ECK14. panta kopsakarā ar 8. pantu pārkāpuma.

Molla Sali v. Greece. Iesniedzējas vīrs bija testamentā atstājis visu savu manu tieši viņai, taču viņa radinieki vērsās tiesā un apšaubīja testamentu, jo viņš bija musulmanis, tāpēc mantošanai esot jānotiek atbilstoši šariata likumiem. Nacionālās tiesas šo prasību apmierināja. ECT atzina, ka salīdzināmās grupas ir mantinieki no islāmticīgajām personām, kas atstājušas testamentu atbilstoši Civilkodeksam, un citiem (Islāma ticībai nepiederīgiem) testatoriem, kas atstājuši testamentu atbilstoši Civilkodeksam, pret kuriem piemērota atšķirīga attieksme. Tiesa atzina, ka šādai uz reliģisko piederību balstītai atšķirīgai attieksmei nebija attaisnojama. Lai gan šāds izņēmums tika ieviesta, lai aizsargātu minoritātes grupu, tas neņēma vērā šīs grupas locekļa izvēli neattiecināt to uz saviem tuviniekiem. ECK 14. panta kopsakarā ar Pirmā protokola 1. pantu pārkāpums.

Tiesības uz īpašumu

Lekić v. Slovenia. Īpašnieka personīga atbildība par uzņēmuma parādiem gadījumā, kad uzņēmums likvidēts īpašām uz “neaktīviem uzņēmumiem” attiecināmā procedūrā. Nav ECK Pirmā protokola 1. panta pārkāpuma.

Casa di Cura Valle Fiorita S.r.l. v. Italy (franču valodā). 2012. gadā iesniedzējas — privāta uzņēmuma — īpašumu ieņēma mājokļu aktīvisti. Iesniedzēja vērsās policijā saistībā ar savu īpašumtiesību aizskārumu. Vēlāk tiesa noteica, ka aktīvistiem šī ēka jāatbrīvo, taču šis lēmums ilgstoši — vairāk nekā piecus gadus — netika izpildīts. Līdztekus ar Konvencijas 6. panta (tiesības uz taisnīgu tiesu) pārkāpumu. Nav ECK Pirmā protokola 1. panta pārkāpuma.

Merkantil Car Zrt. and others v. Hungary (lēmums). Lai cīnītos ar augsto patērētāju parādu līmeni, nacionālajā likumā tika iestrādāta prezumpcija, ka noteikti patērētāju kreditēšanas līgumu standarta noteikumi ir netaisnīgi, ja netiek pierādīts pretējais. Iesniedzējas bija finanšu jomā darbojošies uzņēmumi, kuri uzskatīja, ka šāda prezumpcija aizskar viņu tiesības uz īpašumu — jau noslēgtiem līgumiem. Tiesa secināja, ka apstrīdētais regulējums nodrošina saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un iesniedzēju interesēm, tādēļ tas nepārkāpj Konvencija Pirmā protokola 1. pantu. Tādēļ tiesa sūdzību šajā daļā atzina par acīmredzami nepamatotu un nepieņemamu izskatīšanai.

Citi jautājumi

Ilnseher v. Germany. Iesniedzējs tika notiesāts par seksuāli motivētu slepkavību. Pirms soda izciešanas beigām viņam tika veikta psihiatriska novērtēšana, kurā secināts, ka ir augsts risks, ka atrodoties brīvībā viņš atkal pastrādātu vardarbīgus noziegumus. Tāpēc tika nolemts viņu paturēt preventīvajā ieslodzījumā. Lietas izskatīšanas gaitā uz iesniedzēju attiecinātais nacionālais likums tika papildināts, paredzot tiesības uz regulāru tiesas pārskatu un aizturēšanu, balstoties nevis uz iepriekš pastrādātiem noziegumiem, bet gan psiholoģisko stāvokli. Ņemot vērā, ka iesniedzējam tika piemērots jaunais regulējums, netika konstatēts ECK 5. panta (tiesības uz brīvību) un 7. panta (retroaktīvas soda piemērošanas aizliegums) pārkāpums.

Mursaliyev and Others v. Azerbaijan. Lieciniekiem kriminālprocesā tika noteikts izceļošanas aizliegums, taču šāda aizlieguma piemērošana nebija paredzēta likumā. ECK Ceturtā protokola 2. panta pārkāpums.

Hasan Köse v. Turkey. Iesniedzēju sašāva policijas darbinieks, nodarot dzīvībai bīstamus miesas bojājumus un veselības traucējumus, kuru dēļ viņam noteikta pastāvīga invaliditāte. Nacionālā tiesa atzina, ka policista izmantotie līdzekļi bijuši pārmērīgi un notiesāja viņu ar 5 mēnešu cietumsodu. Tomēr sprieduma pasludināšana tika atlikta. Šādas atlikšana saskaņā ar nacionālo likumu nozīmēja, ka spriedumam nebija nekādu tiesisku seku, tais skaitā soda, ja vien apsūdzētais policista ievēro zināmus uzraudzības nosacījumus. ECT citstarp atzina, ka šāda pieeja rada valsts darbinieku nesodāmību un neveicina šādu nodarījumu prevenciju. ECK 2. panta (tiesības uz dzīvību) pārkāpums.